Šņorbēniņi

Skatīties uz visu kā brīnumā. Saruna ar Nacionālā teātra suflieri Ilzi Meškovu

Tāda mūzika

Gaidāmā "Skaņu meža" viesa Seimūra Raita izvēlēta mūzika

JRT skatuves konstruktors Guntis Konstants: Dodiet tikai laiku

Ar asprātību pret laika trūkumu. Saruna ar JRT skatuves konstruktoru Gunti Konstantu

"Mani nekad nav interesējusi dārga scenogrāfija. Mani vienmēr interesējis, lai tā būtu atrisināta asprātīgi. Un asprātība parasti ir lēta," LR3 "Klasika" raidījumā "Šņorbēniņi" prāto Jaunā Rīgas teātra skatuves konstruktors un bijušais Uzvedumu daļas vadītājs Guntis Konstants, kurš savulaik strādājis gan Liepājas teātrī, gan Valmierā. Runājot par uzdevumiem, ar kuriem nākas sastapties tehniski komplicētajā, taču nepārprotami radošajā ikdienā, viņš aizdomājas: "Kas ir mūsu lielākais ienaidnieks? Laika trūkums! Visu var atrisināt. Visu var izdomāt. Dodiet tikai laiku! Bet laika parasti nav."

Ieva Struka: Tavs darbs aptver ļoti daudzus aspektus, par kuriem skatītājs ne tikai nezina: viņš pat neiedomājas, ka aizkulišu dzīve ir tik visaptveroša, dažāda un arī sarežģīta. Pēteris Pētersons par skatuvi teicis, ka neko daudz nevajag – divi buki, divi dēļi, un tad vēl aktieris uz skatuves. Jaunais Rīgas teātris šobrīd ir ārpus savām mājām, kas tiek restaurētas, un pēc laika notiks atgriešanās jaunā – cerams, ideālā teātrī. Un šai kontekstā mans pirmais jautājums: ņemot vērā tavu ļoti lielo pieredzi teātrī – kas tev ir ideālā skatuve?

Guntis Konstants: Šausmīgi foršs jautājums, jo domāju, ka tādas ideālās skatuves nemaz nav. Jo katram režisoram, katram scenogrāfam un arī katram aktierim ir sava [ideālā] skatuve. Arī tehniskajiem [cilvēkiem], kas apkalpo izrādi. Es neteikšu, ka vienmēr visi redz vienādi – pat viena iestudējuma robežās katrs no viņiem redz kaut ko citu. Kad es pats skatos izrādi, man svarīgi, lai dekorācijas jeb skatuves noformējums nedzīvo savu dzīvi. Man svarīgi, lai visa izrāde ir vienā elpā, vienā domā, un tad ir pilnīgi vienalga, vai uz skatuves tur ir tikai divi krēsli vai grezna pils – ja tas viss pakļauts vienai domai un vienai vajadzībai, ir sasniegts ideāls. Piemēram, Pīters Bruks ļoti daudz izrāžu taisījis uz tukšas skatuves ar minimāliem līdzekļiem. Ja runājam par to pašu Pēteri Pētersonu –

viena no izrādēm, kas man palikusi atmiņā vēl no jaunības, ir "Spēlē, spēlmani" Jaunatnes teātrī, kur bija četras gultiņas, vēl pāris palīglīdzekļu, bet iespaids bija tāds, ka skatuve ir tukša – ar vienu centrālo stabu.

Un fantastiski, kā šajā izrādē dzīvoja skatuve, kā dzīvoja šī telpa! To ir ļoti grūti iedomāties tiem, kas to nav redzējuši, bet tie, kuri ir redzējuši, noteikti atceras, cik tā bija fantastiska izrāde.

Tev darbā iznāk satikties ar scenogrāfiem, kuriem ir ļoti dažāda izpratne par to, kas ir izrādei piemērota telpa. Vai tev bieži iznāk teikt – nē, šo nevaram īstenot, tas nav iespējams! Jeb tas pirmais ir – jāmēģina!

Mūsu scenogrāfi ir pabraukājuši pa ārzemēm un paskatījušies, kā notiek lielajos teātros, kur ir pilnīgi cita līmeņa skatuves tehnika, pilnīgi cita līmeņa tehniskā darba organizācija – un viņi grib to automātiski arī pie mums. Neskatoties uz to, ka mums, piemēram, uz skatuves nav vis 53 štankešu, bet gan tikai trīs, viņi grib tieši to pašu. Protams, ir lietas, ko tīri racionālu vai drošības apsvērumu dēļ, vai arī kādu konstruktīvu neiespējamību dēļ nākas noraidīt. Bet nav tā, ka mēs uzreiz sakām kategorisku "nē". Mēs sakām "nē" konkrētam realizācijas paņēmienam. Tas ir rosinājums scenogrāfam domāt, kā to pašu efektu panākt [citiem līdzekļiem]. Skatuves konstrukcijas man ir interesanti atrisināt tā, lai tās būtu maksimāli tuvas scenogrāfa idejai. Reizēm viens otrs mākslinieks saka – es gribu, lai to taisa šādi, šādi, šādi. Ne vienmēr tā sanāk – bet to var uztaisīt ar citiem paņēmieniem. Taču ir skaidrs, ka scenogrāfa iedomāto tēlu vajag realizēt! Arī tad, ja man tas nepatīk, saprotu, ka cilvēks ir domājis, strādājis un kaut kāda sistēma viņam ir – pat tad, ja es to šobrīd neuztveru. Procesā jau iet visādi, protams – mēs arī klūpam, aizķeramies un kopīgi risinām, kā un ko izdarīt. Taču neatceros reizi, kad mēs kaut ko nebūtu izdarījuši.

Skatoties Jaunā Rīgas teātra izrādes, nereti esmu aizdomājusies, ka šī vai cita izrāde nevarētu būt ļoti dārgs projekts. Savukārt citos teātros dažreiz tu redzi, ka izrādē ieguldīti milzīgi līdzekļi, bet mākslinieciskais rezultāts nav tik liels. Cik lielā mērā tu saredzi savus nopelnus vai pienākumu to atrisināt, lai ir it kā šķietami vienkārši, bet ļoti kvalitatīvi?

Dārdzības vīziju tomēr ieliek scenogrāfs – vai iestudējumā būs apzeltītas karnīzes vai ļoti robustas lietas, nosaka viņš. Domāju, ka

to, cik kura dekorācija izmaksā, skatītājs pat nenojauš. Ir izrādes, kas varbūt izskatās necili, bet ir ļoti dārgas, un tajā pašā laikā ir izrādes, kas izskatās ļoti pompozas un fantastiskas, bet faktiski nemaz tik ļoti daudz nemaksā.

Kas ir tas, kas vai nu ļoti sadārdzina, vai palētina izmaksas?

Pirmkārt, materiāla izvēle. Nav noslēpums, kas šobrīd notiek ar kokmateriālu, metālu un arī citiem materiāliem, ko lieto skatuves konstrukcijās – cenu kāpums ir vienkārši nenormāls! Šodien uztaisīt izrādi par tādu pašu cenu, kāda tā bija vakar, fiziski vairs nav iespējams. Tas ir jāaizmirst.

Bet mani pašu nekad nav interesējusi dārga scenogrāfija – mani vienmēr interesējis, lai tā būtu atrisināta asprātīgi. Un asprātība parasti ir lēta.

Tad notiek tas teātra brīnums. Ja redzu, ka tas ir tikai dārgi – ka tur salikts viss kaut kas, un režisors pat īsti nav zinājis, ko ar to visu darīt, kļūst skumji. Jaunajā Rīgas teātrī ienācu pēc 2008. gada – tieši tad, kad bija lielā krīze. Mēs visu dzinām uz lētumu, uz lētumu, uz lētumu. Tā, piemēram, tapa "Zilākalna Marta" – šī fantastiski vienkāršā scenogrāfija izmaksāja mazāk nekā 400 latu. Domāju, ka jebkurš teātra direktors šobrīd noelšas, jo šodien mēs par scenogrāfiju maksājam tūkstošus. 

Skats no izrādes "Brodskis. Barišņikovs"

Runājot par Jauno Rīgas teātri, manā atmiņā favorīts starp aktieriem, sauksim to tā, bija ēzeļu meitenīte Lilī. Kas bijis neparastākais, ko tev nācies atrast un nogādāt līdz skatuvei? Jo ēzelīte bija brīnišķīga. 

Jā, ēzelīte bija brīnišķīga – un brīnišķīgi, ka savā cienījamā vecumā, kad vairs nevar darīt citus darbiņus, viņa varēja dzīvot savu skatuves mūžu. Viņa bija tiešām ļoti jauka. Dzīvnieki mums bijuši dažādi: kaķis "Stikla zvērnīcā", vistas "Revidentā". Bet mans konstruēšanas diplomdarbs bija izrāde "Brodskis. Barišņikovs". Jo tas bija iestudējums, par kuru uzreiz bija skaidrs, ka tas brauks viesizrādēs ne tikai uz Latvijas pilsētām, bet arī uz ārzemēm, un viena no vietām, kas obligāti bija jāparedz, bija Barišņikova mākslas centrs Ņujorkā. Tur bija diezgan daudz ierobežojumu. Pirmkārt, bija jārēķinās ar transporta ierobežojumiem Ņujorkā – ka ar jūras konteineru, kurā šīs izrādes dekorācijas vedām līdz Amerikai, līdz Barišņikova centram nogādāt nevarēs – būs jāpārkrauj. Tālāk nāca lifta gabarīti, eju gabarīti – bija ļoti, ļoti daudz parametru, kas bija jāņem vērā. Dekorāciju proporcijas visiem šiem gabarītiem bija par lielu. Ja visur citur mēs vēl spētu, tad Ņujorkā nē. Otrs, protams, bija arī sakraušana jūras konteinerā pietiekami blīvi, lai varētu tās pārvadāt, neko nesaplēšot. Bet rezultāts bija tāds: ļoti priecājos, izdzirdot, ka Barišņikova Mākslas centra tehniskā direktore un viņas brigāde bija stāvējusi un ieplestām acīm skatījusies, kā mūsu puiši pāris stundās šīs dekorācijas saliek. Tai nav nevienas skrūves. Eņģes gan tur ir – jumta daļā, bet cilvēka auguma apjomā nav nekādu eņģu, nekādu stiprinājumu – viss ir saliekams kā lego. Bet tas bija šausmīgi interesanti – to risināt. Un tā bija laime, ka tam pietika laika!

Jo lielākais ienaidnieks parasti ir laika trūkums. Visu var atrisināt. Visu var izdomāt. Dodiet tikai laiku! Bet laika parasti nav.

Vai tu pats arī sajūti, ka tavs darbs vairāk ir radošs process, nevis tehnisks?

Jebkurā gadījumā ir viena lieta: ne tikai publikai, kas pat neiztēlojas, cik daudz dažādu profesiju cilvēku strādā teātrī, bet

arī teātra vadības un pat mākslinieku līmenī cilvēkiem ir diezgan šaura izpratne par tehniskajiem darbiniekiem – ka faktiski arī šie cilvēki ir radošas personības. Jo neradoši to darīt nav iespējams!

Mehāniski – jā, protams, var nozāģēt dēli, bet šajā procesā ir ļoti daudz kā, kas nav pateikts priekšā, kas tev pašam ir jāizdomā un jāizšķiras, vai to darīt tā vai šitā. Un tas ir radošs darbs.

Klausoties tevī, saprotu, ka savā ziņā tas ir līdzīgi režisora darbam. Jo režisors redz lugu, tad viņš to preparē – sākot ar ainām un beidzot ar varoņa domāšanu un darbības līniju. Un konstruktoram ir līdzīgi: tu ieraugi scenogrāfa piedāvāto vīziju, ieraugi maketu, un tu jau nevari to pārnest viens pret vienu uz skatuves. Tev principā tas ir galvā vai uz papīra jāizjauc līdz vissīkākajām daļiņām un tad jāspēj vēlvienreiz uzbūvēt no jauna, lai tas nonāktu līdz skatuvei.

Jā, tu pareizi saki. Es ieraugu maketu… Vispār tā ir liela laime, jo mūsdienās mākslinieki maketus vairs nemīl taisīt – mēdz aprobežoties tikai ar pāris skicītēm, ar zīmuli viegli uz papīra uzmestām. Bet jāsaprot ir tas, ka

mākslinieks (vai tas, kurš skaitās mākslinieks vai scenogrāfs šai izrādei, jo bieži vien šo funkciju šodien izpilda gan režisori, gan citi cilvēki) iedod tikai apvalciņu. Ādiņu. Un tas ķermenītis ar kaut ko jāpiepilda: jāieliek orgāni, kaulu sistēma jāapaudzē ar miesu, lai čauliņa publikai būtu tāda, kādu mākslinieks to iztēlojies.

Protams, vēl jārēķinās ar to, ka, ja tur ir durtiņas, tad tām ir jāveras, turklāt jautājums, uz kuru pusi – abām vai vienu konkrētu? Ja tur ir vēl kaut kādi elementi, arī tiem atbilstoši jāfunkcionē. Un tā tālāk. Tāpēc brīdī, kad man iedod skici, nevaru uzreiz ņemt peli un datorā kaut ko švīkāt. Tas būtu pilnīgi bezjēdzīgi. Man vajadzīgs periods, kurā es ar visu to sadzīvoju. Pirms neesmu visu savā galvā izdomājis, ir bezjēdzīgi kaut ko mēģināt zīmēt, jo tur nekā nebūs.

Jo man jau jādomā ne tikai par to, vai šis vai tas gabals ieies liftā, bet arī par to, vai divi cilvēki to varēs pacelt un panest, vai viņi nesabojās citas manas dekorācijas un tamlīdzīgi.

Tas, ko teicu par pārjūras braucienu, ir aktuāli arī šeit, uz vietas. Svarīga ir arī vieta, kur novietot dekorācijas. Lai tad, kad tās nav uz skatuves, varētu tās kompakti savietot un novietot – lai tās nebūtu jāved uz kilometriem attālu noliktavu. Teātrī vietas ierobežotība ir ļoti liela. Jādomā arī par to, cik ātrā laikā dekorācija var tikt uzbūvēta un nobūvēta. Kad tas viss saslēdzas, varu sākt kaut ko darīt un zīmēt. Varbūt pat radu kādu konstrukciju, kuru pēc tam izmetu laukā.

Vienreiz ir jākļūdās un jāsaprot, ka tas nav pareizi, bet tas ir ceļš, lai atrastu, kā ir pareizi. 

Domāju, ka daudzi to nesaprot, ka man vajadzīgs šis periods – un ne jau tikai man: tā tas ir visiem, kuri strādā pie izrādes sagatavošanas –, kurā mēs apjēdzam, ko darīsim un kā darīsim. Tikai pēc tam sākam rokas kustināt. 

Vai modernās tehnoloģijas telpiskajā iztēlē šobrīd atrisina daudzas lietas? Jeb runa tomēr ir par to, ka skolā tev padevās telpiskā ģeometrija…

Šobrīd, protams, daudz kas notiek datorā. Jā, tas ir zināms šī laika ieguvums – šos  telpiskos modeļus ir iespējams saglabāt, aizsūtīt e-pastā, lai apskatās, izpēta. Bet pēc būtības jau tā ir tā pati rasēšana, ja tā prasti saka – tikai pacelta mūsdienīgākā līmenī. Bet ideja jau no tā nemainās. Vispirms galvā jāizdara mājasdarbs, un tad ir vienalga, vai zīmēju ar roku uz papīra vai ar peli datorā.

Tātad primāri runa tomēr ir par iztēli.

Protams!

Teātris jau vispār ir tāda liela, iedomāta un iztēlota pasaule, kura liek noticēt, ka ir īsta. Visiem, kas piedalās šajā procesā, jābūt ar labu iztēli.

Katrs scenogrāfs, protams, grib, lai konkrētajai izrādei viss tiek radīts no nulles. Tas ir mākslinieciski saprotami. Bet kā ir ar migrējošajām detaļām? Vai tu kā cilvēks, kurš ilgi strādā teātrī, vari nākt talkā un kaut ko pielāgot arī no esošā? Jo nereti tomēr ir tā: ja izrāde norakstīta, kaut ko saimniecībā saglabā un tad to izmanto. Lai gan Jaunā Rīgas teātra izrādes ir ar ļoti garu mūžu.

Tas ir ļoti patīkams iespaids no tavas puses – ka mums visas izrādes dzīvo ilgu mūžu. (smejas) Faktiski jau tā nav. Ilgdzīvotāja bija izrāde "Latviešu mīlestība". Kopš Ģirts Krūmiņš no teātra aizgājis, nezinu, kā tur attīstīsies tālāk. Ir vēl pāris izrāžu, kas ir ilgdzīvotājas, bet lielākā daļa tomēr tādas nav. Ir arī viendienītes. Jā, mums ir bijuši gadījumi, kad lūdzam kādas izrādes scenogrāfam, vai drīkstam izmantot viņa darbu. Zinu, ka Andrim Freibergam tika jautāts par palmas zariem no izrādes "Mēnesis uz laukiem". Bet ir arī gadījumi, kad atnāk scenogrāfs un saka – tajā un tajā izrādē man bija tāds un tāds elements, un es to gribētu tagad izmantot arī jaunajā izrādē. Ja mums ir saglabāta šī lieta, kāpēc ne? Tā ka faktiski ierobežojošais ir tikai autorības jautājums, lai rupji neizmantotu viena mākslinieka darbu cita mākslinieka iestudējumā. Bet no praktiskuma viedokļa – ja dekorācija ir saglabāta, kāpēc to neizmantot? Tas arī tīri racionāli, jo ļoti daudzas dekorācijas no izrādēm, par kurām ir doma, ka varbūt tās vēl kādreiz atgriezīsies repertuārā, tā arī satrūd noliktavās. Mums ir arī papildus noliktava, kurā nav labi uzglabāšanas apstākļi. Tāpēc diemžēl katru gadu nākas izrevidēt noliktavu un to, kas vairs nav dzīvs, mest laukā.

Guna Zariņa un Kaspars Znotiņš JRT izrādē "Latviešu mīlestība"

Teātris faktiski ir ļoti īpatnēja darbavieta: ir cilvēki, kuri te strādā gadiem, un ir mainīgā daļa – garāmgājēji, kuri atnāk un saprot, ka tas nav viņiem domāts. Tajā pašā laikā esmu aizdomājusies par tādu lietu: tu ienāc teātrī darīt tehnisku darbu, un tev ir vesels lērums ar jēdzieniem, kurus ikdienā normāli cilvēki nelieto. Piemēram, lai tu saprastu, ka tev kaut kas jānovieto pie rampas, tev vispirms jāzina, kas ir rampa. Vai ir milzīgs daudzums jēdzienu, kas tehniskajiem darbiniekiem – arī tiem, kuri teātrī iegriezušies tikai uz brīdi – ir jāapgūst? Šņorbēniņi, rampa, stangas, tilti…

Jebkuram cilvēkam, kurš ienāk teātrī, tāpat kā jebkurā citā darba vietā, ir jāapgūst specifiskā leksika. Parasti tas notiek ļoti ātri. Atceros savus jaunības laikus, kad Liepājā mācījos aktieru studijā – kā mēs ienācām teātrī un cik daudz specifisko lietu apguvām. Man liekas, tas notiek dabīgi un lielu problēmu nav.

Atgriežoties pie pirmā jautājuma par ideālo skatuvi: tu nupat pieminēji Liepājas teātri, un mūsu teātra vidē ir pieņēmums, ka tā ir proporcionāli labākā skatuve Latvijā gan no skatītāju, gan aktieru viedokļa – ka Liepājas teātra skatuvei ir ļoti harmoniskas attiecības, lai visu varētu labi redzēt, uztvert, dzirdēt. Kāda ir situācija Jaunajā Rīgas teātrī, kurš šobrīd atrodas ārpus savām telpām? Man kā skatītājai arī Miera ielā liekas – hm, nemaz nav tik slikti. Bet tajā pašā laikā nojaušu, ka pašam teātrim tā nav nekāda ideālā vieta, kur strādāt. Un tomēr – te  top izrādes. Kā ir ar proporcijām un labāko versiju teātrim, lai tas būtu harmonisks visām iesaistītajām pusēm? Un kā tas ir – spēlēt telpās, kas būtībā nav teātris, un darīt to diezgan ilgi? Ko sagaidāt no atjaunotās ēkas Lāčplēša ielā?

Sākšu ar Liepājas teātri. Tā kā tas ir mans dzimtais teātris, tas, protams, man ir ļoti mīļš un tuvs. Tā skatuvei ir fantastiska akustika – vismaz bija. Jo šobrīd ir aizbūvēta ciet orķestra bedre. Tādi eksperimenti bija jau septiņdesmitajos gados un arī astoņdesmito sākumā, kad būvēja ciet orķestra bedri un mēģināja spēlēt virs tās – bet tajā vietā akustikas nav! Kaut īsti neizskatās, tas ir klasiskais itāļu pakava teātris – tas veidots tieši ar šo konstruktīvo un arhitektonisko domu. Jā, šī man ir ļoti mīļa skatuve. Bet runājot par pielāgošanos – daudzas izrādes mēs tomēr nevarējām pārnest uz Miera ielu. Kaut vai iestudējumu "Oņegins. Komentāri". Lai gan mums tika prezentēts un vēl arī celtniecības gaitā tika turpināts apgalvot, bija daudzas lietas, kas beigu beigās izrādījās citādas. Un viena no tām lietām diemžēl bija iespējami lielākais skatuves telpas augstums. Diemžēl nevarējām šo izrādi uzbūvēt Miera ielā. Vai tā atdzīvosies, aizejot atpakaļ uz Lāčplēša ielu? Laiks tomēr paiet. Arī aktieri un režisori atsalst pret izrādēm, kas ilgi nav rādītas. 

Tas "uzsildītās zupas sindroms" teātrī tomēr eksistē: ne vienmēr to, ko noliekam, domājot, ka pēc gadiem noteikti to atkal celsim laukā, reāli arī ceļam ārā, jo pasaule savā attīstībā jau bišķi pagājusi uz priekšu,

ir kādas citas domas, un konkrētā izrāde diemžēl kļuvusi neaktuāla. Lāčplēša iela... Nu, tur vispirms jānonāk un jāsaprot. Tur tagad ielikta tāda skatuves mašinērija, kādas mums nekad nav bijis, jo mēs jau dzīvojām ar to, kas bija mantots vēl no Dailes teātra laikiem, tātad pirms 1977. gada, ko pēc tam veiksmīgi izmantoja Jaunatnes teātris. Tā ka vispirms tur ir jānonāk un jāsaprot, jo katra telpa tomēr ir kas tāds, kas prasās tikt apdzīvots. Tāpat kā ar māju: prospektā tā tukšā telpa izskatās smuki, bet, ja tajā ieliksi savu skapi, vai tā tāda būs? Tas ir jāredz. Protams, pozitīvi ir tas, ka mums būs divas jaunas zāles. Jo vecā mazā zāle, kas bija pagalma mājā, bija maksimāli maziņa un maksimāli neērta. Savā laikā domājot, ka būvniecības process notiks ļoti ātri un mums repertuārā būs vēl Talsu ielas izrādes, kuru nu jau gadus piecus repertuārā vairs nav, šī zāle veidota pēc Talsu ielas izmēriem un proporcijām. Un tad būs vidējā – "black box" zāle, kas pēc sava apjoma būs tāda pati kā lielā zāle, tikai tur būs transformējamas sēdvietas, cita estētika – nebūs klasiskā skatuves pacēluma, bet gan amfiteātris. Varētu salīdzināt ar Ķīpsalas halli vai kādu citu zāli, kur ir tribīņu veida skatītāju vietas. Būs citi noteikumi, kā šajā zālē spēlēt, kādas izrādes taisīt. Bet tas vairāk līdzinās tam, kā mēs šobrīd strādājam Miera ielā. Miera iela jau bišķiņ to ceļu mums iedod, kā darīt tālāk. (..) 

Kaspars Znotiņš iestudējumā "Oņegins. Komentāri"

Nav nekā skaistāka par to, ka būs jauns un moderni aprīkots teātris, bet vienlaikus prātoju par to, ka Jaunais Rīgas teātris savulaik Latvijas teātra pasaulē uztaisīja apvērsumu tieši ar to, ka tas bija tāds noplucis un briesmīgs, un katrs students par savu pienākumu uzskatīja uz turieni iet – viņš jutās piederīgs tai videi, un tas bija ļoti demokrātiski un pašsaprotami – tur atrasties. Skatoties plānus, kādi publiskajā telpā pieejami par Jauno Rīgas teātri, liekas – tas būs tik skaisti. Tāds grezns askētisms. Kā tev šķiet – cik lielā mērā primārs ir pašu mākslinieku gars un cik tomēr telpai ir nozīme? Piemēram, kopš bērnības esmu ļoti mīlējusi Nacionālo teātri un esmu bijusi pārsteigta, dzirdot, ka jaunajiem cilvēkiem ir tā kā bail uz turieni iet, jo tur viss ir zeltā, prasās uzvilkt greznu kleitu un līdz ar to labāk uz Nacionālo teātri nemaz neiet, jo nemācēsim tur uzvesties. Un tad es domāju – vai es pratīšu uzvesties Jaunajā Rīgas teātrī?

Būtībā Lāčplēša ielas rekonstrukcijas projekts vairāk ir psiholoģiski sarežģīts. Jo katrs, protams, to iedomājas citādāku, kādam tam būtu jābūt. Es nesākšu izvērst tēmu par Smiļģa garu un visiem pārējiem teātra mītiem, kas eksistē un kuri radošiem cilvēkiem ir vajadzīgi un savā ziņā ļoti patīk arī publikai. Mani mazāk interesē tā parādes puse un visi zeltījumi, par kuriem tu saki – tas mani pilnīgi neinteresē.

Galvenais, kas mani interesē – lai skatuves daļas un publikas uzturēšanās vietas būtu maksimāli praktiskas. Jo telpa vienkāršāka, jo vairāk tajā var kaut ko izdarīt un lielāku brīnumu radīt.

Atcerēsimies, kā Elmāram [Seņkovam] Nacionālajā teātrī nobruka izrāde "Sapnis vasaras naktī". Vairāki incidenti bijuši Dailes teātrī. Viens no tiem bija saistīts ar skatuves ripu, kas neizturēja. Kad sākām savu projektu, arī bija jautājums – vai vajag to skatuves ripu vai nevajag, vai vajag gremdētavas vai nevajag. Alvis [Hermanis] par ripu uzreiz pateica, ka nevajag. Es teiktu tā: jo specifiskāku tehniku uztaisām tieši šajā vietā, jo vairāk nekā skaidrs, ka šī izrāde nekur citur nevarēs tikt pilnvērtīgi parādīta. Savā laikā, kad Liepāja un Valmiera bija divi ceļojošie teātri, kādām tikai skatuvēm mēs neesam pielāgojušies! Abos esmu strādājis. Kad vēl maketā tika apspriesta scenogrāfija, tajā jau tika paredzētas visas iespējas, lai mēs varētu izbraukt pat uz vismazāko kultūras namiņu. Ir kaut kādi mērķi, kas jāpakļauj viens otram. Un, ja tu sāc domāt par to, ka primāri mums šobrīd būtu sadalīt izrādes no mobilitātes viedokļa, tam arī jāpakļauj scenogrāfija un tehniskie risinājumi.

Tu jau piesauci Smiļģa garu. Vai, izjaucot veco Lāčplēša ielas skatuvi ar visiem šņorbēniņiem, tur atradās kāds aizķēries aktiera gars? Vai tev pašam vispār iznāca būt klāt pie demontāžas un ieskatīties vecajos šņorbēniņos? Kas no tā visa tev šķiet pārnesams uz jauno ēku? Un vispār – vai šņorbēniņi ir kaut kas nemainīgs, vai tomēr mūsdienās, ceļot skatuvi no jauna, arī šņorbēniņus veido citādus? 

Vispirms būtu klausītājiem jāpaskaidro, ka šņorbēniņi ir struktūra, kurā atrodas tehniskās ierīces virs skatuves. Skatītājs tos nekad neredz, jo parasti šņorbēniņi ir ļoti augstu. Lāčplēša ielas gadījumā skatuves tornis jeb daļa virs skatuves tiek stipri paaugstināta. Faktiski šņorbēniņi paceļas septiņus, astoņus metrus augstāk, nekā bija vecie. Līdz ar to, protams, šī daļa ir pilnībā nojaukta un uzmūrēta no jauna. Bet tas, ko negaidot šajā projektā atrada, bija tā laika kapsula. Tas bija ļoti interesants moments! Domāju, ka arhitekti, kas šobrīd strādā pie šī projekta, diezgan daudz ir domājuši par šādām lietām, jo zem skatītāju vietām zālē un balkonā atradās ļoti daudz dažādu mantu: tur bija izrāžu programmiņas, konfekšu papīrīši, viss kaut kas. Nestāstīšu šos noslēpumus, tas lai paliek pārsteigums, jo saprotu, ka skatītāju foajē šīs lietiņas tiks eksponētas. Tās ir laikmeta liecības no teātra pirmsākumiem. Bet no tiem laikiem, kad teātra šeit vēl nebija, lielajā foajē būs atklāts fragmentiņš no sienas – kāda tā bija vēl pirms teātra laikiem. Tā kā es arī gaidu vienu otru pārsteigumu. Protams, vairāk esmu sekojis tam, kas tiek būvēts no jauna, nekā tam, ko ārda nost – ir citi cilvēki, kuri tur rūpi par lietām, kuras jāsaglabā. 

Tātad nevienu garu tu tur nesatiki...

Arī Liepājas teātrī bija mīti par Balto sievieti un viss kaut kas – es viņu neesmu saticis. Vienīgais gars, ko tiešām esmu reāli sajutis, bija Rīgas pilī. Neesmu ne okultists, ne spiritists, bet tad man palika drusku jocīgi.

Rīgas pilī naktī garu esmu ne gluži saticis, bet viņa klātbūtni esmu sajutis pilnīgi skaidri, simtprocentīgi, pirms gadiem piecdesmit, bet vēl šodien esmu gatavs apzvērēt, ka tas nebija cilvēku roku darbs.

Nestāstīšu visu garo vēsturi, bet jā – Rīgas pilī man spokojās. 

Un es garu esmu satikusi Valmieras teātrī, bet tas lai paliek mans noslēpums.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt