Kultūrdeva

“Kultūrdeva” ielūkojas Oskara Vizbuļa maskulīnajā debijas romānā

Kultūrdeva

“Kultūrdevā” viesojas komponists Zigmars Liepiņš

“Kultūrdevā” viesojas neparasts sadarbības tandēms teātrī – režisore Elita Kļaviņa un gleznotājs Atis Jākobsons

Apzinātas pārdomas par sevi. Saruna ar JRT izrādes «Es atgriežos no tālienes» veidotājiem

"Tā ir kaut kādā ziņā meditatīva izrāde. Ja šis vārds liekas nepiemērots teātrim, tas arī nav nekas slikts, jo no latīņu valodas meditācija ir apzinātas pārdomas. Es gribēju skatītāju rosināt uz apzinātām pārdomām arī par sevi, atvērt sevi pirms sākt skatīties citu cilvēku dzīves stāstu," par izrādi "Es atgriežos no tālienes" LTV raidījumā "Kultūrdeva" stāsta teātra režisore Elita Kļaviņa. Kā scenogrāfs izrādē debitē mākslinieks Atis Jākobsons, kurš par scenogrāfa pieredzi skaidro: "Bieži gleznošana vai zīmēšana notiek plaknē, bet šī ir iespēja iekšējo pasauli parādīt telpiski un ieiet tajā iekšā. Tā ir sava veida svētnīca, iekšējās pasaules telpa."

Henrieta Verhoustinska: Elita, tu pati nupat debitēji kā teātra režisore, bet es vispirms vēlētos tev vaicāt par izrādes otro daļu "Iļģuciema māsām". Stāsts ir par Iļģuciema cietuma sievietēm, ar kurām tu kopā iestudēji Antona Čehova lugu "Trīs māsas". Kāpēc tu vienkārši negāji un neintervēji viņas par viņu dzīvi, kāpēc tev bija vajadzīga teātra starpniecība, turklāt vēl ar Jaunā Rīgas teātra aktieru palīdzību, un ne tikai Jaunā Rīgas teātra?

Elita Kļaviņa: Es domāju, ir interesanti, ja cilvēks atveras un ir iespējams vērot cilvēku nevis tikai tajā, ko par sevi stāsta. Es pieņemu arī, ka cietumā sievietēm bija motivācija un vēlme stāstīt par sevi no labākās puses, un tad varētu apšaubīt, vai viņas ir patiesas. Tas veids, ka viņas spēlē teātri arī caur Čehova tekstiem, ir vēl viena papildu dimensija, kas atklāj šīs sievietes. Kaut kādā ziņā tā ir ne gluži slēpšanās no realitātes, bet iespēja nedzīvot tikai sāpīgajā tagadnē un realitātē, kas ir cietums. Es gribēju dot kaut ko arī viņām, ne tikai paņemt. Teātra iestudējums mūs ļoti satuvināja, un, pateicoties šim teātra iestudējumam, mēs ieguvām uzticēšanos vienai pret otru. Ja tā nebūtu, es domāju, ka nebūtu arī šo ļoti atklāto stāstu.

Vai tu joprojām uzturi kontaktu ar filmas varonēm, vai viņas ir redzējušas filmu?

Elita Kļaviņa: Viena ir patlaban jau brīvībā, Inga. Viņa ir redzējusi filmu pat divkārt gan kinoteātra festivālā, gan arī tagad teātrī, un divas vēl redzēs. Es noteikti rādīšu, viņas ir jau dzirdējušas, un viņām paziņas jau ir gājušas skatīties.

Kā tu domā, vai šis logs uz citu pasauli, ko tu viņām pavēri caur izrādes iestudējumu, kaut kādā mērā nekļuva viņām par tādu, es negribētu teikt slogu, bet par kaut kādu savas realitātes skaudru apzināšanos pretstatā mākslas pasaulei?

Elita Kļaviņa: Es domāju, nekādas negatīvas konotācijas nav šajā notikumā. Viņas tikai ieguva, un viņas man to arī ir teikušas, un es redzēju, kā viņas atplauka. Jā, man pēc tam ir bijis grūti, sāpīgi atgriezties. Nākamā nedēļa, kad bija šī grandiozā pirmizrāde, viena vienīgā izrāde cietumā, kur mēs spēlējām visu Čehova lugu, izņemot pēdējo cēlienu, ko es atsevišķi filmēju, bet esot bijis ļoti sāpīgi, bija nostalģija. Arī man tāda bija. Tad arī sākās pandēmijas brīdis un vispār bija sāpīgs mirklis, bet kopumā es domāju, ka tā bija pozitīva pieredze un uzmundrinošs notikums.

Gan viņām, gan tev.

Elita Kļaviņa: Man tas bija liels notikums. Esmu pārsteigta, ka jau ir pagājuši divi gadi. Tas liekas vakar.

Pirmā daļa ir izrādes daļa, otrajā daļā rāda filmu. Pirmā daļa uzrunā ar vēsu, mazliet atsvešinātu intonāciju un, bez šaubām, to, ka beigās viss izrādās pavisam citādi nekā visu izrādes laiku, tomēr tas, ka abas daļas ir kopā… Man krustpunkts likās tas, ka abās šajās daļās sievietes ir nelaimīgas, ar grūtībām pārvar vai saskaras ar realitāti. Vai tev bija kaut kādi citi apsvērumi, kāpēc saliki kopā tieši šīs daļas, tieši šīs franču dramaturģes lugu kopā ar pilnīgi cita sociālā slāņa dzīves šķērsgriezumu filmā?

Elita Kļaviņa: Paturpinot tevis teikto par citu realitāti ārpus savam reālajam dzīves stāstam, jā, tas noteikti ir kopējs abām daļām, jo arī Kamilla pirmajā izrādes daļā… Šis stāsts notiek viņas galvā, tā ir viņas fantāzija. Tā ir kaut kāda bēgšana no realitātes, ko ir pārāk sāpīgi pieņemt. Kāpēc šis darbs? Es gribēju, lai pirmajā daļā ir stilistiski atšķirīgs, daudz poētiskāks materiāls. Lai tas noskaņo, sagatavo skatīties otro daļu. Es nemēģināju konkurēt ar spēcīgāku likteņstāstu, kā tas ir sievietēm filmā, es to ļoti apzinājos. Šajā gadījumā tas nebūs nekad tik īsti, ko izstāsta sievietes filmā un kas ir viņu pārdzīvotais, tāpēc man bija vajadzīgs šis poētiskais materiāls un vispārinājums, arī zināma distance. Par vēsumu, – es domāju, ka tā ir ļoti silta izrāde, kurā tiek apzināts mirklis, kurā mēs dzīvojam. Mirklis kopā ar tuvajiem, mirklis kopā ar mīļajiem. Autorei bija ļoti daudz komentāru ar vārdu "mirklis", un es ilgu laiku nesapratu, kas ar to būtu jādara, jo tad luga vilktos trīs stundas, ja mēs izpildītu visus šos mirkļus. Kaut kādā ziņā, kad mēs atradām izrādes stilistiku, tad arī man atklājās, kā viņa ir domājusi šo mirkli. Tā ir tāda apzināšanās, mirkļa apzināšanās, tāpēc izrādē nav sadzīviskas paviršības vai inerces, runāšanas. Tā ir kaut kādā ziņā meditatīva izrāde. Ja šis vārds liekas nepiemērots teātrim, manuprāt, tas arī nav nekas slikts, jo no latīņu valodas meditācija ir apzinātas pārdomas. Es gribēju skatītāju rosināt uz šīm apzinātajām pārdomām arī par sevi, atvērt sevi, pirms sākt skatīties citu dzīves stāstu.

Lai tas netiek vērots pēc tam kā uz tādiem eksotiskiem radījumiem, ar kuriem man nav nekāda sakara, lai vispirms katrs pārdomā un padomā par sevi, konfrontē sevi ar savām pārdomām par ģimeni, tuvību un tādām lietām.

Neapšaubāmi tās ir tik lielas lietas, par kurām arī runāt no teātra skatuves. Patiesi runāt par to ir ļoti grūti tiešā veidā.

Tu esi aktrise šajā izrādē, galvenās lomas atveidotāja…

Elita Kļaviņa: Būtībā tā ir izrāde par tuvību. Bija viena recenzija, kurā bija skaists virsraksts "Mīlestība nekad nebeidzas". Par to mīlestību, kas nekad nebeidzas, un tā ir tik grandioza tēma, ka es neredzētu citu veidu, kā par to runāt ar zināmu bijību, ar distanci un ar godīgumu, jūtīgumu. Vārdi jūtas un emocijas ir divas dažādas lietas. Es gribēju, lai šī izrāde ir jūtīga, bet ne pārlieku emocionāla. 

Šajā izrādē ne tikai tu esi debitante teātra režijas laukā, bet arī tavs scenogrāfs Atis Jākobsons debitē šajā profesijā, jo viņš ir zināms kā gleznotājs. Elita, kāpēc tu izvēlējies par scenogrāfu tieši Ati Jākobsonu. Vai tevi saistīja viņa gleznas?

Elita Kļaviņa: Man bija skaidrs, ka es gribu, lai izrādē ir atmosfēra. Es biju redzējusi Ata gleznas, arī biju redzējusi viņa foto, ko viņš izliek sociālajos tīklos, kā viņš iekomponē savas gleznas telpā. Tajās vienmēr bija izteikta atmosfēra, un arī tas kaut kā mani fascinēja, suģestēja. Tas, ka izrādes tēma būtība ir mīlestība caur nāvēm, – man likās, ka viņš varētu saprast un piedāvāt arī savu šajā gadījumā, un tā arī tas viss izrādījās.

Par ko ir tavs stāsts, Ati? Vai tas ir par nāvi caur mīlestību vai mīlestību caur nāvi?

Atis Jākobsons: Noteikti par attiecībām, lēmumu pieņemšanu dzīvē. Nāve, it kā viņa ir tur, bet uz to nefokusējos. Varbūt drīzāk emociju trauslumu sajust un parādīt.

Elita Kļaviņa: Es gribu pakoriģēt, nebija tā, ka es uzaicināju un mēs runājām par nāvi. Tā ir ļoti trausla matērija, un par to ir ļoti jūtīgi jāprot runāt, domāt. Gleznās es to sajūtu, kaut kādu citu klātbūtni. Es ļoti daudz iztēlojos, skatoties uz viņa gleznām, es iztēlojos par šo cilvēku daudz vairāk. Tās ir ļoti rosinošas.

Tava izstāde Padures muižā ir nominēta "Purvīša balvai", un tā arī ir ļoti izteikti scenogrāfiska, jo tur šīs gleznas ir iekomponētas telpā. Tās turpina telpu, ir daļa no telpas, un piedalās telpas radīšanā. Par šo izstādi "Purvīša balvas" aprakstā ir teikts, ka Jākobsona gleznotie cilvēki jeb būtnes dzīvo ārpus konteksta. Viņus apņem transcendentāls miers un gaisma, un savukārt ziedus savos darbos viņš dēvē par emocionālo stāvokļu metaforām, tikmēr dzejnieks Kārlis Vērdiņš šajos gleznojumos ietvertās augu formas ir nosaucis par dvēseles stāvokļa projekcijām. Vai šī garīgā, izzinošā gaisma, par kuru runā saistība ar tavu izstādi, izpaudās arī scenogrāfijā izrādei "Es atgriežos no tālienes", kur šīs raupjās koka faktūras sadzīvo ar trauslajām metāla faktūrām?

Atis Jākobsons: Es domāju, ka jā. Mēs diezgan daudz diskutējām par sajūtām un to, kas notiek izrādē,

mēs runājām par membrānu, kas šķir pasaules, ka nevar īsti pateikt, kurā pusē notiek šī izrāde. Viņa notiek abās, un, iespējams, vairāk notiek otrā pusē. Tā ir garīga pasaule.

Elita Kļaviņa: Mani pārsteidza kaut kāda mūsu saderība, kad es vēl plānoju, kāda varētu būt scenogrāfija. Biju uzzīmējusi skici, kurā ir logs un aiz loga ir puisītis. Tad kaut kā tā loga ideja pazuda. Kaut kā neiederējās tā mana ideja, ko man liekas esmu nosapņojusi. Es zinu, ka tur jābūt logam, un viņš kaut kā neiekļaujas scenogrāfijā. Viņš pazuda uz nedēļu un veidoja darbnīcā ar tēlnieku krēslus, atnāk šie krēsli, un katram krēslam ir cita aizmugure, un viena krēsla aizmugurīte izskatās kā loga rāmis. Tur bija daudz tādas ļoti skaistas sakritības un saskaņas. 

Ati, sarunā ar "Arterritory" tu saki, ka, atgriežoties pie mākslas, tā ir atgriešanās pie iekšējā miera. Vai tā tas bija, arī veidojot scenogrāfiju šai izrādei? Vai tā bija kaut kāda veida atgriešanās pie tev zināma miera?

Atis Jākobsons: Noteikti, kaut kādā ziņā tas, kas mani saista gan scenogrāfijā, gan instalāciju izveidē, ir tas, ka bieži gleznošana vai zīmēšana notiek plaknē, bet šī ir iespēja iekšējo pasauli parādīt telpiski un arī ieiet tajā iekšā. Sava veida svētnīca, iekšējās pasaules telpa. Es domāju, ka tas miers bija caur minimālismu un rūpīgo attieksmi, izkārtojumu telpā.

Vai logs tev tur arī bija apzināti? Tas logs, kas ir krēsla muguriņa.

Atis Jākobsons: Man šķiet, ka tas ir tas brīnums radot. Tie nav apzināti prāta lēmumi, bet, kad to saliek kopā, tas viss tur ir. Tā ir jušana. Man arī komentēja un prasīja, vai tas ir apzināti, – kad krēsli met ēnas uz sienām, tie izskatās pēc logiem. Jā, tas bija apzināti. Tās nianses sanāk kopā. Jušana, arī saspēle ar Elitu, ka kaut kā ir tā vienam otra sajušana, notiek uzticēšanās. 

Vai jūs biedē uzsākt kaut ko jaunu, ko jūs iepriekš neesat darījuši, vai jūs no tā baidāties? 

Elita Kļaviņa: Jā, tas ir ļoti atsvaidzinoši, nervus kutinoši, veselīgi.

Ati, vai tu nebiji noraizējies vai nobijies, kad tev izteica šo piedāvājumu veidot scenogrāfiju izrādei?

Atis Jākobsons: Es par šādām iespējām esmu domājis jau agrāk. Drīzāk kosmoss piedāvāja to, ko es biju domājis, un es piekritu. Droši vien kaut kādas šaubas tur varēja būt, bet man bija interesanti pamēģināt un kaut kā esmu sajutis, ka cilvēks ar to, ka viņš ir uzkrājis kaut kādu pieredzi, vienalga kādā profesijā, var to pieredzi ienest arī citā profesijā. Tur vairs tās robežas nav tik novilktas un nepārkāpjamas. 

Kad tu debitēji dokumentālajā kino, vai tu zināji stāstus, kurus stāstīsi?

Elita Kļaviņa: Nē, man notiek citādāk. Kā Atis teica, ka kosmoss kaut ko piespēlē, un es uzmanīgi ieklausos, kas ir nākamais, ko man piespēlē. Man ir sajūta, ka tā ļoti racionāli to izdomāt nemaz nevar.

Tev atnāk tie stāsti vienkārši vienā brīdī?

Elita Kļaviņa: Nezinu vai tieši tā, bet sāk varbūt arvien uzstājīgāk par sevi atgādināt, domāt. Tad es saprotu, ka ir pie tā jāatgriežas un tas jādara. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti