Jaunā aktrise Anta Aizupe nāk no Alūksnes. Uz Latvijas Kultūras akadēmiju (LKA) devusies, jo aktieris vai režisors bijušas tās profesijas, kuras Anta jutusi kā sev tuvas. Savus spēkus izmēģinājusi ne vien uz teātra skatuves, bet arī filmējoties kino. Jautāta par spožāko sasniegumu teātrī, Anta atzīst, ka tādu vēl gaida un cer sagaidīt.
„Bija tādas daudzas sagadīšanās, dēļ kurām es šeit nonācu. Mana pirmā lielā pieredze ir šeit, redz, ka beigās izkristalizējās, kas ir sirdij tuvāks,” uzsver aktrise.
Kā sarunā atklāj aktrise, sajūtu ziņā Ģertrūdes ielas teātris viņai ir vistuvākais. Te neilgi pēc LKA beigšanas tapusi Andreja Jarovoja izrāde „Āda”, viena no pirmajām izrādēm ar aktrises Antas Aizupes piedalīšanos, atveidojot Ievas lomu, par kuru aktrise savulaik izvirzīta Spēlmaņu nakts balvai kā Gada debija skatuves mākslā.
Šī izrāde man ir ļoti mīļa. Katrreiz, kad tā ir jāspēlē, tad tu it kā no jauna kaut kādas lietas atrodi, katru reizi kaut kas pavelkas un atveras,” saka Aizupe.
Akadēmijā pavadītie gadi nebūt nav bijuši viegli, taču tie Antai ļāvuši iepazīst sevi kā personību.
„Kultūras akadēmija vismaz pirmos divus gadus noteikti neievieš pārliecību par sevi, bet tikai otrādi. Tu esi bijis kaut kur vislabākais, un tad tu ieraugi, ka tā nav, un, ka ir daudz tādi paši un vēl labāki. Nu, sāpīgi jau ir, kad tev pašam liekas, ka tu nevari kaut ko nospēlēt,” atzīst Aizupe.
Šobrīd aktrise aktīvi darbojas vairākos neatkarīgajos teātros, tāpat ir Nacionālajā teātra ārštatniece. Antai tā ir sava veida brīvības sajūta, arī labs aktieriskais treniņš, jo regulāri mainās gan apkārtējie cilvēki, gan vide. Kā saka pati aktrise - darbs ārštatā palīdz neiemigt un neiesēdēties vienā vietā. Mazliet gan adrenalīna tas sagādājot, jo reizēm nav ne jausmas, kas notiks pēc divām nedēļām.
Es jūtu, ka tie darbi, kuri man nāk, katru reizi paver ko jaunu un ko tādu, no kā es baidos vai kas man ir vajadzīgs. Tāpēc tā štata būšana mani neuztrauc. Man liekas, ka man vispār ir grūti atrast tādu vietu, kur es justos labi, tādu vietu ir maz. Tāpēc es esmu ļoti uzmanīga. Ir bijušas reizes, kad es esmu piekritusi kaut kam, ko es negribu, beigās iznāk slikti un man nepatīk, un es jūtos ļoti slikti,” skaidro aktrise.
Viens no aktrises izaicinājumiem bijusi loma krievu valodā izrādē „Marina Cvetajeva”. Stāsts par vienu no izcilākajām 20 gadsimta dzejniecēm. Šoreiz aktrisei bija jāpārvar valodas barjera.
„Krieviski praktiski nerunāju un man bija dots laiks, lai iemācītos. Grūti, jo teksti ir ļoti senatnīgi, nav mūsdienīgi. Sākumā bija grūti spēlēt, jo man bija kauns – man ir akcents. Tagad jau kāds laiks ir pagājis un jau iet drošāk. Režisors apzinājās, ka nemāku. Viņš saprata,” stāsta Aizupe, uzsverot, ka treniņš „tiešām bija baigi labs”.
Viena no jaunākajām izrādēm ar Antas piedalīšanos, martā piedzīvojusi pirmizrādi. Izrādē „Heavy metal” stāstīts par latviešu karavīriem Afganistānā.
Meklējot mieru, reiz Anta desmit dienas pavadījusi klosterī. Tiesa, sākotnēji uz klosteri vēlējusies doties aktrises kolēģe.
„Tieši viss tā sakrita, ka likās, tā ir īpaša iespēja un nāk pareizajā laikā. Tas efekts ir, protams, pēc tam. Tu sāc novērtēt vienkāršas lietas, tu daudz uzmanīgāk sarunājies ar cilvēkiem,” norāda Aizupe. „Tur esot, man likās, ka nekas nemainās, jābrauc tik mājās un jādzīvo tālāk. Bet tieši tad, kad es atbraucu un izkāpu no mašīnas, tas bija tas labākais mirklis.”
Pirms pirmizrādēm ar Antu labāk nesarunāties, jo viss, kas tobrīd vajadzīgs, ir pilnīgs miers. Teātris aktrisei bijusi laba skola kā sevis iepazīšanā, tāpat arī sevis pārvarēšanā, stājoties pretī nezināmajam.
Protams, labākais ir tas, ka es pieņemu to, ka esmu bailīga, ka man ir kompleksi par kaut kādām lietām. Man liekas, tas pirmais solis ir pieņemt, ka tev tas ir - un tas jau ir daudz. Pēc tam nekas sliktāk vairs nebūs,” – tā Aizupe.
Aktrise vēl nav kāpusi uz Jaunā Rīgas teātra un Dailes teātra skatuves, taču, ja tāds ceļš iesākts, viņai gribētos izspēlēties uz visām skatuvēm.
