Pakomāts padod čaukstošu, burbuļplēves pildītu paciņu. Iekšā ir piecas dzeltenas aploksnes. Katra ar savu tālruņa numuru, dažāda biezuma, ar precīzi norādītu zvana veikšanas laiku. Telefonizrāde. Tā to nosauc idejas autori – dramaturgs Jānis Balodis, igauņu māksliniece Barbara Lehtna, žurnāliste Kristina Hudenko un dramaturģe, māksliniece Katrīna Dūka. Tiesa, ideja jau aprobēta pirms tam pavasarī Igaunijā un tiks īstenota arī Nīderlandē. Kopā aploksnēs iegulst 20 cilvēkstāstu dokumentālie pierādījumi fotogrāfiju formā. Pieci no tiem ir krievu valodā, bet vēl citi pieci – angliski. Tie visi ir Latvijas iedzīvotāji. Katrs ar savu stāstu. Manā aploksnē iegūluši pieci stāsti latviešu valodā (tiesa, labprāt būtu izvēlējusies jauktu stāstu paciņu, ja tāda būtu pieejama).
Drosmes, lai uzspiestu pogu "zvanīt" nezināmam telefona numuram ar neziņu, kas sagaida otrā galā, vajag daudz, apzinoties, ka tā būs "viens pret vienu" pieredze.
Tas nav iegrimt tumsā teātra zālē un izlikties par neredzamu, par novērotāju, nevis līdzdalībnieku. Šoreiz neredzami ir arī izrādes dalībnieki jeb tās līdzautori – anonīmas, kautrīgi steidzīgas balsis, kuras uztic klausulei savu personīgo piederības stāstu. Saturiski katrs stāsts ir unikāls, bet tos caurvij piederības meklējumi. Ģimenei, sabiedrībai, pasaulei. Personisko piederības stāstu formā (vismaz manis dzirdētajos piecos monologā veidotos stāstos – par paaudžu pieredzi kara komisariātā, sievieti vīriešu pasaulē un dzimumlomām, ceļotāju Prāgā, meiteni un viņas romu tautības tēvu, sievieti pasaules pilsoni, kas šarmu saskata nepiederībā) pietrūkst emocionālu āķīšu, kuros klausītājam ieķerties, lai nepilnu desmit minūšu garumā paturētu uzmanību ekskluzīvi šim klausītājam uzticētajam stāstam vai drīzāk notikumu atsvešinātam atstāstam un personisku varoņu atziņu virknējumam.
Izrādes pa telefonu pandēmijas laikā tapušas vairākas, tai skaitā interaktīvā lo-fi klausāmizrāde "Rolanda dziesma", ko dauzonīgi veidoja apvienība "Kvadrifrons", un interaktīvā klausāmizrāde "Noklausies", ko "Dirty Deal Teatro" veidoja Valters Sīlis, piešķirot klausītājam aģenta lomu. Lai gan abas iepriekšminētās izrādes izteiksmes formā atšķiras, tomēr tās abas izmanto vēsturiskas tematiskās līnijas, kuras ir dramaturgu austas, mijoties dokumentalitātei ar fantāzijas pavedieniem. Jaunā telefonizrāde "Piederības vingrinājumi" tehnisku interaktivitātes elementu neizmanto (ja neskaita telefonnumura taustiņu nospiešanu un "labvakar" un "visu labu" sarunas sākumā un beigās).
Tā vietā izrādes veidotāji izvēlas klausītājam nosūtīt 10x15 centimetru lielas fotogrāfijas no svešiem fotoalbumiem, kurus izrādes vajadzībām uzticējuši 20 Latvijas iedzīvotāji.
Viņi, daloties savā piederības stāstā, top par izrādes līdzautoriem. Tās ir fotogrāfijas, kurās cilvēku seju vietā ir gaiši laukumi, izdzēsti vaibsti un acis (šie izdzēstie laukumi – kā maza bērna ķēpājumi, aizkrāsojot sev netīkamu cilvēku sejas ģimenes fotoalbumā).
Lai arī fotogrāfijas izrādi papildina ar statisku scenogrāfiju konkrētiem stāsta mirkļiem, tai pašā laikā tās ir dokumentāls apliecinājums stāsta autentiskumam. Kādā aploksnē bilžu secība ir sajukusi. Nākas pārkāpt noteikumus un palūkoties jau tālāk čupiņā esošajās bildēs, meklējot īsto, līdzīgi kā audiopastaigu laikā uz mirkli zaudējot orientierus vidē.
Izrāde līdzinās sveša fotoalbuma šķirstīšanai, kas ir zināmā mērā vienaldzīgs līdz mirklim, kad kāda seja vai vieta ļauj to šķirstītājam atpazīt.
Tā, piemēram, vienā no manis uzklausītajiem piederības stāstiem kundze pozē Prāgā augstienē, no kuras paveras skats uz pilsētu. Tūdaļ prātā ir arī pašas pieredze, kad stāvēju teju tajā pašā punktā pirms vairāk nekā desmit gadiem, un domu pavedieni rit jau citā virzienā. Stāsts telefonklausulē paliek fonā un domas egoistiski met lokus uz savu pieredzi šai vietā. Neizbēgami. Un vaina nav stāstā, ko klausās auss, bet gan cilvēka pašcentrētajā pasaules uztverē, ko pašrocīgi mainīt nebūt nav viegli.
Paturot prātā, ka otrā galā ir aiz anonimitātes paslēpies cilvēks bez sejas, bet ar balsi un savu stāstu, pārmest šķietami neērto izrādes temporitmu neuzdrošinos.
Pieredze, ko izrādes komanda nodrošina, ir (ie)klausīšanās treniņš. Pasaulē, kura kūsā, būdama pilna ar melnbaltiem viedokļiem, izrāde mudina paklusēt un sadzirdēt otru. Pielāgoties otram (stāstītājam). Pielāgot savu klausīšanos. Pārslēgšanās no viena stāstnieka pie otra sazvanoties noris pāris minūtēs, klausītājam liedzot uzkavēties konkrētā stāsta noskaņā un atziņās. Starpbrīža nav.
Šī telefonizrāde, kura turpina savulaik jau Alvja Hermaņa latviešu stāstu aizsākto dokumentālās stāstniecības ceļu teātrī Latvijā, nepilnas stundas garumā trenē tās dalībnieka klausīšanās prasmi. Atšķirībā no līdz šim dzirdētajiem stāstiem "verbatim" tehnikā darinātās citās izrādēs, šos stāstus vēsta paši to īpašnieki, nevis aktieri. Izrāde it kā noņem sarkanbalto brīdinājuma zīmi "Nepiederošām personām ieeja aizliegta" un ļauj ielūkoties privātīpašumā. Nepazīstama cilvēka fotoalbumā.
Taču tūdaļ galvā laužas jautājumu lavīna.
Kāpēc kāda sveša cilvēka personiskā pieredzē balstīts monologs jānodēvē par izrādi, pat ja šo monologu ir palīdzējis noslīpēt teātra profesionālis?
Ar ko tā atšķiras no žurnālistu gatavotiem cilvēkstāstiem dokumentālos raidījumos vai rakstos? Vai stāstīt savu stāstu telefona klausulē, esot savā personiskajā paštēlā, ir veidot monoizrādi? Vai stāstīt savu stāstu telefona klausulē ir veidot monoizrādi? Vai ar anonimitātes plīvuru pārklātām fotogrāfijām un telefonsazvana formu pietiek, lai stāstu kopums pārtaptu par izrādi?
Telefonizrādes saturu un formu vērtējot, šķiet svarīgāk novērtēt tās veidotāju ieceri pandēmijas māj-iesēdējušajai sabiedrībai atklāt, ka patiesībā ikviena cilvēka dzīvesstāstam ir sava, unikāla dramaturģija. Dokumentalitāte ir viens no spēcīgākajiem ieročiem, kā iedarbināt cilvēkā līdzjušanu. Taču viena pati par sevi tā nedarbojas, ja vien piederības stāstā nesaklausām kādas paralēles ar pašu vai saviem tuviniekiem, draugiem vai paziņām. Šī atziņa skarbi sabalsojas arī ar laiku, kurā dzīvojam.
Just līdzi protam vien tiem, kuru stāstus esam pieredzējuši paši savā dzīvē.
Telefonizrāde "Piederības vingrinājumi" ir šāds viens līdzpārdzīvojuma vingrinājums. Profilaktisks. Turklāt ar blakni paaugstināt iekļaujošas attieksmes līmeni sevī, līdz ar to arī sabiedrībā kopumā. Un te katram ir jāsāk pašam ar sevi. Taču, lai otrs saprastu, ir jārunā. Paldies tiem 20 izrādes līdzautoriem, kuri savu stāstu uzticēja citiem. Tiem, kuri, iespējams, vēl tikai mācās klausīties.
