Ir stunda līdz Ziemassvētku koncertam Rīgas Horeogrāfijas vidusskolā. Apkārt satraukti ņudz visu vecumu skolēni. Šī, visticamāk, ir vienīgā skola, kurā audzēkņi brīvajā laikā gaiteņos sēž špagatā. Mūsu sarunas laikā tā iekārtojas arī Annija – tā esot ērtāk.
“Esmu dzimusi Jūrmalā, bet 13 gadu vecumā pārcēlos uz Īriju, kur pavadīju lielāko daļu savu pusaudža gadu. Pagājušā gada jūlijā atgriezos Latvijā, jo gribēju attīstīt savu baleta karjeru, ko biju uzsākusi Īrijā. Vienkārši bija tāda intuīcija, un es bez jebkādām zināšanām par šo skolu nopirku vienvirziena biļeti un pateicu mammai, ka braucu uz Latviju. Viņa atbildēja, ka es esot traka un gan jau divu mēnešu laikā būšot atpakaļ. Bet tā nenotika,” stāsta Annija. Īrijā ir visa viņas ģimene – mamma, tētis, māsa, vecmāmiņa, tantes, onkuļi.
“Latvijā man vēl ir daži… kā latviski saka “relatives”?” Annija aizdomājas. Daži vārdi joprojām vieglāk nāk galvā angliski. “Jā, radinieki! Opis, vecvecmamma, krustmāte,” viņa uzskaita.
Aizbrauca līdzīgi kā daudzi – krīzes laikā. Sākumā domāja – tikai uz laiku, beigās pārcēlās visa ģimene, un šobrīd jau, pēc Annijas teiktā, neviens atpakaļ netaisās. Dublinā Annija pabeigusi skolu un ātri pieradusi pie angļu valodas sadzīvē, tāpēc vēl tagad ik pa laikam kāds vārds latviski aizķeras.
“Es pat nejutu, kā man sāk degradēties latviešu valoda. Vienkārši latviski runāju tikai ar vecākiem un omu. Ar māsu pēc kāda laika sākām runāt angliski, jo tā mums bija vieglāk, bija tā saucamie “žargoni”, kas mums bija iemācīti angļu valodā, jo mēs tajā vidē dzīvojām. Vēlāk angļu vārdi sāka sprukt iekšā arī sarunās ar mammu un tēti. Kad atbraucu uz šejieni, sapratu, cik daudz man trūkst pavisam vienkāršu ikdienas vārdu. Piemēram, tu pēkšņi saproti, ka nezini, kā latviski pateikt "zīmulis”. Tu it kā zini, bet ātrāk ir pateikt angliski,” atzīst Annija.
Īrijā Annija arī drīz vien kļuvusi par “Annie”.
“Ar “j” burtu ir tā, ka cilvēkiem lasot gribas teikt “Anidža”. Un mani tas skolā ļoti tracināja, ka skolotāji sauca mani par “Anidža”,” viņa atceras.
Lai gan balets par Annijas kaislību kļuvis tikai pēdējos gados, skatuves mākslā viņa nav iesācēja – savulaik vēl Jūrmalā pabeigusi sporta skolu kā mākslas vingrotāja, bijusi pat Latvijas junioru čempione. Īrijā to turpināt bijis pārāk dārgi.
“..un tad es iepazinos ar freestyle disco jazz. Tas ir tāds traks stils, kas ir ļoti populārs tieši Īrijā, Lielbritānijā un Norvēģijā. Tur ir daudz sacensību, kurās piedalījos. Nodejoju piecus gadus,” stāsta Annija.
Kad pēc skolas beigšanas Annija netika iecerētajā grima skolā, viņa nolēma izmēģināt spēkus vietējā Dublinas deju koledžā. Un tieši tur “saslima” ar baletu, kas agrāk bija šķitis garlaicīgs.
“Skolotāja mācīja Kubas stilā, ar tādu uguntiņu, un mani aizrāva viņas attieksme pret klasi. Viņa teica tā: tu dabūsi labākas līnijas rokām un kājām, labāku tehniku, un tu notievēsi. Man likās – tik vienkārši? Stāvēt pie stangas un notievēt? Es to varētu darīt katru dienu! Protams, tagad tas vairs neliekas tik vienkārši, jo ķermenis ir iepazinis, kā tas jādara, bet toreiz šķita – kāja iekšā, kāja ārā… Tā tas izskatījās no malas,” viņa atceras.
Skolas laikā Annija uzvarēja sacensībās Barselonā ar numuru “Augustina de Aragon”, ko dejoja arī Rīgas Horeogrāfijas vidusskolas koncertā.
Uzvara konkursā ļāva Annijai pusgadu mācīties Barselonas jauniešu baleta trupā, un baleta pasaule "ievilka” vēl vairāk. Pērn viņa spontāni atbrauca uz Latviju. Lai sevi uzturētu, sāka strādāt kafejnīcā. Kolēģe izrādījās baleta māksliniece un iedeva kontaktus Rīgas Horeogrāfijas vidusskolā.
“Mums bija skate, kurā biju es un vēl viena meitene no Krievijas. Visa tā komisija… Tas bija diezgan baisi! Nemaz nezināju, ka šī skola ir tik nopietna – man nebija nekādas informācijas, jo onlainā maz ko var atrast,” neslēpj Annija.
Kādēļ tad Annija nolēma turpināt mācības tieši Latvijā, ja par tām zināja tik maz?
“Īrijā, kad uzsāk sarunu, parasti pirmais jautājums ir – no kurienes tu esi? Es vienmēr teicu – no Latvijas! Un viņi prasa – kā tur ir dzīvot? Bet es no bērnības maz ko atceros – ne es esmu tur strādājusi, nekā… Man bija jāatzīst, ka īsti nezinu. Un man bija tāda sajūta – varbūt aizbraukt uz Latviju, jo gribu iepazīt savu valsti, no kuras nāku…” viņa atzīst.
Atgriežoties Anniju visvairāk mulsinājusi cilvēku noslēgtība un aizdomīgums uz ielas.
“Ja tu nejauši uzskrien cilvēkam veikalā virsū, viņš uz tevi paskatās bailīgām acīm – ko tu uzdrošinies! Mums Īrijā - vienalga, kurš kuram uzskrien virsū, abi pasaka “sorry!” un iet tālāk. Citreiz pat sarunas izveidojas!” viņa saka.
Dzirkstošas enerģijas pilno Anniju es pirmoreiz iepazinu kafejnīcā “A Suns”, kur viņa paralēli mācībām strādāja par viesmīli. Tagad viņa izgājusi tetovēšanas kursus un piepelnās tā. Skolā parastie priekšmeti nav jāmācās, jo vidusskola jau pabeigta, tādēļ Annijas dienas paiet baletzālē, sporta zālē un darbā. Viņas skolotāja Zane Lieldidža-Kolbina atzīst, ka Annijas gadījums Horeogrāfijas vidusskolā ir diezgan neparasts.
“Tik lielā vecumā laikam pirmoreiz [kāds iestājas]. Mums ir bijuši puiši, viens pārnāca no Dārziņiem, jo ļoti gribēja dejot, viņam bija kādi padsmit gadi. Arī tagad operā mums dejo puisis, kurš nemācījās no pirmsākumiem. Viņam vienkārši ļoti patika balets, viņš sāka studijās, tad pašmācības ceļā, papildstundas ņēma, ļoti labi pabeidza skolu un tagad ļoti labi dejo teātrī,” stāsta Lieldidža-Kolbina.
Taču tādu gadījumu ir maz, jo bērnībā ielikti pamati ir ļoti svarīgi. Bet par Anniju skolotāja saka tā: “Bērns grib, ir ļoti centīgs, prātīgs, un tas, ko viņa ir izdarījusi pa šo pusotru gadu… cepuri nost!”
Runājot par nākotni dejas profesijā, Annija Glaudāne saka: “Kur paņems, tur man ir sapnis strādāt!”
Bet īsti netic, ka varētu iekļūt Latvijas profesionālajā baletā, tāpēc vairāk mērķē atkal uz ārzemēm. Uz kādu kompāniju, kur ir vienlīdz spēcīgs gan klasiskais, gan modernais balets.
“Man ir vairāki varianti – gribētos vai nu Austrālijā, Sidnejā, vai arī Nīderlandē, vai Šveicē,” viņa stāsta.
