Analfabētisms cilvēkmīlestībā. Izrādes «Momo!!!» recenzija

Izrāde "Momo!!!", ko Rīgas Krievu teātrī iestudējis režisors Intars Rešetins, runā par tiem, kuri vairs neprot ne redzēt, ne dzirdēt, ne sarunāties. Tas ir stāsts par nemīlestību ne tikai pret tuvāko, bet arī pret civilizāciju kopumā. Izrāde neļauj aizmirst šībrīža realitāti, bet liek domāt, kā no tās pamosties.  

Meklējot atbalsis 

Teju pirms pusgadsimta ar nosaukumu "Momo" vai "Momo jeb dīvainais stāsts par laika zagļiem un bērnu, kurš atdeva nozagto laiku atpakaļ cilvēkiem" (1973) vācu izcelsmes rakstnieks Mihaels Ende uzrakstīja fantāzijas romānu par laiku un tā nozīmi cilvēku dzīvēs. Desmitgadēm ejot, darba nozīme aizvien pieauga. Tur Momo ir maza meitene, kura dzīvo veca amfiteātra drupās un kurai piemīt apbrīnojamas spējas ieklausīties cilvēkos. Endes darbā pilsētā apmetušies, neuzkrītošie pelēkie kungi zog laiku un pārvērš cilvēkus par laika krājējiem ar tikpat pelēkām sejām, bet Momo cenšas to atgūt un atdot cilvēkiem atpakaļ, līdz ar jēgu dzīvei, jo uzkrāt laiku, lai iztērētu to vēlāk, nav iespējams. Diemžēl pie šīs atziņas cilvēks nonāk (ja vispār nonāk) visnotaļ vēlu. 

Latvijā pirmo reizi teātrī Endes romānu Vitas Huberes dramatizējumā jau 1988. gadā iestudēja režisors Valdis Lūriņš. Tā bija izrāde ar dzejnieces Māras Zālītes dziesmu tekstiem un komponista Zigmara Liepiņa mūziku Latvijas Nacionālajā teātrī, kur Momo tēlā iejutās aktrise Dace Bonāte, bet pašā iestudējumā piedalījās arī bērni, tostarp ansamblis "Knīpas un knauķi" un tautas deju ansamblis "Zelta sietiņš". 

Par laiku un ieklausīšanos līdzcilvēkos lielā mērā ir arī mūsdienu franču dramaturga Sebastjana Tjerī luga "Momo", kuru krievu valodā tulkojis Sergejs Samoļjenko, bet literāri konsultējusi Zane Zusta. Luga uzrakstīta un pirmo reizi Francijā iestudēta 2015. gadā, bet 2017. gadā tā jau piedzīvoja ekranizāciju franču režisora Vinsenta Lobelles kinofilmā "Momo". Meklējot īsto lugu iestudējumam Rīgas Krievu teātrī, režisors Intars Rešetins izskatījis ap divdesmit dramaturģisku materiālu, tiecoties atrast darbu, kas atbalsosies šī brīža sabiedrības pasaules izjūtā. Absurds ir bijis viens no šiem atslēgas vārdiem. 

Luga "Momo" izgaismo analfabētismu cilvēkmīlestībā. Parāda to, cik akli un kurli cilvēki spēj būt viens pret otru, pašiem to neapzinoties.

Pasvītrojot šo Tjerī lugā starp rindām ierakstīto vēstījumu ar sarkanu režijas pildspalvu, režisors nosaukumam pievieno vēl trīs izsaukuma zīmes. Tās pārvērš nosaukumu par mēmu saucienu (kā vēlāk izrādās – pēc mātes jeb pēc beznosacījuma mīlestības). Iestudējumam Rīgas Krievu teātrī dota arī ievirze žanrā – absurdi-komiska traģēdija jeb kliedziens divos cēlienos.

Ja cilvēka dzīvība iesākas ar pirmo kliedzienu pēc piedzimšanas, tad šis kliedziens divos cēlienos tiecas modināt katra paša snaudošo sirdsapziņu. 

Dramaturgs Tjerī pats ir arī aktieris, kurš spēlē teju visos savu lugu uzvedumos Francijā. Ironiskā kārtā Rīgas Krievu teātrī izrādes "Momo!!!" pirmizrādes vakarā uz skatuves galvenajā Andrē lomā viltīgā vīrusa dēļ nākas kāpt pašam režisoram Intaram Rešetinam, bet iecerēts, ka to spēlē Igors Čerņavskis.

Izrāde "Momo!!!"

Apokaliptiskā ainava

Ar būkšķi no šņorbēniņiem krīt un, noplīvojot baltām dūnām, atsitas pret skatuves malu balts balodis, kam ierasti piedēvējam miera vēstneša lomu. Bībele vēsta, ka Noass sūtījis pie Dieva trīs baložus, no kuriem viens atgriezies ar olīvas zariņu, apliecinot izlīgumu ar Dievu. Turpretī 1949. gadā mākslinieks Pablo Pikaso radīja savu balto balodi kā miera un jauna sākuma vēstnesi, noslēdzoties 2. pasaules karam. Tā baltais balodis vēsturiski bija iemantojis pacifistu simbola jēgu, kurpretī plēsējputni, piemēram, vanags, bijusi militāri noskaņotu cilvēku zīme. Tā izrāde "Momo!!!" iesākas ar bojā gājušu mieru. Balta izsaukuma zīme, ko uz skatuves uzvelk režisors. 

Patverties no kara ziņu šāviņiem teātrī nav iespējams. Un nav arī vajadzības, jo tas tikai nozīmētu, ka turpinām būt kurlmēmi. Programmiņā Rešetina vārdā ir jautājums:

"Vai tiešām nav pienācis pēdējais brīdis uz mirkli apstāties – padomāt par saviem mīļajiem un vērtībām, kas mūs vieno?"

Pats režisors šofera lomā īsi pirms pirmizrādes pats mēroja ceļu uz robežpunktiem, izvēloties ne tikai runāt mākslas valodā par kara absurdumu, bet pats savām rokām praktiski palīdzot nokļūt Latvijā vājprātīguma, varaskāres un despotisma izraisītā kara bēgļiem. 

Pār skatuvi nodārd multimediju mākslinieka Arta Dzērves veidotā videokolāža, kura iezīmē apokaliptisko "status quo", kurā cilvēce pati sevi ir ievedusi: pašdestruktīva ainava, kurā ne tikai ir izcirsti koki, piesārņoti ūdeņi, skan ritmiskas zalves, bet par retumu kļuvusi cilvēkmīlestība. Iznīcības ainas reizē ar brīdinošām, dobjām baznīcas zvanu torņa skaņām un laika atskaiti ieved stāstā, kur kāds meklē mīlestību, bet kāds cits – civilizācijas izvēlētā ceļa jēgu. Šī videoprojekcija paskrien skatītāju acu priekšā kā īsa civilizācijas dzīves panorāma, mirkli pirms aiziešanas. "Show must go on" – dzied varonīgā Fredija Merkūrija balss, jautājot – kā vārdā dzīvojam? (Pats mūziķis, dziesmai topot, knapi varējis staigāt veselības problēmu dēļ.)

Izrāde "Momo!!!"

Šķiet, ka Intaram Rešetinam ar viņa bagātīgo komēdijlomu pieredzi ielekšana pirmizrādes vakarā galvenajā lomā, turklāt krievu valodā, ripinot turp un atpakaļ asprātīgos un dinamiskos Tjerī dialogus, grūtības nesagādā.

Andrē, ko ieraugām, ir, gadu nastu nesot, mazliet salīcis, paīgns, eleganti tērpts vīrietis, kurš samiernieciski turpina rutīnu kopā ar sievu Loransu, kuras lomā pirmizrādes vakarā ir Jeļena Sigova, prasmīgi balansējot uz pārpratumu komēdijas un absurda traģēdijas smalkās līnijas (lomā iecerēta arī Gaļina Rosijska). 

Kurlie un aklie mietpilsoņi

Maldoties svītru kodu džungļos lielveikalā, pāris labākajos gados un elegantos tērpos (tērpu māksliniece – Jana Čivžele) – Loransa un Andrē – nonāk neveiklā situācijā. Viņu piepildītajos iepirkumu ratos kāds svešinieks – jauns vīrietis ar runas grūtībām un dzirdes neesamību – vairākkārt uzstājīgi cenšas ielikt arī savu šokolādes brokastu pārslu paku. Konflikta rezultātā pāris iepirkuma ratiņus zaudē, atgriežas savā smalkajā un atturīgi iekārtotajā Parīzes dzīvoklī ar skatu uz Eifeļtorni, un secina, ka iepirkumi ir atgādāti mājās. Un reizē ar tiem ieradies arī svešinieks jeb Patriks, kurš Loransu uzstājīgi dēvē par "Momo". (Tieši Loransa ir tā, kas pirmā intuitīvi iztulko šo Patrika daudzkārt atkārtoto vārdu.) 

Izrāde "Momo!!!"

Šis puisis, kuru gaiši iemieso Aleksandrs Maļikovs, meklē pazaudēto ģimeni, pirms izveidot savējo ar neredzīgo meiteni Sāru, kuras lomā ir Natālija Živeca. Tieši Sāra ir pamudinājusi Patriku salīgt ar savu ģimeni, kas reiz tam nodarījusi pāri. Sieviete mudina atvērt sirdi un ļaunumam kāpt pāri ar mīlestību. Abi aktieri savus varoņus portretē iejūtīgi un uzmanīgi, bez lieka pārspīlējuma, neizraisot žēlumu, bet tieši pretēji – parādot, cik viegli ir saprasties, ja runā no sirds, un liekot domāt, vai tik viegli tas padodas mums pašiem.

Kā viegla gaisa pūsma šais attiecībās ir pirms četrdesmit gadiem uzņemta fotogrāfija, kura Andrē un Loransai liek atcerēties sevi jaunībā, tālā, bezrūpīgā ceļojumā. Fotogrāfija pamodina redzīgumu Loransas kā mātes sirdī.

Iestudējums parāda, ka māte savā ziņā iemieso mīlestības nebeidzamību pat tad, ja tas nav viņas pašas bērns.

Loransas ilgas pēc nepiepildītās mātes lomas piedzīvošanas ļauj tai kausēt ledu un tuvoties cilvēkam, kurš ir izsalcis pēc cilvēkmīlestības. Turpretī Andrē tas nav pašsaprotams solis. Gluži pretēji – totāla neuzticēšanās un patērnieciskās pasaules elpošana pakausī jaunveidotās attiecības ar svešinieku liek uztvert kā apdraudējumu savam mietpilsoniskajam komfortam un raisa pat naktsmurgus, kurus režisors sirreāli iedzīvina uz skatuves.

Izrāde "Momo!!!"

Turpinot Intara Rešetina režijas stāstus par ģimeni ("Aukle" (2021), "Māte" (2020), "Dēls" (2019)),

izrāde "Momo!!!" risina ne vien sievietes un vīrieša savstarpējo attiecību līniju, bet arī bērna esamības vai tā neesamības nozīmi cilvēka dzīvē, izceļot pašcentrēto cilvēka dzīves modeli.

Liek domāt gan par ģimenes lomu, gan par cilvēka dzīves jēgu plašākā mērogā par pašpietiekamību. Par to, ko spējam darīt otra labā, pārkāpjot sev pāri. Un vai vispār varam? Andrē tas nenākas viegli. 

Izrāde "Momo!!!"

Meklējot aizmirsto valodu

Iestudējuma simboliskā slodze liek atcerēties pērn redzēto krievu režisora Andreja Mogučija sirreālo izrādi "Pasaka par pēdējo eņģeli" Nāciju teātrī jeb par pēdējo veselā saprāta kripatu cilvēkā, kas atrodama varoņos, kuri izbēguši no postpadomju psihiatriskās klīnikas. Te ir gan smiekli, gan asaras. Abas galējības līdzās. Līdzīgi arī Tjerī darbā –

viscilvēciskāk runā un visuzmanīgāk klausās tie, kam runa un dzirde ir ierobežota. Tātad kurlie un aklie, kuri patiesībā ir sirdsredzīgi un dzirdīgi. 

Papildus sadzīviski absurdajām norisēm Andrē un Loransas dzīvoklī, režisors, papildinot lugu ar sirreālām ainām, ieaicina uz skatuves piecus mēmus, bet vizuāli atpazīstamus tēlus, kuri arī sazinās ar 21. gadsimta valodas paliekām – ar mēmēm. Uz šī franču pāra nedienām no citas laika telpas mēmi noraugās baroka laika komponists Bahs (Dmitrijs Palēss), evolūcijas teorijas radītājs Darvins (Olga Ņikuļina), psihoanalīzes pamatlicējs Freids (Rodions Kuzmins), fiziķis Einšteins (Anatolijs Fečins). Šo kungu bariņā līdzi ir arī viena paviegla rakstura blondīne (Tatjana Lukašenkova), kuras tēls un uzvedība nenoliedzami atgādina seksapīlo aktrisi Merilinu Monro. Jau no šīs pasaules laika joslām izkāpušie tēli savstarpēji sazinās ar ziņapmaiņu viedierīcēs, kuru ekrāni izgaismojas uz skatuves.  

Izrāde "Momo!!!"

Ja šie pagājušo gadsimtu ģēniji ir spilgtas personības ar savu devumu cilvēcei, tad turpat līdzās tiem ir arī melni cilvēki-ēnas (Natālija Živeca, Ņikita Osipovs, Artūrs Skuteļskis, Ivans Streļcovs) ar melnām sejas aizsargmaskām kā bezpersoniskas būtnes. To melnās sejas aizsargmaskās kalpo gan par anonimitātes elementu, gan arī par atsauci uz pandēmijas laiku, ka šis stāsts notiek šeit un tagad. Ēnas un ģēniji vienojas vairākās horeogrāfiskās starpspēlēs.

Izceļot zaudēto prasmi saprasties, būtisks ir horeogrāfes Ingas Raudingas darbs, jo izrādē ar vārdiem vien nepietiek.

Te lielā mērā runā ķermeņa valoda, atklāti paužot varoņu emocionālo temperatūru un meklējot aizmirsto valodu.

To sastingušo valodu, kura iesalusi aukstajā Parīzes dzīvoklī, kur vairs nekuras pirmatnējā uguns. 

Izrāde "Momo!!!"

Kurp mēs ejam? 

Izrādes muzikālais pamatmotīvs ir norvēģu komponista Edvarda Grīga skaņdarbs "Kalnu karaļa alā", kas radīts Henrika Ibsena lugai "Pērs Gints". Šo nošu skaņas atgādina laiku, kas zogas cilvēkam pa pēdām. Līdzīgi jauneklīgajam Pēram, kas dodas pasaulē sevis meklējumus, bet atgriežas jau kā dzīvi iztērējis vīrs, arī Andrē maldās savā dzīvoklī, kur to ieputina paša nejūtīgums, pašam saraujoties mazākam, bet mājai augot lielākai. 

Scenogrāfs Kristaps Skulte, ar kuru režisors līdz šim ir ilgstoši sadarbojies arī citu izrāžu scenogrāfijas veidošanā, Andrē dzīvestelpu padara aizvien neērtāku, mājas sliekšņiem "izaugot" augstākiem, ieslogot pašu tā saimnieku tajā. Andrē nododas kārtējam bezjēdzīgajam darbam: viņš, satīna pidžamā tērpies, šķūrē sniegu laikā, kad snieg. Pats savā cietumā. 

Arī Pēram Gintam bija cerība, ka mīlestība dos tam patvērumu, pārrodoties beidzot mājās. Izrādes izskaņā, skumji aukstas gaismas ielenkts (gaismu mākslinieks – Oskars Pauliņš),

Andrē, lūkojoties lāzeracīs digisunim vārdā "Klusu!", palicis viens, vaicā: "Kurp mēs ejam?" Precīzāka jautājuma šī brīža realitātē nav. Taču nav arī atbildes. Pirms nākt kam jaunam vietā, vecajam ir jānomirst. 

Izrādes nosaukums "Momo!!!" ar visām trim izsaukuma zīmēm ir kā skaļš kliedziens pēc cilvēkmīlestības. Pēc tā maiguma un patvēruma cilvēkbērnam, ko mākslinieki gleznojuši jau madonnu portretos. Pēc beznosacījuma mīlestības, ko bērns sagaida no vecākiem. Pēc mātes apskāviena tumsā, kad nakts vidū nosvīdis esi pamodies no murga. 

Saukt pēc mātes, iespējams, ir vienīgais, kas nāk intuitīvi prātā mirklī, kad pasaulei brūk jumts.

Tāpat kā Ukrainas aizstāvji, saglabā cilvēkmīlestību pat nežēlīgākajos apstākļos, kad bumbas krīt uz dzemdību nama, ļaujot gūstekņiem sūtīt ziņojumus savām mātēm. Un šobrīd katrs no mums gaida, kad civilizācija pamodīsies no pašu pieļauta murga, kuru, iespējams, režisē cilvēkveidīga būtne, kuras dzīvē mātes mīlestības ir pietrūcis. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt