Kultūras ziņas

Edītes Pauls - Vīgneres veltījums vectēvam

Kultūras ziņas

Kultūras ziņas

Alvja Hermaņa «Baltā helikoptera» pirmizrāde JRT

Alvja Hermaņa izrāde «Baltais helikopters» nodota skatītāju vērtējumam

Pirmizrādi Jaunajā Rīgas teātrī (JRT) piedzīvojis režisora un lugas autora Alvja Hermaņa pētnieciskais darbs par pāvesta Benedikta XVI noslēpumaino atkāpšanos no amata 2013. gadā. Pēc izrādes noskatīšanās klātesošie katoļu baznīcas pārstāvji uzteic ticības attēlojumu uz skatuves, bet kritiķi un mākslinieki norāda uz režisora drosmi lakoniskā formā risināt dziļu un nopietnu sarunu.

Izrādē “Baltais helikopters” galvenajā lomā – pasaulslavenais baletdejotājs Mihails Barišņikovs. Nopietnās sarunās par ticību viņš gremdējas kopā ar pāvesta sekretāru – Kasparu Znotiņu un Gunu Zariņu uzticamas mūķenes lomā. 

Biļetes uz Jaunā Rīgas teātra sezonas gaidītāko notikumu – Alvja Hermaņa iestudēto “Balto helikopteru” - bija izpirktas dažu minūšu laikā pēc pārdošanas uzsākšanas. Režisors savu pētījumu salīdzina ar vienpersoniski izveidotas vēstures izpētes komisijas darbu.

“Manī ieslēdzās detektīvs, tas bija tas dzenulis, es sapratu, ka ir kaut kāds rūpīgi glabāts noslēpums, un es vienkārši kā tāda Mis Mārpla vai Šerlokss Holmss rakos riņķī un interesējos par to, tas mani dzina uz priekšu,”

skaidro izrādes autors un režisors, JRT mākslinieciskais vadītājs Alvis Hermanis un piebilst:

“Tas noslēpums noteikti kaut kad nāks gaismā.”

Pirmoreiz Latvijā uz skatuves teksts skan tikai angļu un itāļu valodās, daļēji arī latīņu, poļu un vācu, tāpēc sinhronais tulkojums skatītājiem pieejams austiņās.

“Baltais helikopters” ieved skatītāju pārdomu labirintos Eiropas kultūras, kristīgās ticības, katoļu baznīcas vēsturē, pievēršot uzmanību cilvēka garīgajiem meklējumiem. Hermaņa lugas sižeta centrā – pirmais gadījums 600 gadu laikā, kad pāvests pats atkāpjas no amata.

Dienu pirms atkāpšanās izdzīvo aktieru trijotne – Mihails Barišņikovs, pāvesta sekretārs Kaspars Znotiņš un uzticamā mūķene Māsa Tabiana - Guna Zariņa

“Mana varone, viņa šajā kompānijā ir visstabilākā savā pārliecībā, viņa zina, kāds izskatās Dievs un kur viņš ir, atšķirībā no pārējiem, kas šaubās. Protams, Benedikta atkāpšanās priekš viņas ir tāds šaubu mirklis, bet es caur to izmisumu nonāku pie atbildes, ka man ir skaidrs, un viņa turklāt ir krietni vecāka par Benediktu un līdz ar to ar vienu kāju jau ir Tur,” stāsta Guna Zariņa.

Aktrise atklāj, ka lomas izpētes procesā tikusies ar vairākām mūķenēm: “Mani vairāk interesēja no iekšpuses viss, tas man ir svarīgāks.

Protams, lugā ir uzrakstīts, ka viņa ir simtgadīga, no tā es nekur nevaru izbēgt, attiecīgi tur ir visas tās vecuma lietas. Bet kas bija aizkustinoši – tiekoties ar māsām arī gados, visām māsām ir bērnu sejas, viņas ir vecas meitenes. Un tas man bija kā atslēga! Ļoti, ļoti garu mūžu nodzīvojusi meitene.”

Izrādes scenogrāfe un kostīmu māksliniece Kristīne Jurjāne norāda – visas izrādē redzamās regālijas ir īstas: “Mihaila Barišņikova krusts ir pirkts Vatikāna veikalā. Rožukroņi ir ziedoti, krucifiksi ir ziedojumi no Latvijas katoļu baznīcas, tā kā viss ir pilnīgi autentisks.”

“Nenoliedzami tas ir ļoti liels izaicinājums - spēlēt pāvestu un risināt tēmas par baznīcu. Tas pierāda, cik tas ir aktuāli šodien – pienākums, atbildība, spēja iet savā misijā līdz galam,” pēc pirmizrādes iespaidos dalās katoļu bīskaps Andris Kravalis.

“Manuprāt, ar ļoti lielu cieņu, mīlestību tas tiek parādīts, jo uz skatuves ticību ļoti grūti parādīt, bet, manuprāt, šeit aktieru talants, mūzika, deja, tas, kā lūgšana tiek atklāta, palīdz cilvēkiem iet tālāk un saprast, ka tas nav tikai vienkāršs cilvēcisks lēmums,

bet tā ir Dieva apredzība, kas vada baznīcu, kas ir iedvesmojusi viņu un ka tādā veidā baznīca arī turpina savu kalpošanu. Esmu ļoti pateicīgs aktieriem par viņu spēli, ar lielu apbrīnu par drosmi, cieņu, uzdrīkstēšanos. Es domāju, tā ir izrāde, kura jāredz arī ārpus Latvijas, un ne par velti tas, ka viņa ir svešvalodā, kļūs pieejama. Un ir jāuzteic režisors un šie garīgie meklējumi. Tik daudz informācijas, vēsturiskā materiāla, kas arī ar lielu vēsturiskumu vēlas pateikt to, pat ja tās ir drumstalas, bet tieši ar to mēs labāk tuvināmies šim lēmumam, šim noslēpumam, un, protams, Barišņikova spēles maniere, tas dziļums kaut ko atklāj no pāvesta Benedikta.”

Teātra kritiķe, pirmizrādes skatītāja Henrieta Verhoustinska uzteic Barišņikova sniegumu:

“Šajā lomā, kur viņam jādomā trijās valodās, viņš pierāda sevi kā kinematogrāfisku, lakoniskiem ārējiem līdzekļiem ļoti labu aktieri, viņi visi trīs šajā izrādē ir ļoti labi aktieri. Domāju, ka tas ir ļoti cienījams darbs tāpēc, ka ļoti augstu novērtē skatītāju un skatītāja spēju pieslēgties šķietami tik elitārām lietām kā katoļu baznīcas vieta šodienas Eiropā.”

Viņa arī turpina: “Mani ļoti uzrunāja Alvja Hermaņa drosme, intelektuāli disputēt uz skatuves, neraizējoties par to, cik tas ir aizraujoši teatrālās formas ziņā. Un tieši tās lakoniskākās vietas man bija visinteresantākās, nevis tās horeogrāfiskās etīdes, jo manis pēc tās varēja nebūt arī, bet tieši tā viņu saruna. Un es pieķēru, ka es gribu diskutēt, iejaukties, jo es neesmu tik bezcerīgās domās par Eiropas šodienas kultūru, kādās ir Hermanis.

Un es jūtu, ka Alvis ir atradis domubiedru Racingerā, respektīvi Benediktā XVI, un līdz ar to man bija pat mazliet komiski just, ka viņš ir arī savas domas ielicis Benedikta mutē.”

Kinorežisors Vitālijs Manskis pēc pirmizrādes savukārt slavē izrādi, jo tā spēj ar “hiperminimālismu” notvert skatītāja uzmanību un emocijas:

“Stiprais Hermanis nolēma atmest visus iespējamos instrumentus auditorijas iekarošanai un gāja pa visgrūtāko ceļu – nopietnas, dziļas sarunas ceļu, un viņam tas fantastiski izdevās! Es viņu vēl vairāk cienu un ļoti apsveicu ar lielu, īstu darbu, ļoti neraksturīgu mūsdienu teātrim.

Jo mūsdienu teātris, gribam to vai ne, atgriežas pie vodeviļiskas noslieces, bet šeit ļoti dziļš, nopietns stāsts ar jēgu, kas izsauc auditorijas atbildes reakciju.”

Māsa Diāna no Svētā Jāzepa klostera Rīgā pēc pirmizrādes noskatīšanās pauž:

“Izrāde veidota ļoti sirsnīgi, katrs tēls ar sirdi veidots, mēģinot ielūkoties katras personības dvēselē, un mani tas ļoti uzrunāja. Tas ir katra dialoga pamats, ka mēs mākam ieklausīties otrā personībā. [..] Man tas šķita ļoti cieņpilni, ļoti draudzīgi, ar labu humora izjūtu, es ļoti priecājos par šo darbu gan kā ticīgs cilvēks, gan vienkārši kā cilvēks, kam tuva māksla un kultūra.”

Savukārt filozofs Uldis Tīrons uzsver: “Katram tas jautājums ir savs, un katrs, sēžot klusi , drīkst uzdot savus jautājums. Man būtiskākais jautājums, ko es uzdevu šajā izrādē, ir par teātra dabu – kas ir teātris?

Vispār es nedomāju, ka teātra režisoriem ir jādod atbildes uz civilizācijas jautājumiem.”

 

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Teātris un deja
Kultūra
Jaunākie
Interesanti