Pirmizrāde ir jau nākamnedēļ, bet vai jūs atminaties brīdi, kad jūs uzrunāja šai lomai? Kāda bija jūsu pirmā reakcija?
Jā, es ļoti labi atceros to brīdi. Tas notika kopsapulcē. Mēs visi sēdējām Lielajā zālē, un man tiešām par to nebija ne jausmas. Daži kolēģi, izrādās, jau zināja šo faktu, bet neteica man. Jā, un tad Viesturs Kairišs pateica, ka Brandu spēlēs Ieva Segliņa. Es to uztvēru ļoti, ļoti emocionāli. Tāda es esmu, un tas bija milzīgs saviļņojums, satricinājums man.
Ar asariņu acīs?
Jā, ar asariņu acīs. Ziniet, laikam ļoti labi, ka plānu maiņu dēļ man bija aptuveni gads no tā brīža, kad es uzzināju, ka man šī loma jāspēlē, līdz tam brīdim, kad mēs reāli sākām strādāt. Jo es spēju pārvarēt šo emocionalitāti, šo darbam traucējošo sajūsmu, un vienkārši spēt jau aukstasinīgāk paskatīties un pieņemt šo izaicinājumu, mesties ar milzu azartu tajā iekšā.
Vai Viesturs Kairišs uzreiz arī pamatoja, kāpēc mūsdienu Brandam ir jābūt sievietei?
Šāds jautājums, protams, bija visiem. Jā, viņš pamatoja. Kaut gan es spēlējot šo faktu nekādā veidā nevaru ņemt vērā un ne par to ir izrāde. Vispār ne par to.
Bet tā ir sava veida provokācija – paskatīties uz mūsdienu pasauli.
Kādā pasaulē mēs dzīvojam tieši šodien? Kāda ir sievietes loma šodien, un kāda tā bija tad? Kā tas mainās, cik radikāli tas mainās? Un vai tas ir īstais ceļš? Mēs nezinām. Vai mēs gadījumā neejam pret dabu? Tie ir tikai jautājumi, tās nav atbildes. Jo man liekas, ka mēs esam tādā pārejas posmā. Ir diezgan lielas kustības, kas visai agresīvi pieprasa šo vienlīdzību un sievietes lomas novērtēšanu. Tas, manuprāt, ir pareizi un svarīgi, jo, ja mēs kaut vai mūsdienu kontekstā šobrīd skatāmies, kas notiek Afganistānā, ja mēs domājam par pasauli kopumā, ne tikai par mums, tad tā ir ļoti būtiska un svarīga tēma. Ja vienā pasaules malā sievietes arvien vairāk un vairāk tiek novērtētas, tad otrā pasaules malā mēs atgriežamies kaut kādā akmens laikmetā. Tie ir jautājumi, ko ar šo gājienu uzdos arī mūsu izrāde.
Bet izrāde vispār nav par to. Te nav svarīgi, vai es esmu sieviete vai vīrietis. Es esmu cilvēks. Brands ir cilvēks, un par to ir izrāde.
Vai izrādes pamatā ir viss Ibsena lugas teksts?
Jā. Protams, ir pielāgots, ir pamainītas lomu uzrunas. Es nespēlēju vīrieti, mans vārds ir Brands, bet tas ir dzimtas vārds, un, jā, mani uzrunā kā "viņa". Un mans partneris, kas oriģinālā ir Agnese, ir Agnus, kuru spēlē Kārlis Arnolds Avots. Tādā veidā tas ir pielāgots, bet visas tēmas, visas caurviju līnijas ir Ibsena.
Es saprotu, kas tas būs pilnīgi jauns iestudējums, mūsdienu versija, bet laikam kāda sasauce ar leģendāro Dailes teātra iestudējumu tomēr būs, jo es redzu, ka vienā no lomām ir Juris Strenga, kas spēlē Branda tēvu.
Protams, ka tas ir ļoti svarīgi un nozīmīgi arī man, ka šīs izrādes sastapsies tieši caur šiem aktieriem, jo ir Juris Strenga, ir Olga Dreģe, ir Lilita Ozoliņa.
Tad, kad tu sāc par to domāt, tad atkal emocijas sit augstu vilni, un tas ir brīnišķīgi, ka mēs sastopamies.
Taču kaut kāda veida salīdzināšanās starp šiem iestudējumiem nav un nevar būt, jo izrāde tajā laikā – tas ir Kultūras kanons, to nevar ne atkārtot, ne pielīdzināt, ne tiekties uz to, un tas nav vajadzīgs. Manuprāt, ir svarīgi, ka šodien, mūsu šīsdienas pasaulē, kas ir diezgan ārprātīgs laiks, kādā mēs dzīvojam, Branda vārdiem no Dailes teātra skatuves ir jāskan atkal. Ir jāļauj cilvēkiem atkal par tiem domāt, jāļauj, lai Brands uzdod šos neērtos, nepatīkamos jautājumus, ir jāļauj sevi satricināt, lai mēs saprastu, kas tad esam mēs? Kādā sabiedrībā mēs dzīvojam, un kādā mēs gribam dzīvot? Kas esmu es kā daļa no sabiedrības? Vai es esmu brīvs, vai tas vispār šodien ir iespējams? Vai manī ir drosme, vai es tomēr esmu gļēvs?
Milzīgi daudz šādu jautājumu skan no skatuves, un tas ir ļoti vajadzīgs šodien. Laikam jāsaka – diemžēl.
Cik viegli vai sarežģīti jums bija identificēties ar Branda tēlu?
Tas notika pakāpeniski, jo es, protams, ar šo domu dzīvoju ļoti ilgu laiku. Visu gadu es vēros apkārt, meklēju, lasīju, skatījos. Šī sezona man vispār ir ar tādu reliģijas zīmi, tas izpaužas arī "Pusnakts šovā ar Jūdu Iskariotu", kur es spēlēju Māti Terēzi. Arī šai saistībā man nācās ļoti iedziļināties tieši ticības, reliģijas tēmā un cilvēcības tēmā. Tā izskan arī "Brandā", tikai pilnīgi citā gaismā. Līdz ar to man ir sajūta, kas tas pakāpeniski nonāca līdz tam, ka, lai arī man vēl joprojām ir miljons jautājumu, man vairs nav bail.
Man ir sajūta, ka Brands šodien būtu ļoti vajadzīgs mums. Līdz ar to man ir arī vieglāk ar viņu identificēties.
Viņš jau nav tāda staigājoša ideja vien. Lugu šķetinot, mēs sapratām, ka viņam ir ļoti personiskas sāpes, personiskas bērnības traumas, kas ir diezgan noteicošas tajā, kādu ceļu viņš ir izvēlējies iet. Iespējams, ka tas pat ir bijis viens no galvenajiem impulsiem – attiecības ar māti, tēvu. Tā pati mīlestības tēma ir ļoti nozīmīga šeit, jo tas ir arī viens no tādiem traģiskākajiem, bet arī skaistākajiem mīlas stāstiem.
Mazliet atvirzoties no tēmas, es gribu uzsvērt, cik tā ir liela laime – strādāt ar šādu materiālu, kurā ir tik daudz tēmu, kas ne tikai ļauj tev augt kā aktieriem un izaicina tevi profesionālā ziņā, bet arī dod iespēju augt kā cilvēkam.
Ko Brands varētu mums iedot mūsdienās?
Manuprāt, Brands nemāca, viņš nerāda, kā būtu jādara, galvenais, ko viņš izdara, viņš satricina pašu cilvēku un liek viņam paskatīties sevī. Kas ir ārprātā grūti, ko mēs negribam, ko mēs baidāmies darīt. Bet tas ir tas, ko viņš pieprasa. Jo, tikai izmainot sevi, var izmainīt pasauli. Man ir teksts – sevī skaties, sevī skaties, tas ir īstais ceļš, pa kuru jāiet. Tai pašā laikā mums ir cilvēki, kas spēlē pretpolu Brandam, kuri to nespēj saprast. Viņi ir raduši, ka viņiem parāda ceļu, kur viņiem jāiet, kā viņiem jādomā. Un šī ir, manuprāt, ārkārtīgi aktuāla tēma.
Es dažreiz pati nesaprotu, vai es tiešām tā pati domāju, vai kāds cits man ir licis tā domāt. Bet Brands saka – mums ir jānonāk pašiem pie sevis. Tad tu vari būt brīvs, drosmīgs, bezbailīgs, neatkarīgs un kaislīgs.
Jo brīvs cilvēks ir kaislīgs cilvēks. Jā, manuprāt, tā ir pati galvenā lieta, ko Brands nes, ka mums caur cīņu, caur nežēlību pret sevi ir jārauj nost tas svešais. Bet, manuprāt, tas ir tāds dzīves ceļš. Miers jau nav īsti iespējams, ja tu esi tik drosmīgs un ej šo ceļu. Bet tas izskauž vienaldzību un gļēvulību. Tajā ir kaut kāds dzinējspēks, un tas ir skaists uzdevums – dzīves laikā mēģināt atkal nonākt pie sevis.
