Kultūra

Konferencē «Literatūra un reliģija» šķetinās dārza un labirinta nozīmi Bībelē un kultūrā

Kultūra

Operā šonedēļ "Jevgeņijs Oņegins" pirmizrāde

Dailes teātrī pirmizrāde "Peldošie ceļojošie" 2. daļai

Aktrise Ķuzule-Skrastiņa: Nastavševs Dailes teātri pamodinājis no snaudas

Režisors Vladislavs Nastavševs Dailes teātrī debitējis ar iestudējumu „Peldošie ceļojošie. II daļa” un tam piektdien, 2.decembrī, notiks pirmizrāde. Ļoļečkas lomas atveidotāja Ilze Ķuzule-Skrastiņa ir pārliecināta, ka Nastavševs Dailes teātrī ienesis jaunu pasauli un teātris ir atmodināts no snaudiena, kurā daļa aktieru bija iegrimusi.

Brīnišķīgā laikmeta beigas – šāds žanra apzīmējums dots „Peldošo ceļojošo” otrajai daļai Dailes teātrī.

Tāpat kā Jaunajā Rīgas teātrī, arī šeit aktieri apdzīvo Monikas Pormales scenogrāfiju ar daudziem flīģeļiem un izrādē skan paša režisora Vladislava Nastavševa komponētās dziesmas.

Arī izrādes personāži ir tie paši, tikai tagad tos izspēlē citi aktieri, izņemot Lavrika lomas tēlotāju, kuru arī Dailē atveido Mārtiņš Upenieks.

„Protams, ka mazākā zālē ir vieglāk spēlēt, jo mazāku telpu ir vieglāk piepildīt ar enerģiju, bet man liekas, ka kopumā „bilde” šeit izskatās ļoti laba, cik es no malas paskatījos savus kolēģus, man liekas ļoti labi, gaumīgi un skaisti tas viss strādā,” stāsta Upenieks.

Dzīves karnevāls, kurā galvenais, lai nav garlaicīgi, bet ir interesanti un aizraujoši, turpinās arī otrajā „Peldošie ceļojošie” daļā.

Dzīve te saplūst ar mākslu un māksla ar dzīvi, kas arī bijis raksturīgs tā dēvētajiem krievu sudraba laika māksliniekiem, ko Mihails Kuzmins ataino savā darbā.

Aktrise Ķuzule-Skrastiņa stāsta, ka dziļāk iepazīt šo laikmetu kopā ar režisoru Nastavševu jau vien bijis aizraujošs piedzīvojums: „Tā sabiedrība, ko mēs spēlējam, tā arī ir tāda jauna pasaule. Šie cilvēki ir absolūti mākslinieki-bohēmisti bijuši, kāds trakāks, kāds mazāk traks, bet visi kaut kādā ziņā traki. Tādi dzīves baudītāji. Mēs mūsdienās to vārdu „mākslinieks” kaut kā citādāk varbūt izprotam, bet šajā gadījumā tā ir kā reliģija, kā visas dzīves jēga - kā patiesībā, man liekas, arī vajadzētu būt, jo kam gan vēl ir jēga citam, protams, ka mākslai”.

Šī ir režisora Vladislava Nastavševa debija Dailes teātrī, un

Ķuzule-Skrastiņa sadarbību vērtē kā bagātinošu notikumu gan personiski, gan Dailes teātrim kopumā:

„Tā ir cita, jauna pasaule, jaunas durvis ir atvērušās, un es jūtos ļoti bagātināta, un es domāju, ka arī teātris - tādā ziņā, ka šī iestudējuma process lika, es teiktu, pamosties no kaut kāda tāda snaudiena, kurā mēs vai kāda daļa no mums bija iemigusi”.

Aktieri stāsta, ka viens no izrādes izaicinājumiem bijis atrast veidu, kā visorganiskāk un brīvāk apdzīvot Monikas Pormales scenogrāfiju, ko veido bojātas un kopā sastumtas un sagrūstas klavieres. Rezultātā visi tā pieraduši, ka tagad pa klavierēm staigā tā, it kā tā būtu skatuves grīda.

Ķuzule-Skrastiņa un Upenieks ir pārliecināti – katrs skatītājs izrādi slēgs ar savu atslēgu.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Teātris un deja
Kultūra
Jaunākie
Interesanti