Ir pamatīgs nogrieznis latviešu kultūrā, latviešu teātrī, kurā Miervaldis Ozoliņš ir aktīvi strādājis. Aktieris dzimis 1922. gadā, bet vēl aizvien nav pilnīgi skaidrs, vai 17. marts patiesi ir Miervalža Ozoliņa dzimšanas datums.
"Tas ir tas strīdīgais jautājums, jo dzīvoja viņš pie audžuvecākiem, pie kuriem viņš nonāca, jo kā zīdainis tika atrasts ļoti glaunās drēbēs pie vienas mājas durvīm. Viņš nonāca policijā. Man pat ir tās policijas dokumentu kopijas. Un nav skaidrs, kāpēc 17. marts. Tas, iespējams, ir datums, kad viņš tika fiksēts papīros, ka ir atrasts. Bet 17 ir tāds maģisks skaitlis, jo 17. martā piedzima arī viņa pirmā meita," Latvijas Radio raidījumā "Kultūras rondo" stāsta aktiera dēls Kārlis Ozoliņš.
Miervaldim Ozoliņam ir dota laba izglītība. Viņš mācījās vijoles spēli Rīgas Tautas konservatorijā, zīmēšanu un aktiermākslu Latvju drāmas ansambļa studijā. Kārlim Ozoliņam pirmās atmiņas par tēvu kā aktieri ir joprojām ļoti spilgtas, un viņam šķitis, ka tēvs zina visas lugas no galvas:
"Bija situācija, kad viņam zvanīja telefons, un viņam prasa: "Mieriņ, vai tu neatceries tā 2. panta kāda tur bija otrā rinda?" Un viņš atbildēja, ka bija tā un tā. "Skaidrs, paldies, Mieriņ."
Tādu es tēvu atceros. Teātris man bija kā brīnumaina pasaule tajā laikā. Viņš arī ļoti gribēja, lai es esmu tajā kompānijā, lai es būtu aktieris."
Kārlis Ozoliņš ļoti lepojas ar tēvu, kā arī īpaši izceļ viņa prasmes zīmēšanā. Aktiera talants devis iespēju arī dēlam palīdzēt. Miervaldis Ozoliņš līdz 1951. gadam dzīvojis Laipu ielā, kur bijusi bagāta bibliotēka, un joprojām nav skaidrs, kā tā veidojusies.
"Bibliotēka ir tik ļoti liela, ka es vēl līdz šim brīdim neesmu to apguvis, bet tētim tu varēji jebkuru grāmatu izvilkt ārā un pajautāt, kas tur ir iekšā, un viņš varēja atbildēt. Tur bija grāmatas, kas ir patiesi senas, no aptuveni kāda 1700. gada, vēl gotu rakstā sarakstītās.
Tēva audžutēvs bija sētnieks, audžumāte vienkārša šuvēja, radās jautājums, no kurienes tā bagātā bibliotēka. Tāpēc arī laikam radās tas nepierādāmais mīts par Raiņa dēlu," par leģendāro Miervalža Ozoliņa bibliotēku stāsta dēls Kārlis.
Dailes teātra aktieris Juris Kalniņš ar Miervaldi Ozoliņu vispirms sastapies studiju laikā. Miervaldis Ozoliņš bijis grima mākslas un aktiermeistarības pasniedzējs Dailes teātra aktieru studijā, Rīgas horeogrāfijas vidusskolā un citās mācību iestādēs.
"Sākumā mēs tikām audzināti ārkārtīgi stingri. Mūs praktiski nemaz nelaida kontaktā ar veco paaudzi. Mieriņš, kā mēs visi viņu saucām, tajā laikā bija, protams, Miervaldis Ozoliņš.
Mums pirmajā kursā bija vesels semestris pie viņa grima mākslā. Tās bija sarunas, nevis tikai lekcijas.
Tu pirmo reizi ieraugi grima kastīti, iebāz pirkstu iekšā un uzsmērē sev uz vaiga, un skaties, kas tur ir, kā viss veidojas. Tik cilvēcīgas tās attiecības bija. Tas bija pirmais ledus, kas lūza, kad nojuka studentu un pasniedzēju attiecības," atceras aktieris Juris Kalniņš.
Bet tā nav bijusi viņu vienīgā satikšanās reize, jo Miervaldis Ozoliņš ir spēlējis Jura Kalniņa režijas diplomdarbā "Mēness likteņa pabērniem". Un, kā stāsta Juris Kalniņš, tad Miervaldis Ozoliņš nācis pat uz tiem mēģinājumiem, kad viņam nevajadzēja būt: "Viņš bija zālē un deva diezgan daudzus un vērtīgus padomus par to, kā varētu to vai to darīt. Es biju "zaļš gurķis", bet ar Miervaldi bija viegli, tāpēc ka nebija barjeras. Acīmredzot, tas bija palicis no studiju laikiem.
Viņa iekšējā inteliģence. Un uz skatuves, lai vai kādas muļķības vai humorus viņš darīja, tam visam bija pievienotā inteliģences vērtība, tas nebija prasti."
Arī aktiera dēlam Kārlis Ozoliņam izrāde "Mēness likteņa pabērniem" devusi vēl nebijušu iespaidu par tēva spējām: "Man tas bija tāds iekšējs šoks, pārsteigums. Jo iepriekš tēvu es biju vairāk redzējis lomās ar humora izjūtu, bet šeit viņš parādījās pilnīgi citādāk. Viņš pat nāca no izrādes un teica – šodien ar Guntu tā izraudājāmies izrādes laikā, ka pilnīgi nevar."
Miervalža Ozoliņa biogrāfijā arī smags periods, kad 1951. gadā apcietināts un izsūtīts par darbošanos t.s. "franču grupā". Franču grupa bija Padomju Savienības drošības iestāžu dots apzīmējums latviešu inteliģences disidentu grupai, ko 1950. un 1951. gadā Latvijas PSR Tautas drošības komisariāta darbinieki apsūdzēja buržuāziskajā nacionālismā un dalībā pretpadomju sanāksmēs. Miervaldis Ozoliņš Latvijā atgriezās 1956. gadā.
"Tās bija šausmas, tas notikums. Viņš daudz ko mācīja man, viņš teica – domā tomēr par to, ko tu runā. Piesardzība – vajag tomēr piesargāties, viņš teica.
Tu vari vienkārši lasīt grāmatu, un tevi var paņemt ciet. Bet par spīti visam, arī Atmodas laikā viņš bija ļoti aktīvs," norāda Kārlis Ozoliņš.
Juris Kalniņš stāsta, ka Dailes teātrī Miervaldis Ozoliņš par "franču grupu" neko neesot stāstījis, taču vienalga – pēc nostāstiem bijis skaidrs, ka tas ir "aizliegtais auglis'', par kuru runāt nedrīkst.
"Tā viņi paplašināja savu garīgo apvārsni. Bet režīms ir režīms, un tur neko nevar darīt. Bet teātrī mēs par to nerunājām.
Ja teātrī bija kāds oficiāls pasākums, kurā parādījās tā laika augstākie partijas vadoņi, tad es ievēroju, ka Miervaldis bija iekšēji sasprindzis," secina Juris Kalniņš.
Kārlis Ozoliņš vēl piebilst, ka "iespējams, tās joprojām bija bailes, bailes par ģimeni, un laikam viņš nesa to – ja kaut kur kļūdīsies, ja kaut ko izdarīs, ka tev atkal var kaut ko izdarīt. Līdz ar to viņš bija ārkārtīgi uzmanīgs.
Tā kā uz mīnu lauka viņam vajadzēja staigāt. Un man šķiet, ka viņš nekad neaizmirsa nevienu tekstu, lai nepasaka nepareizajā intonācijā."
Miervaldis Ozoliņš pēc atgriešanās no apcietinājuma turpināja darbu Dailes teātrī, gan piedalījies Leļļu teātra izrāžu veidošanā, kā arī, liekot lietā savas zīmēšanas prasmes, veidojis vairāku grāmatu vākus, piemēram, rakstnieka Edgara Alan Po stāstu izlasei "Nodevīgā sirds". Viņš bijis arī Ziemassvētku vecītis, taču zīmīgi, ka nekad sarkanā, allaž zilā mētelī. Aktieris Miervaldis Ozoliņš, kura lomu sarakstā nav daudz galveno varoņu, tomēr atstājis būtisku nospiedumu teātra vēsturē.
