Aktieris Jurijs Djakonovs: Labāk neteiksim «noslēpumainā krievu dvēsele»

Daugavpils teātrī piektdien, 31. janvārī, gaidāma poļu režisores Lucinas Sosnovskas izrādes krievu valodā “Karamazovs” pirmizrāde. Ar grūtībām atrauts no izrādes tapšanas, aktieris Jurijs Djakonovs sarunā ar rus.lsm.lv stāsta par Dostojevski, kā arī par Y paaudzi, urbānisko šamanismu un mīlestību.

Ludmila Vessele: Sākšu ar plaģiātu. Zinu, ka reiz kāds žurnālists interviju ar jums sāka ar jautājumu: “Kā klājas?” Es arī tā pajautāšu…

Jurijs Djakonovs: Esmu pilnīgi iegrimis Dostojevskī. Ļoti intensīvs mēģinājumu process. Pašlaik vienīgais ir pieslēgties un visu uzsūkt, savienot, uzbūvēt. Lūk, tāds mainītas apziņas stāvoklis. Visa komanda maniakāli iegrimusi Dostojevskī. Tādi ir spēles noteikumi un halturēt nedrīkst.

Jurijs Djakonovs dzimis Jelgavā. Mācījies kultūras menedžmentu un amatierteātru režisūru Latvijas Kultūras koledžā, pēc tam iestājies Latvijas Kultūras akadēmijā Māras Ķimeles dramatiskā teātra režijas kursā. Tur arī pabeidzis maģistratūru teātra mākslas specialitātē. Spēlējis daudzu Latvijas teātru izrādēs – Nacionālajā teātrī, Dailes teātrī, “Dirty Deal Teatro”, Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī, Daugavpils teātrī un citos. Vairākkārt nominēts “Spēlmaņu nakts” balvai. Vairāku izrāžu režisors, pēdējā laikā kinorežisors, teātra pedagogs, šova vadītājs. Filmējas kino, piedalās humora programmās.

Раstāstiet par savu darbu Lucinas Sosnovskas izrādē. Ko jūs spēlējat?

Mēs tajā visi spēlējam daudzus, un es arī. Lomas nav noteiktas, taču viss vēl var mainīties, mums radošais process katru dienu pašos pamatos tiek izvērtēts no jauna. Man šķiet, ka viena no izrādes idejām ir tāda – mūsos ir visi personāži ar to pozitīvajām un negatīvajām enerģijām, kuras tajos mīt. Es tur esmu gan Mitja, gan Aļoša, gan Grušeņka, gan Katerina… Ja Dievs dos, tad būšu vēl kāds.

Bet vai skatītāji sapratīs, neapjuks?

Mēs pieņemam, ka skatītāji nav tik dumji, kā dažkārt domā teātros, ka viņiem vajag visu sagremot. Tur ir zināms naratīvs, taču domāju, ka būs svarīgāk un dziļāk, ja skatītāji varēs visu izjust, nevis saprast.

Man gribas ticēt, ka skatītājs ir gudrāks, nekā varētu domāt.

Vai Dostojevskis ir jums svarīgs rakstnieks?

Man nāk prātā mana krustmāte, viņai ļoti patīk literatūra, un reiz viņa teica: “Man ir sarežģīti lasīt Dostojevski, jo tā ir diagnoze katrā lappusē.” Es tam daļēji piekrītu, vietām ir kaut kas ļoti smags un drūms. Turklāt tur ir ielikts zināms kods, kā sengrieķu traģēdijās: tu pārdzīvo cilvēku traģēdiju, turklāt iegūstot distanci, kas ļauj paskatīties uz sevi kā spogulī, un katarsi. Dostojevskis man vienmēr bijis smags rakstnieks, neteikšu, ka iemīļots, bet tagad, kad uzsūcu viņa enerģētiku, saprotu: kaut kas tajā ir, īpaši krievu cilvēkam.

Labāk neteiksim “noslēpumainā krievu dvēsele”, jo, kā saka viens no maniem mīļākajiem rakstniekiem Peļevins, īstenībā nekādas īstenības nav un noslēpumainās krievu dvēseles arī nav. Es iedziļinājos Dostojevskī, ieraudzīju skaistumu un traģēdiju, pat gaismu tajā visā.

Darba gaitā jūs apmeklējāt Daugavgrīvas cietumu, tikāties ar tiem, kas notiesāti par slepkavībām. Ko jums deva šīs tikšanās? Un vai tā bija pirmā šāda veida pieredze?

Nē, tā nebija pirmā. Man jau ir bijusi izrāde, precīzāk, projekts Iļģuciema sieviešu cietumā. Mēs spēlējām Blaumaņa “Ugunī”. Tur, cietumā, bija teātra pulciņš, beigās tika iestudēta izrāde, ar viņām strādāja režisore. Un tēlot vīriešu lomas tika uzaicināti profesionāli aktieri. Es tur pievērsu uzmanību interesantam faktam – daudzas sievietes “sēdēja” mīlestības dēļ, tādā nozīmē, ka bija piesegušas vīriešus, kuri pēc tam bija aizbēguši.

Šis ir citāds gadījums. Šie ir cilvēki, kuri pastrādājuši smagus noziegumus. Un pieredzi es guvu spēcīgu. Sākumā mēs ar Lucinu tikāmies atsevišķi ar katru, kurš piekrita, bet pēc tam visi kopā – gan aktieri, gan dramaturģe, gan komponists.

Un, jo vairāk laika pavadi ar notiesātajiem, jo mazāka kļūst distance, kas mūs šķir.

Pirmais iespaids – tas ir kaut kāds nesaprotams kosmoss, pavisam citi cilvēki, kas dzīvo ar nesaprotamām izjūtām un domām. Jau pēc tam pretsvarā mēģinājumiem, visam Dostojevska smagumam – noziegumiem, sodiem, greizsirdībai un citam – tur izveidojās ļoti silta atmosfēra. Mūs gaidīja, un mēs gaidījām šīs tikšanās. Ir vienkārši kāds noteikts punkts, kurā mēs visi esam cilvēki. Es domāju, ka šīs tikšanās kļūs par visdrūmāko pusi darbā pie izrādes,   tomēr iznāca otrādi – dzīvi apliecinoši.

Vai joprojām esat ārštatnieks? Neesat “pieaudzis” kādam teātrim?

Pagaidām neiznāk “pieaugt”. Pašlaik situācija Latvijā ir tāda, ka tā var dzīvot. Vēl pirms pieciem gadiem tāds stāvoklis ļāva tik tikko savilkt galus kopā, taču tagad redzu aizvien vairāk savu kolēģu, ļoti talantīgu, ļoti pieprasītu, kuri brīvprātīgi aiziet no štata vietām teātrī un paši veido savu karjeru.

Esat aktieris, teātra un kino režisors, pats filmējaties kino, mācāt. Kas jums ir galvenais šajā uzskaitījumā, bet kas – otršķirīgs? Un vēl esmu dzirdējusi, ka esat šamanis amatieris.

Tas viss ir ļoti sarežģīti, tās visas ir dažādas lietas. Teātris un kino viens no otra būtiski atšķiras, teātra režisori no kinorežisoriem arī. Reizēm man sev jāatgādina: šobrīd esmu nevis režisors, bet aktieris, nevajag nodarboties ar to, kas jādara citam. Taču man šķiet, ka tas viss mūs būtiski bagātina. Pasaules līmeņa režisori zina, piemēram, arī to, kā strādā kostīmu cehs, kā tiek veidota scenogrāfija un tā tālāk. Jo vairāk zini, jo vairāk vari izdarīt. Tās ir dažādas lietas ar dažādu atbildības līmeni.

Man gribas sekot renesanses laikmeta cilvēka standartiem – viņš prot visu. Līdz Leonardo da Vinči man ir ļoti tālu, bet cenšos.

Pastāstiet, lūdzu, par šamani amatieri…

Nodarbojos ar dažādām lietām. Piemēram, pēdējā laikā mani ieinteresējušas Taro kārtis. Es sevi nosauktu par urbānisku turbošamani – nav obligāti jāsēž mežā pie ugunskura. Esmu tāds paātrināts šamanis. Pat izrādes “Karamazovs” kontekstā – man tas ir kaut kādā mērā šamanisms, jo notiek darbs ar konkrētiem psihoemocionāliem stāvokļiem, kurus jāprot izlaist caur sevi, turklāt netraumējot ne sevi, ne apkārtējos. Un, ja racionālā līmenī un pēc Staņislavska sistēmas man būtu jāstāsta, kā es veidoju savu lomu, tad es diez vai varētu to izdarīt. Darbs notiek tieši šamaniskā līmenī.

Vai jūs varētu raksturot savu paaudzi? Cik asi izjūtat savu piederību tai?

Faktiski skaitās, ka esmu mileniālis. No vienas puses, pieķeru sevi pie domas, ka cilvēki, kas ir par mani desmit gadu jaunāki vai vecāki, atšķiras ar domāšanu; no otras puses, radniecīgu dvēseli var atrast gan bērnā, gan solīda vecuma cilvēkā. Esmu dzimis laikmetā, pirms bija parādījies internets un mobilie tālruņi, un vēl atceros to lielisko laiku, kad cilvēkus interesēja savstarpējā saskarsme, kad tika atzīts par labāku doties pastaigā ar draugiem, nevis visu dienu sēdēt pie monitora ekrāna. Es piedzīvoju to laiku, kad bija garlaicīgi. Savukārt garlaicība ļoti labi ietekmē daiļradi,

jo, ja tavas smadzenes visu laiku ir aizņemtas, skatoties video ar kaķīšiem, tev paliek ļoti maz laika tam, lai kaut ko radītu.

Saprotu, ka tagad literatūrai ir ļoti sarežģīti sacensties ar citiem medijiem, jo literatūra prasa uztrenētu prasmi koncentrēties uz kaut ko vienu. Es sekoju, kā tagad attīstās formāts saskarsmei ar skatītājiem internetā. Viss kļūst īsāks. Ja vēl nesen informācijas plūsma bija 15 minūtes, tad tagad, kad tālrunī parādījušās tādas lietotnes kā “TikTok”, viss iekļaujas desmit sekundēs. Man ir interesanti, kas būs tālāk – divas sekundes, viena…

Katra paaudze iziet cauri domām, ka pasaulē viss kļūst aizvien sliktāk. Taču tagad var runāt par saprāta attīstību citā virzienā. Es domāju to paaudzi, kas nāk pēc manējās, un tās, kas nāks pēc tam. Tas ir tāds “multitasking” — spēja darīt piecas sešas lietas vienlaikus – rakstīt referātu, klausīties mūziku, skatīties filmu, darīt vēl kaut ko. Lūk, tāds īpašs muskulis izveidojas apziņā.

Un domāšanas veids mainīsies visā cilvēcē, un mūsu šodienas bailes šķitīs ne mazāk kā dīvainas.

Vai negribat pamest Latviju? Jums taču ir darba pieredze Itālijā, Francijā, Indijā…

Ja būs tādi priekšlikumi, es no tiem neatteikšos. Lai brauktu uz nezināmo, nepieciešams zināms drošības spilvens un noskaņojums, man patīk tāds izaicinājums. Turklāt ir varbūt pat slimīga doma realizēt sevi šeit. Šeit ir radinieki, draugi, kolēģi, kuri var atbalstīt, ar kuriem tu vari atrast kopīgu valodu, nonākt pie kaut kā svarīga kopā. Jaunā vietā viss būs jāsāk no sākuma.

Vai jums ir interesanti strādāt Pirmā Baltijas kanāla kulinārijas šovā “Mana ģimene var labāk” (“Моя семья круче”)? Vai arī tas ir vienkārši veids, kā nopelnīt?

Tas ir liels izaicinājums, jo man iepriekš nebija tādas pieredzes. Domāju, ka daudzi, tostarp arī es, intuitīvi grib nonākt pie izjūtas, ka mēs orientējamies kaut kādā šaurā sfērā, ka mēs esam cienījami profesionāļi un tā tālāk. Līdz ar to mūsu attīstība apstājas, mēs vairāk neko negribam, mums ir ērti. Un šis šovs ir labs izaicinājums iziet aiz komforta zonas robežām, strādāt formātā, kurā es iepriekš neesmu strādājis. Tas ir jauns prasmju kopums, man tās nācās apgūt rekordīsā laikā. Tā ir dāvana jebkurā gadījumā. Un, jā, dod mājienus, ka turpinājums būs.

Mēs ar jums runājām pirms trīsarpus gadiem, kad jūs Daugavpils teātrī mēģinājāt “Hamletu”. Tad sākām runāt par mīlestību, jūs teicāt, ka jums par to ir sarežģīta izpratne. Kopš tā laika kaut kas ir mainījies, esat precējies, jums ir divi bērni. Tātad – kas ir mīlestība?

Jā, daudz kas ir mainījies. Bērni dod zināmu grūdienu – tā arī ir iziešana ārpus komforta zonas un izpratne, jāieliek visa dvēsele tajā, ko dari, kaut vai tāpēc, ka jāsamaksā par dzīvokli. Garīgais savienojas ar ļoti praktisko, un tu saproti – jāstrādā.

Manā gadījumā man patīk tas ko daru, un gūstu no tā baudu.

Bet par mīlestību?

Mīlestība – tas diemžēl ir tāds nobružāts vārds. To tik bieži izrunā, ka tam zūd jēga.

Mīlestība ir stāvoklis, kad vari iziet ārpus sava egoisma robežām, un to darīt ir ļoti grūti. Katrs no mums dzīvo ar vientulības izjūtu, ar domu, ka viens ieradies šajā pasaulē un viens arī aizies; ka citi viņu nedzird, nesaprot.  Un lūk, mīlestība – tas ir dažkārt īslaicīgs, dažkārt ilglaicīgs stāvoklis, kad mēs atstājam savu personīgo drāmu un apkārt redzam skaistu, pārsteidzošu pasauli ar skaistiem, pārsteidzošiem cilvēkiem, un katrs no viņiem ļoti vēlas mīlestību.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Teātris un deja
Kultūra
Jaunākie
Interesanti