Tikšanos ar skatītājiem jau gaida izrāde “1 000 000 labu lietu” – trešā dramaturga Dunkana Makmilana luga, ko iestudē Dmitrijs Petrenko.
Ieva Struka: Mani iepriekšējie sarunu biedri raidījumā “Šņorbēniņi” bija Indra Roga un Mihails Gruzdovs – tie ir arī tavi pedagogi. Kas ir tas, ko no viņu mācītā tu kā pedagogs vēlies nodot tālāk saviem studentiem?
Dmitrijs Petrenko: Ļoti daudz kas. Man liekas, ka tā galvenā lieta ir tā, ka teātris patiešām ir īpaša vieta aktieriem, režisoriem un ne tikai, ka teātris ir kolektīva māksla, un es tiešām domāju par kolektīvu kā par vērtību, jo teātrī daudz kas ir atkarīgs no tā, ko dara citi, nevis ko dari pats. Kā tu izturies pret citiem. Un tas, ko arī Gruzdovs pieminēja – ētika, kas ir ļoti praktiska lieta. Mēs parasti runājam par ētiku tādās filozofiskās kategorijās, bet tieši šī ētika, kas ietver sevī disciplīnu, attieksmi pret savu profesiju un profesionalitāti kā tādu, attieksmi pret to, ka
aktieris ir profesija, nevis, teiksim, radošums un dvēseles stāvoklis vai noskaņojums.
Un vai ir kaut kas tāds, ko savukārt negribi nodot tālāk saviem studentiem?
Tad, kad tu pats esi students, tu domā: “nu tā es nekad nedarīšu” vai “to es nemēģināšu realizēt”. Un tad, kad tu esi pedagogs, pats sevi pieķer pie domas, ka “ā, redz, es tomēr tā daru, tātad kaut kas tur ir!” Es pat brīžiem dzirdu, ka es runāju tā, kā Gruzdovs, dažreiz tās intonācijas kaut kā uzķeru.
Kad es studēju, man bija grūti piekrist tam, ka teātrī nav demokrātijas, ka tā ir drusku totalitāra, autoritāra padarīšanās, man toreiz likās, ka tā droši vien nav un es tā negribētu.
Bet es saprotu, ka tas brīvais gars tāpat ir jauniešos, māksliniekos, un mans uzdevums ir iedot to otro daļu: kaut kādā ziņā paskaidrot, kāpēc teātris tomēr nav demokrātiska padarīšana.
Vai, strādājot ar jauniešiem, tu jūties kā jauns pedagogs vai jau ar zināmu dzīves bagāžu?
Kā kuru reizi. Man arī dažreiz kolēģi, kad es kaut ko stāstu par savu dzīvi, prasa: “Cik tev ir gadu?! Tu tik daudz visu kaut ko esi paspējis darīt dzīvē!” Bet es cenšos būt godīgs, un nevaru tēlot viedu, vecu cilvēku, kurš ir izgājis visam cauri un ir sapratis dzīves gudrības un patiesības, es arī negribētu to darīt. Ļoti godīgi bieži atbildu, ka kaut ko nezinu vai ka man kaut kas jāpadomā, vai ka es vēl joprojām mācos – un tā es arī sarunājos ar saviem studentiem.
Vai tu tā runā ar saviem skatītājiem?
Noteikti, un tas ir tas, ko man dažreiz pārmet. Es meklēju atbildes, man patīk uzdot jautājumus un patīk – atkal Gruzdova vārds – process, nevis rezultāts. Man patīk iet uz kaut ko, mainīt, šaubīties.
Man savās izrādēs ir ļoti svarīgi, ka cilvēki sāk šaubīties.
Piemēram, kaut kādos projektos, kur mani iesaista, kādās diskusijās... Esmu nu jau godīgi sev atbildējis, ka diez vai kaut kādas diskusijas vai sarunu festivāli var mainīt viedokli un pozīciju – nevar, bet viņi var drusku likt pašaubīties par savu viedokli, par savu taisnību, varbūt dzirdēt kaut kādas jaunas balsis, viedokļus, versijas. Un tas ir ļoti vērtīgi, tas ir pirmais solis uz to, ka cilvēks sāk mainīties.
Atgriežoties pie studentiem – kā tu pats šo kursu raksturotu? Vai un kādi bija tie kritēriji, kas jums likās svarīgi, šobrīd uzņemot jaunu Liepājas kursu?
Laikam tagad, ja man vajadzētu vēlreiz piedalīties uzņemšanā (jo tā bija pirmā reize), es droši vien pat atteiktos no šīs tradīcijas skaitīt dzejoļus un monologus. Tas gandrīz neko neparāda, jo cilvēks ir uztraucies, viņš grib būt labāks, nekā viņš ir, tas ir dabiski. Es droši vien darītu tā, ka mēģinātu visus sadalīt grupās un veidot pirmo nodarbību, un nodarbībā es skatītos, kā cilvēks reaģē uz to, kas viņam jādara, kā viņš mācās, kā viņš uzņem informāciju, kā viņš spēj ātri padomāt vai improvizēt.
Labi, ka tad, kad uzņēmām, komisijā bija ļoti daudz cilvēku, jo viedokļi ļoti atšķīrās: es biju gatavs uzņemt arī cilvēkus, piemēram, ar ļoti sliktām atzīmēm vidusskolā, jo man likās, aktierim noteikti nav nekāds rādītājs tas, kā tev ir gājis skolā, es domāju – tieši atzīmes. Mēs uzņēmām ļoti dažādus cilvēkus, un tieši es pastāvēju uz to, ka varbūt tie centralizētie eksāmeni nav objektīvs kritērijs uzņemšanai, man gribējās, lai tie, kas nāk no ļoti labām skolām, miksējas ar tiem, kas nāk no reģionālām skolām, kur varbūt nav bijusi tāda cītība studēt, mācīties. Un tā dažādība ļoti sevi attaisnoja. Man liekas, ka studenti viens no otra daudz ko mācījās. Mums ir ļoti dažādi studenti: tie, kas izteikti orientējas uz intelektuālu materiāla apguvi, aktiermeistarību, kas vispirms domā un cenšas saprast, sakārtot savā galvā, izstāstīt citiem un tad kaut ko darīt, un arī tādi, kas kaut ko sajūt, mēģina izdarīt un tad mēģina saprast. Es priecājos, ka mums ir dažādi studenti, jo zinu, ka būs režisori, kuriem vairāk patiks tāda tipa aktieri, un būs režisori, kuri strādās ar cita tipa aktieriem.
Un kas tev pašam kā režisoram ir tuvāks?
Es pats esmu tāds cilvēks, kas grib visu saprast – tad man tādi patīk mazāk. Es tagad jokoju, bet man ir grūtāk ar viņiem, es dusmojos ar tādiem aktieriem, jo man liekas – tu izdari vispirms un tad tu sapratīsi, tad izrunāsim! Jo pats es laikam tāds esmu, un parasti mūs kaitina cilvēkos tas, kas mums pašiem sevī nepatīk. Tā vēlme visu saprast, salikt tabulās, izanalizēt, pilnīgi visu izdomāt un tad izdarīt – tas ne vienmēr attaisnojas, ļoti bieži strādā tas intuitīvais, jo
intuīcija arī ir zināšanas, intuīcija arī ir pieredze, emocionāla pieredze, intelektuāla pieredze, varbūt ne tik apzināta.
Kā diplomdarba izrādi tu taisīsi “Cietsirdīgās spēles”. Kādēļ tāda izvēle?
Gribējās atrast lugu, kas būtu par jauniem cilvēkiem, kas būtu saprotama jauniem cilvēkiem, jo mēs šajos četros gados arī mēģinājām visu ko citu, absolūti ne par viņiem un absolūti no citiem laikmetiem. Man gribējās atrast labu lugu, kur ir pārdomāta psiholoģija, pārbaudītas sižeta līnijas, kur mēs nenokļūdītos dramaturģijā, bet būtu iespējams nokļūdīties tikai aktiermeistarībā, lai mums nevajadzētu domāt par to, vai tā ir laba vai slikta dramaturģija. Es gribēju paņemt kaut ko, kas ļautu viņiem izbaudīt īstu psiholoģisko teātri, to spēli. Nav varbūt tik svarīgi, lai viņi varētu kaut ko nodemonstrēt eksāmenā, bet tieši apgūt. Tā ir ļoti dziļa luga, un arī ļoti mūsdienīga, Rasa Bugavičute-Pēce viņu arī pārtaisīja drusku vairāk uz mūsdienām.
No šodienas jauna cilvēka viedokļa tieši tas padomju periods ir ļoti citāds laikmets, varbūt daudz tālāks nekā, teiksim, 20. gadsimta sākums. Kā tu ar to tiec galā? Ko tu vari un gribi izstāstīt, lai jaunieši saprastu?
Šis pamatā ir stāsts par vecākiem, par bērnu attiecībām ar vecākiem, un es pat teiktu precīzāk – vecāku attiecībām ar bērniem. Un priekš manis tā luga ir tikai un vienīgi par to, ka
nemīlestība, vai tieši otrādi – tie izmisīgie mīlestības mēģinājumi pret saviem bērniem atstāj pēdas, un cilvēks pēc tam nespēj izveidot veselīgas attiecības ar realitāti.
Mēs daudz ļoti godīgi runājām par saviem vecākiem un meklējām savas asociācijas.
Ir vēl kāds autors, par kuru noteikti jārunā, proti, britu dramaturgs un režisors Dankans Makmilans. Tu esi iestudējis trīs izrādes, no kurām viena, kā saka, latentā stāvoklī gaida piedzimšanas brīdi.
Jā, pagājušonedēļ Liepājas teātrī bija “1 000 000 labu lietu”, var teikt, pirmizrāde, un, protams, ka izrāde gaidīs skatītājus. Tā nav iespējama bez skatītājiem, jo skatītāji tur tiek iesaistīti.
Savukārt Valmieras drāmas teātrī tās ir “Visas labās lietas”, un Rīgas Krievu teātrī tie ir “Dzīves DārgAkmentiņi” – trīs dažādas vienas lugas versijas. Kā tu raugies uz to, ka viena un tā pati luga tik īsā laikā mazajā Latvijā piedzīvo vairākus variantus? Man liekas, ka tad jau prasās vēl arī ceturto un piekto...
Jā, man liekas, ka tagad droši var to darīt, vairs nevajag kaunēties.
Protams, es sākumā nezināju, ka taisīs arī Inese Mičule un Rēzija Kalniņa. Šī luga man pat piedzima vēl pirms “Monstra” un “Elpas”, es viņu jau sen gribēju, es zināju, ar kuriem aktieriem es gribu to darīt un kurā teātrī es gribu to darīt. Tad es uzzināju, ka šo darbu iestudē Inese Mičule, piezvanīju Laukšteinam (Liepājas teātra direktoram – red.), mēs izrunājam, kāpēc Liepājā vajadzētu turpināt par šo iestudējumu domāt, un man prieks, ka viņš piekrita. Un tad es arī kaut kad dzirdēju, ka Rēzija arī taisa – nu, ļoti labi, tad mēs visi draudzīgi to lugu interpretēsim!
Neskatījos ne Ineses, ne Rēzijas interpretāciju, un tagad, kad darbs ir gatavs, es ļoti gribu redzēt gan Mārtiņu Meieru, gan Anatoliju Fečinu. Man spēlē divi izcili, brīnišķīgi Liepājas teātra aktieri – Edgars Ozoliņš un Gatis Maliks. Viņi dublējas, viena izrāde ir ar vienu aktieri, cita izrāde ar otru aktieri, un, līdzīgi kā “Elpā”, kur ir divi sastāvi, šīs ir divas ļoti atšķirīgas izrādes, jo tur bez aktieru personības neiztikt, ar katru aktieri ir drusku citi akcenti un arī izrādes intonācija ir cita.
Gribu jautāt arī par taviem iepriekšējiem Makmilana lugu iestudējumiem “Elpa” un “Monstrs”. Kas vienu dramaturgu uznes viļņa virsotnē? Jo tāds Makmilana vilnis tiešām šobrīd ir pārklājis arī Latviju. Kā tev šķiet, ar ko viņš “trāpa”?
Domāju, ka viņš “trāpa” ar ļoti, ļoti konkrētu tēmu katrā no lugām, ko viņš neslēpj aiz kaut kādām attiecībām, sižeta vai vēl kaut kā. Viņš paņem ļoti konkrētu tēmu, piemēram, “Miljons labu lietu” ir par puisi, kurš ārkārtīgi mīl savu mammu, kura cenšas izdarīt pašnāvību. Tur ir konkrēta tēma – kā jūtas depresīvu vecāku bērns, un tā ir ļoti aktuāla tēma, par kuru ļoti reti runājam. Mēs runājam par depresiju, runājam par suicidāliem cilvēkiem, bet nerunājam par to, kā, piemēram, dzīvo viņu bērni. Makmilans paņem vienu tādu tēmu, un uz viņu skatās ļoti godīgi, atklāti un caur ļoti interesantu dzīvesstāstu. Tā ir otra lieta – ka viņš spēj to dzīvesstāstu uzburt. Un trešā lieta – viņš ir ļoti prasmīgs dramaturgs.
Ja mēs kaut ko gribam svītrot, tas nozīmē, ka kaut ko tur noteikti neesam sapratuši, jo viņam viss ir ļoti pārdomāts.
Tā dramaturģijas arka viņam ir perfekta. Tāpēc ar to ir interesanti strādāt, jo tev nav jādomā par dramaturģijas nepilnībām, vari domāt par to, kā to visu aizpildīt aktieriski. Es domāju, ka tāpēc tā lielā interese par viņu, un es domāju, ka visi tagad sēž un gaida, kad būs nākamā. Protams, būtu ļoti bezkaunīgi iestudēt vēl ceturto viņa darbu, bet es gaidīšu, kad to varbūt izdarīs kāds cits režisors.
