Šņorbēniņi

Klusums Pirms. Aktrise Ieva Segliņa

Šņorbēniņi

Ar prieku sagādāt prieku. Saruna ar Valmieras teātra aktrisi Māru Menniku

Aktieris Egons Dombrovskis: Teātris ir jāspēlē ar prieku

Aktieris Egons Dombrovskis: Teātris ir jāspēlē ar prieku

"Vispār jau visu vajadzētu darīt ar prieku. Protams, dzīve ir dzīve un piedāvā dažādas situācijas – būtu muļķīgi par visu tikai priecāties. Bet teātris ir jāspēlē ar prieku – vienalga, vai tā ir drāma  vai komēdija, vai traģēdija," tā sarunā ar teātra zinātnieci Ievu Struku raidījumā "Šņorbēniņi" saka Liepājas teātra aktieris Egons Dombrovskis, kura jaunākā loma ir Dēmons režisora Viestura Meikšāna uz skatuves liktajā Ļermontova poēmā.

Ieva Struka: Manā skatītāja pieredzē "Dēmōns" ir tiešām brīnišķīgs teātra notikums, ko ikdienā nemaz tik bieži piedzīvot nevar, jo poētiskais teātris, lai gan parādās biežāk nekā pirms desmit gadiem, joprojām ir ļoti rets pasākums. "Dēmōnā" tev ir titulloma, bet tevi tur gandrīz neredz – tevi dzird. Uz skatuves ir arī Anete Berķe kā Tamāra un daži jaunie studenti, kurus arī mēs tā īsti neredzam, jo viņi ir labi maskēti. 

Egons Dombrovskis: Tajā laikā viņi bija studenti, bet nu jau ir jaunie kolēģi. 

Ko tu redzi savā acu priekšā, kad dzirdi vārdu "dēmons"?

Kā pirmā prātā nāk Vrubela glezna, un mana pirmā satikšanās ar to bija apmēram 16 gadu vecumā. Kādai meitenei ļoti patika "Sēdošais dēmons", un viņa man parādīja šo gleznu. Kad to ieraudzīju, sapratu – tur kaut kas ir. Es nebiju ne lasījis poēmu, ne ko vairāk par to zināju, vien tik daudz, ka autors ir Ļermontovs. Bet pirmā tikšanās bija ar gleznu. 

Pasaulē ir ļoti daudz gleznu, un tomēr ir dažas, kuras ir mazliet īpašākas par citām. Vrubela glezna ir kaut kas tik spilgts, ka uzrunā tevi arī kā pieaugušo. To arī es piedzīvoju, pirms četriem gadiem to redzot muzejā. Tomēr pat reprodukcijas veidolā tur jaušams kaut kas ļoti noslēpumains. 

Teātra direktors teica, ka ir divas izvēles iespējas, kurā iestudējumā man piedalīties, jo paralēli sanāca, ka iestudēja komēdiju, bet Meikšāns bija izdomājis iestudēt "Dēmōnu". Nodomāju – laikam "Dēmōns", jo kaut kas tajā visā ir maģisks, kas pievelk. Ar Meikšānu iepriekš nebiju strādājis, biju tikai redzējis viņa izrādes, un sapratu, ka tas varētu būt izaicinājums. 

Izrāde "Dēmōns" Liepājas teātrī

Vai vari definēt atšķirību starp gleznu un to Dēmonu, kas esi tu? 

Tie papildina viens otru. Glezna ir pavisam kaut kas cits, bet no tās var ļoti daudz iedvesmoties. Es domāju, arī māksliniece Monika Pormale un pats režisors ir iedvesmojušies.

Teātris un glezna ir divas dažādas lietas, bet, redz, tomēr uz skatuves var uzlikt arī bildes, kas arī ir sava veida gleznas.

Kad mēs tikāmies pirmajā mēģinājumā, Viesturs datorā katru ainu vispirms rādīja ar bildēm. Viņš teica ka 80%–90% izrādē būs mūzika, kaut gan man liekas, ka rezultātā tie ir 99%. Skatoties bildes ar to, kas katrā ainā notiek, man šķita, ka jau esmu noskatījies izrādi, tikai vērojot šīs bildes, kuras viņi ar mākslinieci bija uztaisījuši.

Izrāde "Dēmōns" Liepājas teātrī

Tu šo bilžu izrādi skatījies klusumā?

Mūzikas tad vēl nebija, to uzrakstīja pēc tam. Lielākā daļa sastāvēja no etīdēm, kuru centrā ir Tamāra – viņa visu laiku dzīvojas pa skatuvi, un es vienkārši lasīju šos tekstus. Bija iecerēts, ka tie būs ierakstā, bet mēģinājumu procesā tomēr piedāvāju, ka varbūt vajag pamēģināt tos atskaņot "dzīvajā", jo enerģija tad ir pavisam citāda. Kad arī mūziķi sāka spēlēt "dzīvajā", tā bija baigā enerģija, baigā savstarpējā mijiedarbība, un tad mēs nospriedām, ka arī lasījumu vajag atstāt "dzīvajā".

Dēmona balss izrādē gandrīz viennozīmīgi ir ceturtais instruments, līdz ar to tas nav tikai trio "Auziņš – Čudars – Arutyunyan", bet kvartets. 

Mums ir "čorttreks" – ja viņiem būs kāds koncerts, tad viņi var arī mani paņemt līdzi, jo Dēmons ir kaut kur blakus velnam, Luciferam un pārējiem, teiksim, nešķīstajiem gariem, un mēs esam "čorttreks". Mūziķi ir fenomenāli. Piedalīties šāda veida izrādē man ir ļoti liela pieredze, te bija ļoti daudz izaicinājumu. Es vairāk esmu tāds emocionālais aktieris, kur prātu it kā mazāk vajag. Man ļoti patīk blūzs, bet džezs līdz šim nav īsti gājis pie sirds. Tas, kā viņi, augsta līmeņa mūziķi, šo mūziku izrādē atskaņoja, ir mainījis šo priekšstatu, kas man agrāk bija par džezu. Es apbrīnoju visus trīs, bet tas, ko Matīss Čudars var no ģitāras dabūt ārā… Režisors vēlējās, lai mūziķus izrādē redz, jo viņi ir arī šīs izrādes dalībnieki. Mēs esam tā sastrādājušies! Piemēram, ja man tagad vajadzētu nodot stafeti kādam citam aktierim spēlēt Dēmonu, viņam būtu ārkārtīgi grūti ko saprast no mana lomas eksemplāra, jo tur nav nekas ar vārdiem rakstīts, bet tikai kaut kādas zīmes. Izrādes pirmajā daļā esmu zemskatuves bedrē kopā ar mūziķiem, otrajā atrodos aizkulisēs, kur man ir ekrāns, lai visu redzu, un skandas, lai dzirdu visu, ko viņi spēlē. Tā enerģija ir tik sastrādāta, jutekļi ir vaļā, un viss – pateicoties mūzikai. 

Izrāde "Dēmōns" Liepājas teātrī

Izrādē tika ironizēts par to, ka pirmais, kur mēs šodien meklējam atbildes, ir Vikipēdija. Neprasīšu, kur tu tās meklē, bet, vai teātris ir tā vieta, kur reizēm atrodi atbildes uz eksistenciāliem jautājumiem, vai tomēr tas tev ir darbs? 

Lielākā daļa aktieru neizmanto vārdu "darbs". Es eju vai nu uz izrādi, vai uz mēģinājumu, tas vien jau kaut ko nozīmē. Pamatā tas ir darbs, bet mēs to nesaucam par darbu, es tā esmu novērojis. Otra lieta – kādas lomas man ir piedāvātas un kādas man ir jāspēlē. Lielākoties, sakarā ar to, ka man lomas nav bijušas no sērijas "ātri atnācām, nospēlējām, aizgājām"... Tur ir tā lieta – tu meklē sevī. Varbūt nedaudz apnicis domāt, kāpēc esmu uz šīs zemes – vai tā ir misija, vai man vienkārši jādzīvo? Agrāk es to akūtāk tvēru.

Bet sapratu, ka teātris jāspēlē ar prieku – arī šīs mokas un ciešanas, bet tas nenozīmē, ka ir jākariķē, – man tas ir jālaiž sev cauri, bet to vajag darīt ar prieku, viegli.

Vispār jau vairāk vai mazāk vajadzētu darīt visu ar prieku, bet, protams, dzīve ir dzīve un tā piedāvā dažādas situācijas. Muļķība būtu priecāties par visu. Bet, ja par teātri runā – teātris ir jāspēlē ar prieku – vienalga, vai tā ir drāma vai komēdija, vai traģēdija.

Izrāde "Dēmōns" Liepājas teātrī

Ir dažas lomas, pie kādām varētu piederēt Hamlets un arī Dēmons, pēc kuru nospēlēšanas varētu vaicāt – ko vēl, vai Dievu spēlēt? Diezgan sarežģīti.

Līdzīgi pirms vairākiem gadiem vaicāja Oļegs Šapošņikovs, kad nospēlēju Zilovu "Pīļu medībās". Kāda kritiķe pēc "Hananas" Jurčika teica: "Kas tev ir jāpierāda, kāpēc plosies tik traki." Manuprāt, lielākā kulminācija manā lomu sarakstā tomēr bija Ziloņcilvēks. Tas nav izdomāts personāžs. Teātrī vairāk vai mazāk mēs visi fantazējam, uzbūvējam un tamlīdzīgi, bet šāds cilvēks ir bijis, daudz dokumentālu filmu par viņu ir redzēts. Tā bija fiziski smaga izrāde, bet iekšējais gaišums to kompensēja. Tur bija gan forma, gan saturs. Tad pašam likās, ka pēc Ziloņcilvēka būs grūti atrast, ko tad vēl varētu nospēlēt. Un tad, lūk, atnāk Dēmons, kas man ir milzīgs gandarījums, jo izrāde un gala rezultāts ir ievērības cienīgs. Kas būs tālāk, to tā grūti pateikt.

Ir jau tās pārdomas no tēmas, ka, ja hokejists vairs nevar paspēlēt, tad jāmet miers. Es esmu domājis par to. Ja man kā cilvēkam būs arvien mazāk, ko teikt pašam, tad jau izdomāt ir grūtāk.

Bet ko tur pāragri spriest, kā laiks rādīs, tā būs. Kovids jau arī saliek visu pa vietām, un tu sāc skatīties citādi uz dzīvi.

Izrāde "Dēmōns" Liepājas teātrī
Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt