“Var ilgi un gari diskutēt par kultūras kanona eksistēšanas jēgu modernajā pasaulē, taču neapšaubāmas ir Dailes teātra kanoniskās vērtības – mūsu leģendārie aktieri. Koncertcikla vēlme nav kanonizēt aktierus, bet gan pielīdzināt viņus klasiskajām kultūras vērtībām – dzejai, mūzikai un mūzikas izpildītājmākslai”, pasākuma ideju komentēja tās autors, Dailes teātra mākslinieciskais direktors Viesturs Kairišs.
Augusta un septembra vakaros Dailes dārzā būs iespēja klātienē piedzīvot kādu no septiņām koncertcikla programmām – Olgas Dreģes un pianista un komponista Edgara Cīruļa savienību, kas šī gada jubilāra Imanta Kalniņa mūzikas pavadībā ar Broņislavas Martuževas dzeju ļaus ielūkoties Latgales un cilvēka mūža līkločos. Juri Bartkeviču, Ievu Segliņu un komponistu Platonu Buravicki kanonā apvienos klavieru improvizācijas, Jāņa Rokpeļņa dzeja un Janas Jacukas horeogrāfija. Juris Strenga ar Jāni Šipkēvicu tiksies caur Frīdriha Nīčes “Tā runāja Zaratustra”. Lilita Ozoliņa Montas Kromas dzejā un pianista Reiņa Zariņa atskaņotās klaviermūzikas pavadībā dosies jaunrades procesa meklējumos un pētīs mākslinieka attiecības ar savu mākslas darbu. Zentas Mauriņas dzejai un modernajai klaviermūzikai pievērsīsies Lidija Pupure un pianiste Agnese Egliņa. Rēzija Kalniņa komponista un pianista Vestarda Šimkus klaviermūzikas pavadījumā piedāvās iepazīt savas mammas Helgas Dancbergas iecienītākos dzejoļus. “Dailes kanona” ciklu noslēgs atkalredzēšanās ar Raimondu Paulu, Ausmu Kantāni, Ilzi Ķuzuli-Skrastiņu un Vizmas Belševicas “Visi koki Dieva doti”.
Koncertcikla “Dailes kanons” idejas autors ir Viesturs Kairišs, scenogrāfe – Ieva Jurjāne, kostīmu māksliniece – Ilze Vītoliņa, muzikālais konsultants – Juris Vaivods, dramaturģijas konsultante – Justīne Kļava.
“Dailes kanons” ir nākotnē vērsts projekts, jo paralēli vecmeistariem, uz skatuves būs redzamas arī mūsdienu Dailes neapšaubāmās vērtības – Ilze Ķuzule–Skrastiņa un Ieva Segliņa. Blakus literatūras un mūzikas klasiskai būs arī jaunradīta mūzika. “Dailes kanons” nav muzejs, tā nav vēsture, tas ir nemainīgi mainošais un dzīvību uzturošais, mūžīgi atjaunojošais teātra mākslas avots,” turpina Viesturs Kairišs.
