Laikmeta krustpunktā

Šai Saeimā koalīcijai būs daudz izaicinājumu. Saruna ar bijušo premjeru Andri Bērziņu

Laikmeta krustpunktā

Būt iejūtīgākiem, uztaisīt ķiploku krelles un atrast hobiju. Saruna ar Baibu Rozentāli

Mani kāds vienmēr pieceļ pēc klupiena. Saruna ar aktieri Rūdolfu Plēpi

Aktiera darbs ir prieku nesis, ne par slogu bijis – radošo mūžu atminas Rūdolfs Plēpis

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

Esmu laimīgs cilvēks, un ir sajūta, ka mani kāds vienmēr pieceļ pēc klupiena, saka aktieris Rūdolfs Plēpis, kurš par savu lielāko panākumu sauc bērnus un mazbērnus. Latvijas Radio raidījumā "Laikmeta krustpunktā" viņš dalās domās par laiku, ko piedzīvojam, un atskatās uz savu krāšņo un piepildīto radošo mūžu. 

Daudzi par Rūdolfu Plēpi teikuši – Dieva dots aktieris, kuram piemīt absolūtā teātra dzirde. Viņš pats autobiogrāfiskajā grāmatā savu dzīvi salīdzina ar ričurača spēli – spēles kauliņš tevi vienu brīdi uznes augstu virsotnē, bet nākamajā brīdī jau nosviež lejā. Plēpis savā radošajā un personiskajā dzīvē ir piedzīvojis daudz izcilu virsotņu un daudz smagu kritienu, bet viņš pats arī citē Zentas Mauriņas teikto:

"Lai cik reizes tu būtu pakritis, ir jāceļas, ir godīgi jāturpina dzīves gājums."

To, kas mūslaikos notiek pasaulē, tostarp Ukrainā, Rūdolfs Plēpis vērtē vairāk no reliģiskās puses. Ikdienā aktieris klausās tikai radio un, viņaprāt, tajā iztrūkst analīzes konkrēti par to, ka šī ir jau atkārtota ukraiņu iznīcināšana (pirmā – holodomors 20. gadsimta 30. gados). "Un kāpēc abas slāvu tautas nevar sadzīvot? Kāpēc," viņš vaicā. Lūgts atbildēt uz paša izteikto jautājumu, aktieris saka: "Pirmkārt, tā ir vēlēšanās atgriezt krievu impēriju – es to tā saprotu. Tas jau vienmēr tā ir bijis, sākot ar Pēteri I, kas "atvēra logu uz Eiropu". Tā ir tendence valdīt." 

Ar paredzējumiem, kā viss izvērties tālāk, Plēpis nenodarbojas, tikai nosaka: "Es ļoti brīnos par pasaules bezspēcību, ka nevar apturēt vienu sātanu. Visa pasaule nevar apturēt vienu sātanu. Tad jūs iedomājieties, kāds spēks ir sātanam. Es uzskatu, ka tā ir sātana agonija – viss, kas notiek, ne tikai Krievijā, Ukrainā, bet arī kari Austrumu zemēs. Tā ir agonija."

Runājot par dzīvi Latvijā un to, kas sagādā prieku, aktieris teic: "Mani iepriecina tas, ka notiek ļoti daudz kas jauns. Pirmkārt, šie neskaitāmie jaunie teātri, jaunie mākslinieki – mani tas ļoti iepriecina. Es domāju, ka tas ir ļoti cerīgi, un tāpēc varbūt nevajag tik daudz nokārt degunu, bet ticēt un cerēt. Tagad nāk Ziemassvētki – ticība, cerība, mīlestība. 

Vajag ticēt un cerēt, un tas palīdz piecelties. Jo visu laiku nokārt degunu – tas jau neko nedod."

Par jauno kolēģu veikumu no īsajiem, pa radio pārraidītajiem fragmentiem Plēpis neuzdrīkstas spriest, taču piebilst: "Katrā gadījumā cilvēki cīnās un, es domāju, ka viss būs labi!" 

Taujāts, vai sapņos pārcilā savu radošo mūžu – būšanu uz skatuves –, aktieris ar smaidu atklāj, ka pats sev sapņos nerādās, bet aizgājuši kolēģi itin bieži: "Man jau saka – tas uz laika maiņu. Es ļoti bieži redzu Viju Artmani, sarunājos ar viņu. Nu tā. Bet sevi uz skatuves... Kaut kādā koncertā redzēju. Tie jau skaitās tādi rīta murgi, tas jau nav nopietni."

Teikt, ka aktiera darbā, aktiera mūžā vezums, kas uzkrauts uz pleciem, būtu bijis par smagu, Rūdolfs Plēpis nevarot. 

"Man vienmēr ir bijusi tāda sajūta, ka man tas ir bijis jādara, un – paldies Dievam – tas nav bijis slogs. Man tas ir bijis tikai prieks, un vēl lielāks prieks, jau kaut kas izdodas," 

viņš uzsver. "Un tāpat man tagad nav nostalģijas vai depresijas sakarā ar to, ka vairs nav teātra. Es domāju, tas ir loģiski. Kas bijis, bijis."

Par skatuves dzīvi Plēpis domājis jau no agrām dienām. Un ne jau par aktieri viņš gribēja būt, bet gan par teātra direktoru. Mazais Rūdolfs istabā, kurā jau bija pa daļai paaugstināta grīda (jo apakšā bija caurbrauktuve), lūdza tēvam uztaisīt improvizētu biļešu kasi un mazas trepītes. 

Pirmā pieredze Jaunatnes teātrī Rūdolfam Plēpim tika skolas gados: vienā izrādē viņš Buratīno tirgoja ābecīti, nākamajā – "Pāvilielas zēni" – kā pats atceras, kopā ar citiem bērniem dzīvojušies pa skatuvi un viņš nospēlēja varoni Lesiku, kura vārdā turpmāk viņu dēvēja aktieris Imants Skrastiņš, savukārt iestudējumā "Zoss spalva" ar pamatskolas laiku draugu Artūru pildījuši, Plēpja vārdiem, ļoti smalku uzdevumu – uznest uz skatuves noplūktu zosi.

Kā Kultūras darbinieku tehnikuma audzēknis Plēpis un viņa studiju biedri ar koncertiem viesojās pie zvejniekiem Atlantijas okeānā. "Mēs pieci veselu mēnesi braukājām pa Atlantijas okeānu. Mūs cilāja no kuģa uz kuģi ar tādu lielu tīklu, jo tuvāk okeānā piebraukt nevarēja, lai nesasistos," viņš atceras.  

Par aktiera bagāto radošo mūžu ir daudz liecību – gan balss ieraksti, gan kinolomas un vēl citi veikumi. Raidījumā "Laikmeta krustpunktā" atlasīto un atskaņoto ierakstu pulkā Rūdolfu Plēpi jo īpaši aizkustina kolēģes Dinas Kuples labie vārdi 1986. gada Radio darinātajā aktiera portretā. Toreiz Kuple izcēla viņa organiku, neierobežoto aktierisko amplitūdu un ieinteresētību skatuves partnerī. "Dina Kuples bija ģeniāla aktrise un kā cilvēks – brīnišķīga," ar aizkustinājumu pauž Plēpis. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti