Aktiera alķīmija. Sarunājas Uldis Dumpis un Anna Nele Āboliņa

Uldis Dumpis: Es esmu satraucies kā jauns zēns uz pirmo randiņu.

Anna Nele Āboliņa: Es arī. Labdien! Mani sauc Anna Nele Āboliņa.

Anna Nele Āboliņa. Es esmu Uldis Reinis Dumpis. Prieks iepazīties! Nu, un kā tad jums iet pa Valmieru? Jums – dzimušai rīdziniecei?

Šobrīd nesanāk tur īsti būt, jo mums teātris ir rekonstrukcijā. Manam ansamblim, ar ko mēs mēģinām, izrāde ir Apaļajā zālē, un scenogrāfijas dēļ nevaram mēģināt citā telpā, tāpēc tagad gaidām, kad varēsim atgriezties Apaļajā zālē un turpināt mēģinājumu procesu.

Jūs pie Vara Braslas mēģiniet?

Nē, pie Henrija Arāja. Tas ir jaunais režisors, viņš šogad pabeidza Kultūras akadēmijā Ķimeles kursu, un teātris deva viņam iespēju iestudēt izrādi ar lielajiem aktieriem (iesmejas).

Neaudzinātais kurss

Nu bet kā tas ir? Man ir interesanti. Manā dzīvē tas viss ir bijis savādāk. Es no provinces, no Bauskas ierados lielajā Rīgā, un tā es arī paliku Rīgā tajā teātrī. Kaut gan jāsaka, ka pēdējos kursos, kad bija jāsāk domāt par to, kur tu paliksi pēc beigšanas, kur tu strādāsi un vai vispār tiksi teātrī, es biju ļoti noskaņojies braukt uz Liepāju.

Uz Liepājas teātri, jā es lasīju.

Man tas viss likās tik romantiski. Tā viņu dzīve. Studiju laikā es kā students filmējos Rīgas Kinostudijas filmā, kuru filmēja Liepājā, veselu mēnesi tur dzīvoju. Tā es sapazinos ar viņu dzīvi. Un tā dzīve bija pavisam savādāka, nekā tagad tas ir. Un tas pats notika Valmierā. Viņi tak brauc izbraukumos nepārtraukti.

Jā.

Viņi brauca ar savām raskladuškām, Jūs zināt, kas tas ir?

Raskladenes zinu.

Saliekamās gultiņas, jā. Viņi brauca pa desmit dienām. Un man toreiz tas likās tik romantiski, ka tu pilnīgi viss esi teātrī un citas dzīves nav. Taču tā iegrozījās, ka mani paņēma Nacionālais, toreiz Drāmas teātris un tā es tur  paliku. Un taisni tāpēc es tā iedomājos, kā tas ir vienai Rīgas meitenei tagad dzīvot tur.

Redziet, es jau tur īsti nedzīvoju. Tas, ka man ir darbs Valmierā, motivēja mani šogad nokārtot autovadītāja apliecību, un līdz ar to es braukāju. Godīgi sakot, tie 100 kilometri turp un šurp nav nemaz tik daudz. Kaut kā ātri pierodi pie tā laika, ko pavadi ceļā. Tas pat ir tīri patīkami. Viens pats sēdi, paklausies radio, kādu raidījumu vai mūziku. Kaut kā izej vai ieej darba procesā, kas sagaida vai no kā tu brauc mājās. Man tas patīk. Uz vietas Valmierā man ir maza istabiņa, kuru ir iedevis teātris. Un tad, ja nāk kāda izrāde ārā vai ir vairākas izrādes pēc kārtas, tad mājās nebraucu, bet palieku tur. Principā nevelku robežas starp Rīgu un Valmieru.

Jā, tas ir mazliet savādāk. Tas nav tā, ka pilnīgi visa dzīve tur.  Un jūs esat tas Indras Rogas Valmieras kurss, ja?

Nē, es esmu tā saucamais Neaudzinātais Māras Ķimeles kurss. Mūs kaut kur nez kāpēc tā ir nodēvējuši (smejas).

Ak tā. Es jau esmu tik vecs, ka man sāk jukt. Arī sava teātra jaunos aktierus – man jāpiedomā, kurš ir kurā kursā. Tādus pensionārus kā Šoriņu un Skani, tos jau es zinu, kurā gadā viņi beidza, bet pēdējos izlaidumus – tie man jau jūk.

No mana kursa jūsu teātrī ir Madara Reijere, Kārlis Reijers, Alise Danovska šad tad tur spēlē. Ka tik kādu neaizmirstu.

Es te tagad kā tāds pratinātājs mazliet uzstājos, bet mani interesē, kā tie visi jūsu kursabiedri, jaunā paaudze, kā viņi jūs uzņēma, kad uzzināja, ka jūs nākat no vienas slavenas un stabilas aktieru ģimenes – no Singas (Veras Singajevskas – red.) un no Tāļa (Tālivalda Āboliņa – red.)? Šai paaudzei kaut ko izsaka Vera Singajevska?

Vera Singajevska varbūt mazāk, bet Gundars Āboliņš gan izsaka.

Gundars Āboliņš jau ir mazliet tuvāk.

Par omi tā mazāk. Drīzāk, ka no pasniedzēju puses ir kaut kāda sajūta. Kad iestājos akadēmijā, tad ome vēl bija dzīva, un pirmo pusgadu viņa vēl aktīvi centās iesaistīties un palīdzēt. Es atceros, ka tas posms man bija apmulsuma pilns. Uzreiz no vidusskolas akadēmijā, un pirmo reizi es mācījos bez sava dvīņu brāļa. Man ir dvīņu brālis, ar kuru mācījos kopā 12 gadus vienā klasē, un tad es ienācu akadēmijā, kur uzreiz no tevis pieprasa, lai tu sevi izrādi, ko tu proti, ko neproti – kā jau jaunā aktieru kursā. Un visi grib būt labākie. Man tas bija tāds apmulsums, nesapratu, kur ķerties, kur glābties. Tad ar omi varēja aprunāties, vēl viņa centās visādi palīdzēt, visādus padomus dot.

Jā, nu redzi, tad es pie viena varu iespraukties, ka viņa bija arī mana pasniedzēja.

Jā, to es arī kaut kur biju dzirdējusi.

Viņa faktiski nebija mūsu kursā, mēs tur bijām trīs atsevišķas grupiņas. Krievu valodā runājošais kurss, mēs un operetes kurss Operetes teātrim. Un Singa skaitījās tieši operetes kursam, bet otrajā kursā mana kursa audzinātājs Alfrēds Jaunušans aizbrauca uz Maskavu uz augstākajiem režisoru kursiem un palika tikai Lidija Freimane. Singa nāca palīgā arī pie mūsu kursa, un no tiem laikiem es arī Singu esmu uzskatījis par savu skolotāju.

Un kā tad viņa jūs novērtēja?

Kā mani konkrēti novērtēja, to es neatceros, bet tur pie visiem jaukumiem bija arī mīnuss. Viņas abas ar Lidiju Freimani agri vai vēlu kļuva par mammām mums. Jo viņām pietrūka tās stingrības, kas Jaunušanam bija. Abas viņas ir mammas arī dzīvē, un viņas mums daudz ko piedeva, un brīžam mēs dancojām pa viņu galvām, tas ir skaidrs.

Nu redz, Māra Ķimele mūs visus tos četrus gadus diezgan braši noturēja. Viņai ir tas krampis. Viņa kārtīgi mūs satvēra un no pirmās līdz pēdējai dienai izvadāja.

To es varu iedomāties. Es vienā Ķimeles kursā īsu brīdi biju pasniedzējs. Aktiermeistarības pasniedzējs kursā, kur bija Ķesteris, Alvis Hermanis.

Pirmais viņas kurss.

Jā. Īsu brīdi jau es tur biju. Pāris mēnešus. Bet man ļoti palicis prātā no tā laika tas, ka, pirms es sāku ar viņiem tikties, Ķimele man katru audzēkni noraksturoja, un par katru viņai bija savs viedoklis. Slavinošs tur nebija nekas. Tur bija norādījumi, uz ko man jāvērš uzmanība.

Uz trūkumiem… (smejas)

Un kas man jāsit ārā, teiksim tā. Es tik zinu, ka pirms pāris gadiem, kad vēl “Ugunsgrēku” filmēja, es Ķesterim izstāstīju: “Tu zini, ko man toreiz Ķimele par tevi teica?” Viņš teica, ka nē. Un tad es viņam izstāstīju, un mēs gardi nosmējāmies, jo man jau liekas, ka tas raksturojums bija mazliet garām (smejas). Un kā tie vecie aktieri Valmieras teātrī? Vai ir kāda pieredze, strādājot kopā?

Teātra ģimene

Jā, šad tad gadās. Pati pirmā izrāde, kas man bija Valmieras teātrī, man bija 4. kursā. “Pazudušais dēls” pie Reiņa Suhanova. Tad mēs bijām maza čupiņa no kursa, un tur bija arī Dace Everss, Mārtiņš Meijers, Rihards Jakovels, Ieva Puķe, Rihards Rudāks. Liels ansamblis bija. Baidos kādu nenosaukt. Tad sanāca satikties uzreiz ar visām paaudzēm. Un tas bija absolūti fantastiski, jo, pirmkārt, visi mūs gaidīja – ilgu laiku nebija jaunieši ienākuši teātrī. Visi bija labvēlīgi, mēs ātri sadraudzējāmies, jo sapratām, ka tur mūs neviens nevērtē, negaida rezultātu, bet visi grib, lai šis process, kuru mēs pavadām kopā, veidojot izrādi, mums visiem ir patīkams un interesants. Un tā arī tas notika. Visi bija draudzīgi, ar visiem varēja parunāt. Dace Everss bija ļoti izpalīdzīga un pretimnākoša. Neviens nebija aizvainojies, vai nepatīkami pārsteigts, ka tāds bariņš jauniešu ir ienācis. Un jā, tad ar to izrādi sākot, man regulāri bija izrādes Valmierā, un pamazām jau ar citiem aktieriem satiekos ansambļos. Bet ne par vienu nevar teikt, ka būtu skatieni vai neaptīkamas vibrācijas (smejas). Ļoti ģimenisks teātris.

Tas ir tas, ko es gribēju teikt. Tomēr tādā lielā Rīgas teātrī, kur visi atnāk uz vienu brīdi un izklīst pa mājām vai pa blakus darbiem – provinces apstākļos tomēr vairāk vai mazāk teātris ir tas galvenais, ap ko visi dzīvo. Un tas varbūt to saucamo ģimenes sajūtu kopj un veido.

Jā, nereti, ja kādam nav izrāde vai mēģinājums, viņš tomēr atnāk uz teātri, pasēž smēķētavā, aprunājās, paprasa, kā iet. Viss ir ļoti brīvi. Nav kaut kādas sāncensības vai dalīšanās hierarhijās: vecie, jaunie. Man, piemēram, ļoti paveicās, es tiku grimētavā pie vecajām aktrisēm. Manas grimētavas biedrenes ir Vizma Kalme, Skaidrīte Putniņa, Ligita Dēvica, Lelde Kalēja un Baiba Valante. Mums bija Vara Braslas izrāde “Ardievas ieročiem”, es tur piedalījos un tās dāmas arī piedalījās, un tad viņas vienmēr arī pacienāja ar mazu balzāmiņu un prasīja, lai izstāstu, kā iet teātrī, kā ar partneriem, deva kādus norādījumus vai vienkārši uzklausa, izstāsta kādu anekdoti. Ļoti patīkami.

Es domāju, ka viņām tas ir forši, kāda tieša saikne ar jauno paaudzi.

Kas viņām ir ļoti svarīgi – tā ir puķu laistīšana. Mums ir ļoti zaļa grimētava visādā nozīmē. Reizēm viņas arī piezvana un paprasa, vai ir aplietas puķes. Vecākiem aktieriem jau tas darbiņš sanāk retāk, viņi arī retāk ierodas teātri, bet tur to rūpi par savu grimētavu. Manuprāt, mums ir vislabākā grimētava teātrī, vismājīgākā. Un tas, manuprāt, ir tieši veco aktieru dēļ, tas ir viņu pienesums. Tad vēl ir tāda ļoti patīkama lieta, ka, ja ir nepieciešams, stāv kāds balzamiņš vai cepumiņš, vai kāds cienastiņš, un tas mūsu koplietošanai. Un tad pēc šīm tradīcijām es arī jums esmu sagādājusi nelielu cienastu.

Labi.

Un vai jums nav iebildumi, ja es jūs uzrunāju uz tu? 

Ne mazāko, bet tad es arī drīkstu uz tu.

Sarunāts. Tad sadzersim tubrālības.

Sadzeram.

Te es esmu sagatavojusi vēžus, jo nesen noskatījos “Emīla nedarbus” un tur Emīls teica: “Saķēru vēžus, nolikšu tēvam pie gultas, būs priecīgs!” (smejas). Tā man bija viena no mīļākajām ainām, un tāpēc es sagatavoju vēzīšus.

Vai cik jauki! Ļoti skaisti. Tad kad tā filma iznāca uz ekrāniem, tad mēs toreiz izrēķinājām tā – es biju ķēris un ēdis vēžus, Rūdis (Rūdolfs Plēpis – red.) bija ēdis vēžus. Un mazais puika, kas spēlēja Emīlu, nebija ne ēdis, ne ķēris. Un tad, kad mums vajadzēja braukt apkārt, tikties ar skatītājiem, tad pamatjautājumi bija divi: Visi bērni prasīja: “Vai tie vēži dikti knieba?”, un pieaugušie prasīja: “Kur jūs tos vēžus dabūjāt?” Jo toreiz jau nebija tie vēži, un es arī nedrīkstēju teikt, no kurienes viņi nāca. Filmā vēžo Ventā, bet tie vēži jau nebija no Ventas.

Jūs jau reiz izteicāties, ka ēdat gandrīz jebko, bet garšīgākais ir tas, kas ir teātra rekvizīts. Un es tam varu absolūti piekrists. Reiz mani mēģinājumā režisors apturēja un teica: “Anniņ, lai cik garšīga būtu tā maizīte, kuru tu ēd, izrādei ir jāiet uz priekšu” (smejas). Mazliet aizrāvos.

(smejas) Rekvizīti ir viena traka lieta, un teātrī parasti jau ar tām lietām neizplūst, bet kinostudijā… vai dieniņ! Es atceros, tāda filma ““Tobago” maina kursu”, un tur bija tādas pusdienas uz kuģa. Valdemārs Zandbergs bija atbraucis no Liepājas ar rīta vilcienu, jau sešos no rīta cēlies un braucis, un bija drausmīgā badā. Un viņš uzliek to vienu gabalu, kotleti vai karbonādi, uzliek vēl, neatceros, kas tur bija. Un Leimanis paliek arvien niknāks: “Vai tad tiešām vajadzēs visu apliet ar petroleju?”, bet Zandbergu Valdis vienā Dieva mierā ēd to kotleti un atbild: “Par to jau Hruščovu noņēma.” (smejas). Un ēd tālāk. 

Mums nesen bija izrāde “Osedžas zeme”, Džilindžers iestudēja. Un tur arī otrā cēliena beigās bija lielais galds un tad arī tie ēdieni. Visi jau gaidīja, ka varēs izēsties, bet lielākoties uztaisīja butaforiju un tikai mazliet vistiņu un dārzeņus.

Kad [Olģerts] Dunkers filmēja “Cīrulīšus”, tas skats, kad ģimene satiekas pie vakariņu galda, to filmēja trīs vai četras naktis, jo nevarēja aktierus dabūt kopā, bet visiem vajadzēja būt. Visi ierodas pēc izrādēm kādos vienpadsmitos vakarā, kamēr sagrimējas un tad sēžas pie galda. Un tur bija tikai kartupeļi un biezpiens, un nekas cits. Kā mēs ēdām! Tas nabaga rekvizitors Eižens nespēja vārīt. Viņš to darīja nepārtraukti, jo vajadzēja, lai pie galda tie kartupeļi kūp. Un mēs atkal visu noēduši. Un tā trīs naktis no vietas.

Johaidī! (smejas)

Grimētava vai garderobe?

Tas ar tiem mazajiem aktieru kolektīviem, kurus sauc par grimētavām, ir ļoti interesanti. Vispirms man jāsaka par to pašu vārdu “grimētava”. Kad ienāca jaunā paaudze teātrī, man liekas, tas kurss, kur ir [Mārtiņš] Egliens un Maņjakovs Mārcītis, pēkšņi sāk lietot vārdu “grimētava”, jo līdz tam Nacionālajā teātrī bija tikai garderobe vai ģērbtuve. Un tad mēs vēl kādu brītiņu abi ar Ģirtu Jakovļevu mēģinājām cīnīties pretī. Kā viņi pateica “grimuška”, tā mēs viņus labojām un teicām: “Te nav nekāds Maskavas teātris, te nav nekādas grimuškas, te ir vai nu garderobe, vai ģērbtuve”. Pats jocīgākais ir tas, ka tajā laikā, kad sauca par garderobēm vai ģērbtuvēm, tad tur patiešām grimējās. Jo kā mēs savā jaunībā grimējamies – kā nu mācējām, tā ir cita lieta.

Bet visu paši darījāt?

Paši, paši. Dāmas, protams, mācēja labāk, taču veči arī paši grimējās. Parūkas gan gāja likt pie frizieriem. Grimējās jau paši. Bet saucās ģērbtuves. Tagad ir otrādi.

Paldies Dievam, ka tajā laikā bija melnbaltās fotogrāfijas (smejas).

Tas gan, jā. (smejas) Tagad visi sauc par grimētavām, bet grimēties tur nevienam negribas. Visi iet uz frizētavu.

Tad bija tāds joks ar Valdi Akurateru, Ievas Akurateres tēvu, kurš bija mūsu teātrī aktieris, spēlēja lielas lomas. Viņš neatšķīra krāsas, viņš bija daltoniķis. Un tad garderobes biedri viņu iznesa cauri. Viņš zināja, kuras ir īstās bundžiņas, bet tie samainīja vietām, un šis uz skatuves parādījās ar zaļām, nomālētām acīm.

Man ļoti patika tas, ko tu saki, ka jums tur ir tās vecās dāmas un tur ir forša gaisotne. Garderobe jeb grimētava – tas ir tāds mini kolektīvs. Tas ir labi, ja tas tā darbojas, ne visas tā darbojas. Man tādā ziņā ir baigi laimējies. Mums ir tā 12. garderobe, kur mēs no laika gala. Es pirmo gadu teātrī nosēdēju lielajā garderobē, kur bija daudz veču. Tad Gunārs Cilinskis pārgāja uz citu, un tad viņš man savu spoguli atdeva un savu vietu 12. garderobē. Tā es tur nonācu un 55 gadus nosēdēju. Ģirts jau vēl vairāk, četri gadi vairāk. Es no 1965., viņš no 1961. gada, un visus tos gadus kaut kā ir noveicies, ka mēs esam bijuši tāds… kolektīvs. Tas vārds ir nodeldēts, varbūt neprecīzs, bet bijām kolektīvs. Tagad paliek arvien grūtāk. Arvien grūtāk, jo visi ir tādi izmētātāki. Es nezinu, kā ir citos teātros. Labi, tagad vairs uz teātri neeju, tomēr  apmēram saprotu, kā tas notiek. Nav vairs tā viena dūre. Toreiz bija masu izrādes, kur mēs visi bijām. Mēs, protams, darījām visādas blēņas. Tas jau pavilka.

Tas arī satuvina.

Jā, redzi, tā pilnā garderobe arī pavilka. Spēlējām zolīti, kavējām galavārdus. Vai man tev jāstāsta – tu pati vari iedomāties. Tāpat kādreiz tur notika balzāmiņš vai kas vairāk. Tagad katram ārā stāv mašīna, un kurš ko pēc izrādes vispār var...

Valmierā tie attālumi ir īsāki un vairāk kājāmgājēju.

Jā, jā. (smejas) Tieši tā, un viņi ir brīvāki savās rīcībās.

Visi gatavojamies dzīvot mūžīgi

Tu teici, ka tu tur nosēdēji 55 gadus. Vai tagad tur kāds cits ir iesēdies tavā vietā?

Tagad? Vēl nav. Es vēl skaitos ārštatā. Bet nu agri vai vēlu man tā vieta kādam būs jāatdod. Tas jau skaidrs. Nāk jaunie klāt un katram savu vietiņu vajag. Es arī bez strīdēšanās. Tiklīdz man būs zvans un aicinājums savākt savas “parpalas”, tad iešu. Es jau daļēji esmu savācis. Man daudzi ir prasījuši: “Kā tu tā, kā tu tā aizej no teātra?”, bet reiz tas tak jādara ir. Neviens mēs neesam mūžīgi, bet es domāju, ka tā nav sarunas tēma ar jaunu aktrisi, vai ne? Mēs visi gatavojamies dzīvot mūžīgi. Tā ir.

Ar vecajiem aktierim ir interesanti, es tā kādreiz iedomājos. Tad, kad es ienācu kādreizējā Drāmas teātrī, tur bija liela daļa aktieru no pirmskara laikiem. Bija Klintīte (Anta Klints – red.), Jānis Osis, Karps Klētnieks, Žanis Katlaps. Es tā kādreiz iedomājos, kas mūs, šodienas večus, atšķīra no viņiem. Ar ko mēs esam savādāki? Tāpat visu mūžu teātrī esam nodzīvojuši. Viņi visi bija personības. Ne jau tikai tie, kas spēlēja lielās granda lomas, kā Žanis Katlaps. Viņi visi bija personības. Acīmredzot viņi tā tika audzināt. Es nevaru citu vārdu atrast. Man liekas, ka tie padomju 50 gadi, kas bija tāda nolīdzināšana – tu nedrīkstēji bāzt galvu augstāk, visiem bija jābūt vienādiem –, tas acīmredzot atstāj iespaidu uz personības veidošanos.

Un tad diemžēl sanāk tādas viduvējības.

Droši vien. Es atceros, ka pirmos teātra gadus man iznāca diezgan daudz sarunas ar Karpu Klētnieku. Braucām izbraukumos ar Oskara Vailda “Ideālo vīru”, kur es spēlēju viņa dēlu, un paralēli abi spēlējām [Imanta] Krenberga filmā “Stari stiklā”, kur es arī spēlēju viņa dēlu. Un tad mūs tur vadāja. Karps bija interesants stāstnieks, viņam patika visu ko stāstīt, viņam vajadzēja, ka tikai kāds viņā klausās. Daudz ko esmu aizmirsis, bet vienu viņš teica: “Tu, puika, atceries, ka ar katru gadu paliks arvien grūtāk”. Es domāju – nu, ko viņš tur stāta, tu ar katru gadu palēnām ieslīdi tajā profesijā un kas tad tur grūtāk? Viņa teorija bija tāda – redz, kad tu ienāc teātrī, no tevis neviens neko neprasa. Tu visiem esi interesants. Tu parādies, cilvēki zālē pēta, kas tas tāds, jauns? “Un tā tu vari trīs gadus”, atkārtojot viņa vārdus. “Trīs gadus tu dzīvo ar to, ka tu esi jaunais, ka ar tevi iepazīstas, un tad ceturtajā gadā ir “paga, paga, viņš jau kaut ko līdzīgu spēlēja”. Un, ja tev vēl nepaveicas ar tām lomām, ja tevi noliek uz vienas strīpas, tad tur ir liela taisnība tam Karpam. Šitā, gadiem ejot, tev mūžam ir jādomā kaut kas jauns.

Jānes jauni piedāvājumi.

Jā, un tad ir kā igauņu rakstnieks Juhans Smūls forši teica – “visa dzīve ir viena mūžīga sākšana no gala”, un aktierim it sevišķi. Kā kādreiz Kārlis Sebris teica: “Mani tak var nokārt no priekšas un pakaļas ar Tautas mākslinieka nosaukumiem, tāpēc es jau nesākšu labāk spēlēt”. Tas jau bija tāds padomju laika stulbums ar visiem šiem goda nosaukumiem. Kad tev iedod “Nopelniem bagāto”, vai tad tamdēļ tu sāc spēlēt labāk? Bet tajā laikā, kad domāju, ko tas Karps man teica, ka paliks grūtāk, tur ir liela taisnība, tomēr ir arī tāda jēga, ka ar tiem gadiem tu tajā profesijā paliec brīvāks. Es nesaku, ka tu vari vairāk izdarīt. Tas viss ir zvaigznēs rakstīts. Ir jāsakrīt daudzām lietām, lai tev būtu veiksmīga, forša loma, tajā pašā laikā brīvāks gan tu jūties savos izteiksmes līdzekļos. Vecos gados tu jūties, ka tu vari bišķiņ vairāk atļauties… Es nedomāju sliktā nozīmē, ka vari rādīt pliku dibenu un tā.

Es sapratu.

Tā tāda mana gudra spriedelēšana par tēmu “Karps Klētnieks”.

Kā atrast līdzsvaru?

Nē, tas ir interesanti, jo es arī esmu izdomājusies par to, ka teātris – tā ir kolektīva māksla, un tajā pašā laikā no tevis prasa tādu lielu individualitāti, un tajā pašā laikā to noliedz, jo tev ir jāiekļaujas kolektīvā, – tad kā atrast to līdzsvaru? Tev uz katra soļa jāmeklē, kā atrast to līdzsvaru, būt individualitātei un būt arī komandas spēlētājam.

Jā, un nelēkt ārā.

Jā, ar katru jaunu projektu, ar jaunu izrādi, atkal un atkal.

Un ir vēl tā, ka, es neatceros, kurš no vecajiem aktieriem to man teica: “No pirmā brīža, kad jūs lasiet lugu, tev ir jādomā par to, ka tas kādam ir jāsaprot un jāredz, ko tu dari.” Tam režisoram ne vienmēr pietiks laika katram kaut ko pateikt. Labi, režisors dos virzienus, bet tev pašam ir jāatbild par to, tev ir jādomā par mizanscēnām, tu nevari svarīgus tekstus spēlēt ar muguru pret zāli. Es zinu, ka tas ir tas vecais teātris, par ko daudzi smejas, kad pagriežas un pletē. Tā es to gan nedomāju.

Puspagrieziena teātris.

Tā ir. Tās ir lietas, par kurām tev pašam visu laiku jādomā līdzi un tā loma jāveido. Kad man bija pirmā lielā loma “Sūtņu sazvērestībā”, Ļeņigradas režisors uzņēma, mēs nākam vienreiz reizē ar Eduardu Pāvulu no Rīgas Kinostudijas – no Šmerļa cauri mežam uz trolejbusu. Es tā pārguris pēc tās maiņas, ka knapi velkos, bet tas Eidis pļāpā un pļāpā. Un es prasu: ”Tu nemaz neesi noguris?” Jo mums visu laiku bija jābūt kopā. Un viņš teica: “Tu visu laiku, visas tās astoņas stundas kā uzvilkts esi. Es saspringstu tikai uz to brīdi, kad kaut kas jādara.” Viņš mācēja sevi organizēt. Un tad es atceros, kā Pāvulu Eidis ļoti feini teica, neatcerēšos precīzus vārdus, bet tā doma tāda, viņš teica: “No kā tad tu esi noguris pēc tās izrādes? Divas stundas staigā pa skatuvi, kaut ko parunā, no kā tur nogurt?” Un viņš teica: “Ne jau no tā fiziskā tu esi noguris. Tu jau esi noguris no tā, ka tev visu laiku jākoncentrējas.”

Koncentrēšanās, jā.

Cilvēks, kurš nav aktieris, to nevar iedomāties. Tev taču visu laiku jādomā, lai tu precīzi runātu, precīzi darītu, tu jau nevari nevienu brīdi atslābināties. Tāpēc man kādreiz šausmīgi ir kritis uz nerviem, kad atļaujas kritizēt teātrus: “Nu viņi jau tagad izbraukumā, Olainē spēlēs savādāk nekā Rīgā, te jau viņi…”. Tā profesionālā teātri nenotiek. 

Būtībā tas nemaz nav iespējams.

To nemaz gribēdams nevari. Kā tad es šodien nolemšu: “Šodien es spēlēšu štruntīgi.” Skaidrs, ka ir labākas un sliktākas izrādes. Teātris ir dzīvs organisms, tur nevar savādāk būt. Bet ka tu varētu apzināti slikti darīt kaut ko, tā tak nenotiek.

Labi, Anniņ, tu pieminēji, ka pie Reiņa Suhanova tu spēlē. Pie Ķimeles, dabīgi.

Pie Māras esmu spēlējusi, jā, kas man pēdējā bija… Džilindžers, jā. Vispār man pagājušā sezona bija diezgan pilna. Krišjānis Salmiņš taisīja. Pie Eihes Mārtiņa esmu spēlējusi. Patiesībā man diezgan daudz tikšanās ir bijušas.

Kā tu pati ar to tiec galā? Katrs no viņiem tak ir savādāki, katram ir savi akcenti uz kuriem viņi vairāk spiež?

Man neiet tik viegli. Katram aktierim ir tā sava alķīmija, kā viņš it kā veido to tēlu vai kā kož vaļā materiālu. Man vēl līdz galam nav izveidojusies tā mana alķīmija. Man ir tā, ka reizēm sanāk, reizēm nesanāk, tomēr es vēl nevaru pateikt, kādēļ man reizēm sanāk, bet reizēm nesanāk. Man laika vēl ir daudz, nekur nesteidzos. Es ceru, ka Dievs dos mūžu un aktrises ceļu izveidot tā, ka gala beigās būs atbildes uz šiem jautājumiem.

Tu zini to veco teicienu, ko mums kādreiz kā studentiem mācīja – “Ko es gribu, to es varu, ko es varu, to es daru, ko es daru, tas man nesanāk.” (smejas)

Šito es nezināju (smejas).

Man jau visādas muļķības nāk prātā par aktiera darbu. Notiek Teātra darbinieku savienības kongress, un Oļģerts Kroders tanī laikā vēl bija Liepājas teātra galvenais režisors, un viņš pilnā nopietnībā runā, ka teātrim vajadzētu piesaistīt kādu psihiatru vai psihoterapeitu.

Lai ir ar ko izrunāties?

Jo viņam ir pāris aktrises tādas, kuras tik ļoti ieiet lomā, ka viņas pēc izrādes stundām netiek ārā. Un tanī brīdī atskan klusināta, bet pietiekami skaļa Ģirta Jakovļeva balss: “Laimīgās, es gadiem netieku iekšā.”

(smejas) Tas ir izcili.

Atgriežamies. Kā tu strādā pie lomām?

Es daudz ar materiālu strādāju, jo man primāri vieglāk tikt pie formas ir caur saturu. Ja es izanalizēju to saturu, savu tēlu, kas tas ir par cilvēku, ko viņš dara, kā viņš jūtas tajās situācijās, ainās lugas kontekstā, tad caur to es veidoju savu tēlu. Pagājušajā sezonā spēlēju Pie Indras Rogas un viņas kursa diplomdarbā “Meklētāji”, jo viņiem pietrūka vienas aktrises, un es biju tā mazākā teātrī, un tad mani ielika pie studentiem. Un viņi atkal strādā no otras puses. Sākumā meklē to formu. Veido cilvēku un tad to liek iekšā. Un man bija mazliet pagrūti, jo es Ķimeles aktrise un mani citādi mācīja, bet tas protams, vienkārši tāds attaisnojums, kad negribas kaut ko darīt. Beigās es atdevos un ļāvos, un rezultāts bija tīri labs. Esmu apmierināta.

Ja tu zini, ka tev tajā izrādē būs tā loma, vai tu lasi iepriekš to lugu pirms mēģinājumu sākuma?

Kā kuru reizi. Tas atkarīgs no mana noslogojuma. Man ļoti patīk mēģinājumu process un izrādes. Un, ja man ir bijusi tāda pauzīte, tad es nevaru sagaidīt, kad sāksies jaunais iestudējums, un tad es labprāt izlasu vai filmu noskatos. Ja ņem tādu populāru materiālu, piemēram, “Osedžas zemi”. Zinu, ka jūsu teātrī arī bija.

Jā, mēs apzināti neskatījāmies. Un savā laikā tā bija ar “Ilgu tramvaju”. Bija iespējams ar Marlonu Brando redzēt, bet Jaunušans teica “Nē!”. Un tad, kad jau bija ģenerālmēģinājumi, tad Kino namā mums to parādīja.

Kādas bija sajūtas?

Visinteresantākais bija tas, ka viena mizanscēna bija precīzi tāda, kā mūsu izrādē. Precīzi tāda. Tā viena aina, kur viņš kāpj pa trepēm augšā pie Blānšas māsas Stellas. Režisoriski bija pilnīgi vienāda doma gan amerikānim, gan Jaunušanam.

Es par to ieprasījos tāpēc, ka katram ar gadiem izstrādājas sava kaut kāda māņticība. Es, piemēram, ļoti labprāt nelasu neko. Ja tas ir ļoti zināms gabals, ja tie ir Raiņa ”Pūt, vējiņi!”, tad jau apmēram tu saproti, kas tur notiek. Es gaidu pirmo galda lasīšanu. Man ļoti palīdz tas, kad es pirmo reizi dzirdu no režisora. Tagad jau daudzi režisori nelasa.

Mums nelasa. Mēs paši lasām.

Manā jaunībā vienmēr bija tā, ka režisors lasa priekšā lugu.

Patiesībā tas ir ļoti pareizi, jo viņš uzreiz nosaka toni.

Klausoties, kad lasa priekšā, mana loma man mazliet mālējas, kādas kontūras rodas un tā… bet ne jau vienmēr. 

Būs jāiesaka nākamā procesa sākumā.

Zini, tās māņticības jau ir visādas. Tā jau ir grūti pateikt, kā labāk.

Vajag izprovēt.

Jā, vai dieniņās! Tev jau garš skatuves mūžs ir priekšā, tu jau vēl visu ko vari izprovēt.

Uzticība un kritika

Varbūt varat pastāstīt, kā tikt vaļā no skatuves štampiem.

Tā ir laba tēma, ja mēs to zinātu pateikt. Man, piemēram, palīdz tas, ka man ir režisors, kuram es ļoti uzticos un kurš man saka: “Zini ko, šitais ir bijis.” Tajā pašā Valmieras teātrī, kad Zariņu Jānis nomira un Brasla palūdza viņa vietā spēlēt. Nu redzi, jo ātrāk ir jāgatavo tā lieta, jo ātrāk tu ķer un grāb to lomu, jo ātrāk tuvojas izrādes, jo ātrāk tie štampi parādās. Pamatā jau, es neatceros, kurš pasaules režisors ir teicis, bet aktieris vienmēr grib darīt tā, kā viņam ir ērtāk. Un ērtāk viņam ir ar iemēģinātām lietām.

Kā Inese Pudža tās nosauca: “Iemīztās taciņas”. Un tu zini, kur tu esi.

Un priekš tam ir tas režisors, kurš saka: “Šitais ir bijis, darām savādāk.”

Laikam viens no veidiem ir uzticēties, ko tev saka kolēģi. Iemantot vismaz vienu uzticamu cilvēku teātrī, kurš tev krīzes kritiskajā mirklī var piebikstīt un pateikt.

Ir jau arī otra lieta. Runājot par kritiku, piemēram. Izlasi kritiku, kur tu riktīgi esi dabūjis pa spārniem, nav jau tik vienkārši nākošajā izrādē visu mainīt, kad jau viss ir iemēģināts un ierullēts. Nav tik vienkārši, tas jau ir iesēdies un paliek. Bet ko tu saki par kritikām? Kādas tev ir attiecības ar kritiku?

Es studēju kritiku maģistrantūrā. Uzreiz pēc bakalaura. Respektīvi, pēc akadēmijas man bija brīvāks gads, es nekur nebiju štatā un es iestājos maģistrantūrā pie Silvijas Radzobes – Teātra zinātnē. Man to patīk saukt par Teātra zinātni, bet daudzi to sauc par Teātra kritiku. Patiesībā es biju pārsteigta, cik dziļi iedziļinās tie cilvēki, kas grib par to mācīties un runāt, un pēc tam par to rakstīt. Es uzzināju ļoti daudzas lietas par teātra žanriem, veidiem, kā kas ir veidojies. Mums jau to akadēmijā mācīja, bet tur ir daudz praktisko uzdevumu, un vairāk koncentrējies uz etīdēm, un teorija paliek otrā plānā. Tad man ļoti paveicās, ka pie Silvijas Radzobes un Līgas Ulbertes vēl to pusotru gadu varēju pamācīties teoriju. Līdz ar to ļoti cienu kritiķus, jo tagad saprotu, cik liels darbs jāiegulda, lai varētu atļauties kaut ko kritizēt. Es ar cieņu izturos un labvēlīgi. Vai to sauc par kritiku, viedokļu apmaiņu vai sarunu, bet tā dēļ mēs jau spēlējam un to darām, ka pēc tam cilvēkiem ir šīs domas vai pārdomas. Ka kaut kas ir paticis, nepaticis, ka izraisām rezonansi. Līdz ar to domāju, ka kritika ir laba lieta.

Katrā ziņa tā ir vajadzīga. Par to jau nav runa. Man ir jāsaka tā baigi vienkārši. Kaut kad sen atpakaļ man viena kritiķe prasīja par attiecībām ar kritiku, un es tādā savā zemnieka prātā ļoti vienkārši teicu: “Tad kad mani noslavēja, tad man divas dienas ir labs garastāvoklis, bet kad mani noliek līdz ar zemi, tad man divas dienas ir slikts garastāvoklis, bet vai no tā ir jēga? Es saku: man ir jēga no kritikas tad, kad es saķeru galvu un saku: “Johaidī padomā, ko esmu palaidis garām! Johaidī tur tak ir tādas lietas, ko es neesmu izmantojis!”” Tad man no tās kritikas ir liela jēga, tas, ka mani pliki noslavē vai pliki noliek gar zemi, nu es saku, tās ir divas, pāris dienas, dzīve iet uz priekšu. Taču tad, kad es apjēdzu: redz, johaidī, padomā viņai ir taisnība, tur vēl ir tas un tas, ko neesmu izdarījis. Tikai tādas kritikas negadās bieži.

Tu saki, ka tev ir svarīgi, ka ir kāds cilvēks, kuram tu vari uzticēties, kura padoms tev der, kura spriedums tev palīdz. Tu tādu cilvēku esi atradusi? Vai tu veido to no daudziem cilvēkiem?

Man sanāk, ka es veidoju no daudziem cilvēkiem, ar kuriem attiecīgajā brīdī strādāju. Tikko bijām izbraukumos ar izrādi “Nākošpavasar”, un tur varēja ar Inesi Ramuti aprunāties. Viņa jau otro reizi spēlēja šo izrādi. Pirmo reizi viņa bija viena no jaunākajām varonēm, tagad jau vecākā varone. Līdz ar to viņa var pateikt, kā bija toreiz, kā tagad, var pateikt, kas kā ir bijis un varēja palīdzēt lomas veidošanā. Tāpat Ilze Pukinska, ar viņu var aprunāties. Viņa ļoti tieši var pateikt. Vizma Kalme – mana grimētavas biedrene, Dace Everss, protams, ļoti palīdz. Sanāk tā, ka ar tiem, ar ko es strādāju. Neviens nekad nav atteicis, un, kas ir labi, neviens nav arī noklusējis. Ja tomēr nav paticis, tad palūdz ienākt grimētavā un pastāsta. Neesmu pati personīgi saskārusies, ka kāds kaut ko aiz muguras runātu vai negribētu palīdzēt.

Bet tomēr to teikto tu laid caur kaut kādu savu sietu, ja tā var teikt.

Protams.

Jo reizēm cilvēks, labu gribēdams, ne vienmēr var arī… tas pēdējais vārds jau tev pašai pieder, par ko tev jāizšķiras.

Jā, dabīgi. Ir patīkami, ja ir kāds, kas ir ievērojis kaut ko labu, kaut ko sliktu un var par to aprunāties. Tās amata prasmes jau veidojas tikai un vienīgi no paša izdarītā, un tad ir patīkami parunāt ar cilvēku, kurš ir vairāk izdarījis un kurš nekautrējas un labprāt nodod savas zināšanas tālāk, nevis tur tikai pie sevis. Tāpēc es labprāt vienmēr uzklausu un aprunājos. Tas, manuprāt, ir ļoti svarīgi.

Runājot par vecākiem kolēģiem Valmieras teātrī, tavā teātrī – vai ir daudzas tādas tradīcijas, ticējumi, kas nāk līdzi ar gadiem? Kas ir kļuvušas par tādām stabilām teātra tradīcijām un ko vecie cenšas arī jums jaunajiem iemācīt?

Ar tām tradīcijām, atklāti sakot, ir pašvakāk pēdējā laikā. Kaut kādās sarunās tiek pieminēts, kas agrāk ir darīts. Tie vairāk ir tādi stāsti, kas ir bijis. Šogad mūsu teātrī jau otro reizi ienāca jaunie aktieri. Es ar viņiem ienācu pagājušogad, bet šogad viņi ienāca jau bez manis, un viņiem tad bija tā saucamā krustmāšu un krusttēvu došanas tradīcija, kad sēdina šūpuļkrēslā, un tad krustmāte vai krusttēvs tevi izšūpina, nododot kādas atziņas vai ziņas turpmākajai teātra dzīvei, un tad izmet tevi no tā krēsla, un tad tev ir piešķirts krusttēvs vai krustmāte. Tad daudzi teica, ka jā, tā ir tāda kārtīga teātra tradīcija, tomēr man pagājušogad tādas tradīcijas nebija. Arī tiem, kas ienāca pirms trīs gadiem, tādas nebija. Un tad mēs tā sākām šaubīties. Agrākos laikos, cik saprotu, tas bija regulāri, bet mums sanāca ietrāpīt momentā, kad to nedarīja, taču tagad atkal dara.

Valmiera teātrī bija viens skaists numurs. Tā gan nevar būt tradīcija, bet tas notikums bija vienreizēji emocionāls. Kad pameta veco teātri, kad sāka būvēt šo – pašreizējo teātri – un kad vecajā teātrī nospēlēja pēdējo izrādi, visi aktieri nomazgāja skatuves grīdu. Manuprāt, tas ir arī nofilmēts. Nu nobildēts tas ir noteikti. Visi aktieri, visa teātra trupa uznāca ar spaiņiem un lupatām un pirms to visu ārda nost, tad visu nomazgāja. Tas bija tāds skaists numurs.

Redz, ar tām tradīcijām ir tā, ka mēs – tā vecā paaudze – kādreiz tiem jaunajiem pārmetam, ka nav tā, kā mūsu laikā, un tas nav, un tas nav. Bet vaina ir mūsos, un to es saku ar simt procentu pārliecību. Tāds viens piemērs – viena no mūsu jaunajām aktrisēm mēģinājuma laikā staigā pa zāli un pīpē. Viņai tajā laikā nav jābūt uz skatuves. Un tā viņa darīja vakar un arī aizvakar. Es tagad pauzē pieeju klāt un saku: “Tā nedrīkst darīt. Ir atļauts tikai režisoram pie galdiņa, kad režisora palīgs noliek pelnutrauku, un viņš var pīpēt, ja viņš ir pīpmanis. Un vairāk nevienam.” Un viņa man teica: “Bet kāpēc tu man to nepateici? Kāpēc tu jau vakar man to nepateici?” Un viņai ir pilnīga taisnība. Bieži vien tev kā vecajam negribas būt pirksta kratītājam, vieglāk ir: “Ai, tie ir jaunie, piedosim”, bet tas nav pareizi. Pie daudzām lietām mēs vecie esam pie vainas.

Jā, tādas lietas vajag teikt. Un var atkārtot pat vairākkārt. Paldies par sarunu. Man bija ļoti patīkami.

Man arī.

"Teātra Atlanti cauri laikiem"

Vairāk

Sarunas tapušas projektā "Teātra Atlanti cauri laikiem. 2. cikls. Teātra graša". Sarunas veidoja producente, aktrise Madara Melne-Tomsone un aktieris Gundars Āboliņš.

Paldies par atbalstu Jaunajam Rīgas teātrim, Valsts kultūrkapitāla fondam un Valmiermuižas alus darītavai.