"Ne jau mīlestība nomirst, bet ļaudis."
(Merita Maloja, "Epitāfija")
Balsis manā galvā
Pirms dodos uz Cēsīm, kur trīs augusta vakarus pēc kārtas Cēsu mākslas festivāla programmā ir ierakstīta performance "Klusums krīt", secinu, ka manā prātā iestrēdzis neērts jautājums. Kā varam apraudāt tos, kuru dzīvības no nacisma izspraucies terors izdzēsa pirms vairāk nekā astoņdesmit gadiem, ja ļaunums turpina bez žēlastības slaktēt cilvēci dienu no dienas visu acu priekšā jau teju 200 dienas atkal, tepat Eiropā? Vai šai brīdī citu pieminēšana (par spīti dziļai cieņai pret bojāgājušajiem holokausta laikā) nav zināmā mērā mana pasīva nodevība pret tiem, kas mirst ik dienu Ukrainā? Pēc cik ilga laika mēs iesim Bučas upuru piemiņas gājienā?
Nonākot Rožu laukumā, kur atrodas performances "Klusums krīt" sākumpunkts un kur vientuļi plīvo Ukrainas karogs, tās dalībnieki saņem bezvadu radio austiņas, ar kuru starpniecību tuvākās divas stundas runās kāda cita, jau ne mana balss. Balss runā, ik pa brīdim pasakot kādu vārdu jidišā jeb ebreju sadzīvē lietotajā valodā un iztulkojot to. Austiņas visas performances gaitā ieskauj atnākušo ausis, uzturot ilūziju par starpsavienojumu ar pagātni vai pat jau ar citu dimensiju.
Skaļas ir tikai paša domas. Pārējo sedz šķietams klusums.
Lasot holokausta aculiecinieku piezīmes, dienasgrāmatu ierakstus vai atmiņu stāstus, daudzviet klātesošs ir vārds "klusums". Lai gan cilvēki sapratuši, kas tūdaļ notiks, tomēr bieži vien valdījis klusums. Nebija kliedzienu, nebija asaru. Rezignēts mirklis. Abrahams Torijs no Kauņas geto Lietuvā savā dienasgrāmatā 1941. gadu apraksta tā: "Šo gājienu bija apņēmis tūkstoškārtīgs nāves klusums. Katrs cilvēks gāja, savu domu mākts, pārņemts ar savu un savas ģimenes likteni, viņu dzīvības karājās matu galā." Vārds "holokausts" tiešā tulkojumā no grieķu valodas nozīmē "visa sadedzināšana" jeb "pilnīga iznīcināšana". Performances formāts izmanto šo ārējo dalībnieku klusēšanu, kur nāves piesūcinātais klusums ir iekšuppavērsts – tas ir introspektīvs domu "gājiens".
Dramaturģija, ko veidojis Dzudzilo pāris, ir faktos balstīta, konkrēta, bet maiga. Lūgšana, kas nevaino, bet aizlūdz. Kā caurviju motīvu idejas autori izmanto amerikāņu dzejnieces Meritas Malojas dzejoli "Epitāfija" Edvīna Raupa atdzejojumā un aktrises Marijas Linartes vokālā atdzīvinājumā (angļu valodā – Leldes Beņķes balsī). Tālāk performances apmeklētāji dodas uz piepilsētas mežu, kur netālu ir Niniera ezers. Ceļā uz mežu ikvienam vēsi zili mirgojošās austiņās skan sociāldemogrāfiskie īsportreti, kuri iestrādāti performances tekstā un kuri raksturo bojāgājušos, ik pa laikam meklējot saskares punktus ar klausītāju un uzdodot tam retoriskus jautājumus, cik gadu ir šim klausītājam un vispār – kas atcerēsies viņējo skatienu? Teikumi slīd kā izdzēstu dzīvju galerija paātrinājumā, galvā klabot vilcienu sliedēm. Tas aizved domas blakus ceļos – liek domāt par tiem savējiem, kurus aizveda uz Sibīriju, domāt par tirānijas radītu absurdu, par to, no kā dzimst ļaunums.
Autobusiem tuvojoties nozieguma vietai, grants ceļa gaišie putekļi vakara izskaņā veido baltu dūmaku. Tie nosēžas uz krūmiem, augiem, sūnām, līdzīgi putekļiem telpā, kur sen neviens nav spēris savu kāju. Piepilsētas mežā performances dalībnieki, sekojot grupu pavadonēm, viens aiz otra rindā kāpj paugurā: izkārpītas sūnas, priežu sprunguļi, daļa koku – nocirsti, citu stumbri vēl iezīmēti ar krāsainu atzīmi. Cilvēkizvarotas dabas aina (un, domājams, nebūt ne nejauši performances laikā), kura klusējot cilvēka ārprāta darbus ir pieņēmusi, paslēpusi, pārvērtusi par augsni. Brūnu istabas krēslu rinda ar divsimt brīvām vietām izkārtojusies līčločiem starp kokiem paugura virsotnē. Atnākušie ir aicināti ieņemt sēdvietas šai meža "sinagogā": priežu viegli ieapaļi izliektie, bet tomēr spītīgi vertikālie stāvi kā zeltīti menoras žuburi; virs galvām izlīst tāls saulriets kā mūžīgā gaisma, bet austiņās atbalsojas pārpasaulīgas balsis jauniešu kora "Kamēr…" izpildījumā.
Dabas mierinošais efekts iekšēji saduras ar šīs vietas neredzamo, nežēlības rakstīto vēsturi.
Vēsture, starp citu, stāsta, ka ebreju geto, kur par kurināmo izmantoja grāmatas, manuskriptus, vēstures arhīvus, tomēr dzīva bija kultūra – piemēram, Lodzā darbojās leļļu teātris bērniem, Varšavā kādu brīdi bijis arī bērnu koris. Pirms nokļūt nāves bezdibenī, geto notikuši pat koncerti un teātra izrādes. Vēsturnieki šajā saskata nevardarbīgas pretošanās iezīmes. Ebreju stāsti soli pa solim ienāk arī mūsu kultūrtelpā.
Pērn režisors Mārtiņš Eihe un dramaturģe Krista Burāne kopdarbā ar komponistu Jēkabu Nīmani, scenogrāfi Pamelu Butāni un dzejnieku Kirilu Vilhelmu Ēci radīja muzikāli dokumentālu teātra izrādi "Mans kaimiņš ebrejs" (Rēzeknes teātris "Joriks", 2021), kura pilsētvidē vairākos pieturpunktos stāstīja ebreju kopienas vēsturi Latvijā un Latgalē no 16. gadsimta līdz pat 1941. gadam, vienuviet savijot gan etnisko izteiksmību, gan skaudro šīs tautas likteni. Izrādi "Spēlmaņu nakts" žūrija novērtēja ar balvu par pilsētas kopienas saliedēšanu, profesionālās un amatieru mākslas savienojumu un vēsturiskās apziņas modināšanu bez agresijas un didaktikas. Vispirms uzvedumu izrādīja Rēzeknē Zaļās sinagogas kvartālā, vēlāk arī dažās citās Latvijas apdzīvotās vietās, kur ebreju kopienas stāstiem ir vietēja atbalss, tostarp Preiļos un Rīgā. Taču sāpīgo punktu Latvijas kartē ir krietni vairāk. Daudz vairāk. Un 200 Cēsu ebreji ir daļa no vairāk nekā 70 tūkstošiem Latvijas ebreju, kuri uzskatāmi par holokausta upuriem.
Ja "Mans kaimiņš ebrejs" mazina aizspriedumus par savu ne līdz galam iepazīto "nāburdziņu", kuram uz izrādes plakāta pat ir neredzama seja, un ļauj skatītājam pienākt tuvāk aktieru varoņiem, uz kuru drēbēm jau vīd pēdējā ceļa putekļi, tad performance "Klusums krīt" nejautājot ved pa šo ceļu, liekot domāt, ka šeit reiz gājušo divsimt ebreju vietā varēja būt jebkurš cits cilvēks, jebkura cita tauta.
Domāju, vai ar performancē "Klusums krīt" izskanējušo aizkustinošo balss monologu, skarbumā raudzēto dzeju un debešķīgi gaišu mūziku var pamodināt empātiju?
Šķiet, ka mākslas spēks sirdsapziņas modināšanā ir stiprāks par šausmu kadru restaurēšanu.
Performance "Klusums krīt" dramaturģiski iztiek bez šausmu kadriem, bet raisa jautājumus par neattaisnojami pēkšņi aprautām dzīvēm… Šo otro, performancē nevizualizēto, bet prātā svaigi pieredzēto ainu slāni uzliek Ukrainas konteksts.
Performance, kura savā izvēlētajā formā ieguļ vides vai pat drīzāk vietas teātra kastītē, jo liela loma ir performances norises vietai. Šajā gadījumā – maršrutam, kas aizsākas Cēsu Rožu laukumā, tālāk ved uz neattaisnojama nozieguma vietu tuvējā piepilsētas meža paugurā, noslēgumā atved performances dalībniekus tās sākumpunktā. Turklāt, kas nav mazsvarīgi, – jau pa citu maršrutu, atgādinot, ka atpakaļceļš dzīvē nav iespējams.
Apavu kalna smagums
Iezīmīgs simbolisks pieturpunkts tirānijas annālēs holokausta vēsturē ir kurpju kaudzes. Hronikas dokumentējušas faktu, ka, mirkli pirms lode no aizmugures skāra cilvēku, tam bija jāizģērbjas, vienā kaudzē sametot savu apģērbu, bet otrā apavus. Performances "uvertīra" ir Dzudzilo pāra vides mākslas darbs "viens deviņi četri viens ceļš", ko kopš šī gada 4. jūlija – Ebreju tautas genocīda upuru piemiņas dienas – veido 72 betona objekti Cēsu ielās. Tie ir vietējo cēsnieku pašu ziedotie apavu pāri, ko tēlnieks Sandis Aispurs izlējis betonā, lai atstātu šos uz mūžiem atstātos apavus pie kādreizējām pašu ebreju namdurvīm pilsētvidē, tādējādi pieminot tos, kuri kādā 1941. gada augusta vakarā mājās vairs nepārnāca. Ņemot rokā Cēsu karti, katrs pats savā nodabā var izstaigāt šo maršrutu un nonākt vietās, no kurām reiz kāds ir mērojis savus piecarpuskilometrus, lai nekad vairs neatgrieztos mājās. Piemēram, turpat L. Katrīnas ielā 2 – Hazkels Albers un viņa sieva Matle Albera, zobārsti Jakobs Neimarks un viņa sieva Jeta Neimarka (dzimusi Stameškina) un vecmāte Rahele Veinranka.
Šis ir veids, kā vēsture var izkāpt no noputējušiem bibliotēkas grāmatu plauktiem un no biezu grāmatu vākiem, iznākt no muzejiem, pienākot tuvu. Tik tuvu, ka nav iespējams paiet garām, neaizķeroties vismaz ar skatienu. Līdz ar abiem Dzudzilo darbiem ebreju vēsture ienāk pilsētvidē un atgūst vietu tajā, vienlaikus veidojot sarunu ar vietējiem iedzīvotājiem un aicinot tos arī uz brīvprātīgu rīcību. Cēsnieki, kas ziedo savus apavus piemiņas akcijai. Cēsnieki, kuri ļauj izvietot mazās betona skulptūras līdzās saviem namiem. Cēsnieki, kuri simboliskā gājienā viens aiz otra izvijas cauri mežam mirklī, kad performances dalībnieku austiņas piepilda maigi sāpīgs kora "Kamēr…" dziedājums, ko diriģē Aivis Greters un Kārlis Stepe Patriks.
Abu holokausta upuru piemiņai tapušo mākslas darbu spēks ir to mijiedarbībā ar sabiedrību. Gan vides objekts "viens deviņi četri viens ceļš", gan audiovizuālā performance "Klusums krīt" uzslāņo pilsētai savulaik izdzēstās ebreju dzīves, mudinot kā vietējos iedzīvotājus, tā pilsētas viesus doties mazā svētceļojumā. Bezkaislīgo piemiņas zīmju un akmeņu vietā šie darbi liek domāt par cilvēku. Par cilvēkiem. Par katru no viņiem. Nevis par skaitļiem. Nevis par tiem skaitļiem, kurus ukraiņi uz sanaglotiem logu rāmju krustiem uzvelk vietās, kurām pāri gājusi artilērija, izdzēšot vārdus. Koncentrācijas nometnēs cilvēki tika padarīti par skaitļiem – tiem tika uztetovēti skaitļi, pēc kuriem turpmāk šos cilvēkus identificēja. Lūgšana "Klusums krīt" bojāgājušiem atdod to vārdus.
Performance bojāgājušos sauc vārdos. Atdod viņiem cilvēcisko.
Pārvēršot holokausta upuru piemiņai veltītās performances apmeklētājus ne tikai par tās dalībniekiem, bet vienlaikus pat par izpildītājiem, prātā riņķo nākamais neērtais jautājums. Neapšaubot emocionāli spēcīgo efektu, liekot apmeklētājiem uz brīdi identificēties ar 200 bez vainas nogalinātajiem ebrejiem, vai šāda mākslinieciskā stratēģija ir attaisnojama, apzinoties, ka atnākušo vidū ir arī ebreju kopienas pārstāvji? Jā, aktieri pašgribēti profesijas rāmī ir apguvuši tehnikas, kuras palīdz tiem ne tikai iekāpt, bet arī izkāpt no citu kurpēm, izrādei beidzoties. Ja cilvēki, kurus pieminam, ir kaimiņi, tad identificējoties un mērojot viņu veikto pēdējo dzīves ceļu, tad mēs – kā performances dalībnieki – varam meklēt sevī empātijas sviras, lai iepazītu tos, no kuriem pāri palikuši vairs tikai vārdi.
Uzdrīkstēšanās iekāpt šajās smagajās kurpēs ir solidaritātes izrādīšana. To apliecina arī brīvprātīgie cēsnieki, kuri piedalās performancē. Viņi iznirst no sakārpītajām sūnām, un šī cilvēku stāvu rinda aizslīd, izvijoties starp simboliskā vertikalitātē stāvošiem pauguriem un priedēm kā mirāža, kā šķietams attēls pie horizonta, iemiesojot to kurpju soļus, kas vairs neklaudz pret Cēsu bruģi, bet meža sūnās vairs nav sadzirdamas. Mērojot šo ceļu paši, performances dalībnieki vienojas kopīgā aizlūgumā. Un man gribas teikt, ka tas šai brīdī ir aizlūgums ne tikai par ebreju izdzēstajām dzīvībām, bet arī par visiem citiem necilvēcības upuriem, kuru skaits nebūt nesarūk, gadu desmitiem ejot.
Imunitāte pret šausmām
Vienotā klusēšanā performances dalībnieki atgriežas autobusos. Vārdiem te nav vietas. Jo nav jau atbilžu. Gan uz jautājumu "kāpēc?", gan arī uz – "kā tas vispār varēja notikt?". Nē, vācieši nenogalināja ebrejus. Arī latvieši nenogalināja ebrejus. Cilvēki nogalināja cilvēkus. Un tā ir vislielākā traģēdija pasaulē. Un šis nav tikai ebreju stāsts. Turpat līdzās režīms, tā saucamo "rakstāmgalda slepkavu" virsvadīts, centās izdzēst arī romus, homoseksuāļus, garīgi vai fiziski citādākus indivīdus un citus. Padomju laikos holokausta upurus nemaz nav ļauts godināt, aizbildinoties ar to, ka kādas vienas tautas ciešanas nevarot būt pārākas par citas tautas ciešanām. Kad mēs pieminēsim cilvēkus, nevis tautas? Kad meklēsim kopīgo, nevis atšķirīgo?
Iesēžos pirmajā brīvajā sēdvietā autobusā. Lai cik ironiski tas nebūtu, acu līmenī uz priekšā sēdošā cilvēka krēsla atzveltnes ar melnu flomāsteru ir uzšvīkāts ugunskrusts, kam Otrais pasaules karš ir atņēmis labvēlīgo nozīmi, padarot to par asiņainu svastiku. Tas izskan kā brīdinājums un vienlaikus atgādinājums, ka laiki mainās, bet slimas idejas vēl aizvien dzīvo tepat starp mums. Kādā galvā, kur tās runā balsī.
Dažas dienas pēc performances šķirstu dokumentālo liecību grāmatas ar skatiem no koncentrācijas nometnēm, lasu aculiecinieku atmiņas, bet saprotu, ka esmu imūna. Manas acis nav asaru pilnas. Ļaunums turpina dzīvot tepat. Asaras būs pēc tam.
Mirklī, kad cilvēki, citu cilvēku tirānijas vadīti, bezjēdzīgi mirst, ir vien tukšuma sajūta. Ir iztukšota empātijas lādīte.
Un domas riņķo uz riņķi vien. Saprotu, ka esmu imūna pret šausmu ainām, jo prāts atsakās tam ticēt. Šīs "imunitātes" skaidrojumu drīz vien atrodu psihologa Viktora E. Frankla pierakstos, kur viņš skaidro, ka sākotnējais šoks par cilvēka radītām necilvēciskām darbībām ar laiku pārtop apātijā, zināmā vienaldzībā, kas ir dabiska cilvēka pašaizsardzības reakcija. Frankls neteoretizē, viņš dalās paša novērojumos, pārdzīvojot (drīzāk laikam pat jāsaka – izdzīvojot) Aušvicas koncentrācijas nometni uz paša ādas. Un pārdzīvot šausmas var tas, kurš palīdz citiem.
"Mēs skaidri apzināmies, ka pienācis laiks, kad holokausts no atmiņām pārvēršas vēsturē. Ja mēs nepratīsim šo transformāciju novadīt pareizā virzienā, nākotnē varam piedzīvot ļaunuma atdzimšanu." Tā 2000. gadā ievadvārdos grāmatai par holokaustu Eiropā "Stāstiet to saviem bērniem…" rakstīja tā brīža Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga. "Stāvot uz jaunā gadu tūkstoša sliekšņa, mēs skaudri apzināmies, ka 20. gadsimtu atcerēsies kā vēsturē vēl nepieredzēta terora un vardarbības gadsimtu." Cik, izrādās, pravietiski no vienas puses. Un cik neiedomājami no otras puses, jo 20. gadsimts nebūt nav pielicis punktu ļaunuma ekspansijai.
Vai varam pieminēt no sirds to, kas noticis pirms astoņdesmit gadiem, ja šodien pāri gāžas necilvēcības gūzma atkal un atkal? Performance nekalpo par brīdinājumu cilvēka tirānijas bezgalībai.
Par spīti tam, ka performances apmeklētāji top par tās dalībniekiem un pat izpildītājiem, nekur tālāk kā par nodilušo apziņu par varas diktētu bezjēdzību nav iespējams tikt.
Jautājums – kāpēc – paliek iestrēdzis kaut kur starp noziegumus pacietušo zemes klēpi un šķietami mierinošo debesu zilgmi. Skaudri, bet tieši debesis pār Ukrainu ir kļuvušas nevis par mierinājumu, bet par nāves vēstnešu ierakumiem.
Uz baltā klusumā ievākotas programmiņas, kas sagaida performances dalībniekus autobusu krēslos, ir redzams aerofoto. Programmiņa atlokās kā topogrāfiska karte. Paveras skats no augšas uz klusējošo mežu, kam pāri slīd ārēji mēmas Krista Auznieka nošu līnijas. Kam pieder šis skatpunkts? Vai tā šo vietu redz tie, kuru kurpes reiz putējušas šajos grants ceļa putekļos? Vai tas ir skatpunkts balsij, kura runā austiņās? Vai tā ir Dieva balss un viņa redzējums, un viņa acis, kuras ir asaru pilnas? Aerofoto ir vienlaikus gan attālināšanās no notikuma, ko veicina laiks, gan arī notikušās traģēdijas vispārinājums. Pati performance, kuras sastāvdaļa neatņemami ir nāves klusums, ir kolektīva, nejauša pūļa veikta atmiņu kartēšana Cēsu apkaimē, ierakstot tajā putekļiem klātus vārdus un iezīmējot sāpju ceļu maršrutu. Par spīti tam, ka šī performance ir smalkjūtīgi notraukusi šos putekļus sāpīgi maigā veidā, tik ļoti gribētos, lai šādi mākslas darbi tuvā nākotnē vairs nebūtu jārada.
