Aizdomīgi aktuāli – Dailes teātrī pirmizrādi piedzīvos darbs «Esiet sveicinātas, skumjas»

Dailes teātrī otrdien, 16. novembrī, būs pirmizrāde iestudējumam "Esiet sveicinātas, skumjas". Tā pamatā ir Fransuāzas Sagānas stāsta motīvi, kam dramatizējumu veidojis Klāvs Mellis, kurš ir arī izrādes režisors.

Aizdomīgi aktuāli – Dailes teātrī pirmizrādi piedzīvos darbs «Esiet sveicinātas, skumjas»Baiba Kušķe / Latvijas Radio

Izvēli viņš pamato ar to, ka šī stāsta savdabīgajā atmosfērā viņš sajūt ko ļoti līdzīgu ar šobrīd cilvēkos valdošajām noskaņām.

No aktieriem izrāde prasījusi gan pamatīgu iedziļināšanos savu tēlu psiholoģijas dzīlēs, gan fiziskās formas pilnveidošanu, jo visa izrādes darbība notiek uz slīpas virsmas, kam stāstā ir sava būtiska metaforiska nozīme.

Savu slaveno stāstu "Esiet sveicinātas, skumjas" Fransuāza Sagāna sarakstīja 50. gadu vidū, viņai tolaik bija 18 gadu, un tas bija viņas pirmais darbs. Grāmata tolaik šokēja franču sabiedrību, bet jauno autori padarīja slavenu.

Stāsta centrā ir septiņpadsmitgadīgā Sesila un viņas attiecības ar tēvu un sievietēm, kas ienāk tēva dzīvē, jo Sesilas māte ir mirusi. Lai arī stāsts izvēršas traģisks, Sagāna to radījusi ar pārsteidzošu vieglumu un piepildījusi to ar ļoti īpaši suģestējošu atmosfēru.

Kādēļ izvēlējies šim stāstam pievērsties tieši tagad – stāsta režisors un arī stāsta dramatizējuma autors Klāvs Mellis: "Man šķiet, ka kaut kas tur rezonē ar to, kas notiek pašlaik visapkārt.

Gan tajā skumju sveicināšanas faktā pašā par sevi, gan arī motīvā "es pret pasauli" un manipulēšanas motīvā vienam ar otru, kaut kādu savu un citu iekšējo brīvības robežu apšaubīšanā un tamlīdzīgās lietās.

Man liekas, ka tur ir arī kaut kas tāds zināmā mērā aizdomīgi aktuāls, ja uz to paskatās no pusēm, no kurām Sagāna nemaz tik lielā mērā to nerakstīja."

Aktrisi Ilzi Ķuzuli-Skrastiņu Sagānas darbs valdzina ar savu vārdos grūti izskaidrojamo, bet sajūtās tik spēcīgo un trāpīgo skumju atmosfēru, kas šķiet nebūs sveša nevienam cilvēkam, bet aktrise tajā atrod ko īpaši viņai radniecīgu: "Varbūt tāpēc, ka tad, kad es biju maza meitene, es varēju sevi kaut kādā veidā identificēt ar Sesilu. Jo kad es biju maza, es biju tāds dažkārt diezgan melanholisks, sapņains un ļoti emocionāls bērns. Un man mamma ir stāstījusi, ka es esot ik pa laikam tā kā aizdomājusies par kaut ko un skatījusies tālumā, un mamma man esot vaicājusi – kas tev ir, bērniņ, vai tev viss ir labi?

Un es esot atbildējusi – mammīt, man viss ir kārtībā, man ir lielās pasaules skumjas…

Es biju toreiz jau priekš sevis atradusi tādu formulējumu. Un tagad pie šī darba man atnāca šīs atmiņas un, lasot Sagānas stāstu, es atcerējos šo sajūtu. Jo tā ir tik dziļa, tik patiesa, tāda intīma atklāsme par sevi un par pasauli. Un šīs skumjas, kas nav izskaidrojamas...  no šīs sajūtas ir ļoti grūti izbēgt. Arī mēs iestudējuma laikā to nevaram, mēs vakar tieši par to runājām. Patiesībā jau Klāvs ir uzrakstījis dzirkstošus, dzīvi apliecinošus dialogus, bet vienalga mēs esam kaut kādā tādā nedaudz skumjā noskaņā visi. No tā nevar izbēgt, Sagāna to ir panākusi, jā."

Aktieri atzīst, ka Sagānas stāsta personāži ir visai ciets rieksts, pirmajā brīdī šķiet, ka par viņiem viss ir skaidrs, bet, pētot dziļāk, viņi atklājas daudz sarežģītāki. Piemēram, Andra Buļa atveidotais Reimons, kurš sākotnēji var šķist tikai kā bezrūpīgs dzīves baudītājs, donžuāns un dīkdienis. Taču aktieris uzsver: "Nebūt viņš nav tāds. Šī dīkdienība jeb pūdelisms, kā mēs esam noformulējuši, ir tā viņa izvairīšanās no pagātnes, izvairīšanās no sāpēm, kas ir viņu piemeklējušas, zaudējot sievu, ka viņš ir izvēlējies būt laimīgs par spīti visam. Un, kad pienāk, piemēram, šī saskarsme ar Annu, tas viņam atgriež to pagātni, un viņš saprot to, ka viņš patiesībā ir nelaimīgs. Viņš ir bijis visu laiku nelaimīgs, izliekoties esot laimīgs. Un tad viņš vēl mēģina kaut ko glābt un rast to mīlestību, bet beigas ir tādas, kādas tās ir…

Tur Freids, man liekas, var pacelt karogu un staigāt pa skatuvi šurpu turpu."

Izrāde prasījusi no aktieriem arī papildus fizisku sagatavotību, jo tajā viņiem ir jāpārvietojas pa slīpu plakni, kam ir metaforiska nozīme izrādē.

Kustību režisors Rūdolfs Gediņš iestudējis gan kustības izrādei, gan palīdzējis uztrenēt vajadzīgās muskuļu grupas, stāsta aktieri.

"Tādas muskuļu grupas, par kurām mēs sen jau bijām aizmirsuši. Kājas, potītes, vēdera prese, rokas. Es esmu pilnīgi pārliecināta, ka tā ir pievienotā vērtība izrādei," uzsver Ķuzule-Skrastiņa.

"Brīnumainā kārtā pie visa var pierast treniņu rezultātā. Tas gan simbolizē to viņu dzīvi, kas nav uz horizonta, bet uz riska, visu laiku jābalansē starp to, ka ir ērti, un to, ka ir bīstami," piebilst Bulis.

Iestudējumā lomās darbojas arī Milēna Miškēviča, Katrīna Griga un Niklāvs Kurpnieks, pirmizrāde Dailes teātrī skatāma otrdien, 16. novembrī.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt