Sadaļas Sadaļas

Šņorbēniņi

Elmārs Seņkovs: Mans moto teātrī - maksimāli riskēt

Šņorbēniņi

Vladislavs Nastavševs: Esmu ļoti laimīgs, ka manā dzīvē parādījusies opera

Valters Sīlis: Cenšos aizbēgt no sajūtas, ka eju pa ierastu taciņu

Aizbēgt no sajūtas, ka ej pa ierastu taciņu. Saruna ar režisoru Valteru Sīli

Valters Sīlis pagājušogad ieguva “Spēlmaņu nakts” balvu “Gada režisors”. Neraugoties uz to, ka daudziem režisoriem šobrīd ir “tukšais” laiks, 2020. gadā Valters Sīlis Latvijas Nacionālajā teātrī iestudējis gan divas pastaigas – “Pilsēta” un “Mežs”, gan igauņu rakstnieka Reina Rauda romāna “Perfektā teikuma nāve” dramatizējumu, savukārt šogad tapis Lindas Rudenes lugas “Riests” iestudējums – lugas idejas pieteikums uzvarēja Latvijas Nacionālā teātra lugu konkursā – un nupat “Dirty Deal Teatro” iestudēta klausāmizrāde “Noklausies”.

Ieva Struka: Visus tavus šīs sezonas darbus mēs patiesībā varam saukt par latviešu darbiem (pat to vienīgo, kurš nav), un diviem no tiem, Reina Rauda romāna dramatizējumam un izrādei “Noklausies”, ir viens ļoti būtisks kopīgs un, varētu teikt, riskants motīvs – Valsts drošības komiteja un 80. gadu izskaņa. Vai tā ir sagadīšanās, ka vienā sezonā ir divi šādi darbi?

Valters Sīlis: Jā, man liekas, tas sanāca netīšām, bet ļoti programmatiski. Kaut kādā mirklī es sapratu, kādus aspektus katrā situācijā es šajos darbos skatīšos. Kad nāca šie dokumenti, mēs ļoti daudz runājām par cilvēkiem, kuru kartiņas atradās, un tad mēs dzirdējām viņu versijas par to, kā viņi tur nokļuvuši. Bet ir ļoti grūti uzzināt tos upurus, dažreiz varbūt tie ir kāds zaudēts darbs, kāda zaudētu iespēja, dažreiz varbūt tie nebija tik dramatiski upuri kā tie ir bijuši dažas desmitgades iepriekš. Bet upuri arī vēl astoņdesmitajos gados bija.

Un tādēļ man Reina Rauda romānā likās ļoti svarīgi tieši tas, kā pirms Padomju Savienības sabrukuma šī sistēma vēl varēja paspēt kaut ko iznīcināt, pat ja tas ir mīlasstāsts. Un iznīcināt dzīves, sagraut cilvēku raksturus. Un to Rauds savā romānā ļoti izklaidējošā žanrā atklāj, gandrīz tāda spiegu trillera formātā – ar filmiņu nodošanu, informācijas nogādāšanu ārvalstīm. Par Rauda romānu es ilgi domāju, mēs pie viņa nonācām, jo tā likās tēma, kas ir svarīga.

Savukārt “Noklausies” radās pandēmijas situācijā domājot, kur vēl teātris eksistē. Radioteātri mēs uzskatām par teātri. Un tad es domāju to formātu, kurā tiešām ir loģiski, ka tas ir radioteātris, un tas nonāca pie telefonsarunām. Bet tad, domājot par to tehniku, radās jautājums: kas ir tas process, ka tu ielauzies cita privātajā dzīvē? Un tad, savā ziņā domājot tieši par to atsvešinājumu, kādu mēs varam izjust, ja mums tikai iedod tehniku, iedod uzdevumu, iedod iespējas izdarīt ierobežotu skaitu lēmumu, būtībā, balstot uz psiholoģijas eksperimentiem, veidot šo te teātra darbu. Un uzdot šos jautājumus: kā mēs uz to reaģējam?

Man liekas, ka ir arī ļoti svarīgi saprast, ka nokļūt gan upura, gan varmākas pusē šajā sistēmā ir gana viegli.

Un sevi noturēt, izglābt no vienas vai otras situācijas ir... nu, varbūt tas arī prasa dzīvot ļoti pelēkā zonā. Bet tikko kā tu gribi kaut ko darīt, tu vari nokļūt vienā vai otrā pusē. Un kas tad ir mūsu attaisnošanas process? Tā kā savā ziņā šie divi darbi radās, strādājot no diviem skatupunktiem.

Izrādes "Noklausies" publicitātes materiāls

Aptuveni izrādes vidū es sapratu, ka ir noticis sliktākais, kas principā var notikt: es šobrīd daru tieši to pašu, ko čekas darbinieki, es noklausos citu cilvēku telefonsarunas. Kā tev šķiet, vai tas būtu godīgi – brīdī, kad es šo sapratu, pārtraukt izrādes klausīšanos un nepiedalīties? Vai tomēr attaisnojums ir tas, ka mākslā var visu un galu galā tā taču ir tikai izrāde?

Man liekas, ka tā ir brīva izvēle. Protams, es ieteiktu tomēr šo izrādi piedzīvot.

Man liekas, ka tieši tas jau tajā mākslā ir, ka mēs varam sevi pārbaudīt.

Labi, es uzņemos uz mirkli šo lomu. Kā tas ir – uzņemties šo lomu? Ko es par sevi varu atklāt? Vai mani turpina interesēt, vai tas ir aizraujošs darbs, vai man patiktu šāds darbs, vai es varētu katru nakti nākt un strādāt šādu darbu? Šādi darbi jau joprojām eksistē, ir cilvēki, kas to dara. Līdzīga ierīce ar līdzīgu telefonu skaitu, ko var noklausīties, joprojām ir, un viņa arī tajā laikā lielākoties tika izmantota līdzīgiem iemesliem: korupcijas novēršanai. Tas bija pamatuzdevums – ķert lielas finanšu mahinācijas, kas tajā laikā notika Padomju Savienībā.

Bet kā tev pašam ir, kā, teiksim, mākslas baudītājam vai skatītājam, attiecībā uz kaut kādām provokācijām? Ja tu kā skatītājs sajūti vainas apziņu par to, ka, teiksim, pasīvi sēdi savā krēslā un nerīkojies? Vai tu esi sajutis šo vainas apziņu, kad principā tev būtu jāceļas, jāpārtrauc izrāde un jāpalīdz?

Jā, man ir bijušas situācijas, kad es redzu, ka man izrādē kaut ko pārmet. Un tad es apvainojos, un es gribu tikt ārā no zāles. Piemēram, man saka: “Tu tagad gribi, lai es tagad izvaroju šo sievieti.” Nē, es to negribu! Tu liec man domāt, ka es to gribu.

Tad es palieku dusmīgs uz izrādi, ja viņa grib man pateikt, ko es domāju.

Bija viena igauņu izrāde, kur aktrise visu laiku staigā minisvārkos un ar milzīgu zaķa masku. Man daudz kas tur patika, bet tur bija viena epizode – sieviete ar zaķa masku un minisvārkiem skraidīja pa zāli, un pēc kādas stundas izrādes laika viņai ir garš monologs un viņa saka: “Bet es esmu cilvēks, kāpēc jūs uz mani tā skatāties?” Nē, tad man ir grūti noticēt, jo, draugi, jūs par to cilvēku radāt viedokli, jūs radāt to iespaidu. Un es neko negribu par šo cilvēku domāt. Neuzspiediet man manas domas.

Ir lietas, kur provokācija ir jautājums.

Ko tu domā? Kur tu skaties? Un, kad ir šokējošāks materiāls – kāpēc tev tas interesē? Man liekas, tie ir jautājumi, kurus māksla var uzdot.

Nu, kaut vai tieši tāpat Hanekem ir “Funny Games” – šausmu filma, kas balstās tikai uz interakciju ar kino skatītāju. Kāpēc tu turpini? Kāpēc tu esi atnācis uz kinoteātri? Un viņš nepasaka man atbildi, bet es esmu šeit, kinozālē, es turpinu skatīties. Un tā tad ir interesanta saruna no mākslinieka puses un interesanta provokācija. Tāpēc tā māksla ir, tāpēc tik daudz asiņu ir Šekspīra lugās!

Izrādes "Noklausies" publicitātes materiāls

Atgriežoties pie Reina Rauda darba. Manos priekšstatos padomju laika Latvija un padomju laika Igaunija ir tomēr tādā pašapziņas jautājumā (ne tikai nacionālās, bet principā pat varbūt cilvēciskās pašapziņas jautājumā) tomēr pietiekami atšķirīgas teritorijas. Cik lielā mērā tev tas bija svarīgi, domājot par “Perfektā teikuma nāvi”, kas tomēr runā par to Atmodas laiku, kas mūs vieno? Un vai tās atšķirības, ja tu piekrīti, ka tādas bija, ir izlīdzinājušās un mēs esam aptuveni vienā situācijā?

Grūti pateikt, bet man, strādājot gan Lietuvā, gan Igaunijā, tiešām ir tuvas šīs zemes un tuvi cilvēki, ar kuriem ir izveidojies ļoti tāds īsts kontakts. Un, jā, mani ikdienā, kaut vai lasot ziņas, interesē, kas notiek. Tas kontakts turas, un gribas to veidot.

Tas, ka ir atšķirības visās trijās valstīs – tas ir pilnīgi droši. Tajā pašā laikā identitāte, sapratne, vajadzības un problēmas ir gana līdzīgas, atšķirības ir tikai mērogos. Korupcija ir gan Igaunijā, gan Latvijā. Tā nav slimība, kas tur būtu izslimota – viņa tikai kā nu kurā reizē izpaužas.

Jā, kaut kādās sfērās igauņi bija stipri priekšā kādu brīdi, un man liekas, ka mēs daudz no tā mācījāmies. Lietuviešiem atkal ir pavisam cita sistēma, kā veidojas teātri un kāds ir tas pamatprincips. Nu, es apskaužu igauņus ar to, ka... mums tad vajadzētu arī Dobelē profesionālu pilsētas teātri! Un tās ir lietas, kas man visu laiku tā kā kremt. Bet tā ir mūsu mentālā, ļoti centralizētā psiholoģija.

Mēs neatrodam vietu teātrim lielās pilsētās, kamēr Paidē jauni mākslinieki... Un to es apskaužu – kā igauņi māk to teātra telpu izplatīt.

Tās ir tās lietas, kuras, man liekas, mums Latvijas teātrī ir, ko vēl zagt un zagt; zagt to veidu, kā domāt par teātri un kur atrast vēl skatītājus. Mēs esam daudzi cilvēki, kuriem profesionāls teātris nav ikdiena – viņš tāds varētu būt.

Viņiem pat Kuresārē ir valsts teātris!

Kuresārē viņiem būtība ir teātris, kāds mums ir projektu teātris, bet tas ir valsts teātris. Normāla sistēma, kāda arī mums mazās pilsētās varētu kļūt par normu, ja pilsētas vadībām kļūs svarīgi šādas funkcijas ieviest –

teātris arī nav pasaulē dārgākā lieta. Viņa ir dārga, bet ne tik dārga!

Nacionālais teātris pirms pāris gadiem izsludināja lugu ideju konkursu un visvairāk balsu savāca Linda Rudene ar lugas “Riests” pieteikumu. Žūrijā bija iespaidīgs dalībnieku skaits, proti, desmit – kas uzrunāja tieši tevi?

Es domāju, ka asprātība un humors jau tajā pieteikumā. Un savā ziņā nedaudz arī dokumentāla teātra tehnika – tiek vienkārši dokumentētas cilvēku satikšanās un iemīlēšanās, tāda jokumentāla forma. Man, iespējams, arī bija vajadzība pēc kaut kā vieglāka dzīvē. Un man liekas, ka visiem bija sajūta: jā, tas ir tas materiāls!

Princips bija – vai es būtu gatavs ar šo ideju strādāt? Nevis vai tā ir laba ideja, vai tā ir vērtīga ideja, nē – vai es ar to strādāšu, vai es varu uzņemties atbildību par šo ideju.

Un man paveicās, ka es varēju ar to ideju strādāt. Cerams, šis process attīstīsies tālāk, un mēs atkal varēsim to atkārtot – varbūt citā veidā vai atkal domāt par lugu konkursu. Jā, tie ir jautājumi, kuri ir noteikti mums jārisina.

Skats no izrādes "Riests"

Kas ir tie gadījumi, kad tev kā māksliniekam šķiet interesanti runāt par attiecību veidošanos? Pārskatot tevis veidoto izrāžu klāstu, tomēr skaidrs, ka tu it kā visās tēmās atrodi kaut kādu samilzušu ikdienas vai sociālo problēmu, bet attiecību stāsti tur ir viens no elementiem. Kas ir tie brīži, kad gribas tomēr mākslā runāt par tām attiecībām?

Jā, man pat bija tā kā jāatvainojas aktieriem, ka es kaut ko šādu neesmu darījis ļoti sen. Par attiecībām nedaudz ir arī “Perfektā teikuma nāvē”, daudz mīlestības un iemīlēšanās, bet katrai tai darbībai bija tikai šausminošs, varmācīgs raksturs. Un tagad tev jāpieķeras pie šīm trauslajām lietām! Tas jaukais, kas bija šeit – Linda, iedvesmojoties no tā, kā mēs aprakstām zvēriņus, aprakstīja cilvēku darbības: ka tur vienmēr ir kaut kādi bioloģiski impulsi, fizioloģiskas darbības.

Mēs varam uz tiem mūsu skaistajiem piedzīvojumiem, atmiņām vai mirkļiem, kas kādā brīdī mūsu dzīvē ir, kad ir šī nedrošība, kad jāsatiek otrs cilvēks, kuru tu knapi pazīsti vai iepazīsti tajā brīdī, paskatīties ar distanci.

Distancētība bija kaut kas ļoti interesants šajā darbā, tāpēc arī šis materiāls kaut kā nonāca pie manis.

Ko tu pats no savām izrādēm mācies kā cilvēks? Kas paliek pāri, kad divus, trīs vai četrus mēnešus esi pavadījis ar kādu vienu konkrētu tēmu?

Es ceru, ka es kaut ko esmu uzzinājis tajā laikā. Dažreiz tu zini kaut kādus aspektus, jau tev viņi ir iepazīti, bet tad tu gribi iepazīt citu sadaļu. Tā ir tāda organizēta forma, kādā radīt, būt kopā ar cilvēkiem. Kaut vai – mēs ar Jāni Kroni ejam cauri tam “Noklausies” materiālam daudzās šaubās un jautājumos, un tad atnāk Inga Tropa-Fišere, atnāk Ivars Krasts un atnāk Ivars Kļavinskis, un Arturs Krūzkops (mums ir liels tas sastāvs, kas spēlē) un pēkšņi viņi iedod balsi tam, ar ko tu esi strādājis. Un tad tu saproti, ka, jā, tas ir tas, pēc kā tu alksti.

Kaut kādā brīdī, jā, man sanāk tiešām “process”...

Man likās, ka, tā ir koķetēšana, kad kāds saka: “Es to daru procesa dēļ.” Un tā arī ir – ja tu redzi, ka tas rezultāts nav bijis labs, nu, nē, neviens tavam procesam neuzticas.

Tas var būt smags process, bet viņam ir pie kaut kā jānoved, jāatrod: “Ā, es te kaut ko atklāju! Ā, tas tomēr var tā strādāt, kā biju domājis!” Gribas kaut ko atklāt, un dažreiz tas ir tīri informācijas ziņā, dažreiz tehnikas ziņā. Un tad paliek ļoti jocīgi, ja tu neatrodi veidu, ja tu jūti, ka ej pa ierastu taciņu. Un tad – kā aizbēgt no tās sajūtas? Tas ir tas, ko es katrreiz meklēju.

 

Pilnu interviju klausieties Latvijas Radio 3 raidījumā “Šņorbēniņi”.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Teātris un deja
Kultūra
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt