Teātra pieraksti
Latvijas Kultūras akadēmijas Drāmas un teksta studiju programmas studente Elizabete Šiklova dodas uz tuvākām un tālākām vietām, lai teātra notikumu kartē atrastu pieredzes ārpus lielajām skatuvēm.
Šogad biežāk nekā iepriekš man ir bijusi iespēja pabūt Rīgas cirkā, katrreiz to iepazīstot no jauna. Notikumā, kas rīkots ar projekta "BETA CIRCUS" palīdzību, kas fokusējas uz līdzdalības mākslu un jaunu laikmetīgās cirka mākslas tendenču ieviešanu, kopā sanāca teātra veidotāji Mārtiņš Eihe un Krista Burāne, laikmetīgā cirka mākslinieki Vinsents Kollārs (Vincent Kollar) no Vācijas un Ana Žordao (Ana Jordão) no Portugāles, komponists Andrejs Poikāns un gaismu māksliniece Nikola Suhareva. Šim mākslinieku kodolam līdzās tika pieaicināti piecpadsmit koku mīļotāji, kuriem bija iespēja pieteikties izrādes dalībai, atsaucoties uz sludinājumu "Meklē koku draugus". Viņi tapa par izrādes līdzautoriem – Elīna Vendija Rībena, Sintija Krūmiņa, Māris Jonovs, Kamilla Kūna, Viktorija Krone, Santija Biezā, Pēteris Krastiņš, Una Rozenbauma, Baiba Miķelsone, Jana Mikosa, Liene Dreimane, Inta Vītoliņa, Māra Ulme, Ilze Bloka, Karu Treij. Starptautiskajā cirka naktī, kas tika svinēta 15. un 16. novembrī, šī radošā komanda prezentēja savu darbizrādi, tas ir, darbu tapšanas stadijā ar nosaukumu "Viens, divi, trīs – un tu esi koks!".
Domāju, ka šāds darbizrāžu formāts mākslas procesu padara caurredzamu, skatītāja pieredzi - iesaistošu, bet izrādi – dzīvu.
Kad iegāju cirka arēnā, tā bija pārpilna līksmības – pašā centrā pie stiprinājumiem karājās daži koku draugi, kas aicinoši sveicināja katru ienācēju. Apkārt arēnai skatītāju sēdvietās bija izlikta galerija ar attēliem, kas saistīti ar kokiem. Klāt pie katrām septiņām bildēm stāvēja izrādes dalībnieks – ikdienas eksperts, gatavībā laipni dalīties savā bilžu izvēlē. Atskanēja stāsti par mīļākajiem, skaistākajiem kokiem, stāsti par tuviem koka objektiem, par sajūtām, ko raisa saskare ar kokiem. Atklātie, nepiespiestie stāsti arī atsauca atmiņā to, cik svarīga man ir bijusi bērnības liepa.
Pēc interaktīvā ievada skatītājus aicināja ieņemt vietas ap spēles laukumu, lai piedzīvotu izrādes pamatdaļu. Tā sastāvēja no koku draugu īstenotiem līdzdalības teātra uzdevumiem, mijiedarbojoties ar cirka mākslas elementiem, kas kopumā veidoja neverbālu dramaturģiju. Sākumā dalībnieki apvienojās vienā ieelpā un izelpā, lai veidotu kopīgu kustību tīklu ar koku zariem, pēcāk virvēm, lai veidotu savu atmiņu tīklu, kas darbizrādē izskanēja poētiskos tekstos par kokiem.
Šajā darbā varēja novērot to, kā ar nelielu mēģinājumu skaitu, bet skaidru metodoloģiju ir iespējams vadīt lielāku cilvēku grupu, panākot, ka viņi paši izvēlas savu darbības virzienu, turklāt rada daudznozīmīgus un skatītājam interesantus tēlus, kā liesmojošu uguns ķermeni vai koka saknes.
Arī skatītāji piedalījās izrādes norisē, pa apli padodot ūdensspaini, ar kura saturu vēlāk Vinsents Kollārs veica akrobātiskus trikus. Virves galos iesietie divi spaiņi bija cirka mākslinieka instruments, ar kuru, gaisā manipulējot, aizrāva skatītāju elpu līdz veiksmīga manevra pabeigšanai. Skatītāju aicināja arī izrādes noslēgumā apgulties spēles laukumā aizvērtām acīm, lai piedzīvotu skaņas horeogrāfiju – virvē iesietu skandu kā svārstu, virzītu pār skatītāju kolektīvo ķermeni.
Izrādē varēja pieredzēt to, kā ar maigumu un rūpēm dažādu vecumu un pieredžu cilvēki veido cirka izrādi. Līdzdalības cirkā dalībnieks apgūst cirka disciplīnu iemaņas, kas kļūst pieejamākas ikdienas cilvēkam, kurš nekad nebūtu domājis, ka būs saistīts ar cirku. Kādā mirklī gaisa akrobāte Ana Žordao aiz matiem, kuri bija piestiprināti pie virves, pārvietojās pa gaisu, balstoties uz koku draugu augumiem.
Man, to redzot, rokas svīda un vēders kņudēja tā, it kā pati rāptos pa augsta koka zariem.
Stiprinājumus bija satvēruši spēcīgākie izrādes veidotāji, tai skaitā režisori, un šajā brīdī cirka brīnumu savās rokās turēja visi izrādes dalībnieki.
Savā veselumā darbizrāde radīja dabas harmonijas izjūtu, satiekoties četriem dabas elementiem – ūdenim, ugunij, zemei, gaisam –, Andreja Poikāna mūzikas pavadījumam un Nikolas Suharevas brīnišķīgajai gaismas partitūrai.
Pirms dažām nedēļām manu bērnības liepu nocirta jaunais zemes īpašnieks, lai būvētu māju. Šis koks vairs fiziski nav šaisaulē. Tomēr – tas bija man ļoti tuvu, kamēr es piedzīvoju tuvības un sirsnīguma starus izstarojošo darbizrādi. Arī mana liepa bija daļa no tās. Tāpat kā citi nepieminētie līdzautori – ūdens, gaiss, gaisma, koku zari, virves, cirka kupola stiprinājumi, jumta apšuvuma plāksnes, metāla spaiņi, šūpoles, pati cirka ēka kā organisms un koki, kurus savas dzīves laikā ir sastapuši izrādes veidotāji un skatītāji.
Izskaņā izskan vārdi "Viens, divi, trīs – un tu esi koks!". Un man šķiet, ka mēs visi esam tapuši par kripatiņu tuvāki viens otram.
