Gunārs Placēns bijis spilgts raksturkomiķis, kura talantu iezīmēja neizsīkstoša fantāzija, improvizācijas spējas, gaiša humora izjūta un artistisks temperaments, teikts Latvijas Nacionālās enciklopēdijas šķirklī par aktieri.
Savos tēlos aktieris sabiezinājis dzīves patiesības krāsas, lai ar tām atklātu īsto lomas būtību. Placēns daudz spēlējis lomu situāciju komēdijās. Kā pats reiz sacīja intervijā Latvijas Radio: "Nav lielāka prieka, ja zālē dzirdu smieklus." Enerģiska plastika, ātra reakcija uz notiekošo un spēles azarts ļāva viņam veidot savdabīgus raksturus un iemūžināt visdažādāko tipu galeriju.
Placēna tēvs Kārlis Placēns un māte Kristīne Baltpurviņa bija lauksaimnieki, un jau bērnībā Placēns apguva praktiski visus lauku darbus. Viņš mācījās Sausnējas Jāņa Zālīša sešgadīgajā pamatskolā, vēlāk – Vestienas lauksaimniecības un lopkopības skolā. Placēna tēvs spēlēja pašdarbības teātrī, un arī aktieris darbojās Sausnējas kultūras nama teātrī.
Vecbebru biškopības un dārzkopības tehnikumā Gunārs Placēns ieguva biškopja agronoma diplomu (1947), un arī tehnikumā aktīvi piedalījās teātra izrādēs. 1947. gadā viņš iestājās Latvijas Teātra un horeogrāfijas vidusskolā, kur kursu vadīja Boriss Praudiņš. Vēlāk skola pārtapa par Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) Valsts Teātra institūtu, un to Placēns pabeidza 1951. gadā, aktiera biogrāfiju pierakstījusi Evita Mamaja.
Gunārs Placēns bijis režisoru pieprasīts aktieris, viņa lomu skaits sniedzas pāri simtam.
Un dažas no tām ir kļuvušas īpašas. Protams, omulīgais un dzīvespriecīgais Šveiks Eduarda Smiļģa 1961. gada inscenējumā, tad precīzais padomju laikmeta tips, aprobežotais "loceklis vairākās valdēs" Fēlikss Ģīga M. Birzes komēdijā "Sākās ar melno kaķi" (1966), mūsu teātra tēvs, liels aktieris gan uz teātra skatuves, gan dzīvē – Ādolfs Alunāns latviešu teātra simtgades iestudējumā "Lai top!" (1968), doktors Votsons "Šerlokā Holmsā" (1979) un Dona Kihota uzticamais pavadonis Sančo Pansa M. de Servantesa "Donā Kihotā" (1984), teikts Dailes teātra mājaslapā.
Gunāra Placēna bagātais aktiera mūžs redzams arī daudzās kinofilmās. Debitējis kino viņš 1958. gadā ar Augusta Caunas lomu filmā "Latviešu strēlnieka stāsts", pēc tam radot virkni spilgtu lomu darbos, kas pieder mūsu kino klasikai.
Gunāra Placēna darbs ir novērtēts gan gadskārtējās Latvijas teātru skatēs (apbalvojumi par Fēliksu Ģīgu un Ādolfu Alunānu), tāpat saņemti padomju laika goda nosaukumi: Nopelniem bagātais skatuves mākslinieks (1971), Tautas skatuves mākslinieks (1977). 2011. gadā viņam piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis.
Tā ir ārkārtīgi liela bagātība, ka esam piedzīvojuši Gunāru Placēnu, saka teātra zinātnieks un teātra pētnieks Jānis Siliņš: "Jāsaka, šobrīd aiziet dzīvā teātra "Ādolfs Alunāns", jo viņš [Gunārs Placēns] savā veidā ar lomu, ko nospēlēja 1968. gadā, latviešu teātra simtgadē, viņš deva tēlu, kuru neviens nevar pārspēt. Tāpat kā viņa radītais vēl pie Eduarda Smiļģa "Šveiks". Un tad katrs mēs par šo ļoti, es teiktu, dzīvespriecīgo, pilnasinīgo un ārkārtīgi profesionālo aktieri visos laikos varam runāt."
"Vēl viens no krietnajiem latviešu vīriem ir mūžībā," tā sarunā ar Latvijas Radio saka Gunāra Placēna kolēģe, latviešu teātra un kino aktrise Olga Dreģe: "Vidzemnieks, novadnieks, laika biedrs, partneris gan teātrī, gan filmās, pievienojies Smiļģa komandai aizsaulē. Lidos starp zvaigznēm un izstaros prieku un gaismu, ko viņš centās darīt arī šai saulē. Lielais kārtības mīlētājs bija Gunārs – darbu pratējs, humora un smieklu "Šveiks" ieviesīs kārtību Dailes debesu saimē. Lai viegls un gaismas pilns ceļš viņa dvēselei mūžībā."
