Teātra pazinēju vidū jaunajam "Arkādijas" iestudējumam nenoliedzami pa priekšu iet leģenda par 1998. gada izrādes iestudējumu – daudziem tā joprojām šķiet kā JRT virsotne. Vienlaikus, protams, ir cilvēki, kuriem tā ir tikai leģenda, gan skatītāji, gan arī paši aktieri.
"Leģendas negāja pa priekšu mūsu mēģinājumu procesam. Īstenībā nē, mums bija pat aicinājums neskatīties veco izrādi, lai kaut kā varbūt lieki nejauktu sev jau tā haosa pilno galvu, kas rodas tad, kad tu pirmoreiz iepazīsties ar to lugu. Mums, manuprāt, katram bija iespēja pa jaunam veidot savu interpretāciju par to, kas tie tēli ir, un pēc savas personīgās mūsdienu izpratnes," stāstīja Harjo, kurš "Arkādijā" atveido Septimusa lomu.
Daudziņam tikmēr ir pieredze gan ar vienu, gan otru izrādi. Protams, atšķirība ir ļoti liela, norādīja aktieris.
"Toreiz, 1998. gadā, mēs vienkārši paņēmām tekstu, kurš bija ļoti interesants. Mana loma… Toreiz es biju Valentīns, matemātiķis, kurš mēģina darīt apmēram to pašu, ko pirms 200 gadiem ir darījusi viņa radiniece Tomasīne tajā pašā vietā, tajā pašā pilī. Nu tagad es spēlēju to, ko toreiz spēlēja Alvis Hermanis, – literatūras vēsturnieku Bernardu Naitingeilu. Šim otrajam piegājienam, otrajam mēģinājumam spēlēt "Arkādiju", vajadzēja kaut kā principāli atšķirties," teica Daudziņš.
Viena atšķirība dabiski radusies pati par sevi – to radīja gadi, pieredze un vispār tas, ko par pasauli saprotam, Daudziņš turpināja, norādot, ka tiem, kas "Arkādijā" spēlēja toreiz un spēlē joprojām, laiks tiešām daudz ko ir mainījis.
"Tieši tāpēc Alvim bija ierosinājums tā ļoti rūpīgi papētīt savu pētāmo tēmu, katram paņemt savu. Tās tēmas bija visdažādākās. Manā gadījumā tas bija Bairons, kura biogrāfiju un literatūru man vajadzēja pētīt un pēc tam sagatavot tādu īsu lekciju, ko nolasīt kolēģiem priekšā. Tāpat arī kolēģiem bija viņu dažādās tēmas, piemēram, par dārza arhitektūru, par aristokrātiju, par audzināšanu, par higiēnu, par ēdināšanu vai par tā laika virtuvi," stāstīja Daudziņš.
Viņš norādīja, ka aktieri mēģinājuši patiešām maksimāli daudz uzzināt un iedziļināties tajā, kāda varēja būt vide toreiz, un arī tajā, kas notiek ar mūsdienu moderno aristokrātiju un monarhiju Anglijā.
"Tad, kad mēs viens otram to bijām izstāstījuši, noklausījušies šīs lekcijas, es domāju, bija daudz interesantāk ķerties klāt vēlreiz šim tekstam, tāpēc, ka tad tās nozīmes tur jau bija pavisam citas, un jēga un saturs parādījās pavisam jauns," pauda Daudziņš.
Runājot par izrādes vēstījumiem, Harjo vērtēja, ka, viņaprāt, viens no galvenajiem vēstījumiem vislabāk atklājas viņa atveidotā Septimusa mierinošajā monologā, kad Tomasīne emocionāli pārdzīvo par to, ka ir sadegušas vairākas lugas.
"Septimuss, mierinot Tomasīni, salīdzina mūs visus ar ceļotājiem, kuriem visa mantība visu laiku ir jānes rokās, un kaut kas mums neizbēgami izkrīt ārā pa ceļam, bet to, kas izkrīt ārā, to savāks kāds cits, kas iet aiz mums. Neizbēgami mēs uz šī ceļa nomirstam, un uz tā mums viss izkrīt ārā no rokām, bet to visu kāds cits pacels augšā. Līdz ar to tas, ko es no tā smeļos, ir, ka jebkurai mūsu darbībai ir kaut kādas sekas, kaut kāda nozīme un jēga, kura varbūt neparādās uzreiz, varbūt tā neparādās dzīves laikā, bet jebkurš mazākais atklājums, ko mēs izdarām, vienalga kādā jomā, un pat nepastāstot par to citiem, tas kaut kur aiziet tajā kosmosā," sprieda Harjo.
Daudzi teātra baudītāji, gatavojoties skatīties jauno izrādi, vispirms pamana izrādes garumu – četras stundas un 45 minūtes. Tas, protams, rada dažādas pārdomas arī teātra kritiķu vidū.
"Es nedomāju, ka Toms Stopards ir tāds mūsdienu zelta klasiķis, ka no viņa nevarētu svītrot ne vārda. Tur visi tie teksti par truša pīrāgiem un tā tālāk, es domāju, tas viss varēja izlidot, un to visu materiālu varēja sakoncentrēt vienās trīsarpus – četrās stundās, un tā izrāde no tā tikai iegūtu. Bet tie, kas mēs to izrādi bijām izturējuši, mēs apsveicām viens otru, un tas neapšaubāmi kā lielās formas darbs, es domāju, ir interesants. Lai gan man tur ļoti samulsināja Gunas Zariņas izvēlētais spēles veids. Tas bija tik neizprotams! Vai tiešām tāds ir viņas priekšstats par angļu lēdijas uzvedību, manierēm, runas veidu? Es biju ļoti, ļoti samulsusi," vienā no iepriekšējiem "Kultūras rondo" raidījumiem pauda teātra kritiķe Guna Zeltiņa.
Daudziņš atzina, ka, iespējams, garos tekstus un pašu izrādi varēja saīsināt, bet viņš nav drošs par to, vai tas būtu bijis pareizi.
"Manuprāt, ir ļoti labi, ka mēs esam palikuši pie klasiskā teksta un klasiskā garuma. Jā, protams, tas ir izaicinājums un pārbaudījums cilvēkiem mūsu steidzīgajā, saīsināto tekstu laikā – klausīties kaut ko tik garu.
No otras puses, cilvēki mēdz pavadīt sociālajos tīklos četras piecas stundas pēc kārtas, un nekāda vaina, vai ne, un nesūdzas par garumu,"
sprieda Daudziņš.
Harjo ieteica jau pirms došanās uz izrādi rēķināties ar to un noskaņoties, ka teātrī būs jāpavada gana ilgs laiks, taču, viņaprāt, četri cēlieni, kas katrs pats par sevi ir īsāki, nekā ierasts teātrī, paskrien diezgan ātri.
Teātra kritiķe Lauma Mellēna-Bartkeviča arī vienā no iepriekšējiem "Kultūras rondo" raidījumiem savukārt vērtēja tā: "Ar "Arkādiju" man ir ārkārtīgi specifiskas, romantiskas attiecības, to es varu pateikt, bet runa ir par iepriekšējo iestudējumu, 1998. gada, kad man bija 17, ja es nemaldos. Tā ir visu laiku mana mīļākā Alvja Hermaņa izrāde. Tā kā alfa un omega, ja mēs šajā kontekstā skatāmies. Tādēļ es gāju ar ļoti lielām bažām un bailēm uz atjaunoto vai, kā lai saka, jauno versiju, un es palieku pie tā, ka 1998. gada iestudējums ir mana mīļākā Alvja Hermaņa izrāde."
