Diāna Auziņa: Ir jau pagājušas vairākas dienas kopš visas teātra saimes svētkiem 23. novembrī. Sakiet, Kaspar, kā jūtaties, kad otrreiz esat ticis novērtēts un atzīts par gada aktieri?
Kaspars Znotiņš: Laikam tāpēc, ka darba ir daudz, sakrājas kaut kāds iemaņu kopums, un tu vari pa to burzmu netīšām kādu balvu saņemt. Tagad atkal esmu jaunos darbos iekšā. Tā kā agrāk, piemēram, traktoristam – norauj viņu no traktora, iedod vimpeli par ražīgu darbu, tad atpakaļ traktorā un: "Ar savu vagu tālāk!" Tas ir par šī brīža sajūtām, jo patiešām esmu atpakaļ darbos un gandrīz sāk aizmirsties.
No otras puses, tik un tā ir ārkārtīgi patīkami tādu balvu saņemt.
Kaut kāda atmiņu sajūta – tu biji jaunāks, gandrīz vēl bērns, kad pat sapņot par ko tādu nevarēji, un tagad, kad tu saņem šādu apbalvojumu, tad kaut kas atgriežas no tām sajūtām, kas bija, kad tu tikai iztēlojies.
Kas interesanti – 1999. gadā es biju kopā ar Ģirtu Ēci nominēts kā jaunais mākslinieks (1999. gada "Spēlmaņu nakts" nominācija "Labākais jaunais aktieris" par kņaza Miškina lomu izrādē "Idiots", rež. Viesturs Kairišs, JRT – D.A.). Un toreiz Ģirts Ēcis saņēma balvu par "Arkādiju", kurai arī nesen ir bijusi pirmizrāde mūsu teātrī (22.11.2024. – D.A.). Pēc retrospekcijas gada izklausās. Ar pirmo piegājienu nesanāca par Miškinu dabūt balvu, tagad dabūju, un sajūta ir adekvātāka. Toreiz lomas traktējums bija tāds, ka Miškins ir gandrīz vai princis, eņģelis, nolaidies uz šīs grēcīgās zemes. Tagad interpretējums ir daudz brīvāks, nevar saprast, vai varonis ir ļaundaris vai labdaris. Vairāk uzsvērts viņa mentālais (prāta) stāvoklis, kura dēļ dabūjis ciest. Biežo epilepsijas lēkmju dēļ viņš pats par sevi stāsta – "Es biju gandrīz vai līdzīgs idiotam, bet Šveicē es apārstējos un nu jau vairs nav tik traki." Kaut kādas kustības, prāta stāvokļi, tīri fiziskas ilustrācijas izrādē tiek izmantotas un pat uzsvērtas. Alvis Hermanis šo visu jau bija izmantojis savā Šveices iestudējumā (Fjodors Dostojevskis "Idiots. Romāna sākums", rež. Alvis Hermanis, pirmizrāde 22.02.2008. Cīrihes "Schauspielhaus" – D. A.) Cik zinu, tajā iestudējumā varonis bija ar vēl redzamākām slimības sekām. Taču tas, ko es gribēju pateikt, man ir laba sajūta attiecībā uz šo balvu kā pēc labi padarīta darba.
Toreiz, kad es 24 gadu vecumā spēlēju kņazu Miškinu, kāds no paziņām teica, ka bišķi par ātru man šī loma ir iedota, jo to nevar nospēlēt ar manu pieredzi manā vecumā.
Miškins ir tēls, kurš it kā ir 24–26 gadus vecs, bet viņš ir tik daudz sāpju piedzīvojis savā mūžā, ka viņam ir 45–50 gadus veca cilvēka prāts. Alvja ideja, ka rakstnieks Dostojevskis citiem rāda, kā vajadzētu spēlēt Miškinu.
Vai šīs lomas gatavošanas laikā jūs atsaucāt atmiņā, kā to darījāt pirms 25 gadiem?
Jā, tas bija pašā pirmajā mēģinājumā, varētu teikt – lugas lasījumā, kur mēs visi lasījām kopā šo lugu, un es atcerējos pēkšņi to frāzējumu un pat intonācijas atsevišķiem tēla teikumiem. Jutu, ka sāku atcerēties, kā to iepriekš spēlēju, un Alvis uzreiz pateica: "Šito mums nevajadzēs." Un tas arī bija tikai pirmais mēģinājums, kur es izmantoju tā laika pieredzi.
Cik fascinējoši! Pēc tik ilga laika tomēr kaut kas ir nosēdies aktiera atmiņā...
Jā... Pirms 25 gadiem tapušās izrādes ieraksta nav, bet manā atmiņā šis tas saglabājies.
Pēc Latvijas Kultūras akadēmijas aktiera studiju absolvēšanas jums uzreiz 1997. gadā jau redzamas lomas JRT repertuārā. Vai, tagad atskatoties, varat teikt, ka šo gadu laikā ir mainījies jūsu priekšstats par to, kas ir teātris un kādam jābūt aktierim?
Agrāk bija tāda klusa vienošanās ar sevi un teātri, teātra garu, ka man mākslas (teātra) gars nebūs nekāda rijīga dievība, kurai man visu laiku kaut kas jāupurē, un tikai tad es kaut ko saņemšu. Es vienkārši darīšu savu darbu, cik labi varu, un nemeklēšu nekādus veidus, kā man tagad upurēties šai dievībai. Teātris nebūs man alfa un omega, nebūs viss, kas man ir. Man būs arī sava privātā dzīve, citas intereses.
Tagad man doma ir tāda, ka teātris tomēr ir ar dievības pazīmēm, veidojums, kuram tomēr šis tas ir jāupurē.
Tik viegli tas nav, ka tu tagad pateiksi – viņš būs tavs darījuma partneris. Ja tu viņam kaut ko negribēsi dot vai atdot un ja tu vēl te uzturēsies un būsi šajā teātrī, tad viņš pats no tevis kaut ko paņems (tēlaini izsakoties).
Nupat mēs pavadījām Annu Eižvertiņu (26.11.2024. – D.A.), vienu no maniem skolotājiem. Mums vispār bija ļoti spēcīga skolotāju blice – Arnolds Liniņš, Edmunds Freibergs, Anna Eižvertiņa un kursa vadītājs – Pēteris Krilovs. Starp citu, mēs trīs šogad aktierbalvas ieguvēji – Evija Krūze, Māra Mennika un Kaspars Znotiņš – esam Krilova audzēkņi. Anna Eižvertiņa bija Krilova līdzgaitniece, pedagoģe. Abus Daugavpils kursus pirms tam ar Indru Rogu, Vili Daudziņu, Andi Strodu un Arti Robežnieku viņi uzaudzinājuši, pēc tam audzināja mūs.
Annas dzīves paraugs, tas, kā viņa principā atdeva savu dzīvi aktieriem un savam teātrim, atstāj tādu iespaidu, ka teātris ir dievība, kurai kalpo mākslinieki.
JRT mājaslapā norādīts, ka jums vairākas lomas bijušas teātrī "Skatuve".
Faktiski tur man bija pirmā loma profesionālā līmenī. Anna Eižvertiņa mani uzaicināja 2. kursa pirmajā pusē, tātad tas sanāk 1994. gada rudens – spēlēt "Dēzijā Millerē" (Henrijs Džeimss "Dēzija Millere", rež. Anna Eižvertiņa, pirmizrāde 10.02.1995. – D.A.). Galvenā loma bija Indrai Rogai, un es biju viņas mazais brālītis. Artūrs Skrastiņš tajā izrādē dziedāja. 1993. gadā es ielēcu uz vienu reizi leģendārajā Pētera Krilova izrādē "Velni" epizodiskā lomiņā, jo es māku spēlēt akordeonu (pirmizrāde Daugavpils teātrī 12.02.1993. – D.A.). Tāpēc mani tur pieaicināja Ģirta Krūmiņa vietā. Tas tiešām ir manu profesionālo gaitu sākums uz skatuves. Anna Eižvertiņa, ja tā var izteiktes, ieplēsa tādu kā spraugu mūsu apziņā caur antīkajiem tekstiem un antīko varoņu tēliem, kuri mums bija jāspēlē 2. vai 3. kursā turpat teātrī "Skatuve". Man bija valdnieka Edipa monologs, kur viņš izdurtām acīm nāk uz skatuves un stāsta to visu, lēni runā. Kā lai es, students būdams, iztēlojos, kā jūtas valdnieks pēc savu noziegumu apzināšanās, sev izdūris acis un tagad runā skaistu, garu monologu? Kādā veidā lai es to realizēju? Bet Anna Eižvertiņa to spēja – caur antīkā teksta ritmu piekļūt dziļākajām zonām, kas ir šajos tekstos, senajā dramaturģijā. Ne jau es ar savu pieredzi varu to iztēloties. Anna Eižvertiņa iedeva tehniku, kā caur ārējiem rīkiem tu vari piekļūt dziļākajām zonām. Toreiz dabūju labu atzīmi par to darbu. Vilis Daudziņš vēl kādu laiku pēc tam citēja fragmentus no tā monologa, kaitinot mani (pasmaida).
Kādas ir bijušas jūsu lielākās radošās pretrunas aizvadītajā sezonā (par kuru saņēmāt "Spēlmaņu nakts" balvu) – ar sevi, skatītājiem vai sabiedrību?
Radošā pretruna, kas nav mainījusies gadiem ilgi, – kā tas var būt, ka no tās nedrošības, aptuvenības un neziņas mēģinājumu procesā var rasties kas vērā ņemams.
Savulaik Mārai Ķimelei bija atklātie mēģinājumi, un varbūt tieši tad man nāca atziņa, ka teātris nav sterila substance, ka skatītājs negaida no mums perfekciju, bet gan dzīvu norisi, viņš grib būt liecinieks teātra rašanās procesam. Lūk, bet pretrunas sajūtu šī atziņa nav mazinājusi, droši vien tāpēc, ka šī nedrošība, aptuvenība un neziņa gatavās izrādes laikā nekur tālu nepazūd, tā turpat blakus vien ir kā tāda miglas zona, kā virves dejotājam tukšums abpus virvei.
Kādi ir tie radošie riski, kurus jūs apzināti uzņematies?
Apzināts risks mums bija ņemt kara laikā krievu klasiku un veidot no tās vienu no JRT atklāšanas izrādēm. Skatītājs varēja arī mūs nesaprast (maigi sakot), bet Alvja Hermaņa interpretācijā izrāde palīdz domāt par šī kara cēloņiem.
Kāda jums izskatās esošā sezona?
Noslogota. Šodien pirmais ģenerālmēģinājums ar skatītājiem pie režisora Gata Šmita. Gatis arī ir mūsu kursabiedrs, Annas Eižvertiņas un Pētera Krilova audzēknis. Jau ilgstoši ar viņu sadarbojamies. Kopā ar Justīni Kļavu izveidojis lugu, kas ir balstīta Džona Kasavetisa (amerikāņu aktieris, kinorežisors un scenārists – D.A.) filmu scenārijos, bet izrādē var tikai nojaust filmu sižetu aprises. Patiesībā tā ir jauna luga par cilvēkiem, kuri iekļūst mīlas straumē. Man jāspēlē dzejnieks, kurš ir pasen izšķīries ar savu sievu, aktrisi. Kā viņš pats saka – "Es taču nevaru dzīvot kopā ar kādu, kas pārdevies! Mums bija neatrisināmi strīdi par mākslu, naudu. Bezceris." Tas ir mans varonis. Un tad viņš samīlas 20 gadus par sevi jaunākā meitenē, savā fanē, kura var citēt viņa dzejoļus no galvas. Izrādē spēlē četri aktieri un piecas aktrises. Prieks, ka mūsu teātra telpa sāk dzīvot savu dzīvi. Jaunā zāle ir transformēta izrādei "Mīlas straume" – (pirmizrāde 29.11.2024. – D.A.) skatītāji sēdēs abās pusēs, mēs būsim pa vidu.
Kā ir ar kolēģu darbu skatīšanos? Vai sanāk laiks aiziet ciemos uz citu teātru izrādēm?
Jā! Es tieši gribu aicināt cilvēkus, ka Liepājas teātra izrādes ir jāskatās Liepājā, Valmieras teātra – Valmierā. Tas ir piedzīvojums – redzēt šīs izrādes TUR.
Pats tikko paguvu nopirkt biļetes un domāju februārī aizbraukt līdz Liepājai, tās raķetes noskatīties (2023./2024. gada sezonas "Spēlmaņu nakts" gada lielās formas izrāde "Latviešu raķetes", Liepājas teātris, rež. Regnārs Vaivars, rež. asist. Mārtiņš Kalita – D.A.). Bija prieks, ka tieši nedēļu vai divas pirms "Spēlmaņu nakts" apbalvošanas ceremonijas izdevās noskatīties "Pazudušo dēlu" (2023./2024. gada sezonas "Spēlmaņu nakts" gada mazās formas izrāde "Pazudušais dēls", Valmieras teātris, rež. Reinis Suhanovs – D.A.). Žēl, ka to izrādi redz tik maz skatītāju. Bet Valmieras teātrim vienmēr tā Apaļā zāle bijusi tāda kā rituāla vieta, kur viņi tiem dažiem desmitiem laimīgo skatītāju nospēlē tās savas svarīgākās izrādes. Es jautāju Reinim Suhanovam, vai tad tiešām to izrādi nevar ielikt tajā jaunajā "Black Box" tipa zālē, bet nu viņi, šķiet, paliks pie tās Apaļās zāles. Gribas jau, lai to jaudu, spēku un saliedēto aktieransambli redz lielāks skaits cilvēku. Nupat biju arī Dailes teātrī, skatījos "Pusnakts šovs ar Jūdu Iskariotu". Diemžēl biju palaidis garām. Bet, ja pašam 20 izrādes mēnesī jāspēlē, ir grūti tikt uz tām izrādēm, kuras esmu nolūkojis. Arī uz Dārtas Danevičas monoizrādi "Zēni nav meitenes" tiku tikai šajā rudenī, gadu pēc tam, kā Dārta saņēma Gada aktrises balvu.
Vispār, ja runājam par citiem teātriem, tad tieši Edmunda Freiberga dēļ esmu nokļuvis JRT. Edmunds Freibergs uzticēja man lielo diplomdarba lomu izrādē "Uz kraujas rudzu laukā" – tur jau mani tieši Alvis Hermanis ieraudzīja (pirmizrāde 1997. gadā, Latvijas Nacionālajā teātrī – D.A.). Tā ka man ir ļoti paveicies ar pedagogiem.
Vai jums aktiera profesija bija vienīgā izvēle?
Jā, un sapratu to jau skolas laikā. Tas sākās no bērnības jūsmošanas par aktieriem, kino filmām un teātra izrādēm.
Ko jūs varētu novēlēt tiem skatītājiem, kuri jau iegādājušies biļetes un gaida savu teātra apmeklējumu?
Man liekas, ka, gadiem cauri ejot, teātris radina skatītāju pie atvērta prāta, lai mēģina ieraudzīt, kāds ir bijis domu gājiens izrādes veidotājiem. Nevis nākt ar kaut kādu savu priekšstatu par to, kādam būtu jābūt teātrim, vai arī nākt ar to teātra bagāžu, ko cilvēks jau ir piedzīvojis mūža laikā, lai gan no tā mēs nevaram izvairīties. Skaidrs, ka ir savi izrāžu un aktieru favorīti, un tad viņš iet un skatās, kā citur atkal nav. Tad cilvēks saskumst vai nosolās, ka nekad uz šo teātri biļetes vairs nepirks. Bet teātris ir mainīgs, visu laiku tas piedāvā kaut kādu jaunu skatījumu. Kā mēs viens otram aktieri sakām – Mainies!, tāpat gribētu aicināt skatītājus pamainīt teātri, uz kuru iet. Ejiet paskatīties neatkarīgos. Apnīk neatkarīgie, nāciet atpakaļ uz lielajiem teātriem. Netiekat uz lielajiem teātriem, aizejiet uz studentu izrādēm "Zirgu pastā" vai Tabakas fabrikā. Brīnišķīgi! Turklāt biļetes lētākas.
Es pats jūtu, ja nebūtu šajā profesijā, es būtu teātra fans, tāds, kurš ietu uz teātra izrādēm vismaz reizi nedēļā.
Kaut kas ir tajā mākslā, ka visi mēs sēžam tur kopā tumsā – es jau kā skatītājs tagad runāju – un skatāmies, kā dzīvi cilvēki darbojas šeit un tagad. Manuprāt, šajā digitālajā laikmetā teātris vēl aizvien ir tādā ekskluzīvā pozīcijā. Tieši teātris. Pat sportu ir labāk skatīties televīzijā, jo tur parāda atkārtojumus, arī pakomentē. Teātri tu skaties bez komentāriem un bez atkārtojumiem.
