Leļļu teātrī rīt gaidāma pirmizrāde režisora Edgara Kaufelda veidotajam stāstam par Lasi Stasi un viņa piedzīvojumiem ceļā uz Atlasijas okeānu. Skatītājus no četru gadu vecuma ūdens pasaules labirintos vedīs prāvs pulks upju, jūru un okeānu iemītnieku.
Ar izrādes varoņiem vaļiem iepazīstina aktieris Miķelis Žideļūns: "Šitie ir baigi labi.. viņi ir pilnīgi dumji, līdz galam, cik nu dumji var būt."
"Šī ir pati pirmā zivs, uz divām vai trīs ainām, man liekas, strādā, vai pat uz vienu. Un šī ir jau pieaugušais Stass, kurš pilnbriedā atgriežas mājās, un viņš ir pāraudzis visus, kas tur bija palikuši. Kopā ir četri, man ir S izmērs, M izmērs, L izmērs un XXL. Tā arī ir scenārijā ierakstīts," par Laša Staša lellēm stāsta aktieris un Staša balss un atdzīvinātājs Agris Krapivņickis.
"Tā ir sieva," turpina Miķelis Žideļūns, "un tas ir pats jūras zirdziņš, kas gan gaida bērnus, jo jūras zirdziņiem bērnus iznēsā tēvi. Tā zemūdens pasaule ir ļoti... jā... Nu, tur ir citas robežas. Tur visādi joki ir, būs smieklīgi, es ceru."
Lai gan par pamatu ņemtās Dainas Tabūnas grāmatas sižets ir mazliet mainījies, galvenā stāsta asaka saglabājusies.
Naivais lasis izrādē dodas ceļā, lai meklētu savu vietu pasaulē. Jāpārvar gan upes straume, gan neiepazīti ūdens iemītnieki, gan pašam savas pārdomas par pasauli.
Dramaturģe Ance Muižniece atklāj: "Primāri jau tā izrāde, protams, ir par zivīm, bet par cilvēciskumu un cilvēcīgām attiecībām un par ģimeni. Tas ir tāds tā kā Sprīdīša ceļš, kur Lasis Stasis dodas pasaulē un tad saprot, ka nekur nav tik labi kā mājās."
"Vienam tas būs pieaugšanas stāsts, caur bērnību. Man tas laikam ir stāsts, kurā tu tiecies pēc kaut kādiem ideāliem un pēc kaut kā, kas tev liekas ārkārtīgi skaists, bet tu vienā brīdī saproti, ka tas viss ir bijis meli. Piedzīvojot to, tu saproti ka, lai varētu dzīvot, tev ir jātiecas pēc tā pirmatnējā, kas tev bija pirms tā melu plīvura," saka Agris Krapivņickis.
Izrāde veidota pēc ekoteātra principiem – lielāko daļu no lellēm un dekorācijām veidojot no otrreiz pārstrādātiem materiāliem. No saziedotajām bērnu pidžamām, darbnīcās atrastajiem audumu atgriezumiem, kā arī atradumiem lietoto preču veikalos tapuši jūraszirdziņi, koraļļi, aļģes, vaļi un citas okeāna radības.
Izrādes komanda arī devusies monitoringa ekspedīcijā, iepazīstoties ar to, cik liela problēma ir atkritumu piesārņojums mūsu pludmalēs. Tāpat arī stāstā ir iekodēta ekoloģijas tēma, kas gan nepārmāc to.
"Citādāk tas šķistu kaut kā mazliet divkosīgi. Teātris ir viens no tādām vietām, kurā tiek izmantoti ļoti daudz materiālu, tiek taisīts dekorācijas. Un, ja izrādei nav ilgs mūžs, tad ātri vien tas tiek utilizēts. Tad mēs meklējām veidus, kā nevis tikai kaut kā parunāt, bet arī kaut ko darīt. Un ir tā brīnišķīgā lieta, ka, ja uz bērnu kaut kas emocionāli iedarbojās, tad viņš pēc tam būs tas, kurš raustīs to vecāku un norādīs uz šīm lietām," saka Ance Muižniece.
"Šī izrādes darbība risinās zemūdens pasaulē, un tiem dzīvniekiem jau tā ir vispār, kāda tad viņu vaina pie tā, ka tur ir kaut kādas pudeles samestas un maisiņi. Nekāda. Neviena zivs to neradīja, nu, bet kāds cilvēks to radīja, tad es kā cilvēks esmu par to atbildīgs," piebilst Miķelis Žideļūns.
Izrādes māksliniece Rūta Briede atzīst, ka pats izrādes veidošanas process ir ļoti nogurdinošs, jo leļļu ir ārkārtīgi daudz: "Tāpēc ka jūrā iemītnieku ir daudz. Ir daudz augu, ir daudz zivju, ir daudz arī atkritumu, ko cilvēki iemet jūrā. Tad, kad mēs ar Edgaru sākām strādāt, tad tā ideja bija tāda, ka mēs gribam šo izrādi izveidot pēc iespējas dabai draudzīgāku un no draudzīgiem materiāliem, un tad tas darbs kļuva vēl grūtāks, jo mēs lelles esam šuvuši no auduma atgriezumiem un no veciem T krekliem. Tas nozīmēja iet cauri tiešām tādām čupām ar audumiem, lai atrastu tos īstos, kas nu kurai lellei labāk piestāv."
"Man liekas, ka pat tas, ka mēs lietojām atgriezumus, tīri materialitātē piešķīra lellēm kaut kādas tādas detaļas, ko mēs nebūtu varbūt varējuši izdomāt. Piemēram, pēkšņi tu tur ieliec samtu vai vai kaut ko punktainu, ko tu neesi domājis, bet nu tev ir tāds audums un tu domā – nē, tomēr šitā izskatās forši!
Labais secinājums ir tāds, ka tā zaļā domāšana, veidojot šo izrādi, mums patiesībā ir tāda plusa zīme," pārliecināta ir māksliniece.
