Vēlīnā vācu romantisma mūzikā tulkotais bibliskais stāsts par Kainu un Ābelu tiek izspēlēts opermūzikai neierastā vietā – Marijas Magdalēnas baznīcā Rīgā. Iestudējums uzdod visos laikos un īpaši šodien aktuālu jautājumu – kā rodas ļaunums cilvēkā un sabiedrībā? "Kains" ir arī režisora Jurģa Spulenieka debija operas žanrā.
Pēc astoņiem vakarā, kad Rīgas Svētās Marijas Magdalēnas baznīcā beidzies vakara dievkalpojums, te sākas cita rosība – spītējot baznīcas mūru aukstumam, deviņi mūziķi noskaņo instrumentus, ieslēdzas skatuves gaismas, altāris pārtop par klinti un Viesturs Gailis paceļ diriģenta zizli.
Mūzika, kas izskan, visticamāk, nav daudziem dzirdēta, jo arī diriģents Viesturs Gailis šai Eižena d’Albēra 19. gadsimta beigās sarakstītajai un Berlīnē pirmizrādītajai operai nav spējis atrast nevienu pašu ierakstu. Šī Skotijā dzimušā un vēlāk uz Vāciju emigrējušā skaņraža vārds šodien nav plaši zināms, bet 19. un 20. gadsimta mijā d’Albēru pazina gan kā talantīgu pianistu, gan ražīgu komponistu, tajā skaitā 21 operas autoru.
"Kains" Latvijā skanēs pirmoreiz.
Atbrauca uz Rīgu izšķirties un nomira
Operstudijas "Figaro" māksliniecisko vadītāju Viesturu Gaili allaž interesējusi ar Latviju saistītu pasaules komponistu mūzika, un neparasta saistība ar to ir arī Eiženam d’Albēram. Proti, tieši Rīgā viņš 1932. gadā aizgāja mūžībā. Taču viņš te nedzīvoja.
"Ziniet, kāpēc viņš ir miris Rīgā? Jo viņš šurp atbrauca šķirties no sestās sievas. Nepaspēja izšķirties, nomira, žēl," atklāj Viesturs Gailis. "Tas stāsts bija zināms, bet konkrēti par šo darbu ir ļoti interesanti – es to atradu Latvijas Mūzikas akadēmijas bibliotēkā, klavieru izvilkums tur ir. Es savulaik ļoti daudz gāju cauri komponistiem un meklēju mazāk pazīstamas operas. Mums operstudijā "Figaro" šis ir 41. iestudējums, un vairāk par 10 no tiem ir pirmizrādes Latvijā.
Bet interesantākais ir tas, ka šai operai internetā nav neviena ieraksta! Ne "YouTube", ne kādā citā platformā!
Ja vēl būtu tā mūzika garlaicīga vai neemocionāla, bet tā taču ir ļoti emocionāla un krāsaina mūzika! Labi, mums te ir deviņi [instrumentālisti], es noaranžēju šim sastāvam. Bet normāli tur ir trīskāršs sastāvs, tā ir rakstīta lielam orķestrim! Principā tāda Vāgnera tipa mūzika, vēlīnais vācu romantisms. Un tāpēc mēs visas trīs dienas ierakstīsim šo uzvedumu, un es ar lielu gandarījumu to ielikšu "YouTube", lai mēs esam unikāli šajā ziņā."
Ir, ko dziedāt un ar ko pacīnīties
Operas librets ir mākslinieciska fantāzija par Vecajā derībā aprakstīto Kaina grēku, nogalinot savu brāli Ābelu. Izrādē dzied septiņi solisti, visi – Mūzikas akadēmijas topošie operdziedātāji. Šķiet, ka baznīcas aukstumu viņi dziedot pat nemana.
"Ja dvašu redz, tad ir kādi astoņi līdz desmit grādi," uzrunāti pēc ģenerālmēģinājuma, saka Kaina lomas atveidotājs Artis Muižnieks – viņš tikko absolvējis JVLMA maģistrantūru – un pēdējā kursa students Vitālijs Stankevičs, kurš izrādē dzied Ābelu.
Kā tas ir – spēlēt operu baznīcā? "Šī vide man ir pazīstama, jūtos te mājīgi, bet dziedāt operu šeit – tas ir pavisam kaut kas cits!" saka Stankevičs. "Sākumā tu domā: kāpt pie altāra, kaut kādas darbības, altāru apsedz un pārveido par akmeni, viss ir mazliet savādi… Bet beigās jau pie visa pierod!"
Abiem vokālistiem d’Albēra operā ir daudz muzikālu un arī aktierisku uzdevumu, kas nebūt nav viegli. "Forša loma, skaista mūzika. Ir, ko dziedāt un ar ko pacīnīties. Bet Ābela gaišums un dzīvesprieks palīdz realizēt šo lomu," stāsta Vitālijs Stankēvičs. "Jā, man arī ļoti patīk Ābela partija, tā ir tiešām skaisti uzrakstīta," smejas Kaina lomas atveidotājs Artis Muižnieks. "Kaina partija vairāk mētājas pa reģistriem – tad zemais, tad augstais… Ābels ir daudz melodiskāks. Bet mana grūtības pakāpe ir tā, ka visu laiku esmu uz skatuves. Un mans lielākais uzdevums, par ko visu laiku jādomā, ir: kā šo stāstu izstāstīt līdz beigām, lai tas ir nolasāms ikkatram. Tas ir pats grūtākais."
Minimālisma estētika
Ar topošo operdziedātāju aktiermeistarību strādājis režisors un aktieris Jurģis Spulenieks, kurš iepriekš ar studentiem iestudējis operu fragmentus, bet pilna garuma operas iestudējumā šī ir pirmā pieredze. Viņš to apzināti veidojis minimālisma estētikā, liekot akcentu uz vidi un pašu dziedātāju tēlojumu.
"Viņi man visu laiku prasīja, vai mums būs kādi rekvizīti. Teicu – nē, nebūs. Jo man negribējās liekvārdību mākslinieciskās izteiksmes līdzekļos. Gribējās drīzāk dot tīru mantu aktiermeistarībā, kur viņi paši piepilda ar iekšējo monologu, ar sadzīvotām dzīvēm un tamlīdzīgi. Manuprāt, viņi gana prasmīgi ar to ir tikuši galā. Jo uzdevums nav vienkāršs, ja tev nav rekvizīta vai kulises, aiz kā paslēpties.
Tev būtībā ir atvērtā teātra princips, un mēs neslēpjam, ka baznīca nav teātris.
Tajā pašā laikā mums ir brīnišķīgi Kristīnes Abikas veidoti kostīmi, altāris pārtop par klinti… Ir tā teātra burvība un maģija, kas vienkāršiem līdzekļiem velk iztēli līdzi," stāsta Jurģis Spulenieks.
Kas liek vienam otru nokaut?
Kristīnes Abikas melnie un raupjie pinumu kostīmi veidoti kā eksoskeleti jeb ārējie skeleti, kas, režisora vārdiem, "tur kopā cilvēkus, kuri paši iekšēji vairs neturas kopā". Būtiska nozīme iestudējumā ir vilka tēlam, kas redzams gan operas plakātā, gan Kaina mazā dēla Ēnoha apģērbā.
"Mēs uzdevām sev jautājumu – kas tad ir tas iekšējais zvērs? Ja cilvēkus uztver kā racionālas būtnes, kāpēc pēkšņi kādam ienāk prātā šaut otram? Kur tas iekšējais zvērs dzīvo? Vilka maska sākumā parādās dēlam, un tas ir tas jautājums – vai to ir iespējams pārraut, vai arī mēs a apriori vienmēr nododam to zvēriskumu nākamajām paaudzēm, ka tas ir cikliski un nebeidzami. (..) Man negribējās akurāt bakstīt ar pirkstu acī, ka tā ir kārtējā mākslas refleksija par karu Ukrainā, bet tomēr, domājot par šo, es attapos pie jautājumiem, kādēļ mēs pašlaik esam tur, kur esam? Kādēļ sabiedrība ir tik agresīva, kaut kādā ziņā uz spēku balstīta? Kas liek vienam otru nokaut? Instinkts, iekšējais zvērs, ārējā vara? Mēs negribējām didaktiski dot atbildes, bet drīzāk atstāt šos jautājumus atvērtus, lai skatītājs pats aizdomātos, kas rada grēku un kur tas rodas."
Gaidīja savu laiku un diemžēl sagaidīja
Latvijā līdz šim neatskaņotās Eižena d’Albēra operas "Kains" notis diriģenta Viestura Gaiļa redzeslokā bija jau gandrīz 20 gadu. Solistu sastāvs prasīgs, viencēliena operas ir grūtāk iestudēt, un "Kaina" sižets ir traģisks, tāpēc gaidīja savu laiku. Un diemžēl sagaidīja.
Viesturs Gailis saka: "Operstudija lielā mērā ir domāta tam, lai studentiem dotu kaut ko jaunu darīt. Studentiem vieglāk ir uzvest pasaku operu, kur nav iekšā dziļas filozofijas. Šāda mūzika un šāda opera prasa dziļu izpratni par to, kas tas ir. Un šodienas situācija, sevišķi pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā… kur tad vēl tuvāk – Kains un Ābels! Situācija pati rada izpratni, tad ir vieglāk darboties. Tu saproti, kas ir šī brāļu nodevība. Un mūzika ir viens no veidiem, kā varam paust savu attieksmi pret apkārt notiekošo. Ne tikai Krievijā un Ukrainā, bet vispār pasaulē – tas apjukums, dezinformācija… drusku pašķieb taisnību, un tev sāk likties labi, ko tu dari.
Neviens ļaundaris jau nedomā, ka viņš ir ļauns!"
