Ivars Kalniņš savu nostāju, ka Krievija karā pret Ukrainu ir agresors, ir pateicis. Viņa daudzus gadus veiksmīgā aktiera karjera Krievijā līdz ar to ir noslēgusies. Daudzi Kalniņa Krievijas kolēģi pat gadu pēc kara sākuma izvēlas klusēt; varu kritizējuši ir vien nedaudzi, pret tiem vērstas represijas.
Vai aktieris paredzēja, ka, atklāti paužot savu nostāju par to, ko Krievija dara, dzirdēs pulka ķengu no tur dzīvojošajiem? "Nu, protams," atsmaida Kalniņš. Uz tādiem komentāriem, ka pats savulaik ir spēlējis KGB darbiniekus, viņš atteic, ka ir atveidojis arī miličus un aizsargus, bet tie ir tikai tēli detektīvā kā žanrā: "Mēs dzīvojām aiz dzelzs priekškara. Protams, ka ne tikai es, bet visi mani kolēģi, kas kaut kur filmējās, gribēja tajos lielākajos ūdeņos ieiet. [..] Sauksim to par jaunības lielummāniju vai..., bet par to sapņoja visi. Vienīgi es un vēl daži to sapni vairāk vai mazāk piepildījām. Ne visiem tas izdevās. Tāpēc var mani saukt par kaut kādu padomju laiku kinozvaigzni vai vēl kaut kā, [bet] te nebija citas iespējas. Tas nenozīmē, ka mēs bijām par padomju varu. Tieši otrādi.
Cik atceros sevi, mani ir interesējis, lai mūsu pašu tautas pašapziņa ir attiecīgā līmenī, lai mēs nejustos kā vergi, kurus tā var aizsūtīt uz Sibīriju un pēc tam ar koku pamaisīt ar citām tautām, kā tas notika 40. un 50. gados."
Vaicāts, kādu atceras 24. februāri, kad mēs visi uzzinājām, ka ir sācies Krievijas karš pret Ukrainu, Ivars Kalniņš atbild: "Nevarēju tam noticēt, lai gan visas provokācijas un, teiksim tā, attieksme, "lielā brāļa" leksika nav mainījusies kopš padomju gadiem. Visas šīs prasības neplašināt NATO un tā tālāk – tas vienkārši tā, lai varētu atkal ar draudzīgajiem traktoriem kā 1940. gadā iebraukt bez pretošanās, kur vajag. Tā viņi gribēja Kijivā iebraukt, bet nesanāca viņiem tas."
Atceroties Krievijas politiķu runas, Kalniņš spriež, ka Krievijas sabiedrība tika gatavota karam. Tomēr vēsture māca, ka neviens karš nevienam neko labu nav devis un nevienu jautājumu nav atrisinājis, viņš pieteic un turpina sakāmo: "Šis ir pilnīgi absurds, koloniālais karš, ar ko šī brīža Krievijas vara parāda, kas tā ir īstenībā. Tas nevienam neko nedos, tā būs tikai liela problēma pašai Krievijai."
Viesojoties pie ukraiņu žurnālista Dmitrija Gordona, Ivars Kalniņš izpildīja dziesmu ukraiņu valodā, un daudzi ukraiņi par šādu žestu bija pateicīgi. Aktieris pastāsta, ka ar Ukrainas kolēģiem radoši sadarbojas apmēram divas desmitgades: "Kad Dailes teātris, kurā biju nostrādājis teju 30 gadus, ar mani nenoslēdza līgumu, viņi mani ar atplestām rokām [sagaidīja], uzreiz vairākas izrādes tika uztaisītas. Tā bija producentu grupa, ar kuru sadarbojos joprojām. Viņi bija Luhanskā, pēc tam pārvācās uz Poltavu. Viņi organizē aktierus no dažādām pilsētām; pēdējā laikā tie visi ir ukraiņu aktieri. Nupat bijām Amerikā un kādās piecās Eiropas valstīs. Nu, kuru [aktieri] izlaida ārā... Dažus nelaiž ārā tāpēc, ka vīrieši atrodas militārā pakļautībā līdz attiecīgam vecumam."
Pirmie Šekspīra vārdi
Viena no pirmajām Ivara Kalniņa kinolomām ir režisora Jāņa Streiča 1972. gada filmā "Vālodzīte". Tolaik aktieris vēl studēja Konservatorijas Teātra fakultātē. "Vālodzītē" Kalniņš tostarp spēlēja kopā ar savu grimētavas biedru Dailes teātrī – Valentīnu Skulmi, kuru atceras kā kaislīgu smēķētāju un ar izcilu humora izjūtu apveltītu cilvēku. "Mēs bijām ļoti labās attiecībās, pateicoties arī šai filmai. Viņš bija vienīgais cilvēks no vecākās paaudzes, kuru es tā labāk zināju, jo ar viņu biju filmējies un mēs spēlējam arī kādā izrādē," saka Kalniņš. "Man ir tikai labākās atmiņas par Valentīnu Skulmi." Atzinīgus vārdus aktieris velta arīdzan Modra Tenisona darbam kustību režijā.
Turpinot par teātri – Kalniņš vēl šodien atmin savus pirmos Šekspīra vārdus teātrī:
"Mēs ienācām teātrī, un Arnolds Liniņš iestudēja Šekspīra lugu "Ričards III". Šo Ričardu III spēlēja Harijs Liepiņš pārmaiņus ar Valentīnu Skulmi, man liekas. Mēs visi, studisti, ar pīķiem stāvējām.
Mans pirmais Šekspīra teksts bija: kad Ričards III prasīja: "Ko raugāties tik drūmi, grāf Sarej," es teicu: "Mana sirds ir daudzkārt jautrāka kā skatiens."
Ivars Kalniņš vērtē, ka par laiku, kad Arnolds Liniņš bija Dailes teātra galvenais režisors, esot visai maz ziņu. Tie, man šķiet, bija 17 gadi, viņš papildina. Pirms "Laikmeta krustpunktā" sarunas aktieris arīdzan palūkojis, kāda informācija par viņu tiešsaistē atrodama: "Iegāju internetā, tur rakstīts "Latvijas aktieri". Es domāju – jāpaskatās, kas tur ir. Mani tur nevar atrast, [savukārt] vienu trešo daļu es nezināju pēc uzvārdiem. Var gadīties, ka tie ir jaunie, kurus es tiešām nezinu. Tad es iegāju Dailes teātra [mājaslapā], bet tur arī es nevarēju sevi atrast. Vēl bija tādi "izcili Latvijas aktieri". Tas ir [Silvijas] Radzobes – lai viņai vieglas smiltis, – sastādīts saraksts. Es skatos kaut kādu rakstu, ka trīs ir palikuši ārpus. Naivi domāju, ka es laikam no tiem trim. Tajā sarakstā nav arī Lāsma Kugrēna un Mirdza Martinsone. Es nevarēju atrast gandrīz nevienu no Liniņa tā laika audzēkņiem. [Romualds] Ancāns nav, Andris Bērziņš nav. Bet visos teātros bija Liniņa audzēkņi. Tajā laikā pie Rīgas kinostudijas darbojās Tautas kinoaktieru studija, un no turienes pamatā ļoti daudz aktieru nāca un visos teātros izklīda. [..] Es nezinu, kurš kuram ir pārgājis ceļam pāri, nezinu, kas tās par intrigām.
Starp divām mūzām
1973. gadā žurnālā "Liesma" par Ivaru Kalniņu rakstīts, ka no divām mūzām – mūzikas un teātra – viņš paliek uzticīgs skatuvei; tomēr joprojām aizraujas ar mūziku, spēlē elektroģitāru un atlikušais laiks tiek atdots grāmatām, bet ziemā – slēpošanai. Vai mūslaikos elektroģitāru vēl tur rokā? "Man ir vesela kolekcija ar tādiem instrumentiem," teic aktieris.
"Man ir daudz visādu instrumentu mājās, ne tikai stīgu, arī perkusijas, ar klaviatūrām, dažādas stabulītes. Kad pie manis atbrauc draugi, mēs reizēm muzicējam.
Man patīk ar skaņām nodarboties, man mājās ir laba skaņa."
Pirmais Kalniņa balss ieraksts, ko glabā Latvijas Radio fonotēka, ir 1974. gada 26. decembrī ieskaņotā Ulda Stabulnieka dziesma "Pērkons nāk" no izrādes "Orfejs". "Šī fonogramma neskanēja teātrī, to speciāli sagatavoja ierakstam. Man liekas, aranažiju taisīja Gunārs Rozenbergs, viņš bija visur klāt. Stabulnieks bija jaunais komponists, kurš bija no armijas atgriezies. Bija tāds ansamblis "Zvaigznīte", viņi džezu tur spēlēja, un tas viss bija ļoti interesanti," atceras aktieris. "Pēteris Zirnītis vienā naktī uzrakstīja tekstus [diplomdarba izrādes] dziesmām. Ludziņā bija 11 dziesmas. Viņi ļoti lielā ātrumā tās uzrakstīja, un mēs varējām mēģināt jau ar fonogrammām. Dažas dziesmas esmu atkārtoti izmantojis."
