Andris Keišs ir viens no iemīļotākajiem teātra un kino aktieriem, kuram piemīt oriģināls un pārliecinošs skatuves un ekrāna šarms. Primāri viņš zināms kā ilggadējs Jaunā Rīgas teātra aktieris, un viņa atveidotie tēli īpaši iespiedušies atmiņā saistībā ar Alvja Hermaņa un Māras Ķimeles režisētajām izrādēm. Andris Keišs ir jelgavnieks. Dramatiskā aktiera specialitāti ieguvis Latvijas Kultūras akadēmijā, un iegūtās zināšanas licis lietā tik prasmīgi, ka divreiz atzīts, par Gada aktieri "Spēlmaņu naktī".
Zīmīgas bijušas viņa lomas tādās izrādēs kā "Mēnesis uz laukiem" (režisore – Māra Ķimele, 2005), "Līze Luīze" (režisore – Māra Ķimele, 2004), "Otello" (režisore – Māra Ķimele, 2010), "Mans nabaga Marats" (režisors – Alvis Hermanis, 1997), "Revidents" (režisors – Alvis Hermanis, 2002), "Klusuma skaņas" (režisors – Alvis Hermanis, 2007), "Divpadsimt krēsli" (režisors – Alvis Hermanis, 2014), "Linda Vista" (režisors – Alvis Hermanis, 2018), "Fēlikss", Anatolijs un Ilona" (režisors – Aiks Karapetjans, 2023). Bet tagad daudziem Jaunā Rīgas teātra apmeklētājiem viņš asociējas arī ar iekšēju konfliktu pārņemto Bendi izrādē "Lai Dievs stāv tev klāt, nabaga cietēj" (režisors – Alvis Hermanis, 2024).
Ne mazāk kolorītas lomas Keišs tēlojis arī kino – kā labākais aktieris viņš saņēmis četrus "Lielos Kristapus" par tēlojumu režisora Viestura Kairiša filmā "Kāzas" (2000), režisora Gata Šmita filmā "Seržanta Lapiņa atgriešanās" (2012), režisora Valērija Oļehno īsfilmā "Pa Pa" (2015) un režisores Lailas Pakalniņas filmā "Ausma" (2016). Zīmīgas lomas Andrim Keišam ir arī režisora Jura Poška filmās "Kolka Cool" (2011) un "Saule spīd 24 stundas" (2023). Drīz skatītāji viņu iepazīs arī kā datorgīku Resno režisora Mārča Lāča vampīrkomēdijā "Mūžības skartie".
Andris Keišs zināms arī kā seriālu aktieris – daudziem viņš saistās ar "Saldo indes garšu", "Neprāta cenu", "Māju pie ezera" vai godalgotajiem "Padomju džinsiem".
Zīmīga ir arī pēdējo gadu sadarbība koncertizrādēs ar maestro Raimondu Paulu. Savu 50 gadu jubileju aktieris šogad atzīmēs koncertizrādēs "Starpbrīdis", kas 26. novembrī būs skatāmas Mūzikas namā "Daile un kurās piedalīsies arī viņa dēls Ādams Keišs.
Andris Keišs ir teicis: "Cilvēka laime ir absolūti subjektīva – tā ir šaura, pašam sevī ļoti dziļi ieklausoties atrasta un nevienam citam nezināma taciņa, pa kuru tu ej, lai tiktu ar to galā."
Henrieta Verhoustinska: Man ir liels prieks sveicināt studijā, varētu teikt, kursabiedru, jo mēs studējām paralēli, brīnišķīgo aktieri Andri Keišu. Sveiks, Andri.
Andris Keišs: Sveika, sveika.
Atsaucoties uz tavu citātu, kādus tad pieturpunktus šī laimes taciņa skar tavā dzīves ceļā? Kas ir tie galvenie? Varbūt ģimene, virtuve vai teātris? Kas vēl?
Nu, tas pats galvenais tajā citātā ir tas, ka es nesapņoju. Man dzīve ir uzdāvinājusi to, ka es nesapņoju kļūt, piemēram, par Holivudas aktieri, un līdz ar to es esmu brīvs. Es esmu brīvs savās izpausmēs. Piemēram, viena no pēdējām dāvanām manas laimes ceļā bija ierunātais teksts deju koncertam "Mūžīgais dzinējs" – tā bija milzīga laime. Protams, ģimene ir mana dzīves laime, un tas arī ir tā nejauši. Ne jau kaut kā es sapņoju, kā tas būs un kā tas nebūs. Es izdomāju, ka jāieiet pie Ievas Jurjānes uz dzimšanas dienu. Iegāju, un tā mēs ar Kristīni tur satikāmies.
Un tā nu tu tur biji.
Jā, un tāda tā taciņa ir – tā nav tāda liela aleja, kurā es iztēlojos, ka mana sieva būs, piemēram, metru astoņdesmit divi gara modele, kuru es ilgi meklēju, kuras nemaz nav un par ko es pēc tam skumstu.
Un tad tu dabūji operdziedātāju.
Man ir tautā ļoti iemīļota latviešu operdziedātāja. Un galvenais, ka saprotošs cilvēks.
Savu neticamo 50 gadu jubileju tu svinēsi Mūzikas namā "Daile" ar izrādi "Starpbrīdis". Ko šis nosaukums sevī ietver? Tas būs tāds starpbrīdis divu stundu garumā?
Redzi, es nezinu, vai tas ir labi vai slikti, bet kopš 1996. gada es esmu nepārtraukti strādājis. Un tas aktiera darbs tomēr izpaužas tajā, ka tu nepārtraukti esi kāda cilvēka liktenī. Šorīt es biju un tagad atgriežos no mēģinājuma, kurā es preparēju tādu televīzijas producenta likteni un viņa dzīves peripetijas.
Topošajā izrādē "Mīlas straume"?
Jā. Gata Šmita režijā. Un vakarā ir jāspēlē izrādes pārsvarā. Pēdējā laikā tie ir 25 vakari mēnesī – ir daudz darba. Un tad kur ir tavs laiks? Kur tad ir tā tava dzīve?
Tā jau ir tā tava dzīve.
Nu, jā, tā, protams, ir liela daļa dzīves, tas mani veido, tas rada manas domas, tas liek man saprast pasauli, bet no otras puses… Alvim Hermanim bija tāda brīnišķīga ideja kā "Latviešu stāsti", un es izdomāju, ka vajag tomēr uztaisīt "Latviešu stāstus" arī par Andri Keišu. Jāsaka, ka tas tiešām ir interesanti. Es ļoti daudz, ko nestāstīšu [jubilejas izrādē], jo ir sāpīgas un intīmas lietas, ir traģiskas lietas, bet ir arī priecīgas un laimes pilnas lietas. Man tomēr gribas ar skatītājiem dalīties priekā un laimē.
Kas vēl piedalīsies šajā uzvedumā?
Tur ir, protams, izcili mūziķi. Ir pianists izcils, bet nesākas ar "R" un "P". Sākas ar "R" un "V" – Romāns Vendiņš. Būs arī absolūti brīnišķīgais ģitārists Jānis Kalniņš, un debitēs akordeonists Ādams Keišs.
Kā tu nonāci līdz tam, ka tavs dēls piedalīsies tavā uzvedumā? Es zinu, ka tava meita ir piedalījusies ar tevi vienā uzvedumā.
Jā, un arī turpmāk mana meita piedalīsies. Mēs arī filmēsim kopā vienu filmu. Es gribētu Ādamu šajā gadījumā gluži nesaukt par savu dēlu – es gribētu viņu saukt par akordeonistu. Viņš ir ļoti muzikāls un ļoti, kā saka, darbu mīlošs cilvēks. Un man likās, ka tāds cilvēks var būt mūsu iestudējumā. Kad tev ir 17 gadu, tu pārsvarā zvani vecākiem ar vienu lūgumu – vari pārskaitīt naudu? Un šoreiz likās, ka varbūt var pat tā pilnīgi egoistiski šis brīnišķīgais, sirsnīgais un nosvērtais cilvēks varētu būt kopā ar mani kaut kādu laiku. Jo drīz jau būs 18, un drīz viņš ies savā dzīvē. Ir tāds pētījums, ka bērni ar vecākiem kopā 90% no visa dzīves laika ir līdz tiem 18 gadiem.
Andri, vai tu varēji iedomāties savos 17 gados, ka tu būsi dziedošais aktieris? Ka tev būs koncerti?
Es neesmu dziedošais aktieris.
Bet kopā ar Raimondu Paulu tu dziedi.
Labi, var teikt "dziedošais aktieris", jo tā ir tā aktiera dziedāšana. Aktieri attiecīgajos nošu augstumos, ja paveicas, izdzied domu. Piemēram, mēs konkurējam ar brīnišķīgo Edgaru Ošleju šobrīd dziesmā "Klusais vīrs". Es esmu dzirdējis to maestro un Edgara kopdarbu – tas ir satriecošs. Viņš ir izcils mākslinieks. Bet es tā, kā es Maestro saku, pusklepojot to "Kluso vīru", vēl ar kaut kādiem ievadvārdiem, aktieriskāk pasniedzu. Aktiera dziedāšana ir vairāk tā domas nešana. Kā to darīja Imants Skrastiņš – viņš to darīja ļoti nopietni. Vispār, jā, tāds Imants Skrastiņš ir tik īpatns aktieris.
Imants Skrastiņš ir savā ziņā etalons. Mēs, domājot par tevi, mēģinājām paķidāt, kas tad ir vīrišķības etalons aktiermākslā. Par to arī mūsu kolēģes stāsts. Ingas Pērkones pieņēmums, ka tie izskatīgie, vīrišķīgie varoņi, kuriem tu, bez šaubām, arī piederi…
Kā kuru reizi.
Nu, nebūsim pieticīgi.
Labi.
Tie labprāt spēlē komiskos un groteskos personāžus, jo tādā veidā viņi gandrīz vai atvainojas par to savu vīrišķo tēlu. Vai tu tam vari piekrist?
Es nekad neesmu sevi identificējis ar glītu vīrieti. Vienmēr ir bijušas svarīgākas lietas. Es tikai tagad, atpakaļ skatoties, redzu, kāds es biju. Man ir viens homoseksuāls draugs, kurš, viegli ierāvis teica man: "Keiš, cik tu kādreiz biji skaists". Tā kā pēc tā es to secinu. Bet man ļoti iekrita prātā Ingas Pērkones teiktais, ka ir grūti identificēties ar tiem varoņiem. Lai gan es, piemēram, "Ziemeļpola" Mārtiņu ļoti labi saprotu.
Filmā "Saule, kas spīd 24 stundas"?
Jā. Es priecājos par to, ka man nav nosprausti mērķi, tāpēc, ka mana dzīve noteikti atnesīs vēl kaut ko jauku, bet viņš mokas ar to, ka nav to mērķu. Es domāju, ka ir daudzi cilvēki tādi, kuri nezina, ko iesākt ar to savu dzīvi. Un tur var identificēties.
Šī neziņa atspoguļojas arī vīrišķīgajos varoņos, kuri varbūt nav tik monumentāli kā pirms 50 gadiem, bet ir šie šaubu māktie.
Bet ko darīt ar to monumentālo varoni? Ar viņu viss ir skaidrs. Bet, no otras puses, vajag tādu filmu. Vispār, man ir sapnis – piedalīties tādā filmā, kuru visi citē kā "Limuzīnu [Jāņu nakts krāsā]", kurā var atpazīt [tēlus], ar kuru var identificēties. Kur ir tā Rīgas ģimene ar [Uldi] Dumpi un [Olgu] Dreģi, un ir tā Madonas ģimene – tas, ko mēs pazīstam, kur ir tas latviešu kods un humors. Tas ir mans sapnis. Bet ņem un uzraksti – tas ir…
Kas zina, kāds liktenis būs gaidāms filmai, kurā man bija izdevība ielūkoties, kas uz ekrāniem parādīsies tikai nākamā gada februārī, proti, Māra Lāča vampīrfilma "Mūžības skartie", kurā tu tēlo kaut kādu pilnīgi pretēju varoni tam, par ko mēs runājam – tādu aptukušu datorfrīku, kurš dzīvo treilerī.
Tik tālu mēs esam nonākuši. (smejas)
Jāsaka, ka es ļoti smējos šīs filmas skatīšanās laikā. Tu tur biji riktīgi labs.
Paldies. Es vēl neesmu redzējis, bet filma jau ceļo apkārt. Es esmu ļoti priecīgs par Mārci, ka viņš ir aizbraucis, ja es pareizi saprotu, uz Ameriku, uz kaut kādu festivālu, kas ir viņa sapņu festivāls. Viņš par to festivālu zina pilnīgi visu, un tagad tur ir bijusi viņa filma.
Tas ir Fantāzijas filmu festivāls Teksasā.
Jā, nu redz. Mārcis ir malacis – tā turpināt. Viņš ir ļoti oriģināls cilvēks ar ļoti oriģinālu domāšanu. Un viņš ir sākumā. Tā ir viņam otrā pilnmetrāžas filma.
Jā, "Revolūcija" un šī. (..) Kad raidījums nonāks ēterā, "Spēlmaņu nakts" jau būs aiz muguras un būs tikko noritējusi. Vai tev ir kaut kādas izrādes, ko tu esi redzējis savā teātrī vai citos, kas tevi ir pagājušajā vai arī šajā sezonā ļoti uzrunājušas?
Redzi, šis jautājums nav man, jo es tiešām šo gadu esmu strādājis. 25 vakari [darbā], un, ja man ir brīvs, es tomēr to laiku veltu ģimenei. Nojaušot un skatoties sejās, kā jau aktieri to mēdz darīt, lai saprastu, kas notiek sirdī, esmu sapratis, ka Valmieras Drāmas teātris ir kaut kādā pacēlumā. Viņi ir tādi entuziasma pilni un lepni, ka viņi ir Valmieras teātra aktieri. Līdzīgi kā mēs esam lepni, ka esam Jaunā Rīgas teātra aktieri. Man kaut kā uz turieni gribētos aizbraukt. Varbūt pat izbrīvēt laiku un palikt viesnīcā, paēst tajā Krodera ēstūzī "Rātes vārti", varbūt Krodera vietā pasēdēt tur. Un iet atkal nākamajā vakarā uz nākamo izrādi. Es šobrīd nevaru neko pateikt. Man ļoti patīk tas kurss, kas šobrīd beidz [akadēmiju]. Man ļoti patīk mūsu jaunie kolēģi Evelīna Priede un Ričards Murāns. Ir jūtama tāda ļoti personiska attieksme pret pasauli, un tas daudz dod skatuvei. Es esmu bijis provēs kopā ar, ja nemaldos, meiteni, kurai vārds ir Agate, bet man tie vārdi [nestāv galvā]. Viņa bija lieliska tajās provēs, tā kā tas kurss ir… Es domāju, ka latviešu teātris ļoti iegūs no šī Elmāra Seņkova kursa, kas nāk. Tas ir tas, ko es varu pateikt. Es varu pateikt vēl vienu lietu par "Spēlmaņu nakti" – tu esi bijusi otrā pusē, bet es esmu bijis tas, kuru vienmēr vērtē. Man ir tāda škrobe par "Smiļģi", par "Divpadsmit krēsliem", par visu, ko es neesmu dabūjis.
Bet, zini, kā ir – tā žūrija ir pilnīgi garām, ja tu nedabū balvu. Bet tad, kad tu dabū, tad tur visi beidzot ir normāli cilvēki.
Man ir viegli runāt, jo es jau esmu ar tām balvām, man ir vieglāk. Bet tā tas ir – tās balvas ir tik… Es esmu piedalījies filmā, kurai ir Kannu festivāla žūrijas balva.
Andreja Zvjaginceva "Nemīlestība"?
Jā. Tā ir bijusi pieciniekā arī "Oskarā". Tās balvas nāk un iet, bet pēkšņi ir tāds "Mūžīgais dzinējs", kurš pāršauj visam pāri, kur tu esi daļa no tautas un pēkšņi sajūti to, par ko Ojārs Vācietis ļoti daudz runāja. Viņš juta, ka viņš ir tautas mākslinieks, un viņa dzeja bija mūsu dzeja. Tā nebija viņa, bet mūsu dzeja. Un tu jūti caur "Mūžīgo dzinēju", ka tas nav mans teksts – tas ir mūsu teksts.
Tas, ko mēs zinām jau pirms "Spēlmaņu nakts", ir balvas par mūža ieguldījumu saņēmējas Lidiju Pupuri un Ilzi Vazdiku. Divas lieliskas un brīnišķīgas dāmas, kurām ir, ko teikt, kurām ir viedoklis un kuras ir izcilas personības. Ko tu vēl vari piebilst?
Mēs ar Mildiņu satikāmies vēl toreiz "Neprāta cenā", un tas arī viss. Jāsaka, kad sākām strādāt Jaunajā Rīgas teātrī, mums vecākā kolēģe bija Regīna Razuma, kurai bija 47 gadi. Mēs galīgi nesaskārāmies ar tādām aktrisēm, ar tādām personībām. Es diemžēl neesmu strādājis ar viņām kopā. Man Latvijas Nacionālais teātris uzdāvināja iespēju strādāt ar Alfrēdu Jaunušānu un Antru Liedskalniņu, ar Svetlanu Blesu, ar Helgu Dansbergu, ar Vaironi Jakānu. Un es zinu, ka viņos es jūtu to veco aktieru absolūtāko stāju, bet arī to labvēlību. Es atceros, kā ar Vaironi spēlēju izrādē "Trešais vārds". Tā bija mana pirmā profesionālā loma 1996. gadā. Es tur mocījos, kā jau bērns, bet bija degsme, tāpēc tas tā daudz maz aizgāja. Un Vaironis tā maigi uzlika roku uz muguras un teica: "Viss būs labi." Es domāju, ka arī šajās kundzēs ir tieši tas pats. Tie aktieri, kas jau visu mūžu ir bijuši aktieri, viņi ir redzējuši tos uzplaiksnījumus, tos kritumus…
Režisoru un direktoru maiņas.
Jā. Un pāri visam ir tā aktierēšana. Pāri visam ir tas, ko mēs kopā zinām. Un viņi to zina visvairāk, tāpēc es ar lielu baudu vienmēr esmu kopā ar šiem aktieriem, kas ir visu mūžu aktierējuši. Man ir tuvs Uldis Dumpis, Varis Brasla ar savu neticamo miera laiku, kā viņš saka, inteliģenci, un, protams, man ir tuvs Maestro – viņš ir dzīva leģenda. Es esmu laimīgs ar šādiem cilvēkiem būt kopā.
Tu esi bijis kopā arī ar vēl kādu lielisku dāmu, kura nesen ir aizgājusi mūžībā – ar tavu pedagoģi Annu Eižvertiņu.
Jā, jāsaka, ka mēs bijām liels un veiksmīgs kurss, un mums bija trīs pasniedzēji, no kuriem viens bija Pēteris Krilovs. Viņš, tā teikt, varēja atbildēt vairāk par mūsu personīgo pieskārienu, tāpēc mēs visvairāk bijām pieķērušies Pēterim. Bet Edmunds Freibergs, piemēram, bija izcils pasniedzējs tieši tāpēc, ka viņš nodalīja teātri no sadzīves. Viņš mums mācīja, ka vajag dzīvot un vajag spēlēt atsevišķi. Un Anna, savukārt, bija tāds riktīgs darba rūķis, kas mums mācīja, kā ir jāspēlē senie grieķi, kā ir jāspēlē de l’arte. Viņa bija absolūts aroda skolotājs. Viņa bija tik nesavtīga un tik mīloša. Trakākais bija tas, ka viņa, man liekas, bija tik stūrgalvīga. Viņa izveidoja "Skatuvi" [vienu no pirmajiem neatkarīgajiem teātriem Latvijā, kas dibināts 1991. gadā – red.]. Mēs bijām tie, kas "Skatuvi" iekārtoja, mūsu kurss 1993. gadā, tagad mēs ar Ričardu Murānu runājām, un viņi bija tie, kas "Skatuvi" izvāca. Es atceros to skatuvi un tās aukstās telpas. Mēs sēžam, mēs esam 14, zālē ir 10 cilvēki, un uz skatuves ir Skrastiņš, es, Znotiņš, Vaivars, un tad vēl studenti, protams. Un Anna saka: "Sagaidīsim pēdējo tramvaju." Neviens tik un tā neatnāk, bet mēs tik un tā spēlējam. Tas Annas sapnis un cerība… Atkal mēs runājam par to sapņa jūgu – Anna gribēja, lai Maskavas forštatē būtu teātris. Viņa gribēja tur celt kultūru. Labi, ka viņa pēc tam izveidoja tos kursus, un daudzi izgāja caur to viņas, es pat nezinu, kā to lai nosauc... Bet viņa ir izdarījusi daudz savā mūžā, un viņai nav klājies viegli, bet viņa vienmēr ir bijusi cīnītāja, cik es viņu atceros.
Andri, tu par savu sapni kino jau pateici. Tātad, filma, kuru citētu visi un ar kuras varoņiem visi varētu identificēties. Bet kāds tavs sapnis teātrī? Droši vien tas šobrīd saistās ar tuvāko pirmizrādi "Mīlas straume".
Man ļoti patīk "Mīlas straumē" tas, ka es gribētu nospēlēt tā, lai nebūtu vispār nekas ārišķīgs. Jo reti kad ir darbi, kuri ir par absolūti nopietnām, pieaugušām problēmām, kur tu pat īsti nevari paironizēt. Ilgus gadus esot kopā, cilvēki šķiras. Man ir draugi, piemēram, kuri pavisam nesen izšķīrās, esot pazīstami no skolas laikiem. Bērni lieli, un pēkšņi viņi izšķiras. Ja tu tā nopietni paskaties kolēģim acīs un tā nopietni par to runā… Es ļoti gaidu no tā kaut ko nebijušu, kas man nav bijis. Es sapņoju par kaut ko nebijušu. Mēs ar Baibu Broku spēlēsim kopā. Mēs pēdējos divus gadus esam nospēlējuši kādus 10 laulātos pārus gan kino, gan teātrī. "Homo Novus", "Padomju džinsi", "Lai Dievs tev stāv klāt, tu nabaga cietēj", "Linda Vista" – mēs esam visur pārī. Un šobrīd mēs kaut kā pavisam pa jaunam paskatāmies viens uz otru. Tu vari tā pa jaunam paskatīties un novērtēt. Un tā skatuves izpausme – ideālā gadījumā tas ir, kad tev izdodas ar skatītāju kopā paskatīties pa jaunam. Un tas var notikt, es esmu pieredzējis to. (..)
Es tev novēlu, lai šis tavs sapnis piepildās. Sekosim līdzi tavai daiļradei!
