Izstāstīt "Hamletu" (patiesību sakot, tas nav vairs gluži Šekspīra "Hamlets" – izrādes skatuves tekstu režisora vēlmēm pielāgojis Romāns Dolžanskis) kā stāstu par dīvainu karaļvalsti, kurā it kā visi jau saprot, ka kaut kas aizgājis greizi, kaut kas visu laiku pūst, gaisā uzmācīgi spindz muša, taču mainīt kāds varētu vien tad, ja izdotos ieņemt vietu uz troņa. Tāpēc notiek klusa, bet izmisīga cīņa par varu, troņa pretendenti viens otru indē, zaudē laiku intrigās, kamēr pie vārtiem klaudzina Fortinbrasa iekarotāja karaspēks.
Šī patiešām ir pārsteidzoša Šekspīra Hamleta interpretācija. Kas jums nāk prātā, iedomājoties Šekspīru? Es domāju, ka daudziem tā ir kapsētas aina: Hamlets ar galvaskausu, slavenais monologs "būt vai nebūt". Šai izrādē Hamletu spēlē lieliskais Maksims Busels, viņa portrets ir uz izrādes plakāta un programmiņas, taču, manuprāt, Hamlets ar savām, kā to savulaik raksturoja cits režisors Oļģerts Kroders – grāmatas pārlieku daudz lasījuša jaunekļa –, problēmām nav vairs izrādes galvenais varonis.
Šis "Hamlets" ir par ko citu, un izcilu lomu Kairiša "Hamleta" interpretācijā nospēlē Aleksandrs Maļikovs. Viņš spēlē tēlu, kura vārdu pēc lugas izlasīšanas mēs parasti nemaz neatceramies. Viņš ir Hamleta tēva slepkava, Hamleta mātes tagadējais vīrs un pretendents uz troni. Klaudijs, ko Romāns Dolžanskis adaptējis kā Klavdinu, vienlaikus norādot, ka darbība notiek ne vairs Dānijā, bet kādā krieviski runājošā zemē. Mājiena varēja arī nebūt, jo Klavdins pat vizuāli padarīts līdzīgs Krievijas patreizējam caram Putinam. Iepriekš teicu, ka Šekspīra Klaudijs ir nenozīmīgs. Un tā arī ir Aleksandra Maļikova atveidotā tēla ģenialitāte. Viņš nospēlē nenozīmīgu, nemanāmu, maza auguma vīreli, kuram patīk brāļoties ar vienkāršo tautu. Viņa drēbes ir neuzkrītošas, taču ārkārtīgi dārgas, un apkārtējo attieksme liecina, ka tieši viņam pieder pilnīga kontrole pār karaļnamā notiekošo. Šī kontrole panākta tikpat nemanāmi: galmā cilvēki mēdz pazust bez pēdām, mirst no neizskaidrojamām slimībām, vienīgā liecība par viņu eksistenci ir asinis, kas Ievas Jurjānes radītajā scenogrāfijā burtiski izsūcas cauri kartona sienām, efektīgi notekot lejup. Sienas momentā pārkrāso kalpotāji, kas pārvietojas militārā rakstā, sarunas nemitīgi tiek noklausītas. Tas, kas manī izsauc sajūsmu, skatoties šo "Hamleta" interpretāciju, ka Šekspīra lugā tas viss patiešām ir. Gan cīņa par varu, Fortinbrasa vīru ienākšana, gan galma vide, kurā domājošs cilvēks – kā Hamlets vai Ofēlija – nespēj dzīvot. Taču varbūt šobrīd laiks ir tāds, ka pēkšņi šie fonā palikušie, iepriekšdotie apstākļi izvirzījušies priekšplānā, un Kairišs kā režisors to ir izcili pamanījis.
Izrādes patiesā intriga, kuru nebija iespējams iepriekš paredzēt: kā šādu mūsdienu Krievijas interpretāciju uzņems Čehova teātrim uzticīgais skatītājs. Fakts, ka teātra repertuārā šobrīd pēc skatītāju pieprasījuma ieliktas vairākas "Hamleta" papildizrādes, apliecina Kairiša iecerētā dialoga ar krievvalodīgo auditoriju izdošanos, un tam ir arī būtiska sociāla nozīme.
