Teātra garša

Teātra garša 2. Anta Krūmiņa un Kārlis Krūmiņš

Teātra garša

Teātra garša 2. Lolita Cauka un Gatis Maliks

Teātra garša 2. Anta Krūmiņa un Kārlis Krūmiņš

Par dzīvo. Sarunājas skatuves mākslinieki Anta Krūmiņa un Kārlis Krūmiņš

"Lai tomēr paliek aktieris tas galvenais un tomēr šis dzīvais, cilvēciskais moments! Dzīvs aktieris dzīvā izrādē. Lai dzīvo aktieri! Bez režisora nevar aktieris dzīvot, aktierim ir vajadzīgs arī dzīvs režisors. Jā, un es neatkāpšos no saviem vārdiem, ka ir vajadzīgs arī dzīvs dramaturgs, kas jūt elpu. Tad aktieris arī jutīs dramaturga un visu savas dzīves elpu. Es par to dzīvo," jaunajai teātra paaudzei novēl Jaunatnes teātra aktrise Anta Krūmiņa. Viņas sarunā ar aktieri, režisoru, dramaturgu un teātra pedagogu Kārli Krūmiņu – par bērnu izrāžu specifiku, moderno tehnoloģiju pielietojumu mūsdienu izrādēs, kā ir dramaturgam skatīties savus darbus atdzīvojamies uz skatuves un kā studiju gados atraisīties, lai atrastu spēles prieku.

Kārlis Krūmiņš: Labdien!

Anta Krūmiņa: Anta.

Kārlis Krūmiņš: Kārlis.

Anta Krūmiņa: Krūmiņa.

Kārlis Krūmiņš: Krūmiņš.     

Anta Krūmiņa: Ļoti patīkami.

Kārlis Krūmiņš: Ļoti patīkami iepazīties.

Anta Krūmiņa: Es atvainojos, vispirms es gribu apsveikt jūs ar "Spēlmaņu nakts" balvu. Tas man bija patīkams pārsteigums, ka Kārlis Krūmiņš saņem šo balvu. Ļoti patīkams pārsteigums.

Kārlis Krūmiņš: Es priecājos par apsveikumu. Nu tā nu mēs esam, divi Krūmiņi.

Anta Krūmiņa: Krūmiņu ir daudz.

Kārlis Krūmiņš: Varētu būt arī radinieki, tikai īsti pat iepazinušies neesam.

Anta Krūmiņa: Jā. Savu mūžu jūs mani neesat redzējis uz skatuves. Pavisam godīgi, mūs šķir pusgadsimts. Vai vispār to jūs aptverat?

Kārlis Krūmiņš: Tas ir daudz.

Anta Krūmiņa: Nav jau simts, ir tikai puse no simta. Es atzīšos. Tas man godu nedara, bet jūs man esat viens no jaunajiem skatuves māksliniekiem, un no šī brīža, protams, es sekošu jūsu gaitām gan aktieriski, gan režisoriski un nemaz nerunājot par dramaturģiju. Tagad man būs, kuram jaunajam aktierim sekot.

Kārlis Krūmiņš: Es jau mazliet jums pasekoju. Man bija interesanti atklāt, ka mums abiem bērnu izrādes iet pie sirds – taisīt, spēlēt.

Anta Krūmiņa un Kārlis Krūmiņš
Anta Krūmiņa un Kārlis Krūmiņš

Lielie cilvēki un mazie cilvēki

Anta Krūmiņa: Kā tad ir ar tām bērnu izrādēm?

Kārlis Krūmiņš: Man patīk veidot bērniem izrādes. To darot pavada kaut kāda šķietamība, ka tu dari kaut ko nozīmīgu.

Anta Krūmiņa: Viena lieta gan ir. Izrādēs, kuras skatās bērni, nevar melot nemaz. Tur nu ir jāizdara viss, lai tas mazais skatītājs klausītos, sekotu. Jo tikko nav kaut kas, kā vajag, režisors aizrādīs, bet mazais ļoti vienkārši – čalos. Lielie klusiņām čaukstina šokolādes papīrīšus, bet mazie droši saka, re, re, tas nav tā un tas nav tā. Tur neko nevar izdarīt. Tā ir reizē zināma priekšrocība. Tā kā tāds barometrs pilnīgi. Vismaz to es tā esmu sajutusi.

Kārlis Krūmiņš: Tagad var aktierim pielikt mikrofonu, pagriezt skaļāk. Es nesaku, ka tas ir labi, bet tā dara.

Anta Krūmiņa: Tad šinī punktā mūsu uzskats sakrīt. Man ļoti, ļoti nepatīk, ka izrādēs tiek izmantoti šie mikrofoni, šī tehnika. Man tā gribas dzirdēt dzīvu aktiera balsi, nevis visu laiku tā kā radio. Man ļoti tas pietrūkst.

Jāsaka tā – manā laikā mikrofonu tādu nemaz nebija.

Kārlis Krūmiņš: Reiz es veidoju izrādi Valmieras vasaras festivālā. Lielā aplokā pie Valmiermuižas. Tur, kur bija [Mārtiņa] Eihes izrāde "Spēlēju, dancoju". Es tur iestudēju Sartra "Mušas". Man ienāca prātā un es aktieriem teicu - ir jāvar pierunāt tas laukums bez mikrofona. Tā ir liela teritorija. Un izrādās, ka var iztikt bez mikrofoniem.

Anta Krūmiņa: Protams, ka var, jāvar vispirms ir. Es jau tā negribu kritizēt bērnu izrādes, bet tās, kuras es esmu redzējusi, man šad tad neiet pie sirds, teikšu tā saudzīgi. Ir gadījies tā, ka aktieri, gribēdami spēlēt bērnus, viens stāv pretī otram, abi divi kliedz un lēkā pa gaisu, it kā bērni visu laiku skrietu, lēktu un bļautu. Bet viņi jau sarunājas tāpat kā cilvēki, bez bļaušanas. Kāpēc vajag spēlēt bērnus tikai ar šo lēkšanu un kliegšanu, to es nezinu. Tāpēc jau neiznāk izrāde.

Kārlis Krūmiņš: Varbūt ātri aizmirstas.

Anta Krūmiņa: Bērnība?

Kārlis Krūmiņš: Bērnību jau atceras, bet aizmirstas, kā ir būt bērnam.

Anta Krūmiņa: Un otra lieta ir tāda – ja zāle sāk čalot un bērni skatās izrādi, tad aktieris, protams, sāk skaļāk runāt un dara kaut ko, gribētos teikt, neaprēķināmu, lai piesaistītu uzmanību. Loģiski, gadās arī tā.

Jaunatnes teātris

Anta Krūmiņa: Ko jūs zināt par Jaunatnes teātri?

Kārlis Krūmiņš: Pirms nācu uz šo tikšanos, es mēģināju saprast, kāda ir mana personīga saskare ar Jaunatnes teātri, tā māksliniekiem vai teātra atstātajām pēdām, un es atradu divus krustpunktus. Pirmais: man bija tas gods saņemt vienu no Pētersona lampām.

Anta Krūmiņa: Skaisti.

Kārlis Krūmiņš: Tā ir pie manis mājās plauktā. Man tas ir liels gods. To saņēmu "Patriarha rudens" festivāla kontekstā. Otrais: reiz pirms kādiem deviņiem gadiem es piedalījos jaunatnes režijas festivālā Moldovā, tas bija jauno režisoru konkurss. Piedalījās Krievija, Moldova, Lietuva, Baltkrievija, Kazahstāna. Eiropa tur bija maz pārstāvēta. Kad mēs spēlējām manis režisēto izrādi "Svētceļnieks", es biju milzīgi pagodināts, kad redzēju, ka mūsu skatītāju rindās sēž viens no mūsu tā gada žūrijas locekļiem Šapiro kungs. Es pie sevis domāju, ak Dievs, Šapiro sēž un skatās mūsu izrādi!

Anta Krūmiņa: Režisoram Šapiro, protams, ir ļoti liela nozīme Jaunatnes teātrī, [taču] līdz režisoram Šapiro arī bija režisori, un paralēli viņam arī bija režisori. Tā gluži nav, ka tikai Šapiro. Man liekas, ka mūsu teātra priekšrocība savā laikā bija, ka patiešām viesojās ļoti daudz dažādu režisoru. Mums taču ir izrādes iestudējis [Alfrēds] Jaunušans, Pēteris Pētersons, Nikolajs Šeiko, [Pāvels] Homskis. Visi pārējie režisori, kas ir bijuši līdz Šapiro, tie bija arī tie, kas īstenībā to pamatu veidoja, uz kā tālāk strādāja Šapiro.

Kārlis Krūmiņš: Vai nebija tā, ka pie jums viesojās ne tikai režisori, bet arī aktieri?

Anta Krūmiņa: Nu ja. Pat Harijs Liepiņš ir viesojies.

Kārlis Krūmiņš: Vai tajā laikā tas bija ekstraordināri?

Anta Krūmiņa: Tā kā ļoti bieži mums izrādes bija divos sastāvos iestudētas, vai Harijs Liepiņš pats toreiz vēlējās spēlēt Induli, es tā precīzi nemācēšu pateikt, bet katrā ziņā mums tas bija liels gods. Dina Kuple jau neviesojās, bet bija mūsu teātra aktrise, no Dailes teātra atnākusi. Tā kā interesanti tomēr pie mums ir bijis. Un ko lai saka, ka Pēteris Pētersons savas lugas iestudēja? Jūs arī iestudējat pats savas lugas?

Cerētais un ieraudzītais

Kārlis Krūmiņš: Brīžiem nevar saprast, vai es iestudēju savu lugu, vai tā top tai brīdī, kad es veidoju izrādi. Otrā gadījumā nevar saprast, cik to var saukt manu un cik par aktieru lugu. Reizēm to grūti nošķirt.

Anta Krūmiņa: Es atzīšos, ka man tomēr patīk, ka dramaturgs uzraksta lugu un man tur vajag tā kā atšifrēt, kas tur ir. Tas ir, manuprāt, interesantāk, kad pats sacerē. Teātra fakultātē jau arī sākas ar etīdēm, kad students pats ir autors, pats režisors. Kādu laiciņu jau var to darīt. Es domāju, ka ir brīži, kad varbūt arī kādu reizīti tas tā var būt, ka autori veido izrādi, savācot materiālus. Man personīgi labāk patīk dramaturģiskais materiāls, godīgi sakot. Kā tad ar jūsu sākumu ir?

Kārlis Krūmiņš: Neviennozīmīgi. Ir kāda ideja vai impulss. Tad seko jautājums, pa kādu ceļu to realizēt. Kādu reizi tā ir uzrakstīta luga. Tā bija ar lugu par Andrievu Niedru. Pa priekšu bija teksts, un tad mēs sākām mēģināt. Tiesa, es kā dramaturgs, kurš mēdz kavēt termiņus, nebiju paspējis izdarīt laikus visu, kas man jāizdara. Bet citādi tas bija tāds klasisks modelis. Reizēm ir ideja, bet vai nu nevar atrast materiālu, vai neesi pietiekami zinošs, kur to meklēt.

Sevišķi, ja runa ir par bērnu izrādēm, es esmu stundu stundas pavadījis grāmatnīcās. Lasu, ko piedāvā bērniem. Bet ir tik maz, ko no tā gribētos iestudēt. Tad atliek pašam radīt.

Anta Krūmiņa: Kā ir ieraudzīt savu dramaturģisko darbu uz skatuves, kad aktieri varbūt nav tie, kā tas ir bijis jūsu fantāzijā?

Kārlis Krūmiņš: Man ir bijusi viena drīzāk pozitīva pieredze un viena tāda, kad es gribēju ielīst zemē. Es tur sarku, bālēju, kritu iekšā savā krēslā arvien dziļāk un dziļāk un gribēju tikt no turienes prom.

Anta Krūmiņa: Es domāju, ka tas pārdzīvojums droši vien ir ļoti pamatīgs tādos brīžos, kad nesakrīt cerētais ar ieraudzīto.

"Visi aktieri visā pasaulē ir kaut kur vienādi"

Kārlis Krūmiņš: Bet mums ir vismaz viens tāds materiāls, kurā mēs esam spēlējuši abi. Tā ir "Vārnu ielas republika". Tu esi spēlējusi pat divas lomas?

Anta Krūmiņa: Jā – Milduku un pēc tam Milduka mammu.

Kārlis Krūmiņš: Es spēlēju Lūrihu neatkarīgajā teātrī "Kabata", tas bija pirms desmit gadiem.

Anta Krūmiņa: Un kas bija režisors?

Kārlis Krūmiņš: Anita Jaunzeme, mana kursabiedrene.

Anta Krūmiņa: Bet man ir nopietns jautājums. Es saprotu, ka savi kursabiedri ir pazīstami, tā laika studenti, kas ir akadēmijā, – aktieri, režisori un visi pārējie. Bet vai nevajadzētu pamēģināt ar saucamajiem vecajiem aktieriem iestudēt? Ne jau pavisam vecus aktierus, bet tādus, kā autors izvēlētos.

Anta Krūmiņa
Anta Krūmiņa

Kārlis Krūmiņš: Tā jau saka, ka vecs ir tikai tas, kurš pats tā par sevi domā. Es ceru, ka tā tas arī ir.

Anta Krūmiņa: Jā, būtu interesanti satikties. Vai mēs runātu un saprastos vienā valodā?

Kārlis Krūmiņš: Domāju, ka jā.

Anta Krūmiņa: Godīgi sakot, es arī, jo man liekas, ka visi aktieri visā pasaulē ir kaut kur vienādi un visi saprotas daudzreiz bez vārdiem.

Man šķiet, ka varētu arī dažādu paaudžu aktieri veidot kopēju izrādi un nekādas pretrunas nebūtu. Derētu pamēģināt.

Kārlis Krūmiņš: Man tev arī ir jautājums. Labi, mēs sarunājām aiz kadra, ka mēs nerunāsim par gadu skaitļiem, bet es tomēr pajautāšu par vienu. Cik tev bija gadu, kad tu iestājies teātra fakultātē?

Anta Krūmiņa: 18.

Kārlis Krūmiņš: Un tad izrietošais jautājums – vai tas 18, vai tas ir vēl bērns vai jau pieaugušais? Vai, laikam ejot, šī izpratne ir mainījusies?

Anta Krūmiņa: Es domāju, ka ir citādi gan. Vispirms, es nācu no tik tālas vietas, kas ir tik tālu no Rīgas – Sloka. Ļoti tālu. Tagad tas viss ir citādi. Tas ir tāds nopietns jautājums. Skatoties uz tagadējiem jaunajiem aktieriem, es vispār priecājos par viņiem. Viņi ir daudz brīvāki, daudz atraisītāki, manuprāt, fiziski daudz vairāk varoši, drosmīgāki. Jā, viņi var izšķirties par to, ka, ja mani neapmierina šajā teātrī, es varu aiziet. Manā laikā tas tā nebija. Mēs nebijām tik drosmīgi. To droši vien noteica arī visi tie ārējie apstākļi, par kuriem nerunāja, bet kuri tik un tā bija jūtami. Taču viena lieta gan – ar to runāšanu. Nu vajadzētu taču kaut kādā veidā tīri tehniski ieviest gan fakultātē, gan arī pēc tam pirmajos gados, lai viņi būtu fiziski dzirdami. Ir ārkārtīgi jūtams, kad jaunie aktieri nonāk teātrī, ka viņi nav fiziski dzirdami, un tāpēc ir tas mikrofons. Tas nav glābiņš. Paiet laiks, un tad, kad viņi it kā jau pieraduši pie skatuves ir, tad viņus var sākt arī dzirdēt, bet būtu labi, ka uzreiz dzirdētu runājam.

Kārlis Krūmiņš: Man jau arī teātrī patīk dzīvs kontakts. Bet mikrofons un skaļrunis mēdz iestarpināties pa vidu. Jā, ar to var kaut ko akcentēt, jā, var piešķirt nianses. Ja tos lieto, tad to vajadzētu smalki darīt, bet tas ir laikietilpīgi. Vieglāk ir vienkārši pagriezt skaļāk. Aktierim it kā kļūst vieglāk, skatītājiem ērtāk. Bet kaut kas pazūd.

Anta Krūmiņa: Pazūd gan. Kaut kāda nianse dzīvajam vārdam starp aktieriem, kas katrā izrādē ir citāda. Neskanēs nekad viena un tā pati frāze vienādi.

Kārlis Krūmiņš: Un tomēr kaut kas skaists ir tajā, ka aktieris var no lielās zāles aizmugures trāpīt tam skatītājam pēdējā rindā tā, ka dzird, tā, ka saprot.

Anta Krūmiņa: Tur es varu piekrist. Nemaz tik skaļi nevajag, tikai laikam trāpīt un aizraidīt. Man ir patīkami, ka domas šinī punktā mums sakrīt.

Kārlis Krūmiņš: Izskatās, ka mums daudz kur domas sakrīt.

Anta Krūmiņa: Interesanti, kā tas būtu, kad mēs darbā satiktos.

Kārlis Krūmiņš: Protams, viena lieta ir runāt pie tējas krūzes, un cita lieta strādāt.

"Ir tāds brīdis, pirms iesāk ēst…"

Kārlis Krūmiņš: Kā tev šķiet, vai bērnu izrādēm vajadzētu būt pamācošām, didaktiskām? Kā tu uz to skaties?

Anta Krūmiņa: Man liekas, ir labs un ļauns, tas būs vienmēr. Kamēr mazais iepazīst pasauli, vienmēr būs tā, ka viņam jāatšķir, kas ir īsts, kas nav īsts. Apgūt aktieriem, bērnu izrādes spēlējot, to domāšanas procesu, kāds ir bērniem, to tiešo, konkrēto, to vajadzētu režisoriem prasīt tomēr. Tur filozofijas nav. Tur ir ļoti konkrēta domāšana, absolūta ticamība. Bērns tic visam šajā gadījumā. Spēlējoties arī, viņš dod mantiņu un saka: "Lūdzu, paņem manu lelli!" Īstenībā tur ir tukša rociņa, bet viņam strādā fantāzija tādā ziņā. Bērnu izrādes nav vienkārši iestudēt, spēlēt arī nav vienkārši. Ja izmainās, piemēram, sižets, bērni kliedz sniega karalienei: "Neej, neej, neej!" Bet tev ir jāiet, jo tā ir uzrakstīts, tā ir iestudēts un citādāk izrādes nebūs. Tad ir grūti tikt tam pāri, jo tu taču dzirdi, ka tevi komandē no ārpuses. Tas ir interesanti katrā ziņā, kad viņi dzīvo līdzi. Viņi ir patiesi, viņi nemelo. Pieaugušais skatītājs, tas gan. Viņš varbūt ir pat aizmidzis, viņu neinteresē, bet viņš beigās pieklājīgi aplaudē. Mazais nē. Ja viņam nepatīk, viņš grozās, sarunājas, prasa, kad mēs iesim mājās. Tas notiek uzreiz, tas nav nekad vēlāk, bet tanī pat brīdī.

Kārlis Krūmiņš: Kā noķert uzmanību?

Anta Krūmiņa: Ar ļoti precīzu iekšējo aktierisko darbību. Ja tu turēsi šinī gadījumā to uzmanību visu laiku, ja tu zināsi, kas tev uz skatuves ir jādara, un tu to izpildīsi, bērns ies tev līdzi. Viņš iet tavām domām, tavām darbībām līdzi, viņš tic. Bet tikko kaut kas nebūs, kā vajag, aizpeldēs kāda domiņa, kaut kur tu samelosi, tad viens uzreiz klapē ar ausīm un uz tevi nemaz neskatās.

Kārlis Krūmiņš: Atceros vienu spilgtu gadījumu. Es biju spēļu laukumā Jūrmalā, pusceļā uz Sloku. Mans dēls spēlējās smiltīs un blakus viens cits puisis. Puisis savā nodabā ceļ smilšu kūkas. Mans dēls bija mazāks, īsti vēl nemācēja. Un puisis viņam saka: "Re, es tev parādīšu. Es taisu smilšu kūku." Viņš rāda, mans dēls vairs neskatās, bet puika paliek un turpina kādam stāstīt: "Vajag tā, tā, vēl tā, un tad tā kūka būs gatava." Puika noņem vāciņu, un viņam acis iedegas. Viņš paņem karotītē smiltis – gabaliņu no kūkas, un bāž mutē. Tai brīdī parādījās puiša mamma. Dusmīga, jo dēls smiltis ēd. Bet es pie sevis domāju – nē, viņš ēda kūku, viņš taisīja, un viņam patiesi izdevās.

Anta Krūmiņa: Viņš tic. Viņam tā ticamība ir ļoti liela tādā ziņā.

Kārlis Krūmiņš: Es saprotu, ka tev bija ilgus gadus jāpavada ar bērniem viena konkrēta izrāde – "Vinnijs Pūks".

Anta Krūmiņa: Jā, ar "Vinniju Pūku" ir ļoti interesanta tāda nianse. Trīsdesmit gadu Jaunatnes teātra nav, bet Jaunatnes teātri tomēr atceras. Mani tas tā silda! Toreiz, kad tas Pūks bija un bija citas lomas, bija citas izrādes, un man saka: "Vaiii, Pūks!"! Es tā iekšēji sabožos kaut kur. Vai tad neko citu es neesmu nospēlējusi kā tikai Pūku.

Tagad paiet tas laiks, ir tie trīsdesmit gadi pagājuši, un mani tā silda, kad mana gada gājuma dāma vai kāds vēl drusku jaunāks, kāds saka: "Vai, jūs bijāt Pūks!"

Es domāju – jā, biju. Tagad ir pilnīgi cita tā attieksme. Tāda ir dzīve. Pūkam ir gara biogrāfija. Režisors bija [Nikolajs] Šeiko, bet palīdzēja Lūcija Baumane. Lūcija Baumane bija tā, kas visu sačabināja, visu salika pa kārtai. Tad arī atšifrējās druscīt šī Pūka uztvere, domāšana un viss pārējais. Atļaušos pateikt atziņu, kas īstenībā neattiecas tikai uz Pūku. Tas attiecas uz visiem dzīves notikumiem jebkuram cilvēkam, tikai saprotot šo vārdu dziļāku segumu. Pūkam ir tāds jautājums un sakāmais. Viņš Kristoferam prasa: "Cik man būs gadu, kad tev būs simts?" Un Kristofers saka: "Deviņdesmit deviņi." Tas nozīmē, ka Pūks Kristoferam ir uzdāvināts, kad viņam bija viens gadiņš. Tālāk Kristofers jautā viņam: "Pūk, kas tev patīk vislabāk?" Un tad nāk Pūka atziņa, kas attiecas uz visiem: "Tu zini, vislabāk man garšo medus, bet ir tāds brīdis, pirms iesāk ēst, kad ir vēl patīkamāk nekā tad, kad jau ēd." Vai tā nav ar visiem dzīves notikumiem? Grāmatu par Pūku var palasīt šad tad, lai uzlabotu garastāvokli.

Kārlis Krūmiņš: Pūks nekur nav pazudis.

Anta Krūmiņa: Pūks ir Pūks.

"Zaļais putniņš"

Kārlis Krūmiņš: Man visu laiku gribas pajautāt vairāk par tavu studiju laiku. Staņislavski mēs ļoti labi zinām. Staņislavska skola pastāv jau gadsimtu. Mēs tā strādājam. Bet Jaunatnes teātris tomēr bija zināms ar temperamentīgumu, ar formu.

Kārlis Krūmiņš
Kārlis Krūmiņš

Anta Krūmiņa: Es domāju, ka dažādību ienesa šie ļoti dažādie režisori. Tad, kad es interesējos par Kārli drusku, tad es sapratu, ka interesē arī drusku no delartiskā, ja? Liels trūkums ir tas, ka nav redzēta Jaunatnes teātra Karlo Goci izrāde "Zaļais putniņš", jo tā bija tiešām delartiska izrāde, tanī laikā nepieredzēta izrāde. Dekorācija bija skatuve uz skatuves. Darbība, ko ir rakstījis Goci, notika uz skatuves skatuvē, bet uz tās skatuves, kas ir pamats, tur notika visa paralēlā aktieru dzīve. Ja, piemēram, augšā ir briesmas kaut kādas, kas tur nu notiek, tad apakšā aktieri palien apakšā, publika to redz. Viņi taisa tos šausmīgos trokšņus. Viss notiek dubultīgi tajā ziņā. Viss aizpildīts ar to, kā gaida galavārdu, ko tur dara. Notikums bija tiešām, manuprāt, gadsimta vērts. Kad Karlo Goci bija 250 gadu jubileja, tad šajā izrādē spēlēja divi sastāvi uzreiz ar viesiem.

Kārlis Krūmiņš: Kā tas ir – ar viesiem?

Anta Krūmiņa: Viesi bija visi režisori, kuri bija pārvērsti tajās statujās, kas tur ir, pārakmeņojušies stāvēja ar baltiem palagiem uz postamentiem. Kārlis Sebris skaitīja lielu monologu, kas tur bija. Tur bija ļoti daudz muzikālo numuru. Citi mācījās, citi nē. Vārdu sakot, notikums bija ļoti liels.

Izrāde sākās vienpadsmitos vakarā. Nakts izrāde tā bija ar visiem pekstiņiem, ar vārītām sardelēm, ko Smeraldīna tirgoja aiz skatuves. Viss notika. Tas bija patiešām azartiski.

Kārlis Krūmiņš: Kā ar aktiermeistarību? Delartiskā un reālpsiholoģija...

Anta Krūmiņa: Šinī gadījumā tas, pēc mūsu izpratnes, kas notika uz skatuves skatuvē, viss bija teatralizēti, bet sadzīves momenti toties itin visi atkal tīri sadzīviski, kā tas ir. Bezgala interesanti bija visi kostīmi. Kostīmu māksliniece bija Lija Rage, Dailis Rožlapa bija dekorators un režisors bija Nikolajs Šeiko. Divi sastāvi mēs bijām un spēlējām reizē, brīžiem viens, brīžiem otrs un beigās brīžiem arī abi reizē. Cik mēs bijām dubultīgi, tik mēs arī bijām dubultīgi – visādi. Vienojās ar režisoru, un naktī gāja vaļā.

Kārlis Krūmiņš: Vai tu vari raksturot, kas ir tas "teatralizētais"? Katrs to droši vien varētu definēt citādi.

Anta Krūmiņa: Drusciņ piepacelti, drusciņ falši.

Kārlis Krūmiņš: "Falši" tas būtu kā pasmaidot par tēlu?

Anta Krūmiņa: Jā, tā drusciņ. Piemēram, Edgars Liepiņš bija Trufeldiro, viņš eleganti ar mēli, ar dekorācijas mēli mazgāja trepes, rāpjoties atpakaļ. Efekts pilnīgs. Jauki tādi momenti.

Kārlis Krūmiņš: Bet maskas?

Anta Krūmiņa: Dažiem personāliem bija maskas, citiem nebija maskas un tā tālāk. Mēs ar Tamāru Soboļevu dublējāmies. Viņa ir nospēlējusi no rīta. Es atnāku, un man izrādē ir kaut kas nesaprotams. Sākās skats. Teksts: "O, Renso miris, duncis asinīs." Man visi kolēģi, kas tur apakšā, visi kliedz: "Runcis, runcis!" Izrādās, ka Tamāriņa ir pateikusi, ka runcis asinīs. Bet to nepaturēja kā efektu, to režisors iznīcināja. Bet notikumu toreiz bija ļoti daudz. Varat iedomāties, Sebris uznāk uz Jaunatnes teātra skatuves un runā monologu. Tā kā tādi momenti ir bijuši.

Kārlis Krūmiņš: Dauzīšanās.

Anta Krūmiņa: Azartiski.

"To dažu izrāžu dēļ es alkstu teātra"

Kārlis Krūmiņš: Varbūt es varu pajautāt, kas tev ir paticis no tā, ko tu esi redzējusi kaut kad?

Anta Krūmiņa: Par iepriekšējo sezonu?

Kārlis Krūmiņš: Varbūt arī tālāk, par jebkuru izrādi, kas ir iespiedusies spilgtāk atmiņā.

Anta Krūmiņa: Es vispirms varu pateikt to, ka es apbrīnoju neatkarīgo teātru aktierus, viņu neatlaidību. Es neesmu citos teātros redzējusi, bet Ģertrūdes ielas teātrī es esmu redzējusi vairākas izrādes. Godīgi sakot, man ir visas patikušas, bet ne pagājušajā sezonā. Pirms tam. Man ir patikušas ne tikai izrādes, bet arī atmosfēra, arī publika, kas tās izrādes skatās. Bet tas ir, runājot par neatkarīgajiem teātriem un konkrēti par Ģertrūdes ielas teātri. Bet par pagājušo sezonu, man ļoti patika "Pūt, vējiņi!" izrāde. Es vēlreiz saku – izrāde. Es redzēju ierakstu, un man bija skumji, bet izrāde man ļoti patika. Mani pārsteidza "Ferdinands un Luīze". Es pilnīgi attaisnoju šo visu lidošanu un šos akrobātiskos trikus, un tanī pat laikā es apbrīnoju aktierus, meistarību, tehnisko pusi, varēšanu. Manā laikā mēs nevarējām tā. Mēs bijām trenēti, bet ne tik – mēs nevarējām tā. Tie man bija no iepriekšējās sezonas spilgtākie iespaidi.

Kārlis Krūmiņš: Iepriekšējā sezona jā, bet plašākā mērogā?

Anta Krūmiņa: Man gribētos teikt, ka faktiski tādu graujošu momentu nav bijis. Ka izrāde uz mani iedarbojas varbūt vairāk kā uz kādu citu skatītāju, tā gan ir bijis. Varbūt es vairāk, kaut arī netieši sajūtu, ko kolēģis ir gribējis, kā viņam tas izdodas. Es varbūt esmu pateicīga skatītāja, jo man patīk tas process, ka es skatos izrādi. Man nav tā, ka es varētu sēdēt, skatīties izrādi un kritizēt. Par kritiķi es nevarētu būt. Es aizeju līdzi izrādei, es tajā brīdī neredzu trūkumus, es aizeju līdzi. Toreiz, kad es skatījos "Pūt, vējiņi!", mani satrieca tā izrāde no viena gala līdz otram. Varbūt tā bija kāda sevišķa izrāde, es nezinu, kā citiem.

Kārlis Krūmiņš: Bet tas jau ir ļoti subjektīvi.

Anta Krūmiņa: Es ļoti daudz ko gaidīju no televīzijas ieraksta, bet, es atvainojos, tas bija parasts ieraksts manā uztverē.

Kārlis Krūmiņš: Tā jau saka, ka teātri nevar īsti nofilmēt, var tikai piefiksēt, ka izrāde ir notikusi.

Anta Krūmiņa: Diemžēl [nofilmēt] nevar.

Kārlis Krūmiņš: Varbūt arī labi, jo, ja varētu nofilmēt, tad kāda jēga iet uz teātri?

Anta Krūmiņa: Bet tagad, Kārli, man ir jautājums kā vienkāršam skatītājam, ne vairs kā aktierim, ne režisoram, ne dramaturgam, bet kā vienkāršam skatītājam. Kas visvairāk ir paticis, ietekmējis un kurā teātrī?

Anta Krūmiņa
Anta Krūmiņa

Kārlis Krūmiņš: Man ir bijušas kādas divas vai divarpus izrādes, kas mani ir kaut kādā ziņā satriekušas vai iespaidojušas. Dmitrija Krimova "Dēmons" – laimīgas sagadīšanās dēļ es nonācu tajā izrādē. Tā man ir izrāde, ko es atcerēšos visu mūžu. Es smējos, raudāju, pārdzīvoju, biju izmisis līdzpārdzīvojumā, tā bija brīnišķīga pieredze. Otrs, Kristians Smeds, viņa "Brāļi Karamazovi" (izrāde "12 Karamazovi" – red.), ko viņš bija atvedis parādīt. Tā arī bija satriecoša izrāde, žēl, ka es redzēju vien pusi. Nav daudz tādu izrāžu, kas atstāj satriecošu iespaidu. To dažu izrāžu dēļ es alkstu teātra.

Anta Krūmiņa: Tagad es gribu palielīties. Es redzēju Polu Skofīldu. Viņam bija Maskavā viesizrādes. Es redzēju ar Polu Skofīldu "Karali Līru". Tas arī bija satriecoši. Otrs bija poļu teātra izrāde "Trīs māsas", kur, atbraukusi mājās, es momentā sameklēju lugas eksemplāru un skatījos, vai tiešām viņi visu spēlēja. Un izrādās – visa izrāde nospēlēta divās stundās, viss teksts, absolūti visi notikumi. Nekas nebija sasteigts, absolūti. Neticami, pilnīgi neticami, cik ārkārtīgi spraigi. Izņemot dažus momentus, kas pats par sevi bija satriecoši, ka aktieri paralēli spēlē katrs savu tekstu, runā katrs savu.

Kārlis Krūmiņš: Ainas paralēli spēlē?

Anta Krūmiņa: Nē, piemēram, ir gabaliņš, un pēkšņi runā nevis viens un otrs, viens un otrs, bet abi runā reizē. Tad tu saproti, ka katram ir sava pasaule un viņam galīgi neinteresē, ko tas otrs teiks vai neteiks, jo katrs ir savā čaulā. Un "Karalī Līrā" mani satrieca tas, ka Līrs ar Nerru ir pirms kuras tās meitas apmeklēšanas. Viņš sēž proscēnijā. Aizkars ir ciet, un visi domā, ka tagad tā pārbūvēs to dekorāciju. Klusums zālē. Un viņš sēž. Nu jau tas klusums pāriet tādā čalā. Viņi sēž. Tā baigi jocīgi – tur tehniski traucējumi vai kas par lietu, kāpēc nenotiek darbība tālāk. Jautājumi visādi. Izčalojas visi, sarunājas. Viņi joprojām tur ir divi vien. Un aizkars neveras vaļā, neveras vaļā. Pamazām zāle apklust un iestājas absolūts klusums, stindzinošs klusums. Un tad atveras skatuve un darbība notiek tālāk. Es nezinu, cik tas bija ilgi, cik minūtes.

Tas stindzinošais klusums, viņš tā iedarbojas, jo tu pārdzīvo visu – ikdienišķo, neikdienišķo, visas tās domas, kas tev ir bijušas un aizgājušas.

Un tu atslēdzies un koncentrējies tikai uz to, kas notiks tālāk absolūtā klusumā, absolūti piederīgs tam mirklim, kas tagad būs uz skatuves. Tie man arī ir neaizmirstami mirkļi, bet tas bija ļoti sen.

Kārlis Krūmiņš: Kā tu domā, vai šodien tā var uz skatuves?

Anta Krūmiņa: Laikam nē. Ir cits laiks. Mēs esam daudz steidzīgāki. Mums nav laika.

Kārlis Krūmiņš: Nav laika klausīties klusumā, nav laika gaidīt.

Kā modināt temperamentu?

Kārlis Krūmiņš: Parīt man būs lekcija akadēmijā jaunajiem aktieriem. Viņiem visiem ir ap divdesmit. Kā viņus iedvesmot uz to dauzīšanos? Viņi visi grib tik nopietni dažreiz. Kā to temperamentu modināt?

Anta Krūmiņa: Ar šo iekšējo atraisīšanu ir ļoti grūti, lai kļūtu brīvi un griboši, varoši.

Kārlis Krūmiņš: Drosmes jau netrūkst, bet kā atraisīt temperamentu?

Anta Krūmiņa: Kurš kurss viņi ir?

Kārlis Krūmiņš: Otrais.

Anta Krūmiņa: Nu tur jau kaut kam tā kā jāpašķiļas. Es ļoti atvainojos, mani no pirmā kursa meta ārā.

Kārlis Krūmiņš: Par ko?

Anta Krūmiņa: Vienkārši stulba biju aktiermeistarībā.

Kārlis Krūmiņš: Vai tad kāds pirmajā kursā ir gudrs aktiermeistarībā?

Anta Krūmiņa: Kā redzams, citi bija gudrāki. Bet toreiz viss bija citādāk. Mēs arī beidzām tikai četras meitenes.

Kārlis Krūmiņš: Bet kā tad neizmeta? Meta, meta un neizmeta? Varbūt tas bija iestudēts, kā jau teātrī, lai pabiedētu?

Anta Krūmiņa: Nē. Toreiz ļoti nežēlīgi atskaitīja, vienmēr ļoti nežēlīgi, nevis tā kā tagad. Ļoti nežēlīgi. Es domāju, ka dažam labam nodarīja pāri tādā ziņā. Es arī paliku uz liela jautājuma. Cik es tagad esmu atšifrējusi no seniem laikiem un no runām, tad es sapratu, ka Kārlis Pamše iestājās par mani, lai vēl nemet galīgi ārā. Tad es arī tiku līdz beigām. Nē, nē, tas tā viss citādāk izvērtās vēlāk, par labu man. Kā lai atraisa – nezinu. Droši vien es arī neko nevarēju izdarīt, bet nu otrajā kursā kaut kas jau šķīlās, tur kaut kas jau bija citādāk. Otrais kurss toreiz bija pēdējais kurss, no kura atskaita, pēc tam trešajā, ceturtajā vairs neatskaita.

Kārlis Krūmiņš
Kārlis Krūmiņš

Kārlis Krūmiņš: Kas notika?

Anta Krūmiņa: Pirmajā kursā bija ļoti daudz etīdes. Kaut kādā veidā man laikam nelaimējās. Nebija ne interesanti, nekas.

Kārlis Krūmiņš: Un otrajā kursā kas bija?

Anta Krūmiņa: Otrajā kursā sākās fragmenti, mainījās arī pedagogi. Tā citādāk viss bija. Jā, jā diezgan nežēlīgi. Tagad vairāk auklējas, es atvainojos.

Kārlis Krūmiņš: Kā nu kurš, un kā kurā kursā.

Anta Krūmiņa: Tā kā ir bijis visādi.

Kārlis Krūmiņš: Recepti es nedabūju diemžēl.

Anta Krūmiņa: Atbildi nedabūji. Es nemāku. Cik tad tajā kursā studentu ir?

Kārlis Krūmiņš: Šajā kursā daudz, 27. Bet tas ir neparasts gadījums.

Anta Krūmiņa: Ak, Dievs.

Kārlis Krūmiņš: Tas ir ļoti daudz, vismaz kā es to saprotu. Cik jums bija kursā?

Anta Krūmiņa: Tika uzņemti 15 vai 16, un kādi 10 bija rezerve, kuri nāca uz meistarību. Pirmajā pusgadā atskaitīja, pirmā kursa beigās atskaitīja, un no tiem neklātniekiem jau pievienojās. Otrā kursā atskaitīja laikam tikai pāris, un mēs palikām 11 puiši un 4 meitenes. Diezgan nesaudzīgi, vai ne? Es domāju, ka, ja 20, viņi jau arī nemaz nevar tā, tas ir daudz. Es domāju, šī atraisītība un viss, ko tie pedagogi prasa, tas tomēr ir intīms process, ir jābūt tā kā tuvāk visam. Viņu ir 20, un katram ir savi untumi, savs raksturs. Es varu lepoties. Mūsu kurss bija vienīgais Aleksandra Leimaņa aktierkurss. Viņam tikai režisori bija visu laiku bijuši, viņš audzināja tikai režisorus.

Kārlis Krūmiņš: Es arī esmu jaunais, mācu vēl jaunākus. Ko tu novēlētu man un maniem studentiem, lai mums vieglāk orientēties visos neparedzamajos nākotnes virzienos, tai skaitā tehnoloģiskajos?

Anta Krūmiņa: Es gribētu teikt, lai paliek tehnika tehnikai! Tehniku droši vien var izmantot visādi, un būs, kas arī to izmanto – tehniku tehnikas dēļ. Bet lai tomēr paliek aktieris tas galvenais un tomēr šis dzīvais, cilvēciskais moments! Dzīvs aktieris dzīvā izrādē. Lai dzīvo aktieri! Bez režisora nevar aktieris dzīvot, aktierim ir vajadzīgs arī dzīvs režisors. Jā, un es neatkāpšos no saviem vārdiem, ka ir vajadzīgs arī dzīvs dramaturgs, kas jūt elpu. Tad aktieris arī jutīs dramaturga un visu savas dzīves elpu. Es par to dzīvo.

Kārlis Krūmiņš: Paldies, Anta! Bija prieks tevi satikt šajā pēcpusdienā.

Anta Krūmiņa: Kas to būtu domājis, ka mums kādreiz ceļi krustosies šādā vai tādā situācijā konkrētā, zināmā mērā divvientulībā.

"Teātra Atlanti cauri laikiem"

Vairāk

Saruna tapusi Latvijas teātra darbinieku savienības projektā "Teātru Atlanti cauri laikiem. Teātra garša" ar Valsts kultūrkapitāla fonda, alusdarītavas "Valmiermuiža un LKA Eduarda Smiļģa Teātra muzeja atbalstu. Sarunas sagatavoja Madara Melne-Tomsone.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti