Ilgstspējīgi materiāli. Kādreiz lietotas lietas
Balti mežģīņu raksti, baltas zvaigznes un seģenes piepildījušas Liepājas Leļļu teātra skatuvi. Viss ir tik balts, ka uz tā fona koši izceļas lelles un citi tēli, kuri parādās izrādes laikā. Liepājā ir sava pieeja scenogrāfijas un tēlu veidošanas procesam, pat mazliet pajokojot par savām ilgtspējas materiālu izmantošanas metodēm.
"Ļoti vienkāršiem paņēmieniem ir maksimāls efekts, man atliek tikai skriet un meklēt kā parasti, latviski sakot, "sustainable" (ilgstspējīgs – no angļu valodas), no lietotiem materiāliem arī rūķīši, kas kādreiz kādam bijušas mīļmantiņas, kas atrasti pamesti kādas veikala kastes dibenā, pa visiem uzlaboti.
Man ļoti patīk darboties ar šo komandu, tādi asprātīgi cilvēki," saka Kalita.
Baltus mežģīņu pārklājus vai galdautus Liepājā vairs neatrast, joko Ivonna, jo viss vērtīgais no lietoto preču veikaliem būšot jau aiznests.
"Šķita, ka par Margaritu Stārasti visu zinu." Taču nē
"Ziemassvētku pasaka" ved skatītājus uz rūķu ciemu Zvārguļu gravā, kur trīs rūķi, Zilcepuris, Zaļcepuris un Brūncepuris, gatavojas Ziemassvētkiem. Jaunākais iestudējums Liepājas leļļu teātrī radīts pēc Margaritas Stārastes pasakas motīviem.
"Tā situācija ir ļoti bēdīga, jo mēs paši savus varoņu esam aizmirsuši vai tos nezinām, ļoti skatāmies visos citos iespējamos virzienos...
Tas ir tāds virsuzdevums, kam ķērāmies klāt – atrast kaut ko. Man pašam bija liels pārsteigums, jo šķita, ka par Margaritu Stārasti visu zinu, bet tā man šķita līdz brīdim, kad atradu Margaritas Stārastes "Ziemassvētku pasakas"," atzīst režisors Ģirts Šolis.
Tā režisora rokās nonākušas 1943. gadā izdotās Margaritas Stārastes "Ziemassvētku pasakas", kas tad arī iedvesmojušas radošo komandu.
"Bija burvīga tieši Ziemassvētku pasaka, nevis ziemas, bet Ziemassvētku pasaku sērija. Atlika vien izvēlēties atbilstošāko pēc noskaņas, varējuma un tehniskajām iespējām. Izvēlējāmies pasaku par trim rūķīšiem, kas ir tāds ļoti laikmetīgs spogulis par sabiedrību, kur daudzi zina, kā labāk vajag darīt un ko mums nevajag – daba, sniegs nepatīk un vēl sazin kas," teic Šolis.
Pieaugušie varēs sev ieraudzīt kādu atpazīstamu joku un lietu, ģimenes varēs jauki pavadīt kopā laiku, katram būs, par ko parunāt un par ko iesmiet."
Radīja slapjdraņķa dziesmu
Dziesmu vārdus un mūziku izrādei radījis Mikus Frišfelds. Arī viņš mazliet joko par to, kā iestudējums tapis un cik daudz sirsnīga prieka atmosfērā radošā komanda strādājusi, uzburot kopā ar aktieriem, piemēram, slapjdraņķa tēlu un dziesmu. Rūķu neapmierinātība ar sniegu un salu izraisa Sala tētiņa un Sniega māmuļas dusmas un aiziešanu, atstājot ciemu slapja atkušņa varā. Svētku noskaņa nu ir izbojāta.
"Es no sākuma, kad izlasīju, man likās, ka gabals būs par globālo sasilšanu, jo rūķiem tiek atņemta ziema. Režisors man tās domas ātri nomainīja, tas tā, par humoru runājot. Tad ir tādi uzdevumi, piemēram, slapjdraņķa dziesma – ir četras dziesmas izrādē, bet tā man ir vismīļākā.
Dziesma ir skaista, bet jāuztaisa dziesma, kas rada tādu – veeeee sajūtu, tāds piedāvājums bieži negadās," stāsta Frišfelds.
Slapjdraņķi baltajos Ziemassvētkos neviens negrib redzēt, taču, piemēram, pie jūras Liepājā ne vienmēr izdodas piedzīvot baltus svētkus, tad nu gribējies tos uzburt, stāsta režisors un mūzikas autors.
"Vismaz izrādē, lai ir sniegs, ledus. Ja liepājniekiem nebūs uz ielas, tad vismaz leļļu teātrī būs balti Ziemassvētki.
Lai kontrasts ir pilnīgs, lai tas prieks par to sniegu ir kārtīgs, tad jābūt izpratnei par to, kas ir slapjdraņķis. Var jau būt, ka notiek brīnums, ka ir tikai balti Ziemassvētki."
Pirmizrādi iestudējums Liepājas leļļu teātrī piedzīvo šajā nedēļas nogalē. Rūķīšu tēlos iejūtas Vija Mežale, Madara Enkuzena un Denisa Braša. Sapratuši savu kļūdu, rūķi lūdz piedošanu, solot cienīt ziemas burvību. Mazā Zvaigznīte ziedo savu mirdzumu sniegam un palīdz atgriezt ziemas brīnumu. Ciemā atkal valda prieks un balti Ziemassvētki.
