"Ko mēs esam iemācījušies? Vai mēs esam sevi stiprinājuši un iznākuši no tā labāki, gudrāki?" Šis režisora Regnāra Vaivara jautājums diskusijas dalībniekiem ietver gan to, kā pratām vadīt krīzes situāciju, kā tas nācās, ka sabiedrība sadalījās vakseros un antivakseros, ko nācās piedzīvot mums ikkatram un mediķiem? Un vai šobrīd kovidlaiks būtu vienkārši jāaizmirst, jo ir jau laika atstatums?
"Nu es negribētu teikt, ka ir laika atstatums, jo joprojām mums slimnīcā ir pacienti, kurus mēs ārstējam no Covid-19, tikai un vienīgi no Covid, tā kā laika atstatuma vēl nav." Tā uzskata viena no diskusijas dalībniecēm Vidzemes slimnīcas ārste infektoloģe Anna Miranovska.
"Mācība ir tāda, ka cilvēks nav radības kronis. Viņš visu nezina. Otrkārt, mēs neesam visspēcīgi. Cilvēki ir mirstīgi. Mums, ārstiem, un arī visiem cilvēkiem visu mūžu jāmācās, ir jāpieņem, ka kāds ir gudrāks par tevi un ir izdomājis to, kas var palīdzēt tev, nevis klaji to visu noraidīt," skaidro Miranovska.
"Ticēt zinātnei! Tantītes ko pļāpā – tāda vīrusa nav, to izdomājuši peļņas dēļ, tās ir pēdējās muļķības, zinātnieki ir pierādījuši, ka vīruss ir, tas nodara lielu ļaunumu un ar viņu ir jādara, kā māca zinātne," to, ka šobrīd būtu jārunā par šo vīrusu un nevar tā vienkārši aizmirst šo laiku, uzsver arī vēl viens diskusijas dalībnieks, ārsts Anatolijs Danilāns. "Vīruss mainās, tagad omikrons ir savādāks, kā bija sākumā, un nupat atkal iet jauns vilnītis, ne tik liels kā sākumā, mainījies, bet atkal nāk virsū."
Diskusijas fragments: "Esmu dzirdējis tādus apgalvojumus, ka tas, ka Covid šķietami ir uzveikts un par to tiek runāts arvien mazāk, ir ne tikai mediķu nopelns, bet lielā mērā arī nopelns tam, ka sākās karš, un masu mediji, cik viņi aktīvi rakstīja par Covid, tik aktīvi sāka rakstīt par karu, un šī problēma tā kā aizgāja prom…"
To, ka pandēmijas laikā kļūdas bija un no tām būtu jāmācās, lai jauna viļņa gadījumā būtu pareizāka rīcība, vērtē arī sociālatropologs Andris Saulītis.
"Tas svarīgākais ir nevis atcerēties pandēmiju, bet ņemt vērā lietas, kuras mums turpmāk palīdz dzīvot un eksistēt. Man šķiet, ka mēs pandēmijas laikā tomēr esam iemācījušies toleranci. Mēs esam iemācījušies klausīties citu viedokļos, jo mums nebija variantu. Mēs ieraudzījām nepatīkamas lietas sabiedrībā. Mēs ieraudzījām diezgan skarbas attieksmes vienam pret otru, bet es domāju, ka lielā mērā lielāka daļa sabiedrības tomēr spēja sadarboties un būt arī pacietīgai. Ir svarīgi domāt par to, lai mēs esam gatavāki nākamajām pandēmijām," norāda Saulītis.
Bet par ko un kāda tad būs jaunā izrāde "Burbulis"? Režisors Regnārs Vaivars stāsta, ka to veido intervijas ar ārstiem, medmāsām, pacientiem, ar cilvēkiem, kuri potējušies un kuri bijuši dedzīgi antivakseri.
"Šīs te intervijas veido to, ko sauc par lugu, kuru es uzrakstīju. Vairāk ir fakti, stāsti, notikumi." Režisors arī atzīst, ka šie divi kovida gadi, tas, kādi mēs bijām, kā rīkojāmies, ir arī savā ziņā sabiedrības spogulis.
"Interesanti ir pilnīgi noteikti tas, kā rīkojas cilvēki ekstremālās situācijās, jo to var zināmā mērā salīdzināt ar tādu atrašanos kara darbības zonā, kur cilvēks visu laiku ir pakļauts nāves riskam, un arī ekstremālos apstākļos viņš grib normāli dzīvot, viņš grib smieties, viņš grib mīlēt, viņš grib visu. Man liekas, ka tādos apstākļos ir daudz pateicīgāk pētīt cilvēku, jo cilvēks daudz vairāk paveras, tas jau ir tas, ar ko teātris nodarbojas – pēta cilvēkus, pēta sabiedrības samilzušās problēmas, kaut kādā veidā palīdzot tās risināt, vai mazināt šos simptomus. Tas, kas notika šos divus gadus kovidnodaļās, tas arī ļoti daudz ko pasaka ne tikai par cilvēku, tas arī daudz ko pasaka par Latviju, par mūsu spēju organizēties, vai mūsu vadoņu tā kā spēju mūs organizēt, nu jā, tas tāds sociāls pētījums," skaidro režisors.
Sociālantropologs Andris Saulītis vērtē, šobrīd ir svarīgi runāt par šo laiku, arī ar mākslas valodu, bet šo režisora izvēli viņš arī vērtē, kā ļoti drosmīgu.
"No režisora puses tas ir ļoti drosmīgs lēmums, iestudēt šādu izrādi šajā laikā, kad tam vairs nav pievērsta sabiedrības uzmanība. Drosmīgs lēmums arī no teātra, jo vai cilvēki to grib dzirdēt, vai cilvēki grib nākt uz izrādi par to, ko mēs vairs īsti negribam dzirdēt, jo tās lietas nebija patīkamas, bet es ceru, ka man pievienosies daudzi citi skatītāji, jo man interesē, kas šai izrādē pēc zināma laika atklāsies par mums," saka sociālantropologs.
Te gan jāteic, ka skatītāju interese ir un pirmās izrādes jau ir izpārdotas, un netrūkšot jau arī humora devas.
"Ļoti gribas, lai cilvēks atrod to veidu, kā čakarēt kovidu, ka cilvēks vienkārši ir gudrāks, radošāks par vienu trulu, mazu radībiņu," uzsver režisors.
Pirmizrāde kovidlaika "Burbulim" būs nākampiektdien, 28. aprīlī, Valmieras laikmetīgās mākslas telpā "Kurtuve".
