"Ar izrādes režisoru Henriju Arāju mēs pieķērāmies, tā sacīt, no otra gala, sākot ar tādu vienkāršu sinopsi, ka viss ir skaidrs, ka šī ir traģēdija, ka tur būs kaut kas traks. Nevis taisīt no kā drāmu un notikumu secību līdz traģēdijai, bet sākt ar notikumu, kā jau notikušu, sākt ar to smagumu. Taisīt to kā tādu sekciju, notikuma vivisekciju, kur mēs redzam tos orgānus, daļas, kas lika rasties šīm attiecībām situācijai, notikumam. Jā, tāda personības un ģimenes autopsija, kas pārtulkojas tiešā vizuālā autopsijā," scenogrāfs komentē izrādes tapšanas procesu.
"Jā, lai gan luga izklausās dramatiska un tāda baisa, tomēr mani piesaistīja, ka tur ir arī tas komiskais elements, ko autors [Mariuss fon] Maienburgs ir ielicis. Ir šis jauneklis, kurš pēkšņi ir atklājis trīs tūkstošus gadu vecus grieķu filozofa Hērakleita rakstus un tos sāk lasīt kā ekstrēmisma manifestu. Tur ir kaut kas tāds diezgan smieklīgs, un šis pretstats arī kalpoja, risinot galvenā varoņa Kurta pasauli. Tur ir šis kontrasts – no malas tas ir puisītis bītlenē ar grāmatiņu rokās, bet iekšpusē tas ir kings (no angļu val. king – karalis, – red.), kuram uz mazā pirkstiņa griežas visa planēta," stāsta Kulpe.
Sniega bumba, kas joprojām veļas
Scenogrāfija nav bijusi jaunā mākslinieka bērnības sapnis. Kulpe mācījies Jaņa Rozentāla Mākslas skolā, bet līdz ar absolvēšanu viņam nācies sastapties ar vilšanos vizuālajā mākslā, ticības zaudēšanu un vispārēju nihilismu, kas radījis vajadzību atrast sev kaut ko jaunu un nezināmu. Tā Kulpe nonācis līdz teātra scenogrāfijai un atklāj, ka pirms studijām Latvijas Mākslas akadēmijā teātris viņam esot bijis diezgan vienaldzīgs.
"Joprojām es neesmu lielākais fans, bet, jā, teātris man ir tāda nezināmā teritorija joprojām, kur veidot jaunus savienojumus, meklēt jaunus risinājumus un salikumus,"
savas sajūtas par teātri atklāj Kulpe.
Kulpe atzīst, ka pirmais gads akadēmijā esot bijis sarežģīts un izaicinošs, jo, lai gan interese ir bijusi, grūtības sagādāja sava rokraksta, metodes un piegājiena atrašana.
"Un vēl man nenormāli kaitināja maketu taisīšana. Es domāju, nu kur es esmu atnācis, pie kaut kādiem kartona griezējiem! Bet tad tā interese izauga un es rakos tajā dziļāk, caur to arī atradu vēl citas intereses – par literatūru, dramaturģiju kā tādu. Un, jā, tagad tā sniega bumba veļas, un tā mēs esam šeit," par savu ceļu līdz scenogrāfa profesijai stāsta Kulpe.
Radošās metodes un skolotāji
"Robežu pārkāpšana laikam ir viena no radošajām metodēm, ko es piekopju. Es mēģinu tvert nevis pēc tuvākā un paredzamākā, bet skatīties tik tālu, līdz viss lūst kopā un vairs nemeiko sensu (nav saprotams – no angļu val. "doesn’t make sense" – red.).
Varbūt tā nav robežu pārkāpšana, bet paplašināšana. Un tas ir jādara, tas ir veselīgi, tas rada berzes, un berze ir viens no radošuma pamatiem," sava darba metodes komentē scenogrāfs.
"Teātra kontekstā man ir ļoti paveicies ar manām radošajām komandām, pie katras izrādes man ir viens vai divi skolotāji, reizē kolēģi, no kuriem daudz ko iemācīties. Vispār man liekas, katram "es" ir savs skolotājs, katram momentam ir vajadzīga mācība, savs meistars un padoms. Pēdējais, kas man iespiedies smadzenēs, ir frāze, ko teica horeogrāfe Olga Žitluhina, viņa teica: "Nestrādā tik daudz!" Perfekts padoms," spriež Kulpe.
Kritiķa komentārs
"Adriāns Toms Kulpe ir tas gadījums, kad mēs šo jauno scenogrāfu esam ieraudzījuši salīdzinoši nesen. Es domāju, ka, ja režisori turpinās viņu piesaistīt, tad mēs redzēsim daudz ko interesantu.
Un tas, kas, manuprāt, ir atzīmējami, un kāpēc viņš arī ir nominēts, ir tā precizitāte, ar kādu šis jaunais scenogrāfs jūt telpu. Viņš saprot, ko šai telpā vajag un ko tajā nevajag.
Ļoti bieži ir šis princips, ka mazāk ir vairāk, un arī "Ugunssejas" gadījumā šī kapličas vai morga sajūta ir iezīmēta ļoti lakoniski, jo tā telpa nav liela. Tā ir Nacionālā teātra aktieru zāle, bet tas, kā scenogrāfs jūt šo telpu un kā viņš to organizē, kā viņš tajā rada vajadzīgo atmosfēru, – tas ir atzinības vērts," komentē teātra kritiķis Atis Rozentāls.
