Izrādes režisors ir tas pats Jānis Znotiņš, kas veidojis Leļļu teātra "Skeletu Juhanu". "Skeletā Juhanā" manam dēlam Valteram īpaši patika tas, ka bija veseli divi skeleti – viens liels un viens mazs. Jo vairāk skeletu, jo labāk. Tāpēc es īpaši novērtēju, ka līdz ar aicinājumu apmeklēt izrādi saņēmu brīdinājumu, ka skelets būs, bet tikai epizodiskā lomā. Ļoti vērtīgs brīdinājums. Gluži kā "Izrādē smēķē" – gribi nāc, negribi nenāc. Tomēr izrādījās, ka šī ir krāpšana! Pašā izrādē skeleta nebija! Tāpēc gatavoju iesniegumu Cerību Pievilšanas Novēršanas Centram (CPNC). Arī pašu izrādi es gluži nesauktu par izrādi, bet par aizraujošu lekciju.
"Dzīvs" ir par dzīvību. Par tās dažādību. Par to, kas liecina, ka būtne ir dzīva. Elpo, ēd, aug, kustas, izdala atkritumvielas, jūt, vairojas. Protams, pie atkritumvielu izdalīšanas bija gan pirdienu joki, gan kaku joki. Tas šī vecuma bērniem ir lielākais prieka avots. Ainā, kurā Bērziņa tika iegremdēta kaku ēnā, režisoram tika pilnīgi piedoti meli par skeleta klātbūtni. Dinozaura kaku apjoms kompensēja skeletu trūkumu.
Tā kā man ir cieša saikne ar dabas zinībām, tad, protams, pie katras neprecizitātes vēlējos celties un iebilst. Līdzīgi bija kādai meitenei – dēla blakussēdētājai. Izdzirdot, ka Krūmiņš stāsta, ka koki ir vienīgie, kas ēd, ar saknēm uzņemot kaut ko no zemes un lapās uztaisot ēdienu, meitene klusi jautāja: "Kas – viņš stulbs ir? Puķes arī!" Neatceros, vai Krūmiņa definējums bija tieši šāds, bet katrā ziņā viņš piedēvēja jebkura fotosintezējoša auga spējas tikai kokiem. Tā kā arī es pievienojos meitenes jautājumam. Skaļi gan to neteicu un nolēmu atslābt. Kāpēc? Mani tracina vēsturnieki, kas pēc jebkuras mākslas filmas par vēsturiskiem notikumiem nosoda filmas veidotājus par to, ka uz rokassprādzītes bijis attēlots citam gadsimtam raksturīgs bumbulis vai ka konkrētā bikšu krāsa vairāk piedien Aizputei, nevis Grobiņai. Tas nekas, ka kopumā labi izstāstīts stāsts tā, lai skatītājs uzzinātu pamatlietas par šo konkrēto laiku un notikumu. Tādas, ko var atcerēties vēl pēc gadiem. Sajutos kā šī vēsturniece un nolēmu – nē, nē, nepiekasīšos, jo kopumā ar dzīvības procesiem bērni un arī pieaugušie tiek iepazīstināti gana kvalitatīvi.
Dabas zinību skolotāju trūkst. Un teātris kaut drusciņ var aizpildīt šo caurumu.
Priekšnesums savijās ar to, ko var redzēt pašā muzejā. No vienas puses, tas, protams, ir labi. Bet astoņas reizes atgādināt, ka šito un to var apskatīt muzejā, ir drusciņ par daudz. Mazliet atsit "Ugunsgrēku" un produktu izvietošanu. Turklāt man nemaz nešķiet, ka cilvēkam, kurš nopietni dzīvojis līdzi izrādei, pēc tās vēl būs iekšā kārtīgi apskatīt muzeju. Nebija arī – ar dēlu ātri aizgājām līdz kosmonautiem un devāmies prom.
Dēls Valters atzina, ka viņam vislabāk paticis tas, ka loma bija ne tikai aktieru ķermeņiem, bet arī viņu ēnām.
Jā, ēnu izmantošana bija tiešām neparasta. Un es vēlētos asi nosodīt to, ka teātrī kopumā tik maz strādā ar ēnām. Visasākais nosodījums teātra ainavai par to, ka nepastāv Latvijas Ēnu teātris. Manuprāt, tas būtu grāvējs.
Šajā izrādē Valters piedzīvoja pāris pirmās reizes. Viņš pirmoreiz plaudēja līdzi dziesmai. Un pirmoreiz bija ar mieru apsēsties pirmajā rindā, māmuļu atstājot tālāk (bērnu izrādēs, kur vietas nav numurētas, labais stils ir vecākiem nesēdēt akurāt pirmajā rindā, kur, protams, bērnam pieejams labākais skats uz skatuvi). Bet kā parasti pirms izrādes sākuma saņēmu kādus 20 jautājumus – kad sāksies? Sākas 2 minūtes par vēlu. Leļļu teātra "Kādā dienā otrĀdā" šis jautājums atrisināts lieliski – tur uz skatuves ir pulkstenis, kas palīdz saprast, cik tieši minūtes palikušas līdz sākumam.
Pirms "Dzīvs" tieši ar dēlu runājām par dažādiem teātra izrādē iesaistītajiem cilvēkiem. Ja pirms tam viņam bija skaidra aktieru un komponista loma, tad šoreiz izskaidroju, ko dara režisors. Valters ātri saprata, ka režisors ir "viskrutākais". Dēls pārstāv to paaudzi, kas uz teātri iet uzvalkā un nes arī puķes. Nekavējoties tika nolemts, ka šoreiz tās tiks pasniegtas režisoram. Bet Jānis Znotiņš nebija ieradies. Nu ko – pats vainīgs! Lai taisa vēl izrādes un pats arī ierodas – tad dabūs puķes (kuras, kā zināms, ar saknēm uzņem minerālvielas un ūdeni no augsnes un lapās no tā uztaisa sev ēdienu – tāpat kā koki).
