21. martā Rīgas cirkā pirmizrādi piedzīvos Paulas Pļavnieces iestudējums "Nebiju. Nezinu. Neatceros", kura pamatā likta Viktora Arāja tiesas prāva. Bet Nacionālajā teātrī režisore gatavo izrādi "Garderobisti".
Ieva Struka: Ja man jāsaka maza vizītkarte par tevi, es to veidotu šādiem vārdiem: tu piederi tai jauno režisoru paaudzei, varbūt vienkārši esi tāds cilvēks, kura darbi ir zināmāki par tevi pašu; ja saka nosaukumus: "Jubileja’98", "Lutišķi. Simtgade", "Vecmāmiņu valsts", "Sidraba šķidrums", "Miega peles" – vismaz teātra mīļotāju auditorijā noteikti cilvēki ir gan redzējuši, gan dzirdējuši, bet tu pati es palikusi mazliet malā. Vai tā ir apzināta pieeja, ka necenties veidot skaļu publicitāti un ļauj runāt darbiem? Vai tā ir apstākļu sakritība, esi centusies vērst uzmanību uz kaut ko citu, tev tas [atpazīstamība] nav svarīgi?
Paula Pļavniece: Es patiesībā par to neesmu domājusi, ka kāds tēls būtu jāveido. Daru to lietu, kas man patīk, runāju par tām lietām, kuras man, dzīvojot, šīs paaudzes cilvēkam, šajā laikā, ir svarīgas. Pēc vienas seko nākamā, un ir jauna interese un lieta, ko gribas risināt. Varētu teikt, ka tajās starpās nesanāk laika par to padomāt, jo esi tik pārņemts, tādā labā šī vārda konotācijā, ar to, ko tu dari, dedz tajā brīdī, esi aizņemts. Bet kopumā es to laikam uztveru kā komplimentu. Man vienmēr ir patikuši cilvēki, par kuriem runā viņu darbi, tāpēc manā pasaules izpratnē tas liekas pat pareizi. Tur noteikti ir stāsts par auditorijām. Pārsvarā darbojos nevalstiskajā sfērā, un tas ir vajadzīgs, pat forši – kaut kā pavērt tās durvis un sapludināt auditoriju. Ar to es gribēju uzsvērt, ka nevalstiskajā sfērā droši vien ir nedaudz citādāks stāsts. Esmu daudz pamanījusi skatītājus, tās pašas sejas, dažādās kultūras iestādēs, absolūti dažādos pasākumos, gan uz pieaugušo, gan bērnu un jauniešu lietām, paldies viņiem.
Man liekas, kad gan režijas, gan aktiermākslas studenti beidz studijas, tā centrtiece – Rīga, ir ārkārtīgi spēcīgs faktors. Nenoliegšu, ļoti augstu novērtēju Daugavpils teātra repertuārā regulāri redzamo tavu vārdu. Šī ir ļoti profesionāla pieeja dzīvei – ja tu savā profesijā vēlies ko sasniegt, tu nevari cīnīties tikai un vienīgi pa Rīgas skatuvi, tev ir jātrenē tie muskuļi un jāstrādā, un tas ir brīnišķīgi, ka jauni latviešu jaunieši dodas mijā, vienlaikus arī savā profesionālā izaugsmes ceļā, uz Daugavpili un strādā tur. Un strādā ar interesantām un tur nebijušām tēmām, man tas jau pirms vairākiem gadiem likās ļoti būtiski. "Jubileja’98" tev atnesa arī profesionālos panākumus. Kā tas bija, jaunam "bērnam" ierasties Daugavpils teātrī un būt par režisoru?
Droši vien tur ir tā lieta, ko saki – jaunam bērnam – tas sevī ietver to, ka šis jaunais cilvēks varbūt līdz galam neapzinās, uz ko viņš parakstās, bet labā ziņā. Ne jau mani tur sagaidīja kaut kas bargs, baiss. Drīzāk ļaušanās dzīvei. Tas notika tā: mans kursa biedrs, kurš arī tai brīdī bija tikko beidzis akadēmiju, Georgijs Surkovs, bija uztaisījis tur diplomdarba izrādi, izdomājis, teātra vadība un Daugavpils pilsēta to atbalstīja – veidot festivālu "Telpa Daugavpils". Georgijs uzaicināja mani – nu kāpēc ne, vasaras piedzīvojums, avantūra! Mēs nonācām Daugavpils cietoksnī, kur ir tā šarmantā, harismātiskā vide. Es uztaisīju to, ja tā var nosaukt, performanci, mini izrādi "Tur", kas iepatikās teātra vadībai, kura arī mani paaicināja. Protams, ar šodienas prātu es to apsvērtu vairāk, plusus un mīnusus, bet tajā brīdī, tikko pēc akadēmijas, vispār nedomājot, visu ko tev dzīve piespēlē, tu ņem. Tā es tur nonācu. Un skaidrs jau, ka tajā brīdī tās tēmas un lietas, kas mani interesēja, bija kaut kas, kas katram cilvēkam ir raksturīgas, no sevis neaizbēgsi. Teātra vadība ļoti jauki to arī ņēma pretī un neuzlika nekādus rāmjus un ierobežojumus. Un tā pa vienai izrādei tas kaut kā pavērsās. Skaidrs, tu uztaisi vienu izrādi, iemīli vienu aktieri, otru, trešo, tad iepazīsti – ir taču vēl ceturtais un piektais, un pilsēta sāk šķist simpātiskāka aizvien, ar katru iestudējumu. Tā tas ceļš arī turpinās.
Domāju, ka teātra nozīmē šarms Daugavpilī pilnīgi noteikti ir. Arī manām jaunības atmiņām pieder pirmais "Homo Novus" festivāls, domāju, tur leģendas ir gan pilsētas pusē, gan visu manas paaudzes teatrāļu pusē, to nevar aizmirst. Došanās ārpus centra ir brīnišķīga un ļoti vajadzīga lieta, bet, protams, Daugavpilī ir savs konteksts, auditorija. Šajā sakarā gribu jautāt, ja tev akurāt pēc nedēļas būtu jādodas strādāt tur, zinot visus apstākļus, kas būtu tā tēma, par kuru tu gribētu runāt, kuru tu saredzētu kā uzdevumu?
Zinot sevi, es nekur neizbēgtu no tā, ko tu saki par netaisnīguma sajūtu, ko mēs piedzīvojam, tieši par Ukrainu, situāciju tur. Skaidrs, ka mēs jau apzināmies, jo tuvāk robežai mēs nonākam, jo tie jautājumi ir saasināti. Droši vien jāmin arī izrādes "Lutišķi. Simtgade" piemērs, protams, nav iespējams salīdzināt, bet arī kaut kādā ziņā ļoti asa un tam reģionam varbūt sāpīga tēma. Tomēr caur mākslas valodu un formu, ko izvēlies, zinot arī atsauksmes tur uz vietas – tas rezultāts bija. Man gribas domāt, ka teātra zālē tajā brīdī tas sabiedrību saliedēšanās motīvs notika. Šī situācija pasaulē to akcentē vēl vairāk, domāju, no šīs tēmas es nekur neaizbēgtu. Droši vien būtu jautājumi par formu un mediju, caur kuru to darīt. Protams, galvenais medijs ir teātris, bet, teiksim, jautājums par to dramaturģisko ietvaru un formu, kā to risināt.
Runājot par dramaturģiju. Es nevaru neredzēt, ka tavu radošo biogrāfiju veido principā šodien rakstīti darbi par šodienu, turklāt patiešām reti latviski, tā varbūt varētu teikt. Ļoti Latvijas kontekstā ievietoti darbi par mums pašiem šodien. Vai tas ir apzināti, vai tā ir apstākļu sakritība? Ja tev tomēr būtu jāstrādā ar klasisku materiālu, nav teikts, ka ārzemju, tikpat labi latviešu, tu varētu par šodienas problēmām runāt arī pastarpināti, ar klasisku materiālu? Tu esi otrais cilvēks, ko es redzu, kurš nemēģina dekonstruēt, teiksim, "Otello"...
Varbūt tas ir pagaidām. Kurš to lai zina. Pagaidām esmu savā ceļā tur, kur esmu. Bet jā, tu, man liekas, arī ļoti precīzi noformulēji par manām šī brīža sajūtām, mana vecuma cilvēkam dzīvojot Latvijā. Bet kāpēc tas tā ir noticis, nāk no tā, ka man visbiežāk pirmā ir ideja, nevis dramaturģiskais materiāls. Ir ideja, un skaidrs, ka to ideju bieži vien ir vieglāk salāgot, par to runājot ar kādu dzīvu dramaturgu, domu biedru, varbūt vienaudzi, kas ir šeit. Tad tā ideja, kuras iedīglis tevī ir, lēnām, pa klucītim veidojas, un tā arī tas materiāls uzrakstās. Vēl to ceļu es neesmu gājusi, kur ir ideja un tad, šķirstot tūkstošiem lapaspušu, nonāk līdz materiālam, bet kas to lai zina. To gan varu teikt, ka man ir mīlestība pret oriģināldramaturģiju, tā ir mana lieta. Man ļoti patīk tas process, viņš ir grūts, bieži vien strādājot ar oriģināldramaturģiju domāju: un vēl šis tagad jāizdara... būtu paņēmusi gatavu lugu, kur jau skaidrs, ka viņa gadu desmitiem strādā pati par sevi! Materiāls top no nulles, svaigs un jauns, un skaidrs, ka viņš jau nav pārbaudīts. Mēs esam tie, kas viņu pārbauda, un es nezinu, cik ntās stundas ir pavadītas, mainot lapaspuses vietām, kaut ko dzēšot. Droši vien paņemot lugu, kas sevi jau ir pieteikusi labu esam, sabiedrības apstiprināta kā strādājoša dramaturģija, tur tas izpaliek. Tajā ir kaut kas ļoti izaicinošs, labā ziņā izaicinošs, un kaut kas ļoti simpātisks. Protams, pēc tam, kad šis materiāls ir tapis no idejas, kur mēs ar Justīni Kļavu vai Klāvu Melli esam stundām sēdējuši un domājuši, kad tos materiālus tulko, kā tas ir "Jubilejas" vai "Marijas un zibens" gadījumā, un viņi nonāk ārpus Latvijas, tas gandarījums ir vēl lielāks, jo zini, ka materiāls ir tapis no tās idejas, ka nav bijis, ka kāds man to materiālu atsūtījis izlasīt, vai es viņu gribu iestudēt, nē, mēs esam divatā apsēdušies un domājuši, kas tur varētu būt, kāda varētu būt stāsta līnija, darbojošās personas… Skaidrs, ka tajā brīdī liekas, ka tas ir kaut kas!
Bet šādos gadījumos, kad tu strādā kopā ar dramaturgu, vai tā būtu Justīne Kļava, vai Klāvs Mellis, vai vēl kāds, cik lielā mērā tu esi literārā teksta līdzautors? Kā vispār var sadalīt tos nopelnus?
Jebkurā gadījumā, domāju, ka autors ir dramaturgs. Jautājums par idejām. Teiksim, "Jubilejā" par deviņdesmitajiem, tajā brīdī lasīju "Burdas" un bukletus, ieraudzījusi vecu Latvijas Mobilā telefona reklāmu, pēkšņi ir tā sajūta, ka tiem jābūt deviņdesmitajiem un tai estētikai, bet tāpēc es neteikšu, ka tur vajag rakstīt manu vārdu. Uzskatu, ka tā jau ir tā virtuozitāte, dramaturgam uzrakstīt šo ģeniālo ideju vai atkal ļoti trūcīgo ideju tā, lai aktieru mutēs tas taptu dzīvs. Tādā ziņā es nepiestādu nekādas pretenzijas vai pilnvaras uz kaut ko. Un man tas liekas tas foršākais, jo veids, kā es strādāju un kā parasti šādi materiāli top, tas ir komandas darbs un tur ir skaistums, kas apliecinās teātra gaisīgajā dabā – te viņš bija, te viņš zuda, laiks iet un iztek caur pirkstiem.
Tas ir prieks par to, ka mēs kā kolēģi, kā komanda, kā laika biedri spējam to piefiksēt, ja tas vēl izskan un aiziet tālāk, tad tur nav jautājumu, kurš ir pierakstījis.
Man tiešām ir milzīgs prieks par tiem saviem kolēģiem, kas to spēj, es lepojos un apbrīnoju.
Teātrī tomēr laiku pa laikam nākas sastapties ar situāciju, kad ir telpa, ir aktieri, ir režisors, bet nav idejas. Klausoties tevi, liekas, ka idejas vienkārši urd tavā galvā lielā skaitā. Mans jautājums ir tāds, vai tavu ideju skaits ir lielāks par tavām iespējām tās piepildīt?
Dažreiz šķiet, ka jā. Un dažreiz tuvojas konkurss un jāraksta projekts, un pēkšņi tu nevienu no viņām nevari satvert. Tas ir tas, ko es teicu – tas viss ir tik gaistošs. Ej pa ielu, tev ienāk prāta ideja, jau principā redzi, kādas tur varētu būt ainas, kā to visu kombinēt, paiet divas nedēļas, situācija kaut kā mainās, tu mainies, un tā pārliecība mazinās. Bet esmu no tiem cilvēkiem, ko apstākļi arī ļoti motivē, vienkārši laiks rit, dzīve rit, un tas ir vajadzīgs, tas ir jādara, es neticu mūzai un iedvesmai. Es ticu darbam. Un, ja tas notiek, tad arī idejas notiek.
Respektīvi, tevi nešausmina fakts, ka tev jāzina, kas varētu būt interesanti pēc gada, diviem? Īpaši lielo teātru mehānismu plānošana notiek stipri vien uz priekšu. Tas dažkārt, protams, ir ļoti traucējoši, tu nevari to mainīt, tas ir saistīts ar tik daudz cilvēkiem, ka vienkāršāk ir riskēt un veidot ideju, kas pa to laiku varbūt jau ir iestāvējusies, nekā visu mainīt. Vai tu domā, kas būs pēc pieciem gadiem tavā radošajā dzīvē?
Tas ir tas bonuss oriģināldramaturģijai vai materiāla adaptācijai un pielāgošanai, esot kopā komandā, kur ir cilvēku grupa, kas kādā mērā domā līdzīgi – tev ir tā iespēja.
Skaidrs, ka mēs visi maināmies, arī mainīt materiālu, laikam ejot, varbūt ir tā nevalstisko teātru jeb projektu teātru lieta, ka mēs spējam ļoti ātri reaģēt.
Tas, kas notur mūs rāmī, ir Valsts kultūrkapitāla fonda konkurss, visbiežāk (smejas).
Pieņemu, ka skatītāji nebija aizdomājušies, ka kultūrkapitāls pilda arī šādu svētu funkciju. Viņš organizē mūsu dzīves. (Smejas)
Tā patiešām ir! Esot tādā mazā organizācijā kā "Kvadrifrons", par nākamo sezonu nogriezni, pa mēnešiem domā tādos kontekstos. Tad ir prieks vai vilšanās, tā tas notiek.
Domāju, ir īstais brīdis pieminēt darbu, pie kura tu strādā šobrīd – "Nebiju. Nezinu. Neatceros". Nosaukums, man liekas, jau ir zelta vērts! Bet bez jokiem, tas, kas slēpjas aiz šiem vārdiem, ir tiesas prāva. Runa ir par Viktoru Arāju, aktīvu, vācu laikā dzīvojošu militārpersonu, kurš lielā mērā bija līdzdalīgs ebreju masveida nogalināšanā. Ka top šāda veida iecere?
Tā netaisnības sajūta un sajūta par to, ka kaut kas nedarbojas šai pasaulē tā, kā tam būtu jādarbojas, bija tik spēcīga, ka no tā arī nāca šī sajūta – kas ir taisnīgums? Ka morālais taisnīgums, morālais kompass, kas šķietami visiem tomēr saka vienu un to pašu, kā tie pārējie taisnīgumi, piemēram, tiesiskais taisnīgums, nespēj nolīmeņoties vienā līmenī ar morālo taisnīgumu, ka viņš neparādās reālajā dzīvē. Tas nāca no sajūtas, piedzīvojot to, ko mēs visi pagājušogad piedzīvojām.
Vai Ukrainas notikumi parauj vaļā jaunu skatu punktu uz to, kas ir noticis Latvijas teritorijā?
Drīzāk es teiktu tā, ka Ukrainas notikumi parauj vaļā šāda veida notikumus vai tādu ļaunuma eksistences izvērtēšanu, to, ko mēs ar to darām. Gribas teikt, ka mēs nekā nepārvērtējam tā laika, tātad Otrā pasaules kara notikumus, jo mēs neesam vēsturnieki, mēs esam teātra mākslinieki.
Mūsu kontekstā mēs mazāk domājam par Otro pasaules karu kā par reālu karu, nesalīdzinām tā laika notikumus tādā tiešā veidā ar to, ko mēs piedzīvojam šeit, vairāk [strādājam] ar noziegumu un sodu, patiesībā.
Izrāde top teātra apvienībā "Kvadrifrons". Domāju, ka ne tikai Āris Matesovičs, arī Reinis Boters ir runājuši par to, ka mūsdienīgam māksliniekam nevajag reflektēt par pagātni, jo arī tagadnē ir ārkārtīgi daudz problēmu, par kurām runāt. Kaut kādā ziņā es varu tam piekrist, ka nevaram visu savu uzmanību veltīt tikai un vienīgi pagātnes notikumiem. Tiešām visu laiku ir situācijas, kuras atkārtojas, un varbūt ir drosmīgāk un auglīgāk runāt par šodienu, jo tā laika distance kaut ko padara maigāku vai ļauj mums kaut ko nepateikt līdz galam. Vienlaikus arī šī izrāde, neizbēgami, ir par vēsturi un vēsturisku personu. Mani interesē vēsture un mani interesē arī šī izrāde, bet es esmu mazliet pārsteigta, ka jauni cilvēki vienā kontekstā saka: mums ir jārunā par šodienu, mums ir jāskatās nākotnē, bet vienlaikus viņi saka: hm, ir pienācis brīdis runāt par Viktoru Arāju. Tur nav pretruna?
Tiešām nezinu, ko Reinis un Āris ir pastāstījuši. Bet jāapzinās, ka mēs kā sabiedrība arī neesam radušies tukšā vietā. Tāpat kā katru indivīdu var analizēt pēc viņa piedzīvojumiem un pēc tā, kas ir pārmantojies, visādiem ģimenes uzslāņojumiem un tamlīdzīgi, tāpat arī sabiedrība, īpaši tiesiskās normas vai pieņēmumi mūs galvās, tomēr veidojas kā uzslāņojumi. Mēs ieraugām kaut ko un paņemam līdzi, mēs to projicējam tālāk. Varbūt tā ir tā sāpīgā vieta – tu paskaties uz sabiedrību, kas tiesā tādu ļaunumu, tie ir septiņdesmitie gadi, un paskaties, kas notiek tagad, kas tur mainās.
Nav pat jādomā, kā būtu, ja tiesātu Putinu.
Ja mēs paskatāmies dažu labu mūsu politiķi, kas pēkšņi uzpeld ar lielu burbuli virs ūdens, tas vienkārši tā turpinās. Jā, domāju, ka piekrītu viņiem par šodienu, bet rēķinoties ar to, kas ir bijis. Neviens mēs neesam tā baltā lapa, lai kā mēs gribētu, sabiedrība vēl jo mazāk.
Bet kā ir ar tādu žanru – tiesas process – kā režisoram? Šosezon tiesas prāvu netrūkst, ir vairākas, ieskaitot Valteru Sīli ar "Debesjumu", un pat "Pusnakts šovā ar Jūdu Iskariotu" ir šis motīvs. Kas tādā tiesas prāvā ir režisora estētiskais, profesionālais izaicinājums?
Noteikti jāatzīst, ka tiesas teksti nav visaizraujošākie pasaulē, tas droši vien ir pirmais izaicinājums. Ja mēs runājam par Arāja tiesas prāvu, tas apjoms ir milzīgs, viņš ir dažādās vietās, Hamburgas tiesā trīs istabas pilnas ar materiāliem. No visa tā kopuma atlasīt, kas ir svarīgākais, to domas tīrību, pavedienu, faktu materiālu, tai kaudzei tomēr izvilkt cauri... Man arī nav nekas pret tādām garām un procesuālām izrādēm, absolūti nē, bet ir arī šī tēma, kur tā domas skaidrība ir vajadzīga. Negribas skatītāju arī tik ļoti iemīt krēslā, ka uz izrādes beigām ir grūti no viņa garīgi pacelties.
Šāda rakstura tēliem, vienalga, vai tas būtu Viktors Arājs, Hitlers vai Putins, ir advokāti, un parasti mēs runājam par to, ka aktieris ir savas lomas advokāts. Bet, ja runājam par režisoru, vai ir kaut viens teikumus, kuru tu varētu bilst par labu šim cilvēkam?
Nezinu, vai tas ir par labu tam cilvēkam, jo pēc sava morālā kompasa es to nevaru attaisnot un arī negribu. Bet par Latvijas sabiedrību tajā laikā kopumā skaidrs, ka varu maiņas un režīmi spēj cilvēku tik ļoti samīt un kaut ko izdarīt viņa galvā...
Bez jautājumiem, vispār viņu neattaisnoju, bet tiešām varu teikt par sabiedrību, ka tas, kas tajā brīdī ir jāizdzīvo, bija kaut kas neiespējams kaut kādā ziņā.
Kas spēlēs Viktoru Arāju?
Āris Matesovičs.
Viņam taču būs jāspēj attaisnot, jebkuram aktierim ir jāvar ieraudzīt kaut ko, kas vērš šo tēlu neviennozīmīgu. Es varu jautāt arī tā – ko jūs kopā ar Āri redzat, kā attaisnot, kaut vai vienu mazu niansīti pateikt par labu šim cilvēkam?
Es domāju, nevis attaisnot, bet to motivāciju rast. Tas noteikti ir līdzīgi, ko es iepriekš minēju – situācija, kas notiek politiskā ziņā, un Baigais gads, kas ir bijis pirms tam, tās šausmas, kas ir jāpiedzīvo… Tev nāk pretī viens, kurš saka, ka viss būs skaisti, mēs dzīvosim turpmāk labi. Skaidrs, kam tu pieslienies. Protams, tur jārunā arī par Arāja personību kā tādu. Kā jau minēju, neviens no mums nav vēsturnieks, bet tur noteikti ir arī oportūnista raksturs, kurš katrā režīmā un varā [pielāgojas], kur viens cilvēks cieš, otrs cilvēks, kā Žanis Lipke, saprot, kā viņš iestāsies pret to netaisnību vai likumiem. Kā Lipkes muzejā mums ļoti jauki teica par nepaklausīgajiem – cilvēki, kas ierauga to likumu, noteikumus, ko tev uzstāda, bet viņu nepieņem kā labu esam, nepaklausa tam, un tā rodas tik cēlas personības kā Žanis Lipke. kurš vispār kā personība ir bijis nepaklausīgais. Tajā brīdī piedzimst un izaug kas tāds, kas izglābis tik daudz cilvēku. Un tad ir cilvēki, kas ir absolūti oportūnisti. Skaidrs, ka ir tā vēsturiskā atmiņa, ko izdarījuši komunisti un tamlīdzīgi. Bet tā personība ir tāda, ka tu meklē iespēju, kurā kaut kādas tavas īpašības var plaukt un zelt, kurā tev uzsit pa plecu, kurā tu ar smuki pieglaustiem matiem, tīrā formā...
Varbūt skarbi, manai paaudzei, man liekas, nav ilūziju par vēstures griežiem, kuri varētu nākt pāri Latvijai un provocēt mūs visus pārbaudīt, vai mūsos ir cilvēcība. Vai tava paaudze savukārt ir šie ideālisti un domā, ka, atkārtojoties vēsturei, cēluma mūsos būtu vairāk, jo vēsture mums ir kaut ko mācījusi? Vai tomēr jums nav šo ilūziju, gribas, lai būtu, bet nav?
Jāsaka, mums bijušas ļoti interesantas sarunas mēģinājumu laikā. Skaidrs, ka ir daļa, kas domā, ka tur jau ir tā lieta, kāpēc vispār ir māksla pasaulē, kāpēc ir literatūra, ka cilvēkam nav jābūt garīgi slimam, lai apstākļu sakritības dēļ, ļaunums, lietojot anglicismu, "iztrigerētu" no tevis. Bet ir cilvēki, arī mūsu vidū, kas domā, ka, ejot laikam, mēs kā sabiedrība esam auguši un mēs to nepieļausim, tas vairs nenotiks. Man jau arī, protams, gribas tā domāt.
Man tiešām gribas tā domāt, bet tad man pakausī runā mazais cilvēciņš, kurš saka: atceries, ka mēs dzīvojam burbulī, līdzīgu vērtību, līdzīgi domājošu cilvēku burbulī.
Kā tas būs, kas to lai zina, bet tas, ko tu saki, tā skaistā doma par to, ka tā nenotiktu un mēs to nepieļautu, viņa ir.
Ļoti labi, jo citādi, kā tad dzīvotu?
Tieši tā, savādāk nav iespējams ar to sadzīvot.
Izrāde tiks spēlēta cirkā. Arāja tiesas prāva, tiesas prāva par tādiem noziegumiem, un cirka ēkā. Vai tu par to kādā brīdī domāji, veidojot izrādi?
Mēs par to domājām. Mums ļoti žēl, ka cilvēki veido šo jēdzienisko saiti. Mēs noteikti to neveidojam. Ja mums būtu iespējas, un apzinoties, ka cilvēkiem tas rada neērtību, mēs to darītu citur, bet vai nu mēs to darām tur, vai nekur, tā ļoti godīgi runājot. Mums gribas arī kā "Kvadrifronam" akcentēt to, ka mums ar to nav tādas saistības, tā vienkārši ir mūsu telpa. Tāpat Rīgas cirks, viņu funkcija pilsētā un Latvijā mainās.
Kā izpaužas dzejnieka Kārļa Vērdiņa iesaiste izrādes tapšanas procesā kā dramaturgam, ņemot vērā, ka viņš tomēr nav dramaturgs?
Mums bija milzīgā Kārļa Štamera grāmata un mana uzvārda brāļa, kas nav mans radinieks, Pļavnieka grāmata. Sapratām, ka mums vajag kādu, kurš to saliek kopā un palīdz izvest to domu. Par to arī domājām kā mazliet par tādu procesuālu darbu, kurā skaidrs ir ritms, un tas pavediens caur ritmu un ilgstamību aizgāja dzejas virzienā. Man jāpiezīmē, ka izrādē dzejas kā tādas nebūs.
Žēl.
Tā radās doma piesaistīt Kārli. Viņš būrās tam visam cauri, vairāk intuitīvi pieejot tām lietām, kā kombinēt ainas, jūt trauslāko sajūtu tam visam cauri, to ritmu un kompozīcijas lietu.
Atļaušos tavā vietā pateikt, ka nākamsezon esi uzaicināta uz Nacionālo teātri strādāt un iestudēt izrādi "Garderobisti". Stāsts tiešām par to, kas notiek garderobē, kas ir sava vesela, specifiska pasaule. Man liekas, līdz šņorbēniņiem tur ir viens solis, tādēļ nevaru noturēties tev nepajautāt, vai šīs izrādes tapšanas laikā esi apsvērusi iespēju nakšņot garderobē vai šņorbēniņos un sajust, kas tad notiek teātrī naktīs?
Par to neesmu domājusi, par nakšņošanu tieši, bet man bija sajūta, ka varētu iefiltrēties uz kādu izrādi, jāsāk no tās puses. Ļoti daudzi mākslinieki, kas strādā teātrī, ir patiesībā sākuši garderobē. Kaut kādā ziņā arī no turienes tā ideja. Un tie stāsti, ko esmu dzirdējusi, ir fantastiskākie pasaulē! Jūs pat nevarat iztēloties, ka tajā brīdī, kad notiek izrāde, garderobē notiek visa īstā izrāde. Apzinos, ka iefiltrētam cilvēkam kaut kas tiktu noslēpts, kas tur patiesībā notiek, kamēr skatītāji bauda izrādi, bet man tāda doma bija, jā, iefiltrēties garderobē un pavērot notikumus. Par nakšņošanu vēl nebiju domājusi, bet tagad sāku pārdomāt šo jautājumu.
