Henrieta Verhoustinska: Tu esi atnākusi galvenokārt tādēļ, ka nupat ir piedzīvota pirmizrāde Nacionālajā teātrī izrādei "La Kritusī" Ināras Sluckas režijā, kurā ir, man liekas, nebijis izaicinājums, proti, dramatiskie aktieri ne vien spēlē savas lomas, ko radījusi Ināra Slucka kopā ar dramaturgu Evartu Melnalksni, bet arī dzied slavenākās Verdi ārijas no "Traviatas". Viesturam Kairišam bija arī ar mūziku saistīta izrāde "Salome", bet tur nebija dramatiskajiem aktieriem jādzied operu ārijas. Vai tagad tu zini, ko nozīmē būt operdziedātājai?
Dita Lūriņa: Ak, Dievs, paldies, Dievam, nē! Domāju, tas ir kaut kas tik nenormāls, kā viņi, nabagi, visu savu karjeras laiku dzīvo, katru rītu mosties un [atveido dažāda augstuma skaņas] – slēdzas vai neslēdzas, tas instruments taču ir tik jūtīgs un trausls, katrs var dzirdēt, kādā stāvoklī šobrīd tu esi. Nē, Dievs, atpestī! (smejas)
Atceros, šeit tavā vietā sēdēja Raimonds Pauls, mūsu sarunas laikā tika rādīts sižets par dziedošiem aktieriem, kurā tu izteicies, ka tu jau nu neesi nekāda dziedātāja, un viņš norūca: uzprasās uz komplimentiem. (abas smejas) Vai tev šī izrāde ir ļāvusi piepildīt kādreiz lolotu sapni?
Nu, redzi, nav jau tā, ka es kādreiz būtu sapņojusi par operdziedātājas karjeru, bet Baltajā mājā gribēju gan, es gribēju baletu dejot. Bet tad, kad teātrī Ināra, un ne tikai, paziņoja par šo absolūti ārprātīgo ideju, daži nosirmoja momentāni un citi runāja pa kaktiem: ko, kas? Es iekšēji, man tas dabiski nāca, teicu: es izbaudīšu gadu ar vokālo pedagogu Airu Rūrāni, ar kuru mēs satikāmies, pirmo reizi iestudējot "Parīzes Dievmātes katedrāli". Biju laimīga, ka tā ir tieši Aira un varu ar Airu satikties, man nav jāpieslīpējas pie jauna pedagoga, jo mainīt pedagogu, tas arī nav tik vienkārši. Balss, tas tiešām ir tāds instruments, kas ļoti jāsargā un jāuzmanās, bet man bija tā vieglā sajūta, es zinu Airu, zinu, ka Aira ir mans pedagogs, viens no, bet šobrīd galvenais, un es vienkārši izbaudīšu šo gadu.
Jūs gadu gatavojāties šai izrādei teātrī?
Jā.
Ko šī izrāde nozīmē Nacionālā teātra kolektīvam, jaunu latiņu, varbūt kaut kādu pavērsiena punktu?
Domāju, tas ir tāds labs lakmusa papīriņš. Ik pa brīdim vajag kaut ko nenormālu, kaut ko neiespējamu, kaut ko tādu, kas principā nav loģiski un nav argumentu, kāpēc "jā", vienīgais arguments, jo kāds ir dulli iedomājies, ka to vajag.
Man diezgan regulāri ir šādi piedāvājumi un izaicinājumi, vai nu es pati tos sev un citiem sagādāju, vai man kāds piedāvā, un es plikšķinu acis un saku: jā! Kā tu izdarīsi? Nezinu!
Tu esi no tām aktrisēm, kas vienmēr saka "jā".
Jā. Jo trakāk, jo dullāk, jo neiespējamāk [jo labāk]. Man liekas, ka tai būtu jābūt vienai no kvalitātēm un iezīmēm teātrim kā tādam, teātrim kā jēdzienam. Jo neviens tik vieglprātīgi nevar pieiet tiešām sarežģītām, grūtām, nopietnām lietām. Tas, kā, piemēram, jau sen, es pirmo reizi satikos darbā ar [Vladislavu] Nastavševu, viņš paziņoja, ka mēs spēlēsim izrādi, paralēli spēlējot badmintonu un tā, lai mušiņa nenokrīt zemē ne reizi izrādes laikā. Tas, protams, nebija iespējams. Bet! Kāda ir aktieru reakcija: okej, bet mēs varam palūgt vismaz vienu stundu pie kāda trenera? (smejas) Jebkurš cits normāls, kurš, teiksim, trenējas visu mūžu, lai kaut ko tādu izdarītu, teiktu: ejiet mājās, tas nav iespējams! Bet aktieri… Tiešām domāju, ka tam ir jābūt vienam no aktieru ieročiem, ka viņš saka "jā". Un pēc tam laiks saliek [pa vietām], jo – kas nav iespējams, tas patiešām nav iespējams. Bet kas brīnumainā veidā ir iespējams, tas ir iespējams.
Vai Ināra pamatoja, kāpēc šim savā ziņā eksistenciālajam stāstam par sievieti, kas principā dzīvo nāves ēnā un vienlaikus pirmo reizi mūžā iemīlas, bija vajadzīga operas klātbūtne?
Protams, esam runājuši riņķī apkārt, patiesībā nav jāceļ tie meži, kam esam cauri gājuši. Bet došu savu skaidrojumu – man patīk un liekas, tas ir arī ļoti veselīgi, intelektuāli spēlēties, izaicināt arī publiku. Arī mūsu vokālās pedagoģes, kad sāka nākt [mūs mācīt], viņām bija ārkārtīgi interesanti, jo viņas, piemēram, Verdi pārzina, un tad Edgara Mākena piedāvātās aranžijas, pagriezieni, variācijas – viņām ir ārkārtīgi interesanti. Protams, jo vairāk tu zini, jo vairākos slāņos var ar to mijiedarboties un diskutēt iekšēji. Ja tev ir mazāks tas slāņu krājumiņš, tad tu baudi sižetiski un vairāk emocionāli, es ceru. Bet man liekas, ka mums nevajadzētu baidīties būt gudriem, izaicināt sevi un citus.
Vai tagad tu zini itāļu valodu?
Es gribētu. Man ļoti patīk itāļu, spāņu valodas skanējums, lai gan es jau atzinos, ka man galīgi negāja viegli ar to itāļu valodu. Apbrīnoju Airas pacietību, kura klausījās, kā es mokos un mokos, nekā nevaru saprast, kā visus tos patskaņus sarindot uz vienas mazas notiņas.
Šobrīd Nacionālais teātris ir uz pārmaiņu sliekšņa, arī jaunais mākslinieciskais vadītājs Elmārs Seņkovs nākamo sezonu ir pilnīgi oficiāli pasludinājis par pārmaiņu sezonu. Nacionālais teātris – ko tas nozīmē?
Mums ir ļoti labs formulējums, jautājums, kā mēs to piepildīsim, piepildām. Šis formulējums – nacionāls saturs, laikmetīga forma. Manuprāt, ļoti precīzs mērķis. Un tas ir liels izaicinājums šo nacionālo saturu, kas ir mūsu patība, vispār kas mēs esam, kādi mēs esam, par to runāt un nevis vilkt ārā no naftalīna piepildīta skapīša, bet tiešām atrast to jauno formu. Es absolūti ticu, ka to var. Manuprāt, ir brīnišķīgi, ka katrā valstī un arī mūsu valstī ir viens teātris, kurš par to ir atbildīgs. Un brīžam tā ir smaga nasta, bet mums visiem ir svarīgi, lai ir vieni, kas stāv par to sardzē. Principā jau katram māksliniekam par to jārunā, un mēs katrs arī runājam, jo dzīvojam šeit un tagad, savā zemē. Mēs tomēr skatāmies uz pasauli caur šo prizmu, ka esam šeit. Bet, ka vienam tas ir uzlikts kā pienākums – neaizmirst par to runāt, – man liekas, ka tas ir ļoti nozīmīgi, atbildīgi un tā tam arī ir jābūt, lai brīžam šķistu, ka tas tev it kā sasien rokas, ka nevari lidot. Jo vairāk tev ir ierobežojumu, jo ātrāk tu sāc iet augstāk un dziļāk, staigāt pa vertikāli, kas ir arī tas, kas ir nepieciešams. Bet, runājot par teātri, par to vīziju, mana sajūta ir – lai ko mēs darītu, lai kādas formas mēs meklētu, lai kādus žanrus ņemtu, lielākā vērtība repertuāra teātrim ir trupa. Uz to, manuprāt, ir arī jāiet un ļoti, ļoti jāstrādā, lai, pirmkārt, arī tādi lielie vīri, režisori, kuri mums nākamsezon būs, lai viņi šeit grib atgriezties aktieru dēļ, jo viņiem patīk aktieri, kas šeit ir. Es domāju, tas ir skaists mērķis, runājot nevis globāli par idejām, bet teātra iekšieni, par kvalitāti, par formu, kā rast tos veidus, iespējas, izaicinājumus, piedāvājumus. Režisori, kas nāk ar savu lielu bagāžu, bagātību, kā, teiksim, Dmitrijs Krimovs vai [Artūrs] Areima, lai mēs varam būt gan sparingā, gan mācīties un pievilkties, pievilkties. Prasīt no sevis aizvien vairāk. Un no kolēģa aizvien vairāk, viens no otra.
Bet, protams, vajag arī ļoti, ļoti mīlestības pilnu skatījumu uz aktieriem, jo teātris ir dzīvs organisms.
Katrs aktieris ir dzīvs, un ļaut būt krīzē, ļaut iet krīzei cauri. Un katram tā ir savā laikā un savu iemeslu dēļ, bet, kad ej cauri, izej laukā citā kvalitātē. Izturēties kā pret māksliniekiem.
Izklausās, ka šīs pieejas ir mazliet pietrūcis…
Jā.
Elmāra Seņkova pasludinātā jaunā sezona. Man ir šis skaistais bukletiņš ar daudz un brīnišķīgiem, zināmiem nosaukumiem: "Spēlēju, dancoju"; Regnārs Vaivars, kurš pāriestudē Larsa fon Trīra "Dogvilu", kas man liekas kaut kas pilnīgi traks; jauno dzejnieku koncerts; Pētera Veisa divdesmitā gadsimta klasika; "Marats/ Sads" un arī Mariusa fon Maienburga ne mazāk ikoniskais darbs "Ugunsseja"; izrāde par Gunāru Astru, par Kristoferu Mārlovu, par to, kā būt vai nebūt nelaimīgam; izrāde "Garderobisti" un arī izrāde par teroraktu. Ļoti eklektisks un arī, manuprāt, ļoti jaudīgs piedāvājums. Es nesadzirdēju, ka būtu bērnu izrādes, par kurām runāja Elmārs Seņkovs, bet tās droši vien citā sezonā. Par ko, tavuprāt, šis piedāvājums liecina? Par to, ko tu teici, par aktieriskās trupas milzīgo jaudu un varēšanu?
Tas ir Elmāra pieteikums, tas ir viņa pirmais lielais solis. Manuprāt, jā, ļoti jaudīgi, ļoti interesanti, ceru, ka tas sanāks, mēs zinām, ka vienmēr procesos viss kaut kas notiek. Teiksim, arī ideja par jauno dzeju, man liekas, nu, lūk, tas ir piemērs tam, ka tas ir nacionālais saturs laikmetīgajā formā. Tāpat arī "Spēlēju, dancoju". Elmārs pirmajā sapulcē ar mums teica, – tur es viņam absolūti piekrītu, dubultā parakstos zem šiem vārdiem, – ka tiklīdz Latvijā mākslas zonā, vienalga kurā kultūras slānī, parādās kaut kas labs, spilgts, jauns vai daudzsološs, mums ir jābūt pirmajiem, kas to pamana, pirmajiem, kas to pagrābj un mijiedarbojas ar to. Un tas varēs iet tālāk, un mēs varēsim iet tālāk. Ļoti ceru, ka tieši šajā virzienā mēs varētu doties.
Man milzīgs prieks, ka Nacionālajam teātrim ir izdevies pagrābt, kā tu teici, Dmitriju Krimovu, kurš man ir Krievijas režisors numur viens; nu jau vairs ne Krievijas, viņš emigrēja no Krievijas, tiklīdz sākās Krievijas iebrukums Ukrainā. Dmitrijs Krimovs ir ārkārtīgi meklējošs režisors, eksperimentēt mīlošs, ar saknēm scenogrāfijā, ar brīnišķīgu bekgraundu viņa vecāku režisoru Anatolija Efrosa un teātra zinātnieces Natālijas Krimovas personās. Viņš iestudē tādu interesantu izrādi, kuru es līdz galam nesapratu, tāpēc tev jautāju, "Pīters Pens. Sindroms", par nepieaugšanas sindromu, lai jūs nemulsina šis nosaukums, tā nebūs izrāde bērniem. Tu esi šai izrādē, un zinot, ko viņš dara ar aktrisēm savās izrādēs (smejas), es domāju, ka tas ir ļoti liels izaicinājums. Par ko tad īsti būs šī izrāde?
Es nezinu, nezinu. Protams, esmu ļoti priecīga, ka režisors ir mani izvēlējies. Esmu sekojusi viņam līdzi, klausījusies ļoti daudz viņa intervijas un skatījusies raidījumos, kā viņš ar saviem studentiem strādā Krievijā, vēl ilgi pirms kara. Man tā ir liela laime, es tiešām ļoti ceru, ka mēs satiksimies darba procesā. Viņa izrādes, kas ir "Youtube" pieejamas, kuras radoši grūtos brīžos esmu paskatījusies – var, var tik skaisti, radoši un neprātīgi!
Kurā no saviem ampluā tu šobrīd jūties visdrošāk un pārliecinošāk, aktrises vai režisores?
Ak, Dievs, cik grūts jautājums! Nezinu, to nevar atbildēt. Kur tajā brīdī lielāks izaicinājums (smejas), tur labāk.
Bet jaunajā sezonā neredzēju tevi kā režisori, tā ir tava izvēle vai jaunās vadības izvēle?
Tā ir jaunās vadības izvēle.
Bet tu tomēr nepametīsi šo nodarbi? "Ferdinands un Luīze" bija ļoti pārliecinošs pieteikums kā režisorei.
Paldies. Tas nav tāds racionāls lēmums – ak, ko varētu padarīt? Režija ir blakus no bērnības, viņa visu laiku ir līdzi nākusi, tāpēc viņa kaut kad prasās uz āru, līdz ar to tas tāds stihisks process. Tur nav tāda lēmuma – būšu vai nebūšu režisore.
Kad radīsies ideja, iesi un aizstāvēsi ideju.
Jā. Un kad radīsies iespēja. Idejas kaut kādas arī ir. Tad, kad sakrīt viss, kā manā dzīvē mēdz notikt, ir pēkšņi zvans: rīt vari? Nevaru, bet būšu! Tā apmēram, es ļaujos tam.
Nacionālajā teātrī ir arī aktierisks papildinājums Egona Dombrovska un arī Elizabetes Skrastiņas, jaunās aktrises, personās. Vai tu jūti, ka Nacionālajā teātrī tavas darbības laikā ir notikusi paaudžu maiņa?
Nu, jā, viņa notiek. Piemēram, kad ienāca Agnese un Raimonds un vēl citi kolēģi. Tas jau notiek visu laiku. Elizabete, manuprāt, ir ļoti skaisti un spēcīgi sevi pieteikusi. Par Egonu, redzēsim, tas Latvijā ir ļoti reti, pēdējā laikā biežāk, bet nav tik vienkārši, jo katram teātrim ir sava asins grupa. Ir daži tādi unikālie, kā Maija Doveika, piemēram, kuri var iziet cauri.
Savulaik no Liepājas Indra Briķe un Juris Bartkevičs pārgāja uz Dailes teātri.
Jā, bet tie ir tādi lieli notikumi, tos mēs atzīmējam, atceramie, šīs pārejas. Redzēs, mēs ar Egonu neesam ļoti ilgi tikušies, lai gan viņa karjeras sākumā, kad es vēl biju tikai maza skolniecīte, mēs tomēr tikāmies. Viņš Liepājā bija un es arī, un mēs esam visu ko interesantu jaunībā kopā sastrādājuši. Tā ka redzēs, kā mēs tagad satiksimies.
Saki, lūdzu, vai Nacionālajā teātrī joprojām šajā paaudžu maiņā tiek ievērots kādreizējais, kas mani ļoti aizkustināja, krustmāšu, krusttēvu un krustbērnu princips?
Jā!
Tu arī kādam esi krustmāte?
Esmu. Es esmu ārkārtīgi lepna, varu izbozt visas spalvas! Mana pirmā krustmeita ir Inga Misāne, mana otrā krustmeita ir Maija Doveika, mana trešā krustmeita ir Ieva Aniņa, tā ka esmu bagāta un ārkārtīgi lepojos ar savām krustmeitām.
Tu kopā ar tuviem kolēģiem darbojies apvienībā "Rampa A", pirms pandēmijas jūs regulāri rīkojāt pasākumus, kuros uzstājāties un pulcējāt teātra seniorus, kuri vairs nav aktīvi teātrī. Kāpēc tu to dari?
Laikam visīsāk to pateikt ir tā – tā ir dvēseles higiēna. Ja mēs par sevi nerūpēsimies, nerūpēsimies par savējiem... Protams, teātris ir gaistoša māksla, publika aizmirst ātri, tas ir dabiski un normāli, par to nevajag pārdzīvot, bet mēs paši nedrīkstam aizmirst. Mums ir par savējiem jādomā, jo viņi ir mūsējie, viņi ir brīnišķīgi un fantastiski, tik dzirkstoši, kad sanāk kopā, tas ir skaisti! Atceros arī tās pirmās reizes mūzikas namā "Daile" ar "Es esmu". Viņi, protams, kā jau latvieši – pieticīgi, un mūsu lielās zvaigznes ir vēl pieticīgākas par pašu pieticīgāko latvieti. Atceros, kā Astrīda teica: man ir tādas biksītes, uzvilkšu biksītes un baltu krekliņu un tad es iešu. Astrīdiņ, lūdzu, tu uzvilksi labāko vakarkleitu, ko mēs tev varam sagādāt! Viņa to kaut kā pieņēma, bet galvenais jau nav tā vakarkleita, bet tas, ka tu esi un nāc. Un kā viņi atveras! Viņi tiešām ir liela bagātība. Domāju, mums tas vienkārši jāpraktizē arī pret sevi, tā nav augstprātība. Ļaut būt, ļaut baudīt to, ka ir tie darbi sastrādāti, viņi kā šlepe nāk tev līdzi un ka mēs, savējo lokā, to varētu gan atzīmēt, gan svinēt, gan novērtēt, gan ieraudzīt. Un arī palīdzēt, protams. Tam visam ir praktiskā puse, un dzīvi neviens nav atcēlis – zāles, operācijas un pansionātus, un visu ko, tas viss maksā. Mēs esam ļoti daudz par to diskutējuši un runājuši, lai šī palīdzēšana ir cieņpilna un skaista, caur "paldies", nevis: ak vai, nu sadosimies rokās, kādam tur atkal vajag pansionātu vai vēl kaut ko. Anna Klēvere-Melbārde un Zane Dombrovska vairāk ar to ņemas, es vairāk ar to radošo un iestudējumu pusi. Tas nozīmē reāli braukt, runāt, kārtot, visa zāļu gādāšana un dakteru runāšana (dakteri brīnišķīgi atsaucīgi). Tas rūgtais process, arī tur protams, ir. Bet saglabāt tajā arī skaistu un cieņpilnu attieksmi.
Vai radošie cilvēki šobrīd, pēc taviem novērojumiem, pēc vairākām izmaiņām likumdošanā ir vairāk sociāli pasargāti vai joprojām tur ir, ko darīt?
Joprojām nav. Tas patiesībā ir briesmīgi, prātam neaptverami. Cik ilgi mēs esam saimnieki paši savā zemē, savā valstī, un mēs absolūti nevērtējam būtībā to, kādēļ mums vispār ir vērts pastāvēt, savus māksliniekus, savu kultūras sadaļu.
Tad kas ir tas, kas ir valsts? Kas ir tas, ko mēs aizstāvam, tiesības ko darīt?
Runāt jebkurā valodā, ēst jebko, kas tad tas ir? Tā nav mūsu identitāte un patība. Radošais un visa kultūras slāņu varenība un daudzveidība un cilvēki [ir]. Ojārs Rubenis savā intervijā ļoti precīzi pateica: mēs būvējam mājas, daudz un dikti, un dārgi, un ilgi, bet kas tais mājās iekšā ies? Kas tajās strādās, par to mēs vispār nedomājam. Mums ir vienalga, – nu, kaut kā jūs tur izdzīvosiet, kaut ko taču jūs apēdīsiet, pašpalīdzības kases veidā viens otru noturēs, lai galīgi nav uz ielas stūra kā apkaunojums, lai tas cilvēks tur neubago. Vai tas ir pieņemami? Kā mēs ar to sadzīvojam, mīļie draugi? Gadu gadiem mēs tolerējam šādu attieksmi. Nu iztiksim bez vienas kaut kādas būves, bet cieņpilni pret saviem māksliniekiem izturēsimies, jo mums viņus vajag. Un ilūzija, ka mums viņus nevajag, ir vienkārši apbrīnojama.
