Raimonds Celms: Esiet sveicināta, Solveiga!
Solveiga Raja: Ļoti patīkami!
Raimonds Celms: Sakiet, vai drīkst jums kā cienījamai māksliniecei noskūpstīt roku?
Solveiga Raja: Jā. Paldies, Raimond! Prieks tikties.
Raimonds Celms: Man ir vēl lielāks prieks tikties.
Solveiga Raja: Es vienmēr priecājos, ka nāk jau kurā paaudze un ka var atnākt talantīgi, nesamāksloti, bet visgrūtāk ir to noturēt.
Raimonds Celms: Jā, jā, grūti. Jāsaka, ka man ļoti patīk iespēja ar jums sarunāties, tik jāsaka, ka es joprojām jūtos tāds apmulsis no šiem uzstādījumiem. Šī saruna tomēr tāda publiska. Man jau patiktu, ja mums būtu iespēja tādā neformālā gaisotnē, varbūt ne pie tējas krūzes, bet pie vīna glāzes parunāt par mākslu, par dzīvi un tā tālāk. Te es nezinu pat, no kura gala ķerties klāt mūsu sarunai.
Vidzemnieki
Solveiga Raja: Nesatraucieties! Es varu pateikt sākumā, ka ļoti priecājos, jo nākam no vienas puses. Es esmu no Drabešiem, Ieriķiem. Vidzemnieki esam. Bērnībā jūs ļoti dzīvelīgs, emocionāls, muzicējāt, sportojāt. Ko tik jūs nedarījāt! Un es domāju, es jau arī no pirmās klases biju atraisīta, vingroju visu mūžu. Varbūt tāpēc man tas dzīvelīgums, redzesloks, dzīves pieredze. Spēlēju klavieres, bija baletskola, dziedu. Tas viss ir ļoti labi, bet, kad nonākam pie profesijas, kad viņa ļoti aizrauj, – cita pasaule ir. Vajag turēties pie tā āķa.
Raimonds Celms: Kā es esmu pamanījis, cilvēki no Latgales nāk tādi karstasinīgāki, emocionālāki, kurzemnieki slaveni ar savu spītīgumu. Vai jums liekas, ka arī vidzemnieku lēnīgais zemnieciskums kaut kur jūsos ir? Man liekas, ka es reizēm sevī jūtu, ka es tāds smagnējs, lēnīgs vidzemnieks.
Solveiga Raja: Vīrišķīgs. Tā jābūt ir.
Raimonds Celms: Kurš tā drūmi kaut ko pie sevis nodomā, tā lēnām uzkarst kā tāds čuguna katls, bet, kad uzkarst, tad nevar apstāties, tad lido pa gaisu, plosās.
Solveiga Raja: Nē, tas gan nav teikts. Tas laikam ir dots no dievišķās enerģijas, kādi mēs esam. Tas jau nekas, ka lēnīgi. Es arī lasīju, ka jūs ļoti skaisti burkānus ravējat. Es arī nevienu zālīti neatstāju. Ko tik es neesmu darījusi, bet, ja es nenāku no laukiem, ja es nenāku no tās vides mierīgās, skaistās, krāšņās... Citi saka, es tikai pilsētā varu to visu izdarīt, bet man tā nav. Man nāk līdzi tas, varētu teikt, spēks, un tā enerģija ir manī, un es varu darīt, ko gribu, ar gadiem.
Jātur sevi formā
Raimonds Celms: Es vienmēr esmu apbrīnojis operdziedātājus tieši viņu izturības ziņā. Es domāju, ko tas pieprasa no sevis, it īpaši, ja tu esi ilgākā laika periodā vadošais solists, katru otro, trešo vakaru spēlēt trīs, četru stundu garas izrādes. Tā dziedāšana, tāpat kā aktiermeistarība, ir nenormāli enerģiju pieprasoša. Es apbrīnoju. Es pat teiktu, cik nu es esmu nedaudz padziedājis, tā dziedāšana tomēr pieprasa vēl vairāk to enerģijas tērēšanu nekā daža laba izrāde. Es apbrīnoju to. Vai to var uztrenēt, vai tas, kā jūs sakāt, ir no dabas?
Solveiga Raja: No dabas ir daudz kas dots, bet, lai [dziedātu] meistarīgi, viegli, ar elpu, viss ir jāizrēķina. Bet tas ir tehniskais. Vieglums rodas tad, kad ir izstrādātas frāzes, tā visa opera kopumā, uz ko tu ej. Tu zini, kā tu iziesi, kā tu piepildīsi, kā tu atdosies skatītājam. Mēs jau saņemam atpakaļ to visu. Bija gan vienreiz – no rīta no Tallinas atbrauca [Margarita] Voites, tāda laba koloratūra. No rīta bija "Toskā" dramatiska loma. Kaut gan tā varbūt nav mana loma, es zināju, ko un kā tembrāli, tehniski, fokusēti un vokāli. Viņa piezvana man vakarā – viņa nedziedās, un man jādzied "Traviata". Tas bija traki. Bet, jo lielāki negaidīti piedāvājumi repertuārā... Vai jums tā nav, ka jūs jūtaties vieglāk? Jūs nedomājat, ko un kā es darīšu – jūs aizejat un ar vieglumu, ar otru elpu nospēlējat to otro izrādi, otro koncertu.
Raimonds Celms: Jā, nu jāsaka, ka noteikti sezonas laikā, kad tu esi ieskrējies, tas nogurums nav tik spēcīgs. Grūtāk bija tagad, kad bija tie pandēmijas pārrāvumi. Kovida laikā mēs nevarējām neko darīt, tad atkal nedaudz varējām, tad atkal nevarējām, tad atkal varējām. Tāds raustīgs grafiks bija baigi trakais. Jūs jau zināt, ka ķermenis tā kā tāds darba zirgs pierod. Viņam vajag izskrieties, ja tu viņu pieradini. Tāpat kā sportists – ja tu katru vakaru septiņos to ķermeni gatavo un liec lietā un tad pēkšņi tev tas pārtrūkst, tad notiek tāds stresa izmisums. Kā mana pasniedzēja Anna Eižvertiņa saka – ir jātur rumpis, jātur sevi formā. Man, piemēram, patīk sportot no rītiem. Tagad nedaudz retāk sakarā ar ģimenes pieaugumu, bet tā es bieži gāju uz baseinu, skrienu krosiņus no rītiem. Ja es pareizi atceros, jums bija liela aizraušanās arī ar mākslas vingrošanu.
Solveiga Raja: Jā, es, kad Pēterburgā mācījos, katru dienu gāju. Man vienkārši neļāva tā iesēsties. Ko tik es nedarīju, bet tas man ļoti palīdzēja atbrīvoties. Operā es katru rītu gāju izskrieties. Turpat bija 49. vidusskolas sporta laukums. Tur es varēju darīt visu ko. Tad ienācu iekšā, fiksi pabrokastoju un ar kājām uz operu. Ne vienmēr, bet jā.
Mākslinieks piedzimst divreiz
Raimonds Celms: Jāsaka, es jauns esmu, neesmu redzējis jūs dzīvē uz skatuves nevienā izrādē. Esmu klausījies ierakstus, nedaudz paskatījies bildes. Žēl, patiešām. Es zinu, ka tas dzīvais iespaids ir daudz reālāks. Nu ko es no fotogrāfijām daudz varu izfantazēt. Protams, no vokāliem ierakstiem ir tāds aizkustinājums un pārdomas, ko līdzi domāt, bet tomēr tas dzīvais izpildījums, tā dzīvā klātbūtne, manuprāt, ir tas, kas visvairāk spēj. Arī mākslinieks spēj plašāk izpausties.
Solveiga Raja: Tā ir tā dzīvā enerģija, plūsma, ko mēs raidām viens uz otru. Pareizi, dabīgi, jā.
Raimonds Celms: Bet sakiet, vai jūs esat bijusi Nacionālajā teātrī uz kādu izrādi, kur spēlē jaunais aktieris Raimonds Celms?
Solveiga Raja: Ah, Raimonds Celms! Pēc operas es norobežojos uz citu mūziku, uz simfonisko. Arī gribas augt vēl, nevis klausīties katru dienu, ka tur atkal kļūda tam dziedātājam. Es biju uz jūsu pēdējo izrādi "Pūt, vējiņi!", kur jūs ar tiem zelta papīriem pārveidojāt pasauli. Jūs Didzis bijāt, ja?
Raimonds Celms: Jā.
Solveiga Raja: Man dikti patīk, ka tāds asums, sava nostāja, jo Didzis parasti skrien tam Uldim līdzi. Man ļoti patika, bez tādas liekuļošanas. Es redzēju televīzijā pirmo lielo, lielo lomu, uzreiz kā ienācāt – pirms sešiem gadiem.
Raimonds Celms: Jūs domājat izrādi "Svina garša"?
Solveiga Raja: Jā, to es pa televizoru redzēju. Jūs esat tagad pavisam citāds. Tur ir daudz jārunā. Tā ir loma, kas jāizved. Es redzēju, ka jūs ļoti, ļoti nervozējat, jums tāds uzdevums iedots.
Tagad jūs varat būt dabīgāks. Man patika, bet tagad jūs esat pilnīgi citāds, izaudzis jau.
Raimonds Celms: Man prieks to dzirdēt. Es arī jūtos labāk, tā teikt. Mēs, starp citu, esam atjaunojuši šo izrādi. Viņa kādu brīdi nebija repertuārā, bet mēs nesen atjaunojām viņu. Man ir liels prieks viņu atkal spēlēt. Patiešām, es jūtu tādus aktieriskus muskuļus. Toreiz es ar tādu jauneklīgu enerģiju mēģināju centīgi darboties. Varbūt man vienkārši ļoti paveicās ar to lomu, ar režisoru, ar partneriem. Starp citu, es jums gribēju pajautāt; es zinu tādu teicienu, ka katrs mākslinieks piedzimst divreiz – pirmo reizi, kad viņš nobriedina un startē ar savu pirmo lielo lomu, un otrreiz, kad viņš atrod savu tēmu mākslā. Vai jūs man varat nedaudz atklāt no šīm divām lietām? Vai jums arī tā liekas, ka jūs kā māksliniece esat piedzimusi divas reizes vai varbūt vairākas reizes?
Solveiga Raja: Droši vien daudzreiz, bet, ja jūs runājat tieši par mākslu un izaugsmi lomās, es domāju, ka es nemaz negribēju būt dziedātāja. Daudziem tā ir. Nesatika pareizo skolotāju, profesoru. Tad, kad es jau biju beigusi Pēterburgas akadēmiju, jau pieaudzis cilvēks biju, tad es satiku savu liktenīgo profesori, un tad es zināju, ka es zinu, es dzirdu, bet es nevaru to izdarīt. Tad viņa ielika manī mani, manu būtību. Viņa man saka: "Solveiga, es nevaru tevi atlaist." Nu ko tu ar to Solveigu tur ņemies! Viņai taču tikai kājas, rokas pa gaisu, nu tā, prasti runājot. Viņa saka: "Nē, es nevaru viņas atlaist, jo viņai ir tā dvēsele, tā sirds, un to vajag ielikt dziedāšanā." Un tad visu mūžu. Es necīnījos, es meklēju, un tad, kad atrod, tad tu jau brīvāks esi. Tā ļoti bieži. Es jums arī pajautāšu. Ne jau visas lomas – iedod lomu, un viņa kaut kā nepievelk. Tad bieži šo jautājumu jautā, kura tad dzīvē bija tā labākā loma. Es saku – jūs zināt, tā, kura man nepadevās ilgi. Es netieku klāt, es mēģinu, tad es ielieku savu pieredzi iekšā un viņa uzplaukst. Tā ir tā mīļākā.
Nāk nākošā, un atkal viņa jārada, lai būtu tava mīļākā loma.
Es neliekuļoju – tāds bija mans raksturs. Ne jau viss tā iznāca, bet es darīju, meklēju, krāsoju tembrāli un visādi, jo man tas spēks varbūt emocionāli tembrāli, ne jau tajā balss lielumā, skaļumā. Tad, kad cilvēks nevar izteikties operā un vispār dziedātājs, viņš mēģina tā skaļi dziedāt, bet tas man neko neizsaka. Nu kā neizsaka – ir labi, bet man gribas vienmēr mācīties. Jums arī gribas mācīties, kad jūs kaut ko varat paņemt no kolēģa aktiera?
Raimonds Celms: Jā, protams.
Solveiga Raja: Tas ir pareizais ceļš.
Raimonds Celms: Tas ir ļoti iedvesmojoši, kad tu redzi, ka kādam kaut kas ļoti labi sanāk un tas cilvēks ir ļoti aizrāvies ar to. Vienalga, ko viņš dara, vai tas ir no mūsu nozares, vai ar mākslu saistīts, vai vienalga – jebkas cits dzīvē. Tas mani iedvesmo, jā. Man uzreiz liekas – bāc, ko es te sēžu, man ir jāiet un jādara.
Solveiga Raja: Jā. Es to paņemu, es to papildinu, es to vairoju un tā tālāk.
Viss atkarīgs no fortūnas
Raimonds Celms: Man jāsaka par sevi, tā izrāde "Svina garša", ko jūs redzējāt, es uzskatu, ka man tur tiešām ļoti paveicās ar to stāstu.
Solveiga Raja: Paveicās, un tas ir labi, jā.
Raimonds Celms: Ir tādi ezotēriskāki cilvēki, kas saka to, ka katrs mākslinieks piedzimst zem savas zvaigznes un cik viņa tur kuram ir laimīga. Es vēl jauns, es daudz ko vēl neesmu piedzīvojis. Es nezinu, vai tam tā var ticēt, bet šīs lomas sakarā man patiešām liekas, ka man ļoti, ļoti paveicās. Fortūnas loma mākslinieka dzīvē taču ir izšķiroša, vai ne?
Solveiga Raja: Jā.
Raimonds Celms: Viss atkarīgs no fortūnas.
Solveiga Raja: Jūs sakāt ezotēriski. Jūs pagaidām vēl tik jauns, ka jūs varbūt ne to profesionālo klausāties un uzsūcat, bet "viena kundze teica, otra teica tā". Neņemiet, jūs pats pārbaudiet to. Jūs jau arī ļoti iespaidojaties, vai ne? Tad tas paliek – varbūt tā nav mana zvaigzne... Nē! Jūs to stiprumu sevī audziniet!
Stiprumā ir tā izteiksme, vairāk izteikties pašam. Režisori jāuzklausa, ļoti profesionāli cilvēki, bet ne jau, ka tev jāpiedzimst tā un tā.
Raimonds Celms: Ar to tēmas atrašanu mākslā, man jāsaka, ka es esmu vēl ceļā uz daudz ko, es jauns vēl.
Solveiga Raja: Man ir bijis tieši vokālajā skolā, ka man pasaka un tad tu aptver – vai tad tiešām es to agrāk nevarēju saprast?! Jums tā ir kādreiz bijis? Būs.
Raimonds Celms: Ir bijis.
Solveiga Raja: Tas taču tik vienkārši, bet profesore tā pateica, ka atvēra uz visu mūžu kaut kādus citus vārtus atkal.
Raimonds Celms: Man tajos mirkļos ir licies, ka es to nemaz agrāk nevarēju saprast. Man liekas, lai kaut ko jaunu es sev atklātu, man ir arī jāpieaug līdz tam mirklim, jānobriest.
Solveiga Raja: Jā, bet nekad nesasniedzot to ideālo.
Pasaule nenāk vienā gadā
Raimonds Celms: Lai cik ļoti gribētos 18 gadu vecumā zināt tādas lietas, ko es, piemēram, zinu šobrīd, tas nav iespējams, jo tu tik daudz kam neesi izgājis cauri. Es vienmēr sev atgādinu, ka viss kārtībā, ka lēnām kaut kādas atklāsmes atnāks pie manis, kad gribas tā steigties ātrāk visu saprast, ātrāk nokļūt līdz veca vīra viedumam un saglabāt jauna puikas vitalitāti un enerģiju. Vai nu tas ir tā, kā dažiem cilvēkiem dabas dots – es zinu tādus dažus kolēģus, kas liekas tāds jauns, bet tajā pašā laikā viņā ir tāds nobrieduša cilvēka viedums – bet man tas laikam nav dots, tad es tā lēnām soli pa solim uz to eju.
Solveiga Raja: Es gribu jums teikt un jūs nomierināt – priecājieties pats par sevi, kas jums dots, jo tur jau ir jāatklāj. Tiksim pie sevis! To jūs arī tagad vēl nevarat. Jūs varat tikai augt savā dvēselē. Un tā dvēsele ir pasaule. Jums jāatrod arī tas, ka es pats esmu bagāts, interesants, daudz ko redzu un tas ir mans. Bet, lai saprastu, kas es pati esmu vai jūs esat, tad tā pasaule nenāk vienā gadā. Es par sevi varu teikt. Tā pasaule, tā tava mājvieta, kurā viss rodas, tas ir tas skaistums, garīgums, tā enerģijas plūsma. Pirmos gadus, pavisam jauna biju, arī nesapratu, kā ieiet sevī, bet tas nāk ar gadiem, tā iekšējā pasaule, tā dvēseles sirds. Visi to runā, bet tas būs tavs un tad tu būsi laimīgs. Daudz vēl teiks un kritizēs, varbūt pareizi. Kādreiz es atceros, vismaz mūsu teātrī bija tā: "Ai, cik tu šodien labi tās augšas paņēmi, labi!" Es domāju – nu, nāc man tikai tumšā vietā! Es pati zinu, nebija labi šodien. Tāda liekuļošana. To atšķiriet dzīvē! Tā pārņem, pārpludina ļoti, ļoti, bet tas arī nav slikti.
Raimonds Celms: Jūs tik skaistu domu teicāt par to sevis bagātināšanu un par rūpēšanos. Es jums absolūti par to piekrītu, tas tā noteikti ir jādara, un es arī mēģinu darīt, ko varu, tikai viena tāda nianse, ko es esmu pamanījis, tāda atšķirība starp opermūzikas pasauli un starp teātra pasauli.
Aktieros tāds labdabīgais narcisisms tiek nīcināts ārā, tā nav tāda laba zīme, ja aktieris ļoti aizraujas un rūpējas par sevi.
Solveiga Raja: Bet stāja jau parāda nostāju…
Raimonds Celms: Tā ir tāda ļoti viltīga lieta, kas ir jāiemācās. Es esmu redzējis, ka opermūzikas pasaulē to vairāk pieņem, atbalsta, ka solists, tā teikt, nes sevi, ka viņš pasniedz sevi un tas ir vajadzīgs. Es zinu, protams, no tādas vokālas tehnikas, ka tev ir jābūt pārliecinātam par sevi, lai tev skanētu balss, lai tu būtu emocionālā pacēlumā, lai tev viss sanāktu. Tev ir vajadzīga tāda pozitīvi narcistiskā sajūta. Aktiermeistarībā uz to tā aizdomīgi skatās. Cik es esmu pamanījis no foršiem, izciliem, lieliskiem aktieriem, ka viņos ir tas pozitīvais narcisisms, bet viņi spēj to tā viltīgi noslēpt, kā jūs sakāt, to tā nerādīt. Es to vēl tā neesmu iemācījies. Vai nu man sanāk tā pārspīlēti sev pievērst uzmanību, vai arī ar tādu viltus pieticību nodarboties.
Solveiga Raja: Ja saka, tad jāsaka, kā es domāju. To gan iemācies! Tu jauns, un jābūt līdz simt gadiem jaunam. Pieņem to – kā tu domā, saki, nebaidies! Man, piemēram, operā, es teikšu atklāti, es neesmu iedomīga, bet visi domāja, ka stāja, tās lomas klasiskās. Es gāju, un mans mugurkauls iznesa mani cauri visiem tiem gadu desmitiem. Es gribētu, lai jūs ar katru gadu, ar katru dienu, ne jau tādā nozīmē stiprāks, bet tā ir tāda bauda, ka es varu, ka manas domas ir manas domas, un es viņas varu teikt. Cits jau var noliegt, bet tā ir tāda patstāvība sevī. Operā noteikti ir lomas ar drusku citu stāju – klasiskās, orķestris, mūzika un tie tērpi. Tagad tās pašas operas, bet visi var pliki iet, karavīri šauj viens otru nost. Tās pašas operas. Es tikai iedomājos, vai tad nevar uzrakstīt jaunu mūziku tai operai un tad traktēt, kā vēlas. Bet tā jau ir kultūras vērtība, kā bija simts, divsimts gadu atpakaļ un arī vēl Verdi operas 20. gadsimtā. To visu nonivelē. Piedodiet, ka es tā saku, bet teātrī daudz kas kā dzēšgumija, demokrātiski vienādi.
Priekš kam tad māksla ir? Lai būtu individuāli.
Tas nekas, ka mēs visi korī dziedam, mēs esam katrs individuāls. Ir tādi iestudējumi, ka redz, – katram ir savs uzdevums, nevis visi vienādi. Arī korī, pulkā. Es par to tā runāju. Jā, opera ir cita, ar citu varbūt stāju. Stils prasa, mūzika prasa.
Pedagoga faktors
Raimonds Celms: Redziet, es jums tā stāstu, jo man ir tagad tāda brīnišķīga iespēja nedaudz pieskarties opermūzikai. Šosezon Nacionālajā teātrī ir iecerēts iestudēt darbu, kas balstīts Verdi "Traviatā" un Dimā romānā "Kamēliju dāma". Ināra Slucka ir iecerējusi tādu starpžanru – starp operu un izrādi, būtībā teātra izrāde ar operas elementiem, ar Verdi mūziku, ar šo skaisto stāstu. Viena no lomām ir uzticēta arī man. No pagājušā pavasara, sanāk jau deviņi mēneši, es eju pie vokālā pedagoga Roberta Hansona, jūs viņu varbūt zināt.
Solveiga Raja: Jā, sveicienu nododiet! Viņš ērģelnieks arī ir.
Raimonds Celms: Es esmu ļoti patīkami pārsteigts par to, kā tas...
Solveiga Raja: Par to ieguvumu.
Raimonds Celms: Patiešām par to ieguvumu. Te gan man jāpiekrīt jums, kā jūs stāstījāt par savu pedagoģi, ka man arī liekas, ka šis pedagoga faktors ir ļoti izšķirošs. Man ļoti sapas ar Robertu. Viņš tā ļoti mierīgi, individuāli ar mani strādā. Kaut kas tur ir baigi aizraujošs. Es sākumā uz to skeptiski skatījos, bet ar laiku tā mūzika...
Solveiga Raja: Ievilka. Jaunas domas ievelk, tas jau ir tā.
Raimonds Celms: Un tās melodijas. Es saprotu, kāpēc tā ir klasika, saprotu, kāpēc viņa dzīvo pāri laikiem, kāpēc viņa uzrunā. Sakiet, vai Violetas loma ir bijusi ļoti nozīmīga jūsu dzīvē, vai tā ir bijusi viena no [daudzām]?
Solveiga Raja: Viņa ir viena no, bet viņa ir nozīmīga, jā. Tas bija ļoti, ļoti sen. Pirmo reizi šeit vai Tallinā dziedāju. Visiem jau gribas tās labā nozīmē populārās. Es esmu gandarīta, ka skolotāja dzirdēja manī to citādu balsi, tembru. Visu to tehniku es varēju, daudzi neņem. Es teicu, ka es dziedāšu un ņemšu trešās oktāvas do. Es ietrenēju tehniku, kas vēlāk man noderēja visām lomām. Tur ir kaut kas tāds, kas tev arī ir liels spēks. Es zinu, ka "Traviatā" ir ļoti viltīgi soprāni. Tur es ieguvu tādu pieredzi, jā. Tā ir ļoti skaista loma. Vienreiz dziedāju Čehoslovākijā brīvā dabā, tā kā mums Cēsīs pilī. Atkal bagāts tu kļūsti. Pilnas debesis, visa debess ar spilgtām zvaigznēm uz tumši zila fona, un tu mirsti. Tad tu izjūti to patieso uz skatuves, tur nekāda tēlošana.
Tad pie manis pienāca: "Solveiga, vai jūs visās izrādēs tik tālu, dziļi ejat? Jūs ilgi neizturēsiet." Bet kāpēc ne? Tas ir tik patiesi, tik dziļi. Te ir sava krāsa, citai ir cita krāsa.
Raimonds Celms: Un sakiet, kas bija jūsu Alfredo?
Solveiga Raja: Alfredo es neatceros. Tas bija Čehoslovākijā operas mūzikas festivālā. Labs bija Alfredo. Ļoti labs Alfredo bija tāds [Jurijs] Marusins, Mēs mācījāmies Pēterburgā. Skaista balss. Kad tu jūti to duetu, tās frāzes un to lirisko mīlētāju blakus. Tā būs jūsu pirmā loma, ja?
Raimonds Celms: Tāda jā.
Solveiga Raja: [Virgīlijs] Noreika atbrauca vēl. Viņš arī dzied jau citos laukos. Smuka balss viņam bija, Lietuvas vadošais solists. Viņš saķer mani aiz rokas: "Kur jūs tā iemācījāties dziedāt?!" Jā, iemācījos. Vispār vīrieši ir diezgan tādi greizsirdīgi, kad dzied labāk par tevi. Viņam bija mani jāaiznes uz krēslu vai uz gultu. Viņš tā paķer, dusmīgs... Viņš tikko atbraucis, gandrīz jau kavē, izrādei jāsākas. Uzlicis uz sejas grimu, aizelsies. Bez šaubām, tu taču neesi noskaņojies.
Raimonds Celms: Tad ir taisnība tas, ko saka par operas pasauli, ka tur diezgan daudz visādu intrigu, kurš vairāk izceļas, kurš ne, tāds baigais čūsku midzenis esot.
Solveiga Raja: Mums jau arī tā paliek. Tad liekas, ka tu esi iedomīgs vai kas. Fiziskā slodze ir. Tehniski var, bet fiziski. Ārkārtīgi ir intrigas, bet, ja par tām sāksi domāt... un vēl ko uzraksta... mana nervu sistēma to neizturētu.
Raimonds Celms: Un sakiet, es jau vienmēr tā esmu iztēlojies, ka operas pasaulē tā bohēmiskā dzīve manā uztverē sit visaugstākos viļņus, bet tajā pašā laikā es zinu, ka, lai balss strādātu, balss, kas ir nenormāli jūtīgs cilvēka instruments, ir vajadzīgs pēc iespējas mierīgāks dzīvesveids, kāds vispār ir iespējams.
Solveiga Raja: Absolūti nē. Par to nav runa. Man bija brīvs diezgan daudz. Lielas izrādes jau neliek vienu pēc otras, nedēļā vienu, divas. Uz tām ir jāuzlādējas, jāgatavojas. Kas skanēja vakar, no jauna jārada šodien. Tā ir tāda attieksme. Varbūt sliktāk jūtos, varbūt nav elpas. Noskaņojums jau ir vienmēr. Es par daudz pārspīlēju, bet man tas patika un es to darīju, lai sajustu elpas savienojumu.
Māksla ir visgreizsirdīgākā
Raimonds Celms: Varbūt jums ir kādi amata noslēpumi, kā jūs gatavojāties lielajām lomām? Jūs zinājāt, – piektdien man ir jādzied "Masku ballē", es četras dienas lēnām mierīgi gatavojos... Es tagad tā fantazēju.
Solveiga Raja: Mums atļāva iepriekšējā dienā, kad bija pilnā caurlaide, nu it kā vajadzēja pilnā balsī, bet tomēr jātaupa balss uz to izrādi. Jāzeps Lindbergs bija diriģents, un viņš saka: "Solveiga, kā tu tā vari? Divas dienas es sveicinos, tu tik pamāj ar galvu, tu ne ar vienu nerunā." Es saku, ka tas spēks rodas tajā brīdī uz skatuves. Tev ir atpūtusies balss. Ar ķermeni jau tu vari vingrot, priecāties. Kādreiz nav nekas jādara, viņš atnāk, jo tu jau esi strādājis pie tā. Man tā ir bijis, ka es divas dienas ne ar vīru, ne ar dēlu nerunāju, es tā kā savā pasaulē. Bet tas ir tikai operā varbūt. Un tagad tā nedara. Lielie mākslinieki ārzemēs nodzied un otrā dienā jau citur kaut kur, bet līdz ar to tas dziedātāja mūžs arī saraujas, jo balss jau atmaksā. Kas pasaulē ir visgreizsirdīgākā? Kas ienāk prātā?
Raimonds Celms: Nu šīs sarunas kontekstā – balss.
Solveiga Raja: Pilnīgi pareizi. Mākslinieka māksla ir visgreizsirdīgākā, arī jūsu profesijā. Nu pamēģiniet palaisties, palaisties! Es jutu, ka es vairs tā nevaru – es jau nospēlēšu, nodziedāšu. Man apnika, ka viens un tas pats skan vienā tembrā. Jums tā nav? Jūs atnākat un tik norunājat, izrāde aizgāja. Man tā nebija. Man vajadzēja kaut kādu jaunradi sevī. Kas man to dos? Man pašai jācīnās, jādomā, jāpriecājas par to, ka var kaut ko vēl citādāk.
Skaisti ir būt aktierim, māksliniekam, nepakļāvīgam un pieņemt arī, ka saka ne to, ko vajadzētu. Pieņem to!
Raimonds Celms: Vai jūs kaut ko vēl atceraties no igauņu valodas? Mana vecmāmiņa bija igauniete.
Solveiga Raja: Eestlane – igauniete.
Raimonds Celms: Kaut gan viņa igauniski gandrīz nevienu vārdu neatceras, visu mūžu Latvijā nodzīvojusi. Dažus vārdiņus viņa man iemācīja, es mēģināšu pareizi atcerēties. Pirmā frāzīte, ko viņa man iemācīja bija tāda: anna mulle musi.
Solveiga Raja: Bučiņa, jā! Dod man bučiņu.
Raimonds Celms: Otra frāze bija tāda nopietnāka nedaudz: ma armastan sind. Cik jūs ilgi nodzīvojāt Igaunijā?
Solveiga Raja: Man vīrs bija Enns Raja. Mani uzaicināja uz "Salomes" lomu (diriģents Nēme Jarvi). Toreiz viņš aizbrauca uz ārzemēm ar dēliem. Es tur padziedāju ļoti maz, kādu pusotru, divus gadus. Labas lomas. Kā es priecājos, ka es varēju kaut ko… ko es nevis sasniegusi, bet varu izdarīt. Tas ir patīkami. Tā nav lielība. No Bulgārijas bija mecosoprāns – Azučena (loma Džuzepes Verdi operā "Trubadūrs" – red.). Viņa arī ļoti novērtēja skolu, to manu emocionālo un traģisko. Vispār jau tas aug, to nevar parādīt. Viņa saka: "Brauciet man līdzi! Piecas izrādes, laba cena." Vai tad es aiz [dzelzs] priekškara varēju aizbraukt un tikko apprecējusies ar savu vīru igauni? Es taču neatstāšu savu vīru. Bet bija iespēja. Varbūt es tur sasniegtu ko vairāk. Ar izrādēm esmu viesojusies daudzās valstīs. Esmu aicināta uz Turciju. Tas jau dod to spēku, salīdzinājumu, pieredzi visur, mākslā utt.
Raimonds Celms: Es ļoti labi varu iedomāties, kāpēc jūs aicināja un vēlējās visur un negribēja laist prom.
Solveiga Raja: Man jau nāca 27 vai 28, kad es no Tallinas atnācu šeit ar savu "Trubadūru". Man tieši tā kā jums paveicās. Tāpēc es pirmo teikumu, mums tiekoties, teicu, ka mums ir ļoti līdzīgi ceļi. Bija daudz labu dziedātāju, bet man laimējās. Es nezinu, vai tā ir mana laime, mana sūtība, vai tā ir mana enerģija.
Es nekautrējos ne no vienas emocijas, ne no vienas krāsas, nekautrējos, jau nemaz tik pieredzējusi būdama.
Raimonds Celms: Jā, to es gribētu no jums kaut kā pāriemiesot. Kad es uzzināju, ka man būs šī lieliskā iespēja ar jums sarunāties, tad es uzreiz atcerējos vienu piemēru, ko mans pasniedzējs Roberts minēja sakarā ar jums kā tādu brīnišķīgu piemēru, kā dziedāt parastus vokālus vingrinājumus. Ka jūs to darāt ar pilnīgu emocionālu pieslēgšanos.
Solveiga Raja: Kā viņš to sadzirdēja! Man nevajag daudz vingrinājumus. Es savādāk neprotu. Es to pirmo frāzi "Trubadūrā" jau nodziedu, piepildu operas tekstā. Pirmo frāzi tu saki, bet pamēģini, kā tu iziesi. Nekautrējies no sevis.
Raimonds Celms: Ka tu nevis tā lēnām iebrauc, bet uzreiz.
Solveiga Raja: Tas pirmais vārds, ko tu gribi tā skaisti, dziļi, precīzi, aktīvi, vienreizīgi pateikt. Tad, kad man bija traģēdija un traģisks gadījums, kad tu pilnīgi nevienam ne pedagoģiski, nekur neesi vajadzīgs. Kā Žagars teica, jūs neesat manā gaumē... Raudāju, pa logu gandrīz ārā lecu. Tad mani saprata Tālivaldis Deksnis, Valdis Jancis. Diezgan daudz kamermūzikā iemācījos.
Stāsti, stāsti drusciņ, kas vēl ir par to "Traviatu".
Raimonds Celms: Es jau patiesībā neko daudz vēl nezinu. Pats process vēl tikai būs.
Solveiga Raja: Deviņi mēneši, nu kas tas ir?
Raimonds Celms: Tas nav nekas, lai iemācītos akadēmiski dziedāt.
Solveiga Raja: Akadēmiski, jā, bet tekstu jau zini no galvas.
Raimonds Celms: Nē, nē, mēs vēl tikai ķersimies klāt. Pagaidām es tikai trenēju elpu ar vingrinājumiem pie Roberta Hansona.
Solveiga Raja: Raimond! Lai tava radošā dvēsele dod piepildījumu, mīlestību, gandarījumu…!
Raimonds Celms: Paldies jums!
"Teātra Atlanti cauri laikiem"
Saruna tapusi Latvijas Teātru darbinieku savienības projektā "Teātra Atlanti cauri laikiem 2. cikls Teātra garša" ar Valsts kultūrkapitāla fonda, alus darītavas "Valmiermuiža" un LKA Eduarda Smiļģa Teātra muzeja atbalstu.
Sarunu sagatavoja Madara Melne-Tomsone.
