Dramaturģes Ingas Ābeles un Petrenko kopdarbs stāsta par notiekošo lauku mājās "Rasa Panemune". Briežu saimniecības bizness nenes cerētos ienākumus, un attiecības ģimenē saspīlējas ar katru dienu arvien vairāk. Kādu dienu ģimenes tēvs Alfs pieņem smagu lēmumu – nokaut visus briežus –, kas kā zibens spēriens satricina viņa pusaugu meitu Riu, kas ļoti pieķērusies dzīvniekiem. Vecās rētas uzplēšas, ilgi noklusētais izlaužas brīvībā un kā stipra lietusgāze pārlīst pār katru "Rasa Panemune" iemītnieku, ieskaitot Alfa sievu Nadīnu un viņas negaidīti ieradušos jaunības draugu.
Raidījumā "Teātris.zip" lugu un Daugavpils teātra iestudējuma akcentus pārspriež autore, režisors un Alfa lomas atveidotājs Māris Korsiets.
Ojārs Rubenis: Savulaik "Tumšos briežus" Jaunajā Rīgas teātrī iestudēja Viesturs Kairišs, bet Valmieras Drāmas teātrī – Māra Ķimele. Viņas izrādi jau kādreiz esam rādījuši un studijā runājuši ar Ingu Ābeli. Pēc 20 gadiem šo lugu Daugavpils teātrī iestudējis Dmitrijs Petrenko. Inga, vai tu pēc tik daudz gadiem atceries, kā tev radās ideja un kā tu uzrakstīji šo lugu? Kāds bija iemesls?
Inga Ābele: Atceros gan. Tas notika, man šķiet, otrajā kursā, kad studēju Kultūras akadēmijā dramaturgos. Vajadzēja uzrakstīt kursa darbu. Vasaras es pavadīju Kurzemes pusē un tur kā atbalss no 90. gadiem bija šīs dažādās sarunas, kas pārsvarā norisinājās virtuvē. Cilvēki risināja savas problēmas, sarunājās. No šīm sarunām, mazliet tās pierakstot, arī radās luga.
Vai "Brieži" reāli bija?
Inga Ābele: Nē.
Tā bija tava fantāzija tomēr.
Inga Ābele: Jā, jo nekad jau nedrīkst to darīt – pa tiešo likt.
Kāpēc?
Inga Ābele: Kā teica Regīna Ezera – tā notiek tikai dzīvē vai sliktā prozā. Viņai bija tāds komentārs par daudz ko.
Vienmēr ir jāskatās, ko šī zīme, šī detaļa nes, ko tā dod vispārinājumam, lai tas būtu nevis tikai ar vienu pašu cilvēku noticis, bet lai tas parādītu kaut kādu tendenci, formulu.
Un no kurienes tev toreiz atskrēja tie brieži?
Inga Ābele: Brieži varbūt bija gluži reāli. Mums bija tāds Miķelītis, kurš bija atrasts, sienu pļaujot, un kuru mēs izbarojām. Kad viņš jau bija liels, tad vienu dienu viņš gāja uz mežu, atskatījās vēl, mēs viņam pamājām sveikas un viņš aizgāja.
Un tā tev ienāca prātā brieži?
Inga Ābele: Apkārt mums ir daudz tādu būtņu.
Un māju nosaukums "Rasa Panemune"?
Inga Ābele: "Rasa Panemune" varbūt ir tālo ilgu leģenda, tur, kur nekad nav būts, bet gribētos pabūt.
Kaut kāds fantāzijas auglis?
Inga Ābele: Jā. (Smejas)
Kā atnāk tāds nosaukums? Tas ir tik jocīgs. (Smejas)
Inga Ābele: Varbūt tas ir tāds, kas skan labi, tāds ritms – "Rasa Panemune".
Ja tev jāatskatās uz tiem iestudējumiem, kas bija toreiz – Mārai Ķimelei, Viesturam Kairišam, un vēl ārzemēs luga diezgan daudz iestudēta, bet visas izrādes tu droši vien neesi redzējusi – un šodienas iestudējumu, vai akcenti ir tie paši?
Inga Ābele: Nevar būtu tie paši. Tas ir kā ar bērniem – katrs ir savādāks. Dmitrija izrādē... Mēs uz turieni braucām kā uz pasaku pēc visa baisā kovida laika. Mums bija pusgadu uz priekšu ieplānots. Diemžēl es netiku uz pašu pirmizrādi, bet mēs braucām pagājušogad 31. janvārī, kādu sprīdi pirms kara. Tā bija tā kā tāda veco laiku zīme pirms laika, kas ir iestājies šobrīd. Uz izrādi braucu kopā ar Māru Menniku, kura Valmieras teātra izrādē spēlēja Riu, ar viņas meitu Ruti, kurai šogad ir pilngadība un kura ir tā laika bērns (kad Māra spēlēja, tad Rute dzima) un teātra zinātnieci Ievu Struku. Mēs aizbraucām, un Daugavpilī bija baiss putenis, zeme ar debesīm griezās kopā. Publika bija izretināta, neļāva sēdēt blakus krēslos kovida ierobežojumu dēļ. Bet publika bija visplašākā – no Kurzemes un Rīgas bija atbraukuši cilvēki, arī vietējie. Tas tiešām bija kā paviesoties kādās mājās.
Un akcenti?
Inga Ābele: Tas ir
pirmais iestudējums, kur tiešām bija Alfs. Pateicoties Dmitrijam un Mārim, es ieraudzīju Alfu.
"Tumšie brieži" Latvijas teātra publikai ir zināma luga, iestudējumi ir bijuši vairāki, visiem ir priekšstats, kā apmēram ir jābūt. Dmitrij, tava izvēle pēkšņi iestudēt "Tumšos briežus" – vai tas ir tāpēc, ka Inga vienkārši nevienu lugu nav uzrakstījusi, bet gribējās kaut ko no viņas darbiem iestudēt?
Dmitrijs Petrenko: Kad mēs sākām sarunu, es tieši gribēju Ingai iečukstēt, kad viņa man uzrakstīs lugu. (Smejas)
To mēs ar raidījuma redaktori Henrietu Verhoustinsku arī gribējām jautāt – Inga, kad tu uzrakstīsi lugu? Tu par to vēl vari padomāt un sarunas beigās pateikt. Dmitrij, kāpēc tu izvēlējies "Tumšos briežus"?
Dmitrijs Petrenko: Pirmais stāsts sākās pirms daudziem, daudziem gadiem, kad man ar teātri bija minimāla saistība. Es redzēju izrādi "Jasmīns" un iemīlējos varbūt ne tik daudz pašā izrādē, cik tajā lugā, ko Inga uzrakstīja. Es neko nezināju toreiz, es biju jauns džeks, kurš ar teātri nenodarbojas. Es izlasīju "Jasmīnu" un domāju, kā var tik precīzi uzrakstīt. Ingai bija izdotas dienasgrāmatas, kur viņa drusku atklāja, kā viņa "Jasmīnu" rakstīja. Tās es lasīju. Es vienmēr gribēju iestudēt Ingas lugu. Man likās, ka es pagaidām vēl neesmu tik meistarīgs, lai varētu atpakot to, ko Inga "Jasmīnā" ir salikusi. Es atzīstos. Bet es domāju par to un ceru, ka kādreiz es to varēšu izdarīt un Inga man to atļaus.
"Tumšie brieži" atnāca kā viena no idejām. Tas bija jau sen. Tad es satiku Māru Ķimeli un teicu viņai, ka braukšu uz Daugavpili un ka es ļoti gribu tur pastrādāt ar foršiem aktieriem. Un Māra man teica: ""Tumšie brieži"! Es domāju – jā, tas ir mirklis, kad to var darīt. Tā ka pateicoties arī Mārai... Inga jau stāstīja, ka šī materiāla pēctecība ir ļoti acīmredzama. (Smejas) Jā, tā piedzima ideja. Es aizsūtīju teātrim piedāvājumu, un Oļegs [Šapošņikovs] tajā pašā dienā man atbildēja – jā!
Savā iestudējumā tu esi salicis pilnīgi citus akcentus. Akcents ir uz Alfu. Kāpēc?
Dmitrijs Petrenko: Tas laikam ir saistīts ar to, par ko es vispār veidoju izrādes. Man būtu grūti veidot izrādi, piemēram, tikai par Riu, jo es maz ko saprotu no meiteņu psiholoģijas. Man liekas, ka ir ļoti labi, ka to dara sievietes režisores.
Es teātrī runāju par vīrišķību, par to, kā vīrietis jūtas mūsdienās un kā agrāk, par to, kā mainās koncepts par vīrišķību, par traumām, ko cilvēks piedzīvo. Man bija skaidrs, ka mana izrāde pārsvarā būs par Alfu.
Tad, kad es satikos ar Māri, sapratu, ka viņš ir tik spēcīgs aktieris, tik spēcīgs vīrietis un reizē trausls, ka to var izdarīt, ka viņš var būt Alfs šajā izrādē.
Vai nav, tā, ka mēs, vīrieši, mēģinām būt stipri, nekad neko neizrādīt, jo ar mūsu pasauli viss ir kārtībā vai vismaz uz ārpusi ir jābūt kārtībā, vai ne, Māri?
Māris Korsiets: Nu jā, bet... Jā, mēs esam stipri, bet īstenībā tajā pašā brīdī mēs esam vāji. Mēs to neizrādām. Dmitrijs jau faktiski visu izstāstīja. Es piekrītu, ka stāsts ir par Alfu, kā viņš mainās dzīvē. Pēc idejas liekas, ka tam ir jābūt Rias stāstam, bet šeit tas ir Alfa stāsts – par to, kā viņš izmainās, caur ko viņš iziet, lai pieņemtu lēmumu. Biznesā viņam viss ir slikti, viņš pieņem lēmumu, ka viņam ir jāatsakās no briežiem, kaut viņš zina, kā viņa meita stāsta par šiem briežiem, kā viņi ir pieņēmuši dzemdības... Vienalga, viņš pieņem lēmumu par to, glābjot savu ģimeni. Viņš grib izglābt savu ģimeni, meitai apmaksāt klavieru spēli... Viņam tie brieži arī nav vienaldzīgi. Man liekas, tas stāsts ir par Alfu, kā viņš caur visu beigās uzlabo attiecības ar meitu.
Kritiķe Dita Jonīte pēc šīs izrādes kādā no savām īsrecenzijām rakstīja, ka par Riu – par meitu – patiesībā var neuztraukties, jo jauni cilvēki šobrīd izcīna savu dzīvi un aiziet tālāk. Bet kas būs ar Alfu? Vai šis vīrietis pusmūžā pēc šādas traumas vispār varētu izkulties un tik galā. Kā tas ir, Māri?
Māris Korsiets: Tāds sarežģīts jautājums. Es domāju, ka tur papildus vēl iet sievas līnija. Viņa ir slimnīcā. Viņš tomēr šausmīgi mīl to Aiju. Viņš pieņem citu sievieti, bet to nemīl. Tur atkal ir vēl viens lūzumpunkts, kad viņš saprot, ka viņš viņu [Nadīnu] nemīl, ka viņš mīl Aiju. Viņš [Nadīnu] vienkārši palaiž, pat neuzdodot jautājumu: "Varbūt paliec?" Viņa saka: "Es iešu prom." Un Alfs neko neatbild.
Viņš palaiž.
Māris Korsiets: Viņš palaiž, jā. Te ir svarīgi, ka meitu viņš vēl pagaidām nav gatavs palaist, kaut gan viņu attiecības nav tās labākās. Meita viņam ļoti atgādina Aiju – sievu, kura ir slimnīcā. Man tā liekas.
Inga, kad rakstīji lugu, vai meita bija tavs prototips?
Inga Ābele: Noteikti nē. Es dzīvē tik krasa neesmu. Man šķiet, ka šeit bija jauna cilvēka maksimālisms vispār, nespēja sarunāties, tieši tas posms, kad sāp viss, kad dzīve ir priekšā kā lāde un tu vēl nezini, kas tajā ir iekšā, no kā sastāvēs tavs mūžs. Būtībā viss šis notikums ir tikai tāpēc, ka tajā dienā Nadīnai bija slikti un Ria neaizgāja uz skolu. Jo viss jau būtu paveikts. Ja nebūtu meitas, tad viss noteikti būtu vienkāršāk, dzīve būtu vienkāršāka.
Tu pateici labu lietu par nespēju sarunāties. Vai šī izrāde patiesībā ir par nespēju sarunāties, par nespēju uzklausīt, par nespēju iedziļināties otrā?
Dmitrijs Petrenko: Man liekas, ka visas izrādes ir par nespēju sarunāties. (Visi smejas)
Tā gluži nav.
Dmitrijs Petrenko: Nu labi, labi. Izrāde tai skaitā ir par nespēju sarunāties. Tur katrs domā, ka zina, kā ir pareizi. Alfs jau domā, ka viņš dara pareizi, ka viņš nedara slikti. Viņš tiešām līdz pēdējam tic, ka tas, kā viņš dara – viņš rūpējas. Viņš mīl tādā veidā, kādā viņš mīl. Kaut kādā brīdī viņam atnāk apziņa, ka varbūt viņš kaut ko dara nepareizi, ka viņam jāsāk skatīties uz citiem cilvēkiem, jāsaprot, ko viņi jūt, kā viņi redz lietas – gan Nadīna, gan pirmkārt meita. Kad viņš sāk uz viņu skatīties un saprast, ka varbūt viņa ir cits cilvēks nekā tā mazā meitene, kuru viņš atceras, ka var būt viņš nav pamanījis, kā viņa pēkšņi izaug, ka viņai ķermenis pieaug, domāšana pieaug, vēlmes pieaug, un cik ļoti meitai patiesībā vajag nevis briežus, bet tēti. Kad viņš to ierauga, tad viņam, protams, notiek kaut kāds sprādziens, ka viņš viņai ir vajadzīgs, nevis kaut kas cits. Sarunāties. Pirmām kārtām sarunāties.
Māris Korsiets: Izrādē pat ir teksts, kur Nadīna saka: "Kāpēc tu man to neteici?" Viņa to atkārto vairākas reizes.
Māri, tev ir bērni?
Māris Korsiets: Divas meitas.
Vai šāds materiāls palīdz sarunāties arī ar saviem bērniem?
Māris Korsiets: Pēc šīs izrādes es varbūt ne tik ļoti par to aizdomājos, bet, nākamajā, kad es pats iestudēju izrādi, kas bija par mātes un meitas attiecībām (viņas nesarunājas), tad gan es aizdomājos. Tagad mēs vairs nesarunājamies ar vārdiem, mēs sarunājamies ar telefoniem un tikai tā, lai noskaidrotu, kur tu esi. Tas viss, kas man bērnībā bija, ka vakarā visi sasēdās pie vakariņu galda, izstāstīja, kā skolā gāja, ir pazudis. Tagad viss ir ļoti lielā skrējienā.
Bet kāpēc mēs to nedarām? Mēs taču varētu.
Māris Korsiets: Tāpēc, ka līdz deviņiem ir mēģinājums. (Visi smejas)
Inga Ābele: Nav veselīgi.
Kāpēc mēs to nedarām, Inga?
Inga Ābele: Ir jādara.
Tu to dari ar saviem bērniem?
Inga Ābele: Cenšos vismaz svētdienās izdarīt.
Viņi ir gatavi sarunāties?
Inga Ābele: Jā, jo tomēr ir jānoskaidro. Bet šajā izrādē man tieši ļoti patika tas, ka bija tik daudz dzīvības. Viņi visi bija tik temperamentīgi, viņiem visiem bija sava taisnība, ko viņi gribēja realizēt, savas patiesības, ko pateikt, un tas viss bija kā mutuļojoša, neapturama krāce. Līdz asarām bija tie mazie mirkļi, kad ieskrēja puikas un spēlēja bumbu.
Tu smejies, smejies, jo ir smieklīgi, ir arī traģiski, bet tad ir tas mazais brīdis, kad, šķiet, paplešas laiks, tur ir tāda telpa, kur viss vēl ir neskarts, visi Alfa sapņi, attiecības.
Viss skaistais, ar ko sākās, ir tepat blakus, tikai jāapstājas, jāiekāpj tajā straumē. Kaut kāds dzidrums bija no tiem bērniem. Es tiešām nezinu, kā tu to izdomāji un kā viņi tur jūtas...
Tu esi ļoti apbrīnojama, jo vienmēr, kad tu noskaties izrādes, kurās ir iestudēti tavi darbi... Es atceros, ka Nacionālajā teātrī Indra Roga iestudēja "Klūgu mūku". Tu atbrauci uz vienu no pēdējiem mēģinājumiem. Es biju uztraucies, kā būs un tu tādām starojošām acīm saki: "Tas ir labāk nekā manā grāmatā!" (Visi smejas) Tu esi ļoti pozitīva! Tagad es jums pajautāšu kaut ko ļoti nepareizu. Mēs daudz runāja par Latgali. Vai Latgale vispārinājumā var ietilpt "Tumšo briežu" stāstā, izrādē?
Dmitrijs Petrenko: Kāpēc ne?
Vai Latgales situācijā vēl arvien ir līdzīga, ka izmisums bieži vien ir tik liels, ka...
Dmitrijs Petrenko: Ojār, es domāju "Tumšie brieži" un "Rasa Panemune" ir visur Latvijā. Akcenti var mainīties, bet sajūta, ka tur kaut kā iekapsulējas cilvēki, dzīvo savu dzīvi... Zini kā, man liekas, ka agrāk mēs taisījām kaut kādus šausmu stāstus un likās – tas ir izņēmums par kaut kādu tādu ģimeni. Tagad, kad mēs taisām šo stāstu, man liekas, daudzi tā dzīvo Latvijā.
Jums tiešām liekas, ka tik daudzi tā dzīvo?
Dmitrijs Petrenko: Jā, absolūti.
Māris Korsiets: Es nedomāju, ka tas ir tikai Latgalē. Protams, Latgale ir drusciņ aizmirsts reģions. Bet tā, ka ļoti daudzi...
Inga Ābele: Man liekas, ka lielāka šķirtne ir starp pilsētu un laukiem, jo lauki tomēr ir vide, kur var attīstīties savdabība.
Dmitrijs Petrenko: Es domāju, ka situācija, kurā meita ar bailēm gaida tēvu, kurš pārnāks no darba, lai viņš pievērstu viņai uzmanību...
Tas gan.
Dmitrijs Petrenko: Saproti. Kad mamma nav mājās, ir emocionālas problēmas; tēvs mēģina rūpēties par ģimeni, bet viņam nesanāk bizness vai...
Jā, tam nav nekāda sakara ar Latgali, Vidzemi vai Rīgu.
Dmitrijs Petrenko: Tie esam mēs.
Māris Korsiets: Mēs vēl nepieminējām Alfa un viņa tēva attiecības.
Dmitrijs Petrenko: Jā, tieši tā. Ģimenē ienāk večuks, kurš viņam saka: "Tu neproti audzināt cilvēkus. Tu neproti visus turēt ar spēku." Tu domā, ka tas šodien nenotiek ģimenē, kur dzīvo kaut vai divas paaudzes kopā?
Inga Ābele: Marģers jau ļoti to nospēlēja. Man pat bija bail no viņa. (Smejas)
Māris Korsiets: Viņam bija teksts: "Te nekad nekas nebūs." Viņš nosoda Alfu, sakot: "Te nekad nekas nebūs."
Dmitrijs Petrenko: Mēs varam to teikt arī dzīvoklī, kurā ir brīnišķīgs remonts un visi labi pelna, un vienalga notiek šīs izvēles, notiek nesadzirdēšana, neprasme būt iejūtīgam.
Raksturīgā frāze, ko es esmu dzirdējis no jauniem cilvēkiem, ka vecāki saka: "Tad, kad tu pats pelnīsi, tad arī varēsi izteikties. Tagad paņem savu mobilo telefonu un ej otrā istabā un tiec galā ar visu." Bet pirms mēs noslēdzam, Inga, kāpēc tu vairs neraksti lugas?
Inga Ābele: Tāpēc, ka es tagad cenšos pabeigt vienu lielāku darbu. Ar šiem darbiem ir tā, ka diemžēl tu esi kā rikšotājs zirgs. Ja tu gribi pabeigt darbu, ir jāprot uzlikt klapes un iet tikai tur, ne pa labi, ne pa kreisi. Bet kāda šobrīd ir situācija? No rīta ziņas par to, kas notiek ar Ukrainu. Vai tad var no tā kaut kur... Var mēģināt. Ir jāsakoncentrējas visiem ļoti, ļoti, lai tas viss... Jo tas šobrīd notiek, tas viss ir tik tuvu. Es ļoti cenšos [ķerties] pie darba, saglabāt savu... jo tad es varu vairāk citiem palīdzēt. Bet tas šobrīd ir ļoti grūti. Mazliet es jūtu, ka varbūt pārvelsies kaut kādi svārsti, kaut kā taču jāatrisinās situācijai.
Šis laiks ir bijis ļoti sarežģīts mums visiem. Vēl jo vairāk šī izrāde par attiecībām ir ļoti svarīga. Arī par to mums ir daudz jārunā. Tas, ko man gribas lūgt tādiem autoriem kā tev, kā Norai Ikstenai, kā veselai sērijai, kas raksta, šobrīd varbūt ne autobiogrāfiskos darbus par rakstniekiem un vēsturi, bet par mūsu sajūtu; nevis par Ukrainu, ukraiņiem, nevis par krievu karavīriem, bet par mums šajā situācijā: kādi mēs esam un kā šajā situācijā dzīvojam. Man liekas, tas ir tik svarīgs uzdevums, lai tas nepazustu tā kā ļoti daudz kas no Atmodas laika. Kādi mēs esam šajā laikā – man liekas, to ir ļoti svarīgi kādam uzrakstīt. Tas ir tas, ko es tev varētu skatītāju priekšā palūgt.
Inga Ābele: Paldies! Uzreiz jāsaka, ka Dievs tad ir dāsni apbalvojis, jo tavi vārdi – es ļoti gaidu – nozīmē, ka ir vajadzīgs tas, ko es daru. Kas gan vēl var būt labāks? Paldies!
Ir vajadzīgs! Par to liecina arī tas, ka "Tumšie brieži" tiek iestudēti tik daudz un pēc tik daudziem gadiem. Jūs abi divi "Tumšajiem briežiem" esat atraduši brīnišķīgu kvintesenci. Jūs runājat pilnīgi par citu tēmu – nevis jaunieti Riu, bet par mums, vīriešiem, kuri reizēm kaunas būt vāji, un tā, man liekas, ir ļoti būtiska lieta.
