"Annei (Agnese Jēkabsone) ir satriecoša balss, kas skan Annas Fišeres mūzikā un ļauj dzirdēt to pusaugu meitenes sirds kliedzienu, kuru nav iespējams vārdos aprakstīt dienasgrāmatā. Visvairāk izrādē mani aizkustina vieta, kur Anne ar māsu un Dāna kundzi skaisti un ar saudzīgu pietāti dzied Hanukas dziesmas un lūgšanas, ivritā pēkšņi ieskanas latviešu valodas akcents," savā "Facebook" kontā par jauno izrādi raksta Lolita Tomsone, Žaņa Lipkes muzeja vadītāja.
"Ideja par Anni Franku manī dzīvo jau kādus 10 gadus. Bet ne tādā nozīmē, ka es visu laiku to gribēju iestudēt un visu laiku domāju par iestudēšanas procesu. Es vairāk domāju par to, ka… Kaut kā vienmēr aizķērās doma pie cilvēka, kas ir bijis tik maziņš un tik gaišs, vieds savam vecumam. 13 gadus vecs bērns, bez ego, bet ar savu diezgan stabilu pārliecību," sacīja Groza.
Annes Frankas stāsts režisorei daudz licis domāt arī par sevi pusaudžu gados. Groza stāstīja, ka Annes Frankas fotogrāfija, kas izmantota izrādes vizuālās identitātes materiālos, viņai atgādina sevi tajā vecumā.
Protams, izrādes par Anni Franku ir iestudētas daudz un visā pasaulē, taču šī doma režisori nelika mierā: "Es domāju, ka ar to meitenīti, kas uz mani skatās un smaida tāpat kā es bērnībā, man ar viņu jāiepazīstas līdz galam. Tad mēs nonācām tajā brīdī, kad mainījās repertuāra vienība un man vajadzēja iestudēt citu darbu Liepājas teātrī, jo [iepriekšējam iestudējumam] nevarēja dabūt autortiesības. Tad es sapratu – tagad vai nekad."
"Protams, ja nebūtu Agneses, es netaisītu šo darbu. Tu nevari uztaisīt "Anni Franku" bez Annes Frankas, šajā gadījumā bez Agneses," atzina Groza.
Ikona holokaustam
Annes Frankas dienasgrāmata ir kā ikona holokaustam, jo tajā fiksētas sajūtas, kas notiek ar cilvēkiem, kad principā viņiem atņemts ir pilnīgi viss un viņiem ilgstoši jādzīvo slēpnī, kurā valda savi stingrie noteikumi.
"Godīgi sakot, man dzīvē sūruma pietiek ar to visu, ko mēs uzzinām ikdienā no ziņām. Līdz ar to būtu lieki taisīt vēl vienu tādu drāmu. Pieķēros materiālam tikai tāpēc, ka tas ir stāsts par to, kā cilvēki divu un plus gadu laika periodā atrod kaut kādu izdzīvošanas formulu. Izrāde ir par to. Izrāde nav par beigām, kas daudziem ir zināmas," uzsvēra Groza.
Režisore pauda, ka izrāde ir mīļa, jo tieši tādu to padara aktieru sniegums, un, viņasprāt, mīļums ir tas, kā mums mūsdienās ārkārtīgi pietrūkst.
Svarīgs jaunā iestudējuma elements ir mūzika – tā skan gandrīz visu izrādes laiku.
Pie mūzikas strādāja komponiste Anna Fišere, kas atklāja: "Man tā ir pirmo reizi, un es esmu ļoti priecīga par to. Šī mums ir arī ar Lauru pirmā sadarbība, un tā ir bijusi, manuprāt, ļoti auglīga un brīnišķīga. Mūzikas izrādē ir daudz, es teiktu, ka gandrīz visu laiku tajā skan mūzika."
Fišere neslēpa, ka šis viņai bijis ļoti personisks stāsts, un mūzikas tapšanas laikā viņa rakusies līdz tās dzīlēm: "Es klausījos daudz ko no tradicionālās mūzikas un lasīju, un mēs daudz runājām ar Lauru, un kaut kā varētu teikt, ka tas tiešām bija tāds sajūtu darbs."
Groza gan norādīja, ka mūziku ļoti daudz izmanto visās savās izrādēs neatkarīgi no stāsta, jo viņai mūzika ir ārkārtīgi svarīga. Taču šajā izrādē viņa tai pievērsusi īpašu uzmanību.
"Es dievinu mūziku, es mīlu mūziku, es dzīvoju ar mūziku, es klausos mūziku rītā, vakarā, ejot pa ielu un ejot gulēt, un tāpēc mana dzīves uztvere vienmēr iet arī caur šo muzikālo pavadījumu, un tāpēc arī manās izrādēs mūzikas ir tik daudz. Bet, ko es gribētu īpaši uzsvērt mūzikas sakarā šajā izrād tiem, kas mīl dzīvu skaņu, – šeit tā ir pārsvarā, jo skan dzīvi instrumenti," stāstīja Groza.
