Ienākot zālē, vēl pirms izrāde sākusies, tajā skan mūzika – dāņu pianista un komponista Benta Fabrika jeb Franka Bjorna 1962. sarakstītā dziesma "Alleycat". Pats jēdziens "alleycat", ko varētu latviskot kā "klaiņojošs kaķis", cita starpā ir arī apzīmējums cilvēkam, kurš meklē apšaubāmas baudas. Dziesmas motīvs arī tiek vēlāk izmantots izrādē.
Pirms doties uz izrādi, ir vēlams šo to noskaidrot gan par izmantoto dziesmu, gan dramaturģiskā materiāla avotiem, jo izrāde ir skaņu, gaismu, aktierspēles piedzīvojums, kurā nekas skaidrots īpaši netiek.
Izrāde tapusi Kauņas Nacionālajā drāmas teātrī, taču sadarbībā ar teātri Diseldorfā, proti – vācu teātrī "Doriana" pirmizrāde notika pirms diviem gadiem. Taču arī Kauņā tapušo "Dorianu" varam uzskatīt par oriģināldarbu, jo iestudējumā veiktas būtiskas izmaiņas, kaut vai tāda – Vācijā tā bija viena aktiera izrāde, bet Kauņas Nacionālajā drāmas teātrī Dorianu ģeniāli iemieso divi aktieri – Daiņus Svobons un Mants Zemlecks, pārmaiņus spēlējot dažādās epizodēs.
Savukārt izrādes dramaturģiskā materiāla pamatā ir labi zināmā Oskara Vailda "Doriana Greja ģīmetne", tātad – stāsts par jaunekli Dorianu, kuru sajūsmā un apbrīnā uzglezno mākslinieks, un, dzimstot mākslas brīnumam, notiek vēl kāds brīnums – jauneklis paliek mūžam skaists, dzīves nodarītais posts – novecošana, vilšanās, netikumu ievilktās rievas skar tikai portretu. Roberta Vilsona "Doriana" dramaturģiskā materiāla autors – amerikāņu dramaturgs Derils Pinknijs – Vailda stāstu papildinājis ar pavisam konkrētu mākslinieka personību, tas ir īru-britu gleznotājs Frānsiss Bēkons, kura kaislīgo triepienu gleznas izmantotas skatuves scenogrāfijā. Ar mākslinieka personību saistās arī kāds reāls stāsts, ko – atkal – ir labi zināt jau pirms izrādes: kad Frānsisa Bēkona mākslinieka darbnīcā ielauzās zaglis, tā vietā, lai viņš nodotu viņu policijai, mākslinieks sācis ar viņu sarunāties un – uzgleznojis.
Vēl pāris praktiskā latvieša padomi pirms izrādes – ja pērkat biļetes, nepērciet tās zāles pirmajās rindās, lai, lasot angļu titrus, nenolauztu kaklu. Izrāde tiek spēlēta lietuviski, titri angliski. Lasīt titrus un iegrimt uz skatuves notiekošajā vienlaikus ir apgrūtinoši, tāpēc, vismaz es, izvēlējos titros tikai iemest aci, lai saprastu atslēgvārdus. Jo Derila Pinknija radītais teksts nevirza sižetu vai stāstījumu, tas drīzāk līdzinās dzejai – teksta uzdevums ir uzjundīt kādus jautājumus, atsaukt atmiņā sajūtas, un aktieru balss arī lietuviski to izdara pārliecinoši, jo īpaši, ja izdodas uzķert kādus vārdus.
Laikam jau, bārstot faktus un praktiskus padomus, es vēl nepateicu, ka šī izrāde man bija izcils teātra pārdzīvojums. Teātra maģija! Un teātra kritiķe Guna Zeltiņa portālā kroders.lv savu recenziju par izrādi "Dorians" (tās izlasīšana varētu būt vēl viens no sagatavošanās izrādei priekšdarbiem) sāk tieši ar šādiem vārdiem – "Roberts Vilsons nereti tiek dēvēts par avangarda teātra burvi Merilinu." Zeltiņa arī godīgi brīdina, ka "iestudējums var sajūsmināt vai emocionāli atstāt pilnīgi vienaldzīgu".
No savas puses gribu iedrošināt noteikti doties ceļā uz Kauņu. Un varbūt ne tikai Kauņu, izrādes ar titriem globālajās kopvalodās izrāda vairāki teātri – gan Lietuvā, gan Igaunijā. "Dorians" manā pieredzē bija ārkārtīgi piesātināta, vizuāli apbrīnojama izrāde, kuru es būtu ar mieru skatīties otrreiz, kaut vai tūlīt pēc priekškara aizvēršanas.
Tuvākās režisora Roberta Vilsona radītā "Doriana" izrādes Kauņā – 21., 22., 23. aprīlī, tad – 10. un 14. jūnijā.
