Nesen tapis horeogrāfa Agra Daņiļeviča un dziedātājas Aleksandras Špicbergas koncertuzvedums "Nestāstot", kurā Agris Daņiļevičs ne tikai veidojis horeogrāfiju, bet uzvedumā pats lasa arī savu dzeju.
Henrieta Verhoustinska: Vai tu tagad esi arī dzejnieks?
Agris Daņiļevičs: Nē, nesauciet mani par dzejnieku. (smejas) Mani kritēriji šajā lauciņā noteikti ir daudz augstāki, un man liekas, tāds vēl tas lidojums man nav. Es gan vēlētos, ka kādreiz kaut kas tāds varētu sanākt, bet pagaidām esmu tāds sajūtu pierakstītājs.
Bet tas prasa no tevis drosmi? Savā jaunākajā kameriestudējumā "Nestāstot", kas šobrīd brauc pa visu Latviju, tu savu dzeju lasi publiskai.
Tā ir, es ļoti uztraucos. Tā ir sava veida atkailināšanās un it sevišķi atkailināšanās pirmo reizi. Es priecājos, ka šie dzejoļi iegūlās visā tajā izrādes kontekstā, tas viss sanāca, man liekas, ļoti labi, gan dzeja, gan deja, gan arī mūzika.
Kas ir šis stāsts "Nestāstot"? Un ko jūs nestāstāt?
Ir lietas, kuras nevajag stāstīt, ir lietas, kuras ir jāsajūt. Tas, man liekas, arī horeogrāfijas un varbūt arī mūzikas un citu mākslas veidu pamatuzdevums – pateikt to, ko nevar pateikt ar vārdiem. Tātad mēs mēģinām runāt citā valodā, tā ir tāda valoda, kuru varētu saprast jebkurā pasaules malā. Tā ir ķermeņa, mūzikas valoda. Ņemot vērā, ka esam latvieši un retais zina spāņu valodu, tad mēs arī spāņu valodu šajā gadījumā uztveram kā mūzikas instrumentu, skanošu, intonatīvu.
Tu esi uzaudzinājis nu jau vairākas dejotāju paaudzes savā deju skolā "Dzirnas". Kas tev ir "Dzirnas"?
Mans bērns. Citu vārdu tam es nevaru iedot.
Kas bija tas impulss radīt tieši deju skolu? Viena lieta ir izveidot kompāniju ar nobriedušiem dejotājiem, kas var izdejot jebko, ko tu vēlies, bet cita lieta ir strādāt ar dažāda vecuma vēl nevarīgiem, vēl neprotošiem cilvēkiem.
Es sapratu, ka labs dejotājs, vismaz Latvijas vidē, ir tāds, kas sevī apvieno visu, kas saistīts ar kustību. Tātad tā ir tautas deja, klasiskā deja, baleta treniņš, tas ir hiphops, breiks, akrobātika, tā ir dziedāšana, improvizācija. Katra no šīm dejas tehnikām viena otru papildina, un tas varbūt arī bija iemesls, kāpēc, pateicoties lielajam pieprasījumam, bijām spiesti atvērt skolu. Jo tā galīgi nebija mana sākuma iniciatīva. Sāka dejotāji no Rīgas braukt uz Raganu, un tā mēs tur dejojām un dejojām, radās visādas interesantas programmas, un sapratu, ka tiešām, cilvēki vēlas dejot "Dzirnās". Bet vēl viens ir pilnīgi skaidrs, ka "Dzirnās" vienkārši tāpat ielēkt iekšā, pa ceļam vagonā, ir ārkārtīgi grūti.
Jo?
Es neesmu vēl īsti noskaidrojis, kāpēc, bet ja tautas deju ansambļi atver savas durvis sezonas sākumā un tur sagāžas milzīgs daudzums jaunu dejotāju, tad viņi nevar vien izvēlēties, ko no tā visa paņemt un kas varētu izturēt konkursu. Tad "Dzirnās" šāda konkursa vecākajās grupās nav, man liekas, tāpēc ka viņi baidās. Viņi baidās, jo dejošana "Dzirnās" nozīmē, ka tev ir jāmāk tautas dejas, akrobātika un ir baleta treniņš, ir jābūt drošam, atvērtam, emocionālam. It sevišķi tā emocionālā atvērtība, tā nav viegla lieta kuram katram, un varbūt tiešām ir kaut kādi momenti, no kuriem cilvēki baidās un tāpēc viņi nenāk uz tādu uzņemšanu.
Es biju iedomājusies, ka tur ir milzīgs konkurss.
Nē, lielo galā vispār nav.
Vai nav tā, ka tie lielie izaug no tiem mazajiem?
Tieši tāpēc šī skola ir vajadzīga, jo tad, kad viņus atved mamma vai tētis uz "Dzirnām" triju gadu vecumā, tad arī viņi tādi pamazām izaug. Esmu novērojis, ka "dzirnieši", tie, kas arī pabeidz dejot "Dzirnās", viņi nekur citur arī īsti nevar iedzīvoties, jo mums, nezinu vai tas ir labi vai slikti, bet ir izdevies radīt īpašu vidi, mikro pasaulīti, kurā cilvēki tiešām spēj izpausties tā, kā viņi vēlas. Nav šī lineāla, kur visiem jābūt obligāti viena auguma, visiem uz vienu pusi, ar vienu kāju. Man kā šīs skolas mākslinieciskajam vadītājām tiešām ir pilnīgi vienalga, ar kuru kāju viņi mīl. (abi smejas) Tātad tas arī ir viens no principiem. Vēl viens princips ir tas, ka "Dzirnās" mācām nevis dejas, bet dejot. To es esmu visu laiku teicis un uzskatu, ka tas ir ārkārtīgi svarīgi, jo tad…
Tātad nevis iekaļat horeogrāfiskos rakstus, bet ļaujat pašizpausties?
Mācām dejot. To es kādreiz ieklausījos Uldī Šteinā. Uldis teica – ir jāmāca dejot, nevis dejas. Ja tu iemāci dejot, tad principā ir tā, ka kaut vai Deju svētku repertuārā vari to deju apgūt šodien un rītā dejot viņu uz skatuves, tāpēc ka tu māki dejot. Tev nav jāmāca cilvēkam deja, tev viņa ir tikai jāiestudē. Tas attiecas uz daudzām lietām, jo tikai tādā veidā, man liekas, var vispār veikt to apjomu, ko mūsu pedagogi spēj – piedalīties visādos konkursos: laikmetīgā deja, tautas deja, viss pēc kārtas, viss kopā un beigās hiphopa kari mūsu pašu skolā. Tā ka mēs mēģinām gādāt, lai cilvēki ir komforta zonā jebkurā situācijā, lai viņi ir kā kaķis – met, un vienmēr [kritīs] uz kājām.
Vai to divdesmit, nu jau vairāk, gadu laikā, kopš darbojas "Dzirnas", esi novērojis kaut kādu attieksmes maiņu pret deju, nodarbībām?
Jā, protams. Es gan "Dzirnas" skaitu jau no 1985. gada (smejas), divdesmit gadus mēs esam Rīgā. Man jau ļoti patika tas Krimuldas vidusskolas modelis, tādēļ ka tur praktiski nebija nekāda sakara ar bērna vecākiem. Es pilnīgi visu sarunāju ar pašiem bērniem, viņi sešu gadu vecumā sāka nākt pie manis dejot, un es vecākus ieraudzīju tikai pavasarī, kad mums bija koncerti, kad viņiem bija kādā konkrētā vietā un laikā jānonāk, tad vecāki atnāca paskatīties, tad es ar viņiem iepazinos. Bet Rīga ir Rīga. Rīgā nevar pāriet pār ielu bez mammas. Šī starpība starp lauku bērniem un rīdziniekiem, viņa ir jūtama.
Bet kāda tā ir?
Man liekas, ka laukos viss bija vienkāršāk. Vienkārši vienkāršāk. Rīgā, kā jau pilsētā, problēmu noteikti ir vairāk, bet ir arī plusi. Tu vari saorganizēt kaut kādu gājienu, uz teātri aizbraukt vai apmeklēt kādu koncertu. Ir plusi, ko pilsēta piedāvā, bet man ļoti, ļoti pie sirds bija pieaugusi Ragana. Kad mums ir nometnes, vai tas ir "Dzirnu senčiem", vai ir ilgāk jāpastrādā pie kādām konkrētām lietām, tad zvanu uz Krimuldas vidusskolu [direktorei] Ritai, prasu, vai mēs nevaram manā mīļajā zālē padejot, un parasti tas mums sanāk.
Agri, tev ir ne tikai horeogrāfa, bet arī teātra režisora diploms. Vai tu to grasies kādreiz realizēt dramatiskas izrādes iestudējumā?
Nē, es domāju, ka dramatiskas izrādēs iestudējumā… Kaut gan nekad nesaki nekad. Tāpat es nezināju, ka man pēkšņi dzejolīši atlidos. Bet šī izglītība man noteikti ir devusi gan kopējo skatījumu uz lietām, kuras tiek veidotas tajā pašā dejas lauciņā, un sapratni par daudz lietām, arī par scenogrāfiju. Tādu kompetenci, sauksim tā. Tīri profesionāli. Esmu veidojis izrādes, kurās nav neviena režisora, bet tajā pašā laikā šī režija ir, es varu bez viņa [režisora] iztikt. Arī scenogrāfija ir tāda lieta, kas, man liekas, ir gana labi izdevusies, gan tad, kad mums bija pie Karla Orfa "Carminas Buranas" tāds liels alumīnija veidojums kā atoms, gan "Mana daba", kur mēs uztaisījām scenogrāfiju ar četriem izpletņiem. "Mauglis", kur bija milzīgi gobelēni jāsataisa, kurus starp nodarbībām kopā margoja vecāki un bērni. Ir lietas, ko šī izglītība palīdz labāk saprast un būt kompetentākam gan savā darbā, gan darot darbu operā vai dramatiskā teātra izrādēs.
Kā tev šķiet, vai laikmetīgā deja mūsu kultūrainavā ir pietiekami novērtēta?
Domāju, ka laikmetīgā deja ir novērtēta. Varbūt ne vienmēr saprasta. Laikmetīgā deja jau pati praktiski izvēlas šo ceļu. Esmu bijis laikmetīgās dejas izrādēs, no kurām es iznāku iedvesmots, stāvā sajūsmā par izrādi, bet tajā pašā laikā jāsaka, ka esmu arī spļaudījies un domājis – ko es tur daru, kāpēc man uz to jāskatās? Laikmetīgā deja pati par sevi ir izaicinājums. Gaidīt to, ka visa publika stāvēs kājās un korī sitīs plaukstas, un bļaus "bravo, bravo", nevajag. Tā forma ir brīva.
Kā tev šķiet, kāpēc, piemēram, tautas deju ansambļi eksistē gadu desmitiem, bet laikmetīgās dejas trupas mūsdienu realitātē uztaisa divas trīs izrādes un pajūk?
Es domāju, ka tā ir inerce un milzīgais gadiem ieliktais darbs šajos kolektīvos, varam saukt "Vektoru", "Danci" un visus vadošos ansambļus, kuros ir nomainījušies jau neskaitāmi vadītāji un šī tradīcija turpinās. Domāju, tur ir vesela lietu summa. Protams, tie ir Deju svētki, kas notur šos ansambļus kopā. Paša ansambļu tradīcija veidot īpašas programmas kaut kādā laika periodā. Modelis šajos deju kolektīvos, ka – ja tu ļoti vēlies, tu vari arī divdesmit, divdesmit piecos, varbūt pat trīsdesmit gados sākt dejot, ja tu esi labā fiziskā formā, tu vari darīt, vari iemācīties. Tas nav nesasniedzams. Šis modelis ļauj vilnim velties un, kā zināms, vilnis neapstājas.
Pagājušās vasaras tavs lielais notikumus, un ne tikai tavs, bet vispār Latvijas deju pasaulē, bija uzvedums "Dziesma dejo. Deja skan" Mežaparka estrādē, kur piedalījās 14 mūziķu sastāvs, 63 kori, 105 deju kolektīvi no visas Latvijas, kā arī desmit ārzemju kolektīvi – milzīgs skaits cilvēku. Kas bija impulss izveidot kaut ko tik grandiozu?
Impulss bija Edžus Arums, kurš bija šī pasākuma idejas autors un producents. Mums bija ļoti laba ideja, bet mēs nevarējām ar šo ideju novinnēt Deju svētku konkursā. Viņš saka: ideja ir laba, uztaisām paši! Neviens jau nezināja, ka pēkšņi Krievija sāks mest bumbas Ukrainā, tas ieviesa finansiāli ārkārtīgi smagas sekas. Tomēr es apbrīnoju Edžu ar viņa nervu sistēmu un Ievu, viņa sievu, kuri ar visu to, kā mums tur gāja, neatteicās šo pasākumu novest līdz galam. Noteikti paldies visiem dejotājiem, kuri četru mēnešu laikā spēja apgūt repertuāru. Un vēl vairāk koristiem, jo koristiem viss bija jāmācās no sākuma.
Viņi arī dejoja.
Jā. Šī formas ideja savienot kori ar dejotājiem, ka ir deja un mūzika, dziedāšana kopā vienā priekšnesumā, man liekas, tas varētu būt tas nākotnes modelis. Mēs gribējām to parādīt, ka tas tiešām ir modelis, uz ko varētu pamazām iet un attīstīt.
Šīs vasaras lielais notikumus, protams, ir Dziesmu un deju svētki, kuri svinēs savu simtpiecdesmitgadi. Tu piedalies "Arēnā Rīga" notiekošajā uzvedumā "Balts". Kāds stāsts tam būs pamatā?
Par to stāstu droši vien jāprasa Ingai Cipei, režisorei, saprotu, ka tā ir tā paralēle, ka viss sākas no baltas lapas, no nekā. Neatceros tieši, cik horeogrāfu un cik mūzikas autoru būs, bet principā visas dejas ir jaundarbi šajā koncertā. Viena no dejām tika man uzticēta, tā ir tāda apdziedāšanās. Tā ir vienīgā mana aizņemtība šajos svētkos.
Jaušu drusku rūgtumu tavā balsī?
Jā, protams, man ir tas rūgtums. Nepateikšu, cik gadus, bet vienmēr esmu Deju svētkos piedalījies un stadionā manas horeogrāfijas ir gājušas, ja ne es pats, tad kādi citi horeogrāfi ir vadījuši. Uldis Žagata manu "Zaļumballes polku" reiz uzlika uz laukuma. Visu laiku esmu bijis tajā apritē, un tagad es tur neesmu. Nezinu, kā tā.
Tad tu varbūt vari mazliet no malas paraudzīties uz šo procesu. Cik es atceros sevi darbojamies kultūras žurnālistikā, tik vienmēr šis process ir bijis smags, atbalsts nepietiekams, šeit vēl pa vidu bija pandēmija, kas arī izjauca vairākus deju ansambļus…
No malas man tāpat īsti nesanāk uz to visu paskatīties. Protams, es piedalīšos "Dzirnu senču" sastāvā kā dejotājs stadionā, noteikti tur būšu, nometīšu liekus desmit kilogramus nost un dejošu. Man liekas, ka katram latvietim ir šajos svētkos jāpiedalās. Protams, mēs arī ar "Dzirnām" piedalāmies. Godprātīgi esam apguvuši un jau nostartējuši arī skatēs. Mūsu C grupiņa izrādījās labākais deju kolektīvs Rīgas pilsētā. Ar to var tikai lepoties, Kaspars Brauns un Dagmāra Bārbala praktiski to darbu izdarīja. Tā ka malā es nestāvu. Ar B grupu, kas ir tie mani "dzirnieši", kuri dejo visu pēc kārtas, arī startējām skatē ar repertuāra dejām. Protams, ka mana profesionālā pieredze man lika savā ziņā izvērtēt to, ko mēs tagad darām, ko mēs mācamies, man bija ļoti neērtas situācijas dažkārt. Mani dejotāji parasti zina, ko viņi dejo, kas tas tāds ir, un viņi nesaprot, kāpēc jāiet pa kreisi ar labo kāju, kāpēc netiek ievēroti dejas gramatikas principi? Tādas tās dejas ir nonākušas deju svētkos.
Jaunās dejas?
Es nezinu, cik viņas ir jaunas, bet tās ir nonākušas Deju svētkos. Man liekas, uz daudzām dejām, kas tur ir, vajadzētu pamēģināt paskatīties – izslēgt mūziku un tekstu un paskatīties, ko šī deja pati par sevi ir spējīga iedot, pieplusot klāt pievienoto vērtību, ko piepluso pati horeogrāfija. Es domāju, ka ir ļoti daudz deju, kuras nepiepluso neko. Diemžēl.
Kādā ziņā, – tur nav skaistuma vai vēriena?
Varu pateikt, es to saucu par dejas tēlu. Nav tā, ar ko šī deja atšķirtos no visiem tūkstošiem citu deju. Ja viens no principiem, ko kādreiz man konservatorijā mācīja Juris Kaprālis un Harijs Sūna (man bija laime pie šiem pedagogiem strādāt), ir tas, ar ko šī deja ir atšķirīga, kas ir dejas tēls. Vai šajā dejā tiek risināta kāda dramaturģija, vai tiek atrasta kāda īpaša kustība, kuru cilvēki neaizmirst, kad deja ir beigusies, kura cilvēkiem paliek atmiņā. Diemžēl ir ļoti daudz deju, kuras vienkārši aizmirstas tajā brīdī, kad viņu beidz dejot.
Tu runā par lieluzvedumu "Mūžīgais dzinējs" vai par "Baltu"?
Es strādāju ar B grupas dejām, kas ir "Mūžīgajā dzinējā". Es nesākušu analizēt konkrētus horeogrāfus un konkrētas dejas. Es skatītos uz šo repertuāru kritiski arī tādā ziņā, ka man bija Lēdurgas Kultūras namā iespēja noskatīties trīsdesmit dejas, kur, man liekas, visas bija obligātā repertuāra dejas, un sapratu, ka tās dejas iet no manis projām – visas diagonāles tiek veidotas caur centru, projām. Visu laiku cilvēki iet projām. Vismaz piecdesmit procenti. Mākslinieciskajai padomei vajadzēja pamanīt to, ka svētki ir veidoti introverti, nevis ekstraverti, viņi iet sevī, nevis nāk pie tevis. Tās ir tādas lietas – dejas gramatika un kopējais dejas iespaids, kas man palika skatoties. Protams, ar šo tekstu es esmu atkal ieguvis daudz visādu ienaidnieku. "Dzirnām" droši vien neies viegli, šito te man noteikti pieminēs. Bet šis ir mans profesionāla horeogrāfa viedoklis par to, ko es redzu. Trakākais, ka nekas cits blakus nestāv. Teiksim, programmā "Balts" ir dejas, principā drusciņ citas vēsmas tiek paslaucītas kaut kur un liek jauniem cilvēkiem pārtaisīt numurus, tas nav smuki. Man liekas, ir jāļauj visam dzīvot, un katrs piedāvā cilvēkiem savu versiju, un dejotājiem ir iespēja izvēlēties, kādu ceļu mēs ejam tālāk. Tā ir tā mana sāpe. Es tajā visā jūtu tādu skumjumu, bet darāmā man netrūkst un ko teikt dejas lauciņā man tiešam vēl ir daudz un dikti.
