"Man ir tādā sajūta, ka mēs esam tikušies agrāk. Vai tā varētu būt?" – ceļinieces uzdotais jautājums skatītāju iesaista jau no pirmajām sastapšanās minūtēm, un atmiņu ceļojums var sākties. Mazā ceļojošā izrāde vēsta par nejaušu satikšanos, atmiņām un vēlmju meklēšanu. Izrādes gaitā iepazīstam ceļinieces bērnišķo dubultnieci un vērojam krēslā ieslēptos pārsteigumus.
Ceļojums nav garš, un jau pēc kādām 20 minūtēm par redzēto iespaidos dalās izrādes skatītāji. Krišjānim izrāde šķita diezgan neparasta un patika: "Man likās neparasti, ka bija ļoti daudz jautājumu, jo parasti tā nav. Lelle bija ļoti skaista, un man patika, kā tā vingroja, staipījās un dejoja."
"Šādi darbi ir ļoti vajadzīgi," turpina Valters. "Šis ir jauks piemērs maza izmēra teātrim. Var arī 15 minūtēs ļoti lielu stāstu izstāstīt. Tas ir ļoti skaisti."
Anna uzsver, cik tas ir nozīmīgi, ka profesionālā māksla nav tikai lielās mājās, bet nonāk arī pie cilvēkiem citur: "Ir būtiski, ka māksla var nonākt pludmalē, veikalā, kādā Latvijas pierobežas ciematā, kur varbūt kādus gadus desmit nekas no profesionālās mākslas nav bijis. Manuprāt, šis ir viens no veidiem, kā [mākslas] izplatībai būtu jānotiek, jo daļai cilvēku, vismaz pašlaik un droši vien vienmēr, ir ļoti grūti kaut kur izbraukt. Viņus noķert uz 15 minūtēm un pastāstīt būtisku stāstu tādā veidā, kas ir saprotams katram bērnam un, no otras puses, tas ir saprotams katram pieaugušajam...
Mazie stāsti, ko Kristīne izstāsta, ir ļoti daudzslāņaini. Ko mēs no tā paņemam, ir atkarīgs no mūsu pieredzes, kā mēs par pasauli domājam, kā to uztveram. Tieši tāpēc tas ir ļoti dažādām sabiedrības grupām."
Horeogrāfes Kristīnes Brīniņas ceļš ar izrādi "Vai esam tikušies agrāk?" sācies šī gada sākumā Liepājā. Pirmā tikšanās ar skatītājiem – sešas izrādes vienas dienas garumā – bija Liepājas Universitātes telpās, bet jau nākamajā dienā māksliniece iemēģināja sava darba pamatieceri – doties, kur acis rāda, uzrunāt skatītāju un nospēlēt izrādi. "Atceros, ka tajā rītā devos uz Liepājas tirgu. Lija, sniga, pūta vējš, un es gāju ar to krēslu un pati sev mēģināju atgādināt, kāpēc es to daru un vai kādam tas vispār ir vajadzīgs. Es iegāju tirgū. Tur bija maz cilvēku, pārdevējas vienmuļi sēdēja un gaidīja, kad atnāks kāds pircējs, bet mans secinājums bija: svētdienas rītā tirgu apmeklē māmiņas ar bērniem – tāda ideālā mērķauditorija. Tad es ieraudzīju puiku, momentā viņam sekoju, uzrunāju viņa mammu. Viņi bija pie iepirkumu stenda un es jautāju: "Vai jums ir 15 minūtes? Vai es varu jums nospēlēt izrādi?" Viņa paskatījās uz dēliņu, kurš priecīgs māja, ka jā. Tā bija tā pirmā tikšanās," stāsta izrādes autore.
Neplānotā satikšanās ar izrādes skatītāju viņai tīri cilvēcīgi ir ļoti emocionāla, atzīst Brīniņa: "Ko viņš man atbildēs, kā viņš reaģēs, kā neuztvert to personīgi, kā distancēties un patiešām ļauties mākslas procesam, dzīves procesam. [..] Gala rezultātā tas viss ir tik ļoti piepildīts. Vēl arī iemācīties tikšanās brīdī tik ļoti emocijas nelaist klāt tāpēc, lai tas tiešām var būt ilgtermiņā un dažādai auditorijai."
Vaicāta, kāds impulss radījis ceļojošo izrādi, Brīniņa pastāsta par pandēmijas sākumā redzēto beļģu mākslinieka Bendžamina Verdonka (Benjamin Verdonk) darbu. "Viņš bija uztaisījis tādu maziņu objektu teātrīti. Es feisbukā ieraudzīju fotogrāfiju, kur viņš uz pacēlāja bija pacēlies trešajā stāvā un rādīja šo teātri kundzītei, kura bija aiz loga. Man šķita – jā, par to ir māksla. Šīs ir tās labās, pozitīvās robežas, kuras mēs varam pārkāpt. Mākslai ir tik daudz iespēju, mēs varam doties pie saviem skatītājiem. [..] Mēs ieejam privātajā telpā, bet uzdodam jautājumu – vai drīkst? Ja vien cilvēkam ir vēlme un laiks, šis notikums var notikt.
Būtībā tā ir abpusēja vienošanās, ka mēs apstāsimies uz šo brīdi un piedzīvosim kaut ko, kas varbūt šajā situācijā ir neikdienišķs, bet tajā pašā laikā tik vienojošs un abām pusēm saprotams."
Kristīnes Brīniņas izrāde ir bez vecuma ierobežojuma, tā ir piemērota ikvienam skatītājam jebkurā vietā, un to pierāda līdzšinējā sastapšanās ar skatītājiem bērnudārzā, skolā, pansionātā, krīzes centrā vai sabiedriskā vietā. "Vai esam tikušies agrāk?" ir laikmetīgās skatuves mākslas izrāde – tā nav tikai deja vai teātris, tā nav tikai objektu teātris. Mazie elementi kopā veido vēstījumu un, kā apliecina autore, skatītāji labprāt pēc izrādes pārrunā un dalās ar to, par ko viņi domā.
Papildus jau noteiktajām norises vietām izrāde "Vai esam tikušies agrāk?" ceļos pa pilsētām un laukiem, satiekot savus nejaušos skatītājus.
