Šņorbēniņi

"Šņorbēniņos" – dzeja. Aktieris Ģirts Krūmiņš latviešu autoru un Šekspīra pantos

Šņorbēniņi

Scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis: Mans uzdevums ir ielīst režisora smadzenēs

"Šņorbēniņos" – dzeja. Inese Ramute un Mārtiņš Meiers

Kad Hamlets pārņem Šekspīra roku, bet Jāzeps – Raiņa. Aktieri Inese Ramute un Mārtiņš Meiers par dzeju, ar dzeju un dzejā

Katrai paaudzei ir savi dzejnieki, bet ir arī tādi, kas iet pāri laikiem, "paņem aiz rokas" un aizved. Bet citkārt dzejnieku ved varonis. "Tā literatūrā un mākslā bieži nenotiek. Bet šie ir tēli, kuri tiešām kļūst tādi, ka autoram viņus grūti savaldīt," par Hamletu un Šekspīru, Jāzepu un Raini pārdomas pauž Dailes teātra aktieris Mārtiņš Meiers, kurš Latvijas Radio 3 raidījumā "Šņorbēniņi" kopā ar Valmieras teātra aktrisi Inesi Ramuti runā par Dzejas dienām un dzejas spēku.

Sandra Ņedzvecka: Dzejas dienām šogad piecdesmit devītā, bet Rainim – simt piecdesmit devītā dzimšanas diena. Inese, kādas ir Dzejas dienas jūsu atmiņās no skolas un studiju laikiem?

Inese Ramute: Mācoties Ikšķiles skolā, mums bija tā lielā laime, ka šajā skolā mācījās arī Dainas Avotiņas meita. Šķiet, tieši pateicoties Dainai Avotiņai, mēs, astoņgadīgās skolas skolēni, dabūjām iespēju klausīties dzeju Amatu ielā 5 [Mazajā ģildē]. To tagad nevar iedomāties, kā [cilvēki] lauzās [uz turieni], ja zināja, ka piedalīsies Imants Ziedonis, Māris Čaklais, Ojārs Vācietis, Olga Lisovska vai kāds cits no dzejniekiem. Telpas bija pilnas!

Tā bija tāda kā goda lieta – iet klausīties, kā dzeju runā paši dzejnieki. Uz mani tas atstāja spilgtu iespaidu – tas, kā dzejnieki lasīja savus dzejoļus. Un tas man patīk joprojām – kā savus dzejoļus lasa dzejnieki.

Pati [publiski] neesmu pārāk daudz dzejoļu lasījusi, bet reizēm ir situācijas, kad tas jādara, un tad pati sevi pieķeru, ka tev tā kā gribas būt daudznozīmīgākam, tādam kā gudrākam, un tu galīgi palaid garām dzejas ritmu, kas raksturīgs daudziem dzejniekiem. Toreiz Dzejas dienās braucām pie Raiņa pieminekļa – tas bija liels notikums, cilvēku bija ļoti daudz.

Inese Ramute Latvijas Radio studijā
Inese Ramute Latvijas Radio studijā

Katram laikam, protams, ir savi dzejoļi un savi dzejnieki.

Mans dzejnieks, kuru bezgalīgi cienu un mīlu, ir Māris Čaklais – viņš ir manas paaudzes dzejas līderis. 

Šodienas jaunajai paaudzei ir savi dzejnieki, ko viņi lasa un kuri viņus uzrunā. Bet ja vidusskolniekiem kādureiz paprasa, kādus dzejniekus viņi lasa un kas viņiem patīk, ļoti daudzi saka, ka tas ir Eduards Veidenbaums. Tātad ir dzejnieki, kuri iet pāri laikiem. Un viņš patiešām iet pāri laikiem! Starp citu, Eduarda Veidenbauma dzejoļus man iznāca runāt kopā ar maniem kolēģiem Mārtiņu Liepu un Ģirtu Rāviņu. Tā bija reize, kad runāju dzeju, bet tā, ka apzināti veidotu kādas dzejas kompozīcijas vai ko tamlīdzīgu – īsti nē... Bet man ļoti patīk lasīt dzeju pašai pie sevis – paņemu grāmatu un lasu.

Inese Ramute Latvijas Radio gaiteņos
Inese Ramute Latvijas Radio gaiteņos

Vai Valmiera ir pilsēta, kas rosina dzeju rakstīt, lasīt, klausīties?

Inese Ramute: Valmiera, manuprāt, vairāk ir prozas pilsēta. Senā pagātnē šeit bija Leons Paegle, Linards Laicens un – Juris Helds, kura dzeju man patīk lasīt.

Vai arī konkrēta vieta jūs rosina meklēt dzeju? 

Inese Ramute: Drīzāk ir tā:

pieej pie grāmatplaukta, un pat nezini, kāpēc ņem tieši to grāmatu. Bet tu atšķir tieši to lapaspusi, kura tev tajā brīdī ir visvajadzīgākā. Tā man ir bijis. Ka roka pati sniedzas un atrod. Dzeja saka – paņem mani!

Dzeju jūs esat runājuši abi kopā ar Mārtiņu Meieru!

Inese Ramute: Pirms deviņiem gadiem mums bija projekts "Bērns, vārdā Rainis". Tas bija mistiski… Pēdējā brīdī uzzinājām, ka izsludināts konkurss sakarā ar Aspazijas un Raiņa jubilejām. Nodomāju – jāpiedalās! Sapratu arī, ka tur nu būs tādi bliezieni... Un vienlaikus nodomāju – Rainis kā bērns varētu būt interesants. Un man atnāca izrādes nosaukums: "Bērns, vārdā Rainis". Bet nebija nekā cita, tikai nosaukums. Edīte Tišheizere ļoti labi uzrakstīja pamatojumu, kas bija jāiesniedz, un dabūjām veicināšanas balvu! Laidām uz Berķeneli, izbraukājām visas Raiņa bērnības vietas, un tas bija dīvaini:

vienu brīdi bija sajūta, ka Rainis paņem aiz rokas un ved…

Pirmoreiz bija tā, ka jutu: tas mazais puika iet pa priekšu. Tas bija dīvains notikums...

Mārtiņš Meiers: Es pat atceros to brīdi, kad Inese man pienāca klāt un teica: esot gājusi garām Raiņa piemineklim un iedomājusies: kā tas būtu, ja Raiņa piemineklī, kas kalts akmenī, atvērtos mazas durtiņas un iznāktu ārā mazs, mazs Rainītis. Tā mums radās ideja par izrādi "Bērns, vārdā Rainis", jo pāris gadu vēl pirms šīs izrādes Rainis man likās ļoti smags, varbūt pat apaudzis ar monumentālisma kanonu, kas mazliet nospiež.

Darbs pie izrādes "Bērns, vārdā Rainis" man palīdzēja tagad strādāt ar Jāzepu – aiz ļoti talantīgi un meistarīgi nostrādātajiem vārdiem spēju ieraudzīt dzīvu cilvēku.

Lielus klasiķus lasot, tas reizēm ir grūti – saskatīt cilvēku.

Tādēļ man arī šodien uz studiju ir līdzi dažas bērniem vai jauniešiem domāti dzejoļi, kurus man pēdējā laikā patīk lasīt, jo bērnu dzeja reizēm atgādina kaut ko pazaudētu, kas varbūt citā dimensijā un citā līmenī izšaujas "Jāzepā" – tās ir ilgas pēc zudušā, kaut kā nepiepildīta. Ikdienā bērniem domāto  dzeju ir vērts lasīt arī pieaugušajiem: var reflektēt par savu dzīvi…

Mārtiņš Meiers (vidū) Jāzepa lomā Valmieras teātra izrādē "Jāzeps un viņa brāļi"
Mārtiņš Meiers (vidū) Jāzepa lomā Valmieras teātra izrādē "Jāzeps un viņa brāļi"

Ja par Raiņa Jāzepu un Šekspīra Hamletu: vai ir atšķirība, kā lielmeistaru rindās noķert dzejas jeb teksta būtību?

Mārtiņš Meiers: Reiz jau esmu minējis, ka varbūt tieši šī secība – ka vispirms esmu spēlējis Hamletu, un pēc tam – Jāzepu, man daudz vieglāk un aptverošāk ir strādāt ar Raiņa "Jāzepu", kas varbūt nebūtu īsti noticis, ja tas būtu bijis otrādi. Viņi ir tādi varoņi…

Ir sajūta, ka Hamlets pārņem Šekspīra roku un kā neatkarīga dzīva būtne sāk rakstīt Šekspīra vietā – viņš kļūst stiprāks par pašu autoru.

Hamlets ir viens no visrunātīgākajiem Šekspīra lugu varoņiem, un patiešām ir sajūta, ka autors vairs nespēj viņu uzvarēt: ka Hamleta garīgā telpa kļūst lielāka par paša autora telpu.

Arī "Jāzepā" man dažbrīd ir sajūta, ka Jāzeps pārņēmis Raiņa spalvu. Ka Jāzeps kļuvis tik liels, tik dzīvs, tik pilns tēls, ka viņš jau kā dzīva būtne bezmaz vai raksta Raiņa vietā. Tā literatūrā un mākslā bieži nenotiek. Bet šie ir tēli, kuri tiešām kļūst tādi, ka autoram viņus grūti savaldīt.

Un viņi abi, manuprāt, ir arī tādi, pie kuriem aktierim ir jātiek pašam klāt, neatkarīgi no tā, ko dara režisors. Kaut tās ir neatdalāmas lietas, kas tevi virza vairāk: dramaturģija vai dzejas teksts?

Mārtiņš Meiers: Tas ir ļoti interesanti. Ļoti labi atceros to brīdi, kad, Jāzepa lomu apgūstot, diezgan daudz braucu uz pļavām vai pie jūras, nost no cilvēkiem, un tekstu galvā mīcīju kā tādu mālu. Sēdēju pļavā, ņēmos ar tekstu, tad paskatījos apkārt un sāku mēģināt dabā ieraudzīt tās lietas, kas ir dzejā paustas vārdos. Viens no visskaistākajiem Raiņa mīlestības dzejas piemēriem ir Jāzepa un Dinas skats, kurā Jāzeps apliecina savu mīlestību pret Dinu. Atceros, ka diezgan daudz ķimerējos ap vārdiem – piemēram, ap to, kas ir puteklīšu sudrabs… Pļavā sēžot, sāku šādas lietas ieraudzīt ļoti skaidri un spilgti, jo talantīga dzejnieka prasme ir ieraudzīt lietas.

Kad dzeja sāka sakrist ar bildi, ko redzu apkārt, man, kā teiktu Māra Ķimele, atvērās citas dimensijas. 

Mārtiņš Meiers ar uzticamo faraona suni Nefertiti
Mārtiņš Meiers ar uzticamo faraona suni Nefertiti

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti