Kārlis Artejevs skatuves vilinājumu sajutis jau Valmierā vidusskolas laikā, beidzis Liepājas Universitātes aktieru kursu un tagad ir štata aktieris Liepājas teātrī.
"Gaišās naktis" ir dokumentāla izrāde par trim vīriešiem, kas nokļuvuši cietuma ieslodzījumā, vēl būdami jaunieši. Tas ir stāsts par pieaugšanu kameras sienās, meklējot iespēju sākt dzīvi no jauna. "Gaišās naktis" ir mākslinieces Kristīnes Brīniņas otrais radošais darbs, kas tapis sadarbībā ar Liepājas teātra jaunajiem aktieriem.
Ar 15 minūtēm karcerī bija gana
"Kristīne Brīniņa baigi daudz izrādes nav iepriekš iestudējusi, bet es zinu to, kā viņa strādā, viņa meklē jebkurā cilvēkā, pat ja viņš liekas ļauns un riebīgs, viņa kaut kā tomēr iedziļināsies viņā un atradīs to iemeslu, kāpēc viņš ir tāds, kāds viņš ir. Līdz ar to šajā procesā es tam visam gāju cauri," stāsta Artejevs.
Viņš atklāj, ka, gatavojoties izrādei, personīgi ticies un runājis ar personu, kas izrādē attēlota cietumnieka Andra tēlā, protams, mainot īsto vārdu.
"Es runāju ar viņu personīgi, arī zinu visu to stāstu, ko viņš stāstīja savos vārdos. Tas nebija tā kā izrādē, kurā izvilka tomēr tikai to galveno un svarīgāko informāciju. Viņi tiešām ir ļoti vienkārši, parasti cilvēki, bijuši visi bērni un ļoti daudz cietuši, un tam es arī gāju cauri," stāsta Artejevs.
Tāpat jaunais aktieris pabijis arī cietumā un izbaudījis, kā tas ir – nepilnas 20 minūtes pavadīt karcerī, kas paredzēts vienam cilvēkam un tikai gulēšanai.
"Tur ir vienkārši dēļu gulta, viens krēsls, galdiņš maziņš un tualete. Es neatceros, cik tur bija ilgākais termiņš, ko tur pavadīt, jo tas ir kā sods cietumā, bet man šķiet, ka tās bija četras nedēļas vai divas nedēļas. It kā šķietami neliekas daudz, bet es tur pavadīju tikai 15 minūtes, un tur smird pēc vīriešu sviedriem, urīna un sūdiem, vecām krāsotām sienām. Nu auksti un riebīgi. Tā ir elle uz zemes," atzīst Artejevs.
Cilvēku dabā – meklēt vieglākos ceļus
Artejevs vērtē, ka cietumnieku tēliem, par kuriem stāstīts izrādē, problēmu sakne meklējama ģimenēs. Viņaprāt, cilvēka problēmu cēloņi vispār ir jāmeklē viņa bērnībā, audzināšanā un tajā, vai vecāki par bērnu vispār interesējušies vai, tieši pretēji – ar visu bijis jātiek galā pašam, jo tad parasti cilvēki meklē vieglāko ceļu.
"Tas ir tikai mūsu dabā – meklēt vieglākos ceļus. Šādi cilvēki, kā mans tēls Andris, viņš nu arī meklē to palīdzību skolas biedros, draugos. Attiecīgi viņš tādā skolā mācās, internātskolā, kurā ir viņam līdzīgi cilvēki. Tad ir ļoti viegli atrast tādus draugus un domubiedrus, kuru prātā arī ir vieglākais ceļš – narkotikas, zādzības," analizē Artejevs.
Empātiju atrod caur paša pieredzi
Viņš uzsver, ka katram cilvēkam, bet it sevišķi aktieriem, ir tādas dzīves pieredzes, kas ļauj labāk izprast konkrētus notikumus, cilvēkus un emocijas. Izjust empātiju pret viņiem.
"Es atceros, ka bērnudārzā es nozagu rokas pulksteni. Tam puisim, kurš ir riktīgi stilīgs, rāda savu jauno pulksteni, un visi viņu mīl. Tie elektroniskie pulksteņi bija ļoti stilīgi, bija ļoti modē. Es arī tādu gribu! Kad mūs lika gulēt, es izlavījos no gultas un aizgāju uz viņa plauktiņu, atradu to pulksteni un uzvilku," stāsta Artejevs.
Protams, būdams bērns, viņš to pulksteni pat nedomāja nest mājās, tikai vismaz uz brīdi pataustīt, iztēloties, ka tas varētu būt viņa. Prieks gan nebija ilgs, jo viņa prombūtni pamanīja audzinātāja, kas visa bērnudārza priekšā pēc tam viņu bargi nolamāja un nosauca par zagli.
"Pēc tam es biju ļoti vientuļš. Man nebija draugu. Pagāja tiešām ilgs laiks, kamēr es tiku atpakaļ. Tā es arī to visu sapratu, es uzreiz dabūju to uguni. Man nebija tā, ka mamma vai tētis mācīja, [ka nedrīkst zagt], jo vienkārši nebija tādas pieredzes. Ja es būtu kaut ko varbūt viņu klātbūtnē nozadzis, tad viņi uzreiz mani pamācītu, bet mani šajā gadījumā mācīja uzreiz pa bargo.
Ar to pilnīgi pietiek – man visu mūžu ir palikusi šī atmiņa, un es to kaut kā varu pielietot. Lai gan tā, salīdzinājumā ar Andra tēlu, ir simtreiz vājāka, priekš manis tas bija viss. Ar tādu sīkumiņu pietiek.
Ir daudzas tādas lietas, detaļas, ko aktieris var šādi ievietot. Visas, ieskaitot slepkavību," secina Artejevs.
Teātrī iemīlējās vienā momentā
Artejevs atklāj, ka bērnībā vēlējās kļūt par astronautu, lidot kosmosā un apceļot planētas, taču skolas laikā domas mainījušās.
"Es iedomājos, kas var būt labāks par aktiera profesiju? Jo tā ir profesija, kurā tu vari izdzīvot to, ko tu nevari izdzīvot savā dzīvē. Tā ir tāda kā ideālā datorspēle, kurā tu vari būt tas, kas tu gribi būt, un darīt to, ko tu gribi. Ej lido, ej spridzini, ej, es nezinu, mīli to un mīli to, un tev ne par ko nav jāatskaitās," pauž Artejevs.
Arī vidusskolas laikā šī doma nelika viņu mierā. Viņš dziedāja korī, apmeklēja teātra pulciņu. Tad Artejeva 12. klases sākumā uz Valmieru atbrauca Elmārs Seņkovs un iestudēja Valmieras teātrī "Raudupieti".
"Viņiem vajadzēja piecus jauniešus, bet viņi paņēma septiņus, lai būtu kāds rezervei, ja nu kāds saslimst. Beigās mēs bijām septiņi puiši, un tā arī sākās tā mana dzīve teātrī. Tad, kad tu uzkāp uz tā laukuma… Man nebija neviena paša teksta pa visu izrādi, bet tur tie skatītāji sēž, tās gaismas spīd, tev ir jādara savs uzdevums. Momentā iemīlējos," stāsta Artejevs.
Sajūsmas un to īpašo teātra sajūtu, sevišķi esot uz skatuves, Artejevs joprojām jūt tāpat kā pirmajā reizē, un viņš cer, ka tas nemainīsies nekad.
Kritiķa komentārs
"Kārlis Artejevs ir interesants cilvēks pēc tipāža, cilvēks, kuru uzreiz var pamanīt. Man liekas, ka režisoriem varētu būt vilinājums viņu likt tādās skarbās lomās,
bet tas, ko mēs esam no viņa redzējuši, pierāda, ka šis aktieris, ja viņam, tā teikt, pieiet no pareizās puses, var atvērties arī ļoti niansēti un ļoti smalki," Artejeva darbu vērtē teātra kritiķis Atis Rozentāls.
"Kārlis, manuprāt, ir no tiem aktieriem, kuriem vajag savu režisoru. Laimīgā kārtā vismaz viena režisore Liepājā divās izrādēs viņam ir – tā ir Kristīne Brīniņa, ar kuru viņš sadarbojās jau izrādē "Upe", kur bija interesants rezultāts, un tagad arī "Gaišajās naktīs", kur arī ir ļoti interesants rezultāts, jo tas tipāžs, kas Kārlim jāspēlē, tas cietumnieks, viņš jau patiesībā ir, no vienas puses, tāda ļoti primitīva būtne, kas savā mūžā ir izlasījusi tikai vienu grāmatu, un tā pati ir bijusi pasaka, un kurš, no vienas puses, gribētu kaut kādas attiecības veidot, bet, no otras puses, nevar apvaldīt nagus un savu mīļoto sievieti apzog. Attaisnot to kaut kā iekšēji un šo tēlu parādīt tā, lai tā nebūtu karikatūra, bet vienlaicīgi lai tas nebūtu tā, ka mēs tagad mēģinām kādu iežēlināt… Tur ir jābūt labai gaumei, kas gan Kristīnei Brīniņai, gan Kārlim Artejevam, paldies Dievam, piemīt," secina Rozentāls.
"Spēlmaņu nakts" ceremonija un skatītāju balsojums
"Spēlmaņu nakts", kā ierasts, notiks Eduarda Smiļģa dzimšanas dienā, 23. novembrī, kurā noskaidrosim "Spēlmaņu nakts" Skatuves naglu balvu laureātus 15 kategorijās, ko izvēlas profesionāla žūrija. Apbalvošanas ceremonija šogad notiks Valmieras teātrī, un tās norisei tiešraidē varēs sekot līdzi LSM.lv un Latvijas Radio, bet vēlāk vakarā – LTV ēterā.
Papildus žūrijas balvu pasniegšanai ceremonijā sveiks arī trīs "Spēlmaņu nakts" skatītāju simpātijas finālbalsojuma favorītus – visvairāk skatītāju balsis saņēmušo 2022./2023. gada sezonas iestudējumu, aktrisi un aktieri.
2024. gadā "Spēlmaņu nakts" skatītāju simpātijas balsojums notiek divos posmos. Pirmajā posmā no 2023. gada rudens līdz šī gada 20. oktobrim skatītāji novērtēja profesionālo teātru 2023./2024. gada sezonas iestudējumus un aktierdarbus Latvijas teātra katalogā Izrades.lv. Skatītāju izvēlētie "Spēlmaņu nakts" 2023./2024. gada sezonas simpātiju balsojuma nominanti piedalās finālbalsojumā Latvijas sabiedrisko mediju portālā LSM.lv.
Finālbalsojums portālā LSM.lv notiek no 1. novembra pulksten 7.00 līdz 19. novembra pulksten 23.59.
Skatītāju finālbalsojuma dalībniekiem šogad ir iespēja laimēt divus ielūgumus uz "Spēlmaņu nakts" apbalvošanas ceremoniju Valmieras teātrī.
"Spēlmaņu nakts" nominanti "Gada jaunais skatuves mākslinieks/-ce"
