Kopš tā laika viņa gādājusi par JRT viesizrādēm vairāk nekā 40 pasaules valstīs, kopā ar kolēģiem izdzīvojusi pandēmijas laiku, teātra remontu un atgriešanos Lāčplēša ielā, ieguvusi diplomu psihoterapijā un turpina psiholoģijas studijas.
"Kas mani pārsteidz – ir pagājuši 20 gadi, bet vienalga gadās kas tāds, ko mēs vēl neesam pieredzējuši... Taču sajūta jau ir daudz citādāka nekā sākumā: ir drošības sajūta, ka ar visu iespējams tikt galā."
"Esmu atbildīga par jebko, kas nolikts uz mūsu šķīvīša"
Ieva Struka: Teātri bieži mēdz raksturot ar poētisko apzīmējumu "pasaule pasaulē", tomēr dzirdēts arī jēdziens "valsts valstī". Ja padomājam par valsts struktūru, tu tajā esi ārlietu ministre. Tā var teikt?
Elīna Adamaite: (Smejas.) Tā gandrīz varētu teikt! Vilis Daudziņš tā arī saka. Viņš mani sauc par "Ārlietu ministriju".
Ārlietu ministra darbs ir sarežģītāks par iekšlietu ministra darbu?
Katram ir savi izaicinājumi, dažādos brīžos viss ir vienlīdz sarežģīti, dinamiski un mainīgi. To īsti nevar salīdzināt, jo katram ir sava lieta, ko viņš dara un kā ar to tiek galā. Un mēs ļoti bieži nemaz nezinām, ko dara viens, ko dara otrs, un
no malas tikai šķiet, ka tas ir viegli vai ka "es darītu savādāk". Ja pamēģina iekāpt otra cilvēka kurpēs un kaut vai diennakti tajās nostaigā, domas bieži vien krasi mainās.
Tavu darbadienu birojā ir pat ļoti viegli iedomāties, un droši vien to grūti raksturot kā kaut ko ļoti romantisku vai interesantu. Bet kas notiek no brīža, kad jūs sastopaties lidostā?
Ar ārējiem sakariem nodarbojos jau 20 gadu garumā, līdz ar to mums izveidojusies sava iekšējā kārtība: visi esam diezgan organizēti cilvēki. Sagatavoju plānu, kā dzīvosim ārzemēs, tas visiem tiek izsūtīts telefonos, konkrētajā laikā ierodamies lidostā un tad sākas tā īstā dzīve... Katrs ir diezgan patstāvīgs. Vienkārši jāzina, kuros brīžos kurā vietā jābūt. Protams, mūsu iecerēs ielaužas arī dzīve: Rīgā notiek maratoni un velomaratoni, turklāt parasti tad, kad mums kaut kur jābrauc... (Smejas.) Tas ir risks, ka var nokavēt. Bet principā visi ierodas lidostā tāpat kā "cilvēki parastie", reģistrējas reisam. Un tas ir mans darbs – rūpēties, lai nekas ļauns nenotiktu, visi atgrieztos atpakaļ tajā pašā sastāvā sveiki un veseli, lai viesizrādes būtu notikušas un arī dekorācijas atgrieztos mītnes zemē...
Bet grūti to spektru aprakstīt. Kad ierodamies lidostā un sākas turnejas dzīve, mans darbs ir 24/7. Esmu atbildīga par jebko, kas "nolikts uz mūsu šķīvīša". Jebkas ietekmē mūsu darbību. Piemēram, konteinerā pa jūru brauc mūsu dekorācijas un vētras dēļ pienākšana galamērķī aizkavējas... Vai pēkšņi ir krāvēju streiks. Taču izrādei jānotiek tad, kad tai jānotiek. Dažreiz tas viss diezgan piešķiļ uguntiņu. (Smejas.)
"Ja kāds man toreiz būtu priekšā nolicis kristāla bumbu…"
Tu minēji 20 gadus. Bet tu taču esi vēl jauna! Tas nozīmē, ka pirms 20 gadiem bija pavisam jauna. Ko tāds bērns var atrisināt ekstrēmās situācijās?
Ar lielu centību un entuziasmu, nezinot, kas tas patiešām ir, visu var atrisināt! (Smejas.) Kā jau grāmatā rakstīju: ja kāds man tolaik būtu nolicis priekšā to kristāla bumbu un ja zinātu, kas viss būs jādara, es laikam teiktu – nē, nē, paldies, tas nav iespējams, es to nedarīšu!
Nav jau izvēles, vienkārši ir konkrēti dotie [lielumi], ir situācija, bet izrādei jābūt! Un risini to tā, kā māki un saproti. Līdz šim ir izdevies.
Bet prasījis tas ir ļoti daudz. Arī radošus risinājumus. Arī absolūti nestandarta. Domā: Hm, tagad ir tā, nu, kam mēs vēl varētu piezvanīt? Ko mēs vēl varētu izdarīt?
Tu minēji grāmatu, kas klajā nāca, Jaunajam Rīgas teātrim atgriežoties rekonstruētajā ēkā. Viens no rakstiem grāmatā ir tavējais. Tajā tu raksti par to, ka kopumā Jaunais Rīgas teātris pabijis 40 valstīs. Tas ir unikāli gan Latvijas teātra kontekstā, gan droši vien arī tavas dzīves un jebkura aktiera dzīves kontekstā. Vai aktieri, apkalpojošais personāls un tu pati no konkrētās valsts arī kaut ko redzi? Vai arī tikai skatuvi un transporta līdzekļus Proti, vai tas tiešām ir tikai un vienīgi darbs, vai tomēr tam ir klāt arī sava zelta maliņa?
Pilnīgi noteikti ir arī zelta maliņa. Darbs mijas ar atpūtu, bet tas atkarīgs no tā, cik ilgi konkrētajā vietā uzturamies. Ja ir tikai viena izrāde, tad ļoti bieži varbūt arī ir tā, ka redzam tikai viesnīcu un teātri, un lielākais notikums ir paēst pusdienas ārpus teātra. Taču ja viesizrādes ir garākas un kādā vietā esam vairākas nedēļas, protams, ka arī tur izveidojam savu ritmu. Pirmais trakums ir ierašanās, uzbūve, pirmā izrāde. Kad tas izdarīts un seko pārējās izrādes, pa dienu ir brīvāks. Tāpat kā Rīgā – tikai vakarā jānāk uz darbiņu.
Tieši tava darba aspektā – ar ko atšķiras došanās viesizrādēs no došanās uz festivālu?
Tīri tehniski lielas atšķirības nav. Vienkārši festivālā ir arī citas izrādes, plašāka atmosfēra: parasti ir festivāla klubs, kurā var satikt citus cilvēkus, un svētku sajūta ir vērienīgāka – tas ir īpašs notikums. Viesizrādes ir tādas kā rutinētākas, nav tā svētku piesitiena, mēs vienkārši ierodamies konkrētajā teātrī un spēlējam. Redzam uz ielām savu izrāžu plakātus, bet apkārt nav saviesīgās dzīves.
Kādā laika nogrieznī tiek plānoti šādi braucieni? Cik laika paiet no pirmā uzaicinājuma līdz brīdim, kad jādodas uz lidostu?
Atkarībā no izrādes, par kuru ir interese. Bijis līdz pat diviem gadiem. Taču bijuši arī tikai pāris mēnešu.
Tas noteikti saistīts arī ar to, kas notiek mājās: gan ar mēģinājuma procesiem, gan izrādēm.
Jā. Ja šeit nebūtu nekādu pienākumu un būtu tikai jānoorganizē – sak’, lūdzu, atbrauciet pie mums, un mēs sakām – labi, tad tas būtu divu nedēļu jautājums. Ar nosacījumu, ka ir nauda. Bet ir skaidrs, ka mums jārēķinās ar repertuāru, aktieru noslodzi, viņu projektiem, un tad tā salāgošana kļūst grūtāka. Kur varētu būt atšķirība festivāla vai vienkāršu viesizrāžu plānošanā – tā ir elastība. Jo festivāls notiek tad, kad tas notiek, un tad vai nu varam, vai nevaram. Bet ar viesizrādēm ir tā: ja abpusēji ir liela interese, var mēģināt pielāgoties, skatīties, kuri abām pusēm ir iespējamie brīži, kad to var īstenot.
Varu izteikt apbrīnu par to, ka laikā, kad jūs ļoti, ļoti daudz braucāt uz ārzemēm, Jaunā Rīgas teātra darbs neapstājās, un vienmēr kaut kas notika arī teātrī. Starp citu, bieži tiek lietots jēdziens "apmaiņas viesizrādes". Teiksim, Jaunais Rīgas teātris dodas uz Berni, un Bernes teātris spēlē izrādes Jaunajā Rīgas teātrī. Bet vismaz manā atmiņā šādu gadījumu, kad JRT telpās būtu viesojušies kādi ārzemju partneri vai draugi, nav. Kāpēc šādu praksi neesat kultivējuši? Droši vien Latvijas publika būtu bijusi ieinteresēta kaut ko redzēt.
Tas ir tāds izvēles jautājums. Mēs vienkārši ar to nenodarbojamies, tā nav mūsu specifika. Esam valsts teātris un īstenojam savu repertuāru, plānojam to, un, lai ko tādu paveiktu, nepieciešami atsevišķi līdzekļi. Parasti jau šāds finansējums tiek piesaistīts atsevišķi, jo nevienam teātrim nav maciņā liekas naudas, lai kaut kur aizbrauktu. Ja izrāde ir apjomīga un tur ir arī dekorācijas, kostīmi, tas ir ļoti dārgi.
"Vissarežģītākās ir izrādes, kurās neko nevajag"
Kas ir sarežģītāk: aiztransportēt un attransportēt tehniskas lietas, vai aiztransportēt un attransportēt dzīvus cilvēkus, nodrošinot viņiem labbūtību?
Īsti to nevar salīdzināt, jo tās ir konkrētas lietas vai konkrētas situācijas, kas jārisina. No pieredzes varu teikt, ka vissarežģītākās ir izrādes, kurās nekā nav un neko nevajag. Tas nozīmē, ka katrai telpai ir jāpielāgojas, tā jāapdzīvo, un mēģinājumu process, pielāgošanās process un tehniskais process ir sarežģītāks.
Vienkāršāk ir atvest lielo furgonu ar piecistabu dzīvokli, uzbūvēt to, un viss ir kā mājās – nekam nav jāpielāgojas.
Par pārējo... Tā ir dzīves nejaušība. Cilvēki ir cilvēki, un cilvēciskais faktors nav izslēdzams.
Kad dodies līdzi izrādēm, vai tu tās arī skaties? Vai arī visu laiku esi aizkulisēs, nodrošinot procesu un problēmu risināšanu?
Parasti cenšos noskatīties pirmo izrādi, jo mani ļoti interesē, kā vietējā publika to uzņem, kā to piedzīvo. Man patīk būt iejukušai publikā. Bet, protams, dažreiz ir tā, ka ir ļoti liels pieprasījums un nav vietu. Tad atsakos no savas vietas par labu kādam, kuram varbūt tā ir vienīgā iespēja redzēt šo izrādi. Vai arī patiešām ir problēmas, kas jārisina aizkulisēs.
Gribēju uz šo jautājumu saņemt apliecinošu atbildi – ka tu redzi. Jo – vai ir kādas būtiskas atšķirības, kā cilvēki vienā vai otrā pasaules malā skatās konkrēto izrādi?
Jā, ir piedzīvots. Tas ir ļoti atkarīgs no vietējās kultūras konteksta – kā cilvēki saprot to, ko redz uz skatuves, salāgojot to ar savu pieredzi. Īpaši to varēja novērot saistībā ar "Garo dzīvi" – kāda konkrētajā vietā ir attieksme pret veciem cilvēkiem, kāda ir cilvēku pieredze un vai viņi vispār spēj iztēloties šādu situāciju. Piemēram,
Itālijā, kur cilvēki ir ļoti orientēti uz ģimeni, godā savus vecos cilvēkus un vairākas paaudzes dzīvo kopā, publika nesaprata, kas tas par ļaunu eksperimentu un kāpēc mēs par cilvēkiem ņirgājamies.
Piemēram, pēc izrādēm Parmā viena dāma bija ļoti sašutusi un kaismīgi lamāja festivāla direktoru...
Vai izrādes laikā to jūt, ka nesaprot?
"Nesaprot" būtu ļoti skaļš vārds. Jo katrreiz pirms došanās uz ārzemēm aktieri ļoti rūpīgi strādā ar tulkotāju un, piemēram, jokus mēģina lokalizēt. Teiksim, "Latviešu mīlestībā" ir epizodes, par kurām ļoti gribas, lai arī ārzemnieki tās saprastu. Tad nu aktieri un tulkotāji mēģina ievietot lokāli atpazīstamus jēdzienus vai nosaukumus – piemēram, konkrētajā valstī slavenāko kūku vai dārgāko desu, lai cilvēki saprastu, kāds ir konteksts. Bet tas patiesi vairāk jājautā aktieriem, kā viņi to izjūt savā pusē.
Es laikam pieturos pie uzskata, ka tas, manuprāt, ir lieliski – pat ja skatītājs visu nenolasa vai īsti nesaprot, tā viņam ir jauna pieredze, kas kaut ko paver vai atgādina. Atceros, Polijas pilsētā Toruņā mums bija ļoti skaista pieredze ar "Melnā piena" pirmo versiju. Šķita – kā nu būs, kā cilvēki to uztvers, jo festivālos ir tradīcija, ka pēc izrādes stundas garumā ir tikšanās ar publiku…
Mūsu gadījumā tas izvērtās ļoti vētrainās diskusijās un emocionālā atmiņu vakarā: daudzi skatītāji atcerējās savu bērnību, vecmāmiņu un to, kā viņiem laukos viss bijis, un tas aizplūda tādā gultnē...
Tā ka īsti nezinu, vai tur var runāt par saprašanu vai nesaprašanu – viņi piedzīvoja kaut ko savu.
"Spēlējām, un apkārt ganījās govis"
"Melnais piens" ir izrāde, kuru vedāt arī uz Latīņameriku. Tas bija viens no jūsu kolorītākajiem braucieniem!
To vairāk atceros kā tehniski sarežģītu pasākumu – pareizāk sakot, pat negribu atcerēties... (Smejas.)
Starp citu, dodoties tādā braucienā – vai tev ir variants "B", "C" un "D", ko likt lietā, ja kaut kas neizdodas?
Protams, neizbēgami!
Bet zini, kas mani ikreiz pārsteidz? Tas ir neticami – pagājuši jau 20 gadi, bet vienalga – visu laiku gadās kas tāds, ko vēl neesam pieredzējuši vai neesam darījuši, un jānonāk līdz risinājumam "X".
Bet sajūta, protams, ir daudz, daudz citādāka nekā sākumā, jo iekšēji ir tāda drošības izjūta – ka principā ar visu iespējams tikt galā, lai vai kas mums būtu jādara. Tad liekam kopā visus iepriekšējos variantus un meklējam to "X". Un ja ir ne tikai "A", "B" un "C", bet arī "L" un "M" variants, tad ir pavisam vienkārši.
Runājot vēl par ārzemju publiku... Piemēram, ja Latvijā notiek kādas viesizrādes vai festivāli, tad man vismaz ir sajūta, ka par 75% publika nav nejauša – tie ir cilvēki, kurus interesē kaut kas ārpus viņu ikdienas pieredzes. Tie ir ļaudis, ko vienā vārdā saucam par teatrāļiem vai teātra mīlētājiem. Vai tā ir arī jebkurā citā valstī, kur esat bijuši? Vai tomēr izteiktāks ir nejaušo skatītāju skaits?
Ļoti dažādi. Ir gan tā, gan tā. Tas arī atkarīgs no tā, cik bieži atgriežamies konkrētajā festivālā. Ar dažiem festivāliem mums izveidojusies ilglaicīga sadarbība – ar to pašu festivālu Toruņā, un tajā ir publika, kas zina mūsu aktierus, var noskaitīt visas mūsu izrādes un salīdzināt, kas viņiem paticis vai nav paticis. Viņiem par to ir viedoklis. Arī Vācijā diezgan labi mūs zina. Savulaik, kad ļoti, ļoti daudz braucām uz festivāliem un tajos atgriezāmies, tā bija gandrīz visur – dažus cilvēkus pat pazinām vaigā.
Bet interesanti: mums ļoti daudz turneju savulaik bijis arī Francijā, kur specifika ir tāda, ka vienam lielākam teātrim parasti piesaistīti mazāki teātri vai kultūras centri, respektīvi, teātra direktors ir atbildīgs par vairākām iestādēm. Tad nu toreiz slēdzām līgumu ar lielo teātri, bet turnejas ietvaros apbraukājām arī mazās vietiņas, ciemus un pilsētiņas. Un tur gan varējām runāt par nejaušu publiku. Bija ļoti interesanti sastapties ar šiem cilvēkiem un rādīt viņiem savas izrādes.
Arī Itālijā bijām kādā vietā, kurp mūs aizveda ar autobusu, – spēlējam, apkārt ganījās govis un pāri laukam gājām uz vienīgo vietējo ēstuvi. (Smejas.)
Grāmatā lasīju tavu rakstu par piedzīvojumiem ar poniju un vistām – tās ir neaizmirstamas lapaspuses, ko katram varētu rekomendēt izlasīt! Tātad saprotu, ka tava atbildības joma aptver ne tikai priekšmetus un cilvēkus, bet arī dzīvniekus. Vai dzīvnieki ir labi sadarbības partneri?
Viņi cenšas. Bet viņi ir ļoti tieši. Un ja viņiem nepatīk, tad viņiem nepatīk, un tur neko nevar izdarīt. (Smejas.) Man ļoti patīk dzīvnieki, man arī pašai ir suns, korgijs, bet dzīvnieki absolūti nav mani mīļākie sadarbības partneri viesizrādēs. Pilnīgi noteikti ne!
Dodoties tālākā braucienā, var pārbaudīt ne tikai draudzību un ģimenes saites, bet arī kolēģu attiecības. Neminot uzvārdus – vai ir cilvēki, ar kuriem kopā privāti tu kaut kur doties negribētu, vai arī otrādi – ar konkrēto cilvēku tu brauktu vēl un vēl?
Tā jau runā, ka ceļojumi un remonts ir liels pārbaudījums attiecībām. Tomēr paliksim pie tā, ka darbs ir darbs, un tas arī iedod rāmi un veidu, kā mēs visi turamies kopā. Jo te nav variantu – pateikt, ka "es ar tevi vairs nedraudzēšos" vai "nekad vairs nenākšu uz darbu". Tas palīdz, jo ir stingri noteikumi, kā mēs tajā visā eksistējam.
Protams, ceļot nav vienkārši. Bet pa šiem gadiem esam tik ļoti saraduši, saauguši, tik daudz ko pārdzīvojuši, ka man pat izveidojusies cieša draudzība ar kolēģiem, – mēs pat ārpus darba turpinām būt kopā, nevis nevēlamies viens otru redzēt.
Kā uz to visu cenšos skatīties? Protams, cilvēki ir ļoti dažādi: ir vienkāršākas situācijas, ir sarežģītākas, bet mēģinu atrast pieeju, kā tomēr ar katru kontaktēties, jo dziļākajā būtībā jau nav tā, ka cilvēks ir ļauns un grib kaut ko speciāli izjaukt: viņam vienkārši varbūt ir kāda vajadzība vai iemesls, kāpēc ir tā, kā ir. Varbūt kaut kas nav skaidrs vai ir uztraukums. Un tad nu cenšos no tās puses arī tam pieiet un atrisināt. Parasti tas izdodas.
Arī tev noteikti ir līdzīgi kā gidiem – tu, visticamāk, esi cilvēks, kurš vienkārši nedrīkst būt satraukts, samulsis. Cik sarežģīti ir ar to tikt galā tīri psiholoģiski? Jo ceļot ir brīnišķīgi, bet atbildēt par kādu ceļojumā nemaz vairs nešķiet tik brīnišķīgi.
Es tomēr vēlreiz uzsveru, ka lielos vilcienos katrs atbild pats par sevi. Mēģinu pārdalīt atbildību un organizēt to tā, ka mēs te visi kopā esam, viens par otru iestājamies, atbildam un pieskatām. Galavārds vai gala atbildība pieder man, bet visur izskriet pa priekšu un salikt spilventiņus arī nevar: katram jāpiedzīvo savas rīcības sekas arī.
"Viss ir vēl sarežģītāk... "
Atļaušos pieskarties tavai otrajai profesijai vai vismaz izglītībai – psiholoģijas studijām. Psiholoģija – vai tāpēc, ka esi tik daudz redzējusi mākslas pasaulē un tas noteicis tavu izvēli – studēt psiholoģiju, vai arī ir tieši otrādi: tu redzi procesu un tas, ko zini par mākslu un mākslas psiholoģiju vai vismaz cilvēkiem, kas nodarbojas ar mākslu, ietekmē to, kā tu studē psiholoģiju?
Viss ir vēl sarežģītāk... Interese par psiholoģiju – nezinu, no kurienes tā radusies – manī ir kopš bērnības. Ar lielu aizrautību vecāku grāmatplauktā bērnībā atradu Eglīša grāmatu "Psihiatrija" un vēl dažādas citas grāmatas. Lasīju tās… Man bija ideja par psihoterapiju, kad Latvijā vēl nekā tāda nebija, bet tā arī psihologos neiestājos: aizgāju mācīties uz Kultūras akadēmiju, par ko esmu ļoti priecīga un pateicīga. Taču interese nepārgāja.
Atradu kompromisa variantu: savulaik iestājos Franču psihoorganiskās analīzes institūtā un apguvu psihoterapeita profesiju. Likās – es taču nemācīšos psihologos, tas būs tikai man pašai. Pabeidzu šo izglītību, ieguvu diplomu, bet tad sapratu, ka tā interese vienalga nepāriet!
Ka tas vairs nav tikai man, un, lai ar to kaut ko iesāktu, iestājos psihologos. Jo noteikumi ir tādi: ja gribi sertificēties un Latvijas līmenī vēlies tikt oficiāli atzīts, jāiegūst akadēmiskā izglītība. Tāpēc mācos psihologos. Lai gan parasti ir tā, ka no sākuma mācās psihologos un tad apgūst psihoterapiju, sāku no otra gala: psihoterapeita izglītība man jau ir, un tagad mācos psihologos.
Vai teātra pieredze tev palīdz?
Es nejaucu šīs lietas kopā.
Tad mans nākamais jautājums būs velts, bet es to uzdošu: vai tavi kolēģi ir tavi eventuālie klienti?
Absolūti ne, jo nav iespējams un nav arī ētiski strādāt ar cilvēkiem, ar kuriem tev jau ir attiecības un esat pazīstami. Tā ka pilnīgi noteikti – nē. Tas ir mans mūžizglītības projekts, kā pavadu savu brīvo laiku. (Smejas.)
Es ilgi domāju – vai tiešām sešus gadus mācīšos universitātē? Ārprāts! Bet parunāju ar vienu no savām kolēģēm, prātojot, cik gadu man tad būs... Bet viņai uz to bija ļoti vienkārša atbilde: tie gadi pienāks tāpat – ar vai bez psihologa izglītības.
Tā nu vienkārši interesanti sanācis – sekojot savai interesei, būšu ieguvis vēl divas profesijas.
"Man teātris mājo sirdī"
Sākoties pandēmijai, pasaule aizvērās. Tai atveroties, pamanīju – un tam ir sakars ar psiholoģiju –, ka virkne cilvēku, kuri līdz tam apmeklēja kultūras pasākumus, ir atraduši, ar ko tos aizstāt. Kaut kas ir mainījies vai nu psihē vai nepieciešamībā pēc dzīvās komunikācijas, dzīvās mākslas. Nerunāsim šoreiz par ārzemju viesizrādēm, bet – cik lielā mērā tu pati kā cilvēks esi sajutusi izmaiņas, ko pasaulē atstājusi pandēmija?
Jā, ir mazāk. Ir arī mazāk naudas, lai organizētu vērienīgus pasākumus. Kaut kā ļoti noklususi tā viesizrāžu dzīve! Taču
mūsu teātrī nekādā veidā nesajūtu, ka pandēmija būtu ietekmējusi skatītāju daudzumu – cilvēki nāk, un arī mēs paši toreiz meklējām veidus, kā izdzīvot: laikā, kad izrādes nevarējām rādīt publikai, pievērsāmies kinoprojektiem. Un tas bija ļoti interesanti!
Bet tas, kas ir mainījies un par ko ir svarīgi runāt – nevis par to, kā nav, bet par to, kas ir, jo ir skaidrs, ka pandēmijas laikā cilvēki gribēja kaut ko likt vietā, un viņi kaut ko ir arī atraduši. Ko nu katrs.
Šobrīd interesējos par ikdienas radošumu un kā tas iespaido dzīvi, un ir ļoti daudz pētījumu tieši par pandēmijas laiku: visi piedzīvoja to, ka ļoti daudz kas tika atņemts, meklēja, ko likt vietā un sāka paši nodarboties ar radošām lietām vai arī meklēja veidu, kā radoši turpināt to, ko viņi gribētu darīt. Līdz ar to tagad, kad ir skaidrs, kā un ko vēl darīt, varbūt ir grūti atgriezties atpakaļ iepriekšējā režīmā: tad varbūt tiešām jāattīstās virzienā, kurā var attīstīties.
Jā, es cenšos neskatīties uz to, kas man tika atņemts. Jo es pati neizjutu, ka man būtu daudz kas atņemts: studēt sāku tieši pandēmijas laikā!
Grāmata ir tikai viens artefakts, ar ko Jaunais Rīgas teātris svinēja atgriešanos rekonstruētajā ēkā. Tapa arī Gata Šmita filma "Kur mājo teātris". Saviem viesiem raidījumā nereti jautāju kaut ko par šņorbēniņiem bet tev es varētu uzdot jautājumu, tieši citējot Gata filmas nosaukumu: kur mājo teātris?
Man tas mājo sirdī.
