Henrieta Verhoustinska: Juris Kronbergs ir objekts tavā, Gunas Zariņas un Kristapa Graša vakarā "Balkons un Tilts", kas 12. maijā tiks spēlēts Līgatnes kultūrtelpā "Zeit". Šī programma tapa jau pirms vairākiem gadiem, Dzejas dienu laikā. Kas bija idejas autors?
Kaspars Znotiņš: Mums vajadzēja Kronbergu atbalstīt, viņš vēl bija zviedru slimnīcā tai brīdī, vēl nebija aizlaidies uz citiem dzejas rakstīšanas laukiem. Tad viņš sēdēja tai slimnīcas gultā ar datoru rokās un mēs "Andalūzijas sunī" runājām viņa dzejoļus, viņš arī sekoja līdzi mūsu pasākumam. Drīz pēc tam viņš devās mūžībā. Kristaps Grasis mūs mudināja, ka vajag uztaisīt trijatā programmu, viņš bija radis ar Kronbergu uzstāties kopā. Viņi to nesauca par melodeklamāciju, bet...
...bet tāda tā bija.
Bet tāda tā bija, jā. Sava veida Kronberga reps, kur viņš runā pa virsu [mūzikai]. Viņš neprata dziedāt, tāpēc tādā veidā izpildīja savus dzejoļus.
Kronberga dzeja – ar ko tā ir īpaša? Viņš tomēr ir ar vienu kāju vienā kultūrā, ar otru citā.
Tas ir vesels komplekss, pasaule – būt starp, būt uz tilta starp Austrumiem un Rietumiem. Tas, kam viņi, mūsu trimdas latvieši, ir gājuši cauri, tā vēl joprojām ir terra incognita, mēs īsti, manuprāt, joprojām nespējam saprast, kā tas viņiem ir, dzīvot svešumā, augt svešumā… Viņš savos dzejoļos, arī programmā, ko mēs ar Gunu runājam, brīžam pat plosās par to tēmu. Man sveša mēle mutē, it kā būtu izrauta kādai citai mutei un ielikta man, it kā par lielu, it kā tā būtu kalpojusi kādā citā mutē vai mutēs, kas to zina… – es tagad brīvā tekstā atstāstu viena dzejoļa saturu. Vai, piemēram, citā dzejolī ir tas motīvs par Mārtiņa Zīverta rakstāmmašīnu, ko mantoja Kronbergs. Viņš atceras savus laimīgos brīžus, viens no laimīgajiem brīžiem, ka viņš sēž kafejnīcā, kur var uzpildīt bez maksas tasi, uz galda ir atvērta A4 klade pilna ar vārdiem – daudziem svītra pāri –, bultām dažādos virzienos, un mājās gaida rakstāmmašīna latviešu burtiem. Lasot to dzejoli [nodomā]: nu un? Bet izrādās – rakstāmmašīnas ar latviešu burtiem bija ļoti liels deficīts, sevišķi pirmajās desmitgadēs, jo tad, kad latvieši bēga prom no Sarkanās armijas, vienkārši nepadomāja, ka tā būs problēma, jo, nu, rakstāmmašīna diezgan smaga, grūti paņemt līdzi. Daudz ko citu, varbūt pat nevajadzīgu, ņēma līdzi, bet rakstāmmašīnas neiedomājās paņemt. Tad pirmos gadus tā tiešām bija ļoti liela problēma.
Par dzeju un dzejas teātri – Gundars Grasbergs teicis, ka dzejas izrādē dzeja jārunā godīgi, izlaižot caur sevi, analizējot. Vai piekrīti tam, vari papildināt?
Nu, jā… Godīgumam jau jābūt teātrī vispār, vai ne, kā tad bez tā? Bet, ja tagad tā mēģina paanalizēt, kas tad ir godīgums… Godīgums pret sevi? Godīgums pret to materiālu? Godīgums pret savu pieredzi attiecībā uz to? Domāju, ja tā godīgi runā, tad ir daudz kā negodīga tajā visā, kā mēs strādājam. Labi, es nerunāju par citiem, es runāju par sevi.
Es daudz kam pāreju pāri, esmu paviršs, es nezinu dažkārt tās vārsmas, kuras man ir, līdz galam es nezinu, kas tur ir, es nepārvaldu, tas ir noslēpums, dzejnieks vislabāk zina.
Bet ko tad tu dari, tu vienkārši ļaujies vārdiem?
Jā, ļaujos. Ļaujos. Tur ir ļaušanās, ne tikai godīgums. Tādā ziņā es apzinos, ka man ir nenosegtas zonas, es nevarētu izskaidrot pilnīgi visu: šeit es runāju par to, te es runāju par to…
Kaut kāda maģija ir tajā visā.
Un tad tu ceri uz maģiju. Tad tu ceri, ka tas būs iedarbīgi tik un tā, vienkārši tāpēc, ka vārds skanēs, tas būs pateikts skaļi un skaidri. Cerība uz ritumu, cerība, ka tas iekustinās. Tā ir zona, kurā es daudz ko nepārredzu un nesaprotu. Labākajā variantā, sliktākajā skatītājas arī [atslēdzas]: šo es nesapratu, šis ir par daudz, tas ir par sarežģītu. Tā nav vienkārša zona, dzeja.
Nav gan. Pēteris Pētersons bija ļoti pārņemts tieši ar šo žanru teātrī un tu, tagad, pēc Ģirta Krūmiņa aiziešanas no Jaunā Rīgas teātra, atveido Pēteri Pētersonu brīnišķīgajā Gata Šmita izrādē "Meklējot spēlmani". Iesaistoties šajā izrādē, ko tu esi sapratis, kas atšķīra to laiku, kurā norisinās izrādes darbība teātrī, tātad Smiļģa teātri, Pētersona teātri, no šodienas teātra?
Varbūt tas, ka ir tāda sajūta, ka viņi vairāk radīja aiz slāpēm nekā aiz garlaicības. Tas mūžīgais jautājums, vai tu savu mākslu taisi aiz slāpēm vai no garlaicības? Un vienmēr ir bijis pašsaprotami, ka veidot mākslu aiz garlaicības labāk nevajag. Ja tu nevari neveidot, ja tas notiek aiz slāpēm, tad dažreiz sanāk kaut kas labs, kā Pēterim Pētersonam "Spēlmanis". Bet, ja tā paskatās atpakaļ, viņi taču arī uztaisīja daudzas izrādes, kas neizskanēja, nesasniedza kaut kādus mākslinieciskos augstumus. Paliek virsotnes, tās mēs atceramies, citējam pēc tam un mēģinām līdzināties.
Par slāpēm runājot, šķiet, ka JRT pēdējā laikā slāpst pēc tādām futūristiskām nākotnes vīzijām un runā par to, kas tad notiks ar cilvēci nākotnē. Tu, piemēram, spēlē Gata Šmita izrādē "Revolūcija" un arī ar "Kilogramu kultūras" godalgotajā "Žižeks. Pītersons. Gadsimta duelis"; abas šīs izrādes, man liekas, raksturo visai skeptiska un kritiska attieksme pret to ceļu, kurp dodas Rietumu civilizācija pašlaik. Kādas tev par to ir sajūtas šo izrāžu kontekstā – vai tiešām mēs esam tādās briesmās, kā var nojaust, noskatoties šīs izrādes?
Nu, par to "Revolūciju" runājot, tur tiešām, jā, tiek izvirzīts tāds drūms scenārijs, drūma nākotnes aina, kur tev ir jāvienojas kaut kādā veidā ar ledusskapi par to, vai tu šodien vēl varēsi to atvērt vai nevarēsi atvērt, jo esi pārsniedzis savu diennakts kaloriju normu un vienkārši ledusskapja durvis vairs nevari atvērt. Un, ja tu mēģināsi tās atvērt, tad tev faktiski trūkst sociālā atbildīguma, jo par tavām slimībām, kuras izraisīs tava nepareizā ēšana, būs jāmaksā citiem. Bet dažkārt, man liekas, ir pilnīgi normāli, ka teātris ir tas, kur mēs mēģinām izraisīt satraukumu, mēģinām celt trauksmi, nevis mierināt un teikt, ka viss būs forši un labi.
Tā jau ir tā vieta, kur droši var provocēt, aicināt uz diskusiju – dodiet pretī citu skatu, citā teātra izrādē vai citos mākslas darbos.
Bet tas arī, protams, ir jautājums, cik daudz vispār māksla var būt un baroties no sabiedriskām aktualitātēm un cik daudz māksla ir tikai māksla, tīra gandrīz vai dzeja, bez nekādas piesaistes ikdienas problēmām vai nākotnes drūmajām nojausmām. Bet par "Žižeku un Pītersonu" es tev īsti nepiekrītu, ka tur tā aina tāda skumja un baisa veidojas. Domāju, ka "Žižeks un Pītersons" ir ļoti dzīvelīga izrāde, dzīvi apliecinoša izrāde, pirmkārt. Un otrkārt, vai varbūt pat pirmkārt, tas ir teātra fakts, tādā ziņā tas mans uztraukums bija, ka taču var ieslēgt jebkuru interviju internetā, "Youtube" un klausīties šos tematus līdz rīta gaismai...
Ieskaitot pašu Žižeku un Pītersonu.
Bet tas, ko mēs tur darām, mēs ar Vili [Daudziņu] taisām teātri. Tur notiek kaut kas ļoti teatrāls.
Runājot par JRT, nevar nepieminēt ilgstošo epopeju ar jūsu atrašanos namā pretim Dzemdību namam un jūsu vilkmi atgriezties Lāčplēša ielā 25, vēsturiskajā JRT ēkā. Tagad ir atkal noteikts jauns termiņš, ka nākamā gada sākumā jūs tik tiešām atgriezīsieties šajā vietā. Vai tev jau ir zināms, ar ko tieši jūs atgriezīsieties, kas būs tas atklāšanas bums?
Ir vairāki darbi, kas mums ir materiālu vākšanas stadijā, un tad, kurš nu jutīs, ka nāk gatavs, to tad arī droši vien veidos ātrāk. Bet, tā kā esam pieraduši pie jaunu datumu paziņošanas, mēs nevaram īsti stabili un koncentrēti strādāt uz to, tādā ziņā vēl nevar nekā paziņot par konkrētiem pirmizrāžu datumiem, projektiem, tas viss ir tādā… Ideju ir daudz, daudzām tiek jau vākti materiāli, sagataves, kā jau esam pieraduši, daļa no izrādēm taps no mūsu pašu veidota materiāla. Tā mēs cauri gadiem esam raduši, tā ir sanācis.
Un tas arī ir interesanti joprojām.
Tas ir reizē interesanti, reizē sniedz ārkārtīgu gandarījumu, bet reizē tas ir grūti un bailīgi.
JRT tika svinēta Imanta Ziedoņa jubileja, atgriežoties diezgan ilgi nespēlētajai izrādei "Ziedonis un Visums" ar visu ēzelīti uz JRT skatuves. Ko tev nozīmē šī izrāde, un vai tu tās sakarā tikies ar Imantu Ziedoni?
Mēs to izrādi spēlējam pa retam katru sezonu, nav bijusi sezona, kad šī izrāde netiktu spēlēta, nu, pandēmijā, tad tur bija kaut kāda pauze. Man Ziedoņa jubilejas izrādē bikses saplīsa, beidzot. Tās bikses uz vienu savu etīdi (izrādi veidojām, veidojot etīdes) atnesa Ivars Krasts. Viņš bija izgudrojis, ka man ir tādas bikses, kuras viņš pirms tam nopirka "humpalās", piesēja diegus, iešuva, tad tie diegi tika iedoti kolēģiem un kaut kādā brīdī viņiem bija jārauj, lai tās bikses man sašķīst. Un viņi rāva un nekas nenotiek, tikai vienu tādu caurumu viens diegs izrāva (abi smejas), tās bikses palika man, saplēst viņas neizdevās un palika kā Ziedoņa bikses. Es ar tām spēlēju visas, es jau neatceros cik, kādas simtu piecdesmit vai pie divsimt, izrādes, neesmu noskaidrojis, cik izrādes ir nospēlētas. Un ar šīm mīļajām Ziedoņa biksēm un ar to bītlenīti esmu spēlējis visus šos jau trīspadsmit gadus. Tā bītlenīte kļuva jau pavisam nožēlojama, tad man uzadīja jaunu bītleni, bet nav tas, es nevaru, tas ir cits siluets uzreiz un es joprojām eju ar to veco bītleni.
Bet nu bikses beidzot neizturēja, tieši dzimšanas dienā, tieši pirms uznāciena, divas minūtes pirms.
Ātri skrēju meklēt (smejas) kaut kādas pelēkas bikses un atradu čekista bikses no "Vēstures izpētes komisijas" un nebija tas, īsti nebija tas, jā.
Bet par tikšanos ar Ziedoni?
Ko tur daudz teikt. Mēs daudz klusējām. Tas arī bija laiks, kad viņam bija grūti parunāt. Man šķiet, ka es viņu izjutu vairāk kā tuvinieku, vecātēva sajūta dažkārt. Man vecaistēvs arī bija kalsns, tādām nedaudz iešķībām acīm. Tīri tādā tuvības un radniecīguma sajūtu ziņā, nevis kaut kādas informācijas uzzināšanas ziņā vai žurnālistiskas intereses, tas man nebija. Es reizi mēnesī mēģināju viņu apciemot.
No Ziedoņa darbiem kas ir tāds, pie kā tu atgriezies laiku pa laikam?
Noteikti var pieminēt Noras Ikstenas un Imanta Ziedoņa kopā sarakstīto "Nenoteikto biju". Tā arī bija šī grāmata, kas Alvim [Hermanim] bija kā tāds starta šāviens, viņš saprata, ka tur var uztaisīt izrādi. Tā grāmata ir īpaša, noteikti. Faktiski arī tur Ziedonis pēkšņi nolēma kļūt ļoti atklāts, tieši par savu bērnību, savu jaunību, par tuviniekiem, viņš gan arī reizē grāmatas sākumā raksta: vai vispār to drīkst tā darīt, vai man to vajag darīt? Bet viņš to izdarīja, un mēs uzreiz paņēmām un uztaisījām izrādi no tā. Viņš varbūt būtu klusējis, nestāstījis ne par Oldzīti, ne par kaušanos… Bet nu tomēr nolēma izstāstīt, un domāju, ka labi vien ir, jo tur ir kaut kāds pilnīgi jauns un cits Ziedonis. Viņš pēkšņi kļuva arī tik cilvēcisks, tik mīļš un trausls, nevis tikai šis enerģiskais dižkoku atbrīvošanas grupas vadītājas, šis blandoņa, kauslis, provocētājs, kas viņš arī bija. Bet tur pēkšņi kaut kāds neticams maigums tajā grāmatā.
Tev liktens lēmis atveidot latviešiem nozīmīgus kultūras personāžus – atceros tavu Pauļuku ļoti labi, un 30. jūnijā Siguldas kultūras centrā "Siguldas devons" tu spēlēsi Anšlavu Eglīti Sanfrancisko Jaunā teātra izrādē. Izrāde, kas tapa par godu Minesotas 15. Vispārējiem latviešu Dziesmu un Deju svētkiem, tagad iegriezīsies Latvijā. Kas ir šīs izrādes režisors?
Māra Lewis, viņa ir Vairoņa Jakāna meita, dzīvo jau gadiem Amerikā, Sanfrancisko, īsi sakot, viņa ar teātri pazīstama, bērnība teātrī un tā. Tas ir Sanfrancisko amatierteātris, es pirmo reizi ļāvos tādai avantūrai, kā piedalīties amatierteātra izrādē, man ir tās profesionālā aktiera bailes: vai, kas nu te tagad būs un kā nu es tagad tā saspēlēšos…
Bet vispār tu esi līdzīgs Anšlavam Eglītim, ja es uz tevi tā tagad skatos.
Nu, varbūt, tas ir tāpēc, ka... labi, neteikšu. (abi smejas)
Pasaki!
Nu, zini kā, ir tā saucamās raksturīgās sejas un ir tās neraksturīgās, kur tu vari dažādas maskas likt klāt, lietot. Un mani, tā teikt, liktenis ir apveltījis ar tādu seju, kur tu vari dažādas maskas pielāgot.
Un liekas, ka tu visiem esi līdzīgs.
Jā, nav nekāds mans nopelns. Šie kalsnie tipāži… Anšlavs, Imants, Pauļuks ar’, jā, ar savām brūnajām acīm…
Atveidojot reālus personāžus, tādus, kas tiešām ir dzīvojuši un daudz ko izdarījuši un par kuriem, iespējams, daudziem jau ir savs priekšstats, vai tas uzliek aktierim cita veida nastu, nekā, teiksim, literārs personāžs?
Drusku ir tas tāds līgums, kuru tu noslēdz ar šo personāžu. Varbūt vienpusējs līgums pat. Un viņam atliek tikai paļauties, ka es izdarīšu to, kā teica Grasbergs – godīgi. Bet nu pavisam tīrs tas līgums nav, tur ir tādas zonas, kas ir pavisam maziem burtiņiem rakstītas. Var ņemt dzīvus cilvēkus, var ņemt dzīvus personāžus vai arī ievērojamu cilvēku dzīvi attēlot, tas vienmēr ir tā… Tu reizē ņem viņu arī palīgos, viņa popularitāti ņem palīgos. Skaidrs, ka tur atnāk par Pauļuku apskatīties, par to pašu Anšlavu apskatīties, par Ziedoni, protams. Svarīgi tāpēc tiešām izpētīt, izdarīt maksimāli daudz, cik tu vari, lai tu būt iekšā tēmā, lai tu varētu saprast, par ko tu runā. Dažkārt jau neizdodas, tu esi par maz lasījis, par maz redzējis. To pašu Pauļuku, es maz viņa gleznas esmu redzējis, kaut gan ir brīnišķīga Zigurda Konstanta monogrāfija, bet mēs tā pa virsu noejam un tad jau veidojam tēlu. Vienmēr jūties kā tāds amatieris to cilvēku priekšā, kuri tiešām šos cilvēkus ir nopietni pētījuši.
Mēs to teātra skatījumu piedāvājam. Portretējam cilvēku. Ir gleznoti šo cilvēku portreti, kāpēc lai to teātrī nedarītu?
Pie Anšlava tevi ir vedusi diezgan sazarota taka, tu jau nospēlēji Kurcumu Anšlava Eglīša romāna "Homo Novus" ekranizējumā.
Tas Anšlavs vēl man neliek mieru, un, ja visas zvaigznes pareizi sastāsies, seriāla "Benjamiņa" ["Emīlija. Latvijas preses karaliene"] komanda tagad veido seriālu pēc Anšlava Eglīša romāna "Pansija pilī", tur es arī spēlēšu šovasar, ja viss būs pēc plāna. Anšlavs arī, protams, ir viens brīnišķīgs latviešu autors, kuru mēs vēl maz zinām, man liekas, nav vēl tādi labi Anšlava Eglīša kopotie raksti iznākuši.
Bet Ievai Strukai iznāca brīnišķīga monogrāfija "Par skaisto un aplamo dzīvi".
Jā, tas ir brīnišķīgi, to es šobrīd lasu!
Paldies tev, Kaspar, par šo sarunu, novēlu, lai tev būtu daudzi tādi priecīgi sastapšanās brīži kā ar Anšlavu Eglīti, Imantu Ziedoni…
Un Linardu Taunu! Tas bija pagājušajā gadā, Linarda Tauna jubilejai veltīta dzejas izrādes, ko mēs uztaisījām, parādījām tikai vienreiz, Zirgielas koncertzālē, tur bija brīnišķīga mūzika, ko rakstīja Shipsea un Sniedze Prauliņa. Un, ja uz titriem skanētu viņas dziesma "Dzejnieks", tad es vispār būtu laimīgs.
