Elmārs Seņkovs: Mans gads aizritējis diezgan intensīvi. Kamēr apguvu visu, kas teātrī notiek... Teātris ir liels mehānisms, un man tas bijis ļoti svētīgi – apskatīties, kā rit sezona, kā darbojas citas nodaļas, jo teātris nesastāv tikai no mākslinieciskā personāla, bet arī no mārketinga, producējošās un tehniskās daļas. Ļoti daudzās sarunās ar kolēģiem esam mēģinājuši saprast, kuras ir tās zonas, kas mums vēl pieklibo, pie kā vajadzētu piestrādāt.
Tā ka šis gads man bijis ļoti vērtīgs. Tāds atspēriena punkts, lai varētu uzsākt pirmo [patstāvīgo] sezonu, ko esmu sastādījis kopā ar saviem brīnišķīgajiem kolēģiem. Šobrīd gaidas un saviļņojums ir liels, jo pašam tā sezona arī jāuzsāk!
Šodien, prezentējot sezonu, vēlreiz pārliecinājos, cik tā būs interesanta, cik brīnišķīgi un dažādi mākslinieki uzrunāti. Ne tikai režisori – arī komponisti, scenogrāfi, viesmākslinieki, aktieri.
Savu pirmo sezonu trupai ļoti gribēju uzdāvināt kā dāvanu – lai trupa iegūst jaunu pieredzi. Jo no jaunas pieredzes mēs vienmēr kaut ko iegūstam. Tas īstenībā ir svarīgākais – jaunrade un māksla.
Lai rastos māksla, visu laiku jābūt iedvesmai, bet aktieri tik ļoti daudz strādā, ka nav nemaz daudz laika, lai to iedvesmu dabūtu! Ja ikdienā tik ilgi jābūt ēkā bez logiem, reizēm īsti pat nesaproti, kāds ārā gadalaiks.
Anete Ašmane-Vilsone: Un jūs esat tas, kurš par šo iedvesmu rūpējas!
Tas ir viens no maniem svarīgākajiem uzdevumiem – iedvesmot: ne tikai aktieru trupu, bet arī māksliniekus, ko uzaicinu: lai arī viņi gūst iedvesmu, debitējot uz lielās skatuves vai vispār – debitējot teātrī. Vai debitējot tieši Nacionālajā teātrī. Patiesībā debitantu ir ļoti daudz.
Nākamās sezonas galvenais moto ir Raiņa vārdi "Pastāvēs, kas pārvērtīsies". Klasika! Un ar nozīmīgu klasisku iestudējumu arī sāksiet: sezonas atklāšanu iezīmēs jūsu veidotā izrāde "Spēlēju, dancoju".
Jā, tas ir izaicinājums man un Justīnei Kļavai, kura veidos dialogu ar Raini.
Pirmajā mirklī liekas – "Spēlēju, dancoju" ir pasaka par Velna riju, Totu, kurš apmuļķo velnus, bet faktiski problemātika, ko izvirza Rainis, ir ļoti aktuāla. Kas šodien ir Velna rija, un kādam šodien jābūt Totam? Kāda ir mākslinieka funkcija šodien?
Man tie jautājumi ir jāuzdod un jāmēģina atrast risinājumi. Darbs būs ļoti muzikāls. Edgars Mākens rūpēsies par dinamiskiem ritmiem. Skaidrs arī, ka šai jābūt drosmīgai izrādei, lai iezīmētu to, ka Nacionālais teātris ir un būs mūsu sabiedrības rupors, kurā mākslinieki norāda uz problēmām, kuras šobrīd ir aktuālas un par kurām jārunā. Galvenajam teātrim Latvijā šī misija ir jāveic – kurš cits to darīs? Tā ka – jā, varbūt muzikāli, varbūt dzīvespriecīgi, varbūt reizēm ļoti nopietni un tieši, bet man, atlasot darbus jaunajai sezonai, bija svarīgi, lai katrs no tiem risinātu kādu nopietnu šodienas problēmu.
Pieņemu, ka daļa cilvēku domā – vai Rainis 2023. gadā maz var būt aktuāls un interesants…
Tāpēc esmu pieaicinājis Justīni Kļavu. Mūsu sadarbība arī Valmieras teātrī pierādīja, ka Dostojevska "Velnus" var uztaisīt par šodienu (izrāde "Nelabie. Pēc Dostojevska" – red.), un es ļoti uzticos Justīnei, kura vienmēr materiālos to pamana. Un tagad viņa arī pamanījusi nozīmīgo Raiņa kodu. Un ne velti [sezonas atklāšanā] – tieši Rainis. Rainis bijis Nacionālā teātra direktors, Rainis bijis tas, kurš ielika pamatakmeņus oriģināldramaturģijai, kurš teica, ka teātrī jābūt cilvēkiem, kuri raksta. Tāpēc arī Justīni Kļavu esmu pieaicinājis kā rezidējošo dramaturģi. Ieklausījos Raiņa teiktajā, ka jābūt jaunradei un latviešiem ir jāraksta. Lugai "Spēlēju, dancoju" bijuši ļoti daudzi veiksmīgi iestudējumi, arī mazāk veiksmīgi. Tas ir tāds jauks stāstiņš par mīlestību – kā atmodināt Leldi. Un, protams, lieliskā "Iļģu" mūzika, kuru dievinu, bet kuru vēlreiz izmantot būtu nepieklājīgi, jo tā ir tik pārpasaulīga... Vēl jau mums, protams, ir arī Imanta Kalniņa opera. Bet iestudējums Nacionālajā teātrī – tā vairāk būs diskusija ar publiku. Iecere ir sākt izrādi ar diskusiju. Kur šodien ir tie Toti? Ir piemēri, ka māksla ļoti spēcīgi spēj ietekmēt arī politiku. Šobrīd aktuāla ir tēma, ka mākslu nevar atdalīt no politikas, – ir vēl jo būtiskāk par to runāt [arī teātrī].
Kopumā nākamajā sezonā Nacionālo teātri un publiku gaida 12 jauni iestudējumi. Kas būs nozīmīgākie akcenti, kas jums pašam šķiet visvairāk pieminēšanas vērti?
Man liels prieks, ka
spontāni iepazināmies ar Dmitriju Krimovu – viņš ir liels mākslinieks, kas ļoti iedvesmojis mūsu paaudzi un vienmēr runājis skarbi par pastāvošo savas valsts politiku.
Viņš dzīvo Ņujorkā, un man bija būtiski mūsu iedvesmas avotu uzaicināt šeit. Viņš veidos iestudējumu "Pītera Pena sindroms", kas būs stāsts par mūsu bērnišķīgo prieku, par radīšanas prieku. Izrāde ir par to, ka vecumam nav nozīmes, – ir svarīgi saglabāt bērnu sevī.
Dmitrija Krimova viesošanās ir liels notikums, un ļoti ceram, ka tā būs veiksmīga sadarbība. Otrs viesrežisors ir Artūrs Areima no Lietuvas, kuru Lietuvā sauc par teātra huligānu: viņš vienmēr ir provocējis, meklējis jaunas formas, spēlējies ar vizualitāti un ļoti provokatīvām formām. Ceru, ka tas būs ļoti liels eksperiments, un tieši to no viņa sagaidu. Artūrs veidos darbu "Kā kļūt nelaimīgam", kas būs stāsts par to, kādi ir laimes principi šodienas sabiedrībā un ko mēs no tās sagaidām.
Un vēl ar prieku piesaku debitantu Matīsu Kažu, kas Latvijas auditorijai ir zināms kā lielisks jaunās paaudzes kinorežisors, kurš kino ir fantastiski integrējis teātri. Tad nu mēs viņam piedāvājam teātrī integrēt kino – tā būs Matīsa debija teātra mākslā. Domāju, tā ir liela intriga.
Vēl ļoti interesants piedāvājums ir Mārtiņa Meiera un Edgara Mākena radītais koncerts, kurā tiks izmantoti jauno dzejnieku darbi. Šodien ir īsts jauno dzejnieku bums! Viņi tiks prezentēti caur dziesmu, caur sajūtām: viņi runā par jaunību, par to, ko domā šodienas jaunie cilvēki. Tas ir tik būtiski un aktuāli – tā ir mūsu nākotne. Ieklausīties viņos ir vērts! (..)
Skatoties uz aktieru sastāvu, redzam gan Egonu Dombrovski, gan Ģirtu Krūmiņu, kuri Latvijas Nacionālajā teātrī nebūt nav bieži redzēti.
Trupas aktieriem ļoti patīk saspēlēties ar citu teātru aktieriem, ar kuriem nav bijusi iespēja sadarboties. Šodien tas ir daudz vieglāk, jo teātris, pateicoties arī kovidam, iemācījies būt elastīgs. Egons Dombrovskis tagad ir štata aktieris, un viņš būs redzams četros iestudējumos. (..) Ģirta Krūmiņa viesošanās arī ir brīnišķīgs notikums – viņš Kristīnes Brīniņas izrādē saspēlēsies ar Mārtiņu Brūveri.
Kad sarunas sākumā runājām par Raini, sacījāt, ka Nacionālajam teātrim jābūt kā ruporam, kas runā par sabiedrībā svarīgām tēmām. Kā tas šajā sezonā, jūsuprāt, ir izpaudies? "Ričards. Nekā personīga", kas runāja par vardarbību. "Debesjums" – par sieviešu lomu. Varētu vēl turpināt. Kā jums pašam šķiet?
Tie bija jau iedīgļi. Valters Sīlis, kurš arī nākamsezon veidos darbus, ir ļoti būtiska figūra mūsu teātra mākslā. Man prieks, ka viņš ir mūsu štata režisors, kurš vienmēr ir runājis par sabiedrībā aktuālām tēmām vairāk nekā citi. Gan Valtera "Debesjums", gan mans "Ričards" izraisīja vairāk diskusiju – tam bija apzināti provokatīva ēna, apzināts gājiens, cik ātri un manipulējami mēs esam ar ļoti skaļiem virsrakstiem, ļoti skaļiem vārdiem. Man liekas, tā izrāde notika nevis pašā izrādē, bet ārpus izrādes, un tas man arī liekas būtiski – ka cilvēki runā. Izrāde kā notikums.
Šodien teātrim ir jābūt kā notikumam, bet par notikumu tas kļūst tikai tad, ja izrāde pārsteidz vai nu ar nebijušu formu, vai ar tēmas aktualitāti.
Sezonas gūzmā ir jābūt ļoti jūtīgam, lai varētu saprast, kas konkrētajā brīdī nepieciešams. Reizēm mums kā režisoriem ir jāmin, kas būs pēc gada – kaut nezinām, kādā pasaulē dzīvosim jau pēc sešiem mēnešiem. Tāpēc arī esam elastīgi un gatavi mainīties, ja tas ir nepieciešams.
Vai bez "Spēlēju, dancoju" jums kā režisoram būs vēl kādi darbi Nacionālajā vai kādā citā Latvijas teātrī?
Nē, šobrīd mēģinu pabeigt iesāktos darbus: gatavojos pirmizrādei Liepājas teātrī – triloģijas noslēdzošajai daļai "Grieķi". Pēc tās uztaisīšu zināmu pauzi citos teātros un maksimāli pievērsīšos Nacionālajam teātrim. Man būtiski būt vairāk mājās un palīdzēt saviem kolēģiem, ja tas nepieciešams. Nākamajā sezonā paredzēts viens darbs uz lielās skatuves, bet turpinu strādāt ar studentiem " droši vien viņiem pievērsīšos vairāk: viņi man ir mīļi – gribu viņus pieskatīt un izauklēt par fantastiskiem, brīvi domājošiem māksliniekiem. Nākamo sezonu, ja būs iespēja, varbūt kaut ko uztaisīšu ar studentiem.
Man šobrīd ir svarīgi "ieguldīties nākotnē". Lai tā būtu spožāka. Tas ir garš ceļš, un to gribu paskaidrot arī mūsu skatītājam – šī sezona vēl neparādīs pārmaiņu rezultātus, tas ir tikai sākums un process. To, vai pārmaiņas notikušas, varēsim secināt vismaz pēc četriem gadiem.
Teātris ir liels kuģis, arī skatītāju prāti nemainās tik ātri. Mans uzdevums nav nobiedēt vai aizbiedēt. Mani interesē to pašu skatītāju pārsteigt ar to, cik vēl dažādi un interesanti ir mūsu pašu mākslinieki, prezentēt šobrīd aktuālākos latviešu māksliniekus. Tā ir mūsu vērtība. Tas ir Nacionālā teātra uzdevums – ar to iepazīstināt mūsu skatītājus. Un mūsu skatītājs jau īstenībā ir ļoti izvēlīgs. Man daudzi jautā, vai nepazudīs tradicionālas izrādes… Man nepatīk šis vārds – tradicionāls. Skaidrs, ka "Skroderdienas" nepazudīs. Tā ir tradīcija! Tas, ka šai izrādei nākotnē varbūt būs cita forma un ietvars – protams! Tradīcijas ir patīkama lieta, ja tās neveido stagnāciju. Pēc skatītāju neatlaidīga lūguma augustā rādīsim "Pūt, vējiņi!". Bija jau pēdējās izrādes, bet skatītāji mūs burtiski piespieda. Tā arī kaut kādā ziņā ir zīmīga detaļa: sākam ar Raini un beidzam ar Blaumani. Tie ir divi vērienīgi dramaturgi. Bieži vien viņi daudziem asociējas ar naftalīnu, bet viņi, kuri runājuši par mūsu cilvēku, mūsu latvieti, nekad nenovecos. Rainis jau vairāk ir nevis dramaturgs, bet filozofs. Un viens no mūsu Latvijas filozofiem. Viņu vienmēr ir interesanti pārlasīt.
Šobrīd izsludināts konkurss uz Nacionālā teātra valdes priekšsēdētāja amatu, ko šobrīd pilda Jānis Vimba. Kāda teātrī ir noskaņa? Vai vēlaties turpināt strādāt Jāņa komandā, vai tomēr nepieciešamas pārmaiņas?
Viss ir lieliski, viss ir kārtībā, noskaņojums mums ir brīnišķīgs, jo mēs ļoti daudz strādājām.
Teātris ir telpa, kurā vienmēr bijušas kādas domstarpības, nesaskaņas, šai ziņā nekas nav savādāk, nav nekas īpašāks. Esmu septiņus gadus strādājis teātrī un neredzu nekādu atšķirību.
Jānis Vimba kā valdes loceklis mani uzaicinājis savā komandā, esam vienojušies par māksliniecisko stratēģiju. Man svarīgi, ka ar to cilvēku, ar kuru esmu vienojies, arī turpinu šo ceļu. Neviens cits, kurš vēlas pretendēt uz šo amatu, mani arī nav uzrunājis, līdz ar to visdrošāk man turpināt sadarbību ar esošo valdes priekšsēdētāju. Mēs esam mākslinieki, un reizēm mēdzam uzpūst lielākas problēmas, nekā tās ir patiesībā. Aktieri jau arī ir ļoti emocionāli, un es vienmēr saku: viss jādala ar trīs. Un jāmēģina izrunāt un saprast racionāli. Jānis pats arī ir aktieris, bet šobrīd, manuprāt, es ļoti uzticos arī pašam Jānim un viņa vīzijai: viņš arī pieaicinājis tik brīnišķīgus māksliniekus – Edgaru Mākenu kā Muzikālās nodaļas vadītāju, Elīnu Gediņu un Reini Suhanovu, kas ir mani domubiedri. Un būtu jocīgi, ja manis tur nebūtu.
