Kultūras rondo

Jūnija sākumā Rīgā un Liepājā ar izrāžu un sarunu programmu notiks Teātra festivāls #2

Kultūras rondo

Sociāli atbildīgas tēmas izrādēs risinās Valmieras vasaras teātra festivāls

Aizvadītā sezona un radošie plāni Latvijas leļļu teātrī

Gaidot atgriešanos mājās. Aizvadītā sezona un radošie plāni Latvijas leļļu teātrī

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada un 1 mēneša.

"Jebkuru stāstu var izstāstīt pilnīgi visām vecuma grupām, tikai katrai ir jāatrod veids, kā to izstāstīt," uzsver Latvijas Leļļu teātra direktors un režisors Mārtiņš Eihe. Ar aktieri un režisoru Edgaru Kaufeldu viņi Latvijas radio raidījumā "Kultūras rondo" stāsta par aizvadīto sezonu un radošajiem plāniem teātrī: nākamā sezona jau saplānota, līdzīgi kā šajā – būs izrādes dažādiem vecumiem. Teātra ēkā tikmēr turpinās remontdarbi, plānots, ka izrādes tajā varēs atsākt spēlēt rudenī.

Ingvilda Strautmane: Mārtiņ, man jums jautājums – aizvadīts pirmais gads šajā amatā, ko šī gada laikā esat sapratis par Leļļu teātri un sevi tajā?

Mārtiņš Eihe: Viena no lielākajām lietām, ko šobrīd varu teikt, ko esmu sapratis – ka tā bija pareizā izvēle. Nevarētu teikt, ka man bija šaubas, jautājums bija par to, vai es varēšu iekļauties. Man liekas, ka tas izdodas, mēs kaut kā ļoti organiski ejam uz priekšu, mēģinu saprast lietas, kas ir saistītas ar leļļu teātra specifiku, mācīties no tām kļūdiņām, kuras mums izveidojas, skatīties, ko varu piedāvāt no savas pieredzes ārpus leļļu teātra.

Edgar, cik ilgi jūs esat Leļļu teātrī?

Edgars Kaufelds: Nu jau no 2008. gada – piecpadsmit gadus. Sākumā gan vairāk kā aktieris, šobrīd vairāk kā režisors.

Kādas šajā sezonā ir bijušās jūsu aktuālās izrādes?

Edgars Kaufelds: Pats esmu izveidojis "Smalkās kaites" – izrādi pieaugušajiem, priekš manis tas bija, teiksim, liels izaicinājums. Šajā sezonā bija arī ļoti daudz debitantu, daudz jaunu režisoru, režisoru, kas izmēģina savas spējas tieši šajā leļļu teātra žanrā. Tas bija diezgan spraigi, interesanti.

Starp citu, ko mūsdienās nozīmē leļļu teātris, cik tas ir paplašināts jēdziens? Kādas ir aktiera un lelles sadarbības formas?

Edgars Kaufelds: Mēs viņu pēdējā laikā jau saucam par vizuālo teātri, tas ir formas teātris, kur saturu mēs veidojam, stāstām, izejot caur vizualitāti, caur lelli, objektu – tādiem paņēmieniem.

Ko Mārtiņš var piebilst? Jums agrāk nebija īpaša pieredze ar leļļu teātri?

Mārtiņš Eihe: Man bija viens iestudējums tieši Leļļu teātrī. Kad mēs ar [radošo apvienību] "Nomadi" darbojāmies, mums bija trīs izrādes objektu teātra tehnikā. Viena no izrādēm, kur spēlē Juta Vanaga, arī leļļu kursa beidzēja, es vienmēr lielos, bija vienīgā pēc Šapiro, kura ir piedalījusies ASSITEJ (Starptautiskā bērnu un jauniešu teātru asociācija – red.) lielajā kongresā. Kopš neatkarības iegūšanas neviens teātris tur nav bijis ar izrādi. Šausmīgi forša izrādīte bija. Šobrīd esmu diezgan daudz pabraukājis gan uz Lietuvu, gan Igauniju, gan Bulgārijā ticies ar leļļu teātra cilvēkiem, un tās [žanra] robežas jau vairs īsti nevar noteikt. Var runāt par tehnikām, kādas tiek lietotas, un veidiem, kādā tas tiek pasniegts, bet tas jēdziens ir ļoti plašs. Mēs arī redzam, piemēram, kā Viesturs Kairišs izmanto lelles dramatiskajā teātrī vai virknē lietu, kur tiek izmantots video, kur varam teikt, ka tā ir daļa no vizuālā teātra. Tas savā ziņā vairs nav dramatiskais teātris, bet vizuālais teātris, ja tu spēlējies ar bildēm un ekrāniem. Tā kā tas jēdziens ir stipri plašs. Mēs tik tikko bijām četras dienas Igaunijā, festivālā "Tallinn Treff", kas ir veltīts vizuālajam teātrim, kur igauņi atved pēdējo trīs četru gadu spilgtākos iespaidus no Šarlevilas festivāla, kas ir lielākais leļļu un vizuālā teātra festivāls, līdz ar to mums bija iespēja redzēt ļoti milzīgu gradāciju, kādā veidā un ko var darīt. Vienlaikus redzēt priekšrocības, kas ir viņiem, šajā gadījumā pārsvarā tie visi bija ārzemnieki, privātas kompānijas, bet tu redzi, ka tās ir [turneju] izrādes – tur ir divi aktieri, un visa dekorācija ir ieliekama divos čemodānos.

Tātad var ceļot viegli.

Mārtiņš Eihe: Jā, un otrs, ko redzi, ka viņiem nav lielas ansambļa izrādes, kas mums kā repertuāra, ansambļa teātrim ir milzīga priekšrocība un ko mēs jau sezonas sākumā izspēlējam kabarē "Bez morāles. Ar lellēm".

Tur mēģinājumu procesa laikā bija nodarbināti pilnīgi visi teātra aktieri.

Piedodiet, un četri režisori!

Mārtiņš Eihe: (smejas) Jā, četri režisori un dramaturgs, mūzika. Skaidrs, ja mēs skatāmies finansiāli (kaut gan šī izrāde mums ir plusos, nevis mīnusos), protams, tas ir risks ar tādu daudzumu cilvēku iet uz skatuves, bet vienlaikus tas ir krāšņi, forši, foršs kopā būšanas mirklis.

Edgar, kādas no leļļu tehnikām vai no vizuālā teātra veidiem jums pašam ir sirdij tuvākās?

Edgars Kaufelds: Man kā režisoram ir interesanti katrai izrādei atrast citu paņēmienu. Ja tā atskatās, man nav divu vienādu tehniku izrādes. Esmu ņēmies gan ar objektiem, gan tā sauktajām puļķu lellēm, esmu izmēģinājis sevi ar širmja izrādi, mums ir anatomiski ļoti precīzas lelles silikona tehnikā veidotas "Smalkajās kaitēs", es varētu saukt vēl un vēl.

Par vecuma grupām, gadiem, ko jūs norādāt izrādēm – no cik gadiem skatīties. Tas ir svarīgi Leļļu teātrim?

Edgars Kaufelds: Protams, tas ir svarīgi, mēs arī, veidojot repertuāru, skatāmies, lai visām vecuma grupām būtu piedāvājums, un vecuma grupas ir ļoti atšķirīgas, katram vecumam ir sava specifika. Tā mēs veidojam un dažādojam to repertuāru.

Mārtiņš Eihe: Jā, un lielākais joks patiešām ir tajā, ka mēs izvērtējam un teātrim ir diezgan precīza pieredze ar šo vecumgrupu noteikšanu. Mums kā vecākiem, ieskaitot mani, vienmēr liekas, ka mūsu bērns ir mazliet gudrāks, ka viņš var nākt nevis uz 3+ izrādi, bet kur ir 5+, 6+. Un bieži gadās, ka viņam tā izrāde ir garlaicīga tādā ziņā, ka tā viņam ir mazliet par sarežģītu vai par garu. Garums arī ir ļoti svarīgs. Tad ir tāda viegla vilšanās. Tāpēc mēs liekam vecuma norādes. Tas nav par to, ka tur būtu kaut kādi trakumi salikti vai vēl kaut kas, bet par to, ka jebkuru stāstu var izstāstīt pilnīgi visām vecuma grupām, tikai katrai ir jāatrod veids, kā to izstāstīt.

Tas nozīmē, ka jums faktiski jāstrādā kopā ar bērnu un pusaudžu psihologiem?

Mārtiņš Eihe: Būtu… Tas būtu forši kaut kādā ziņā, bet, no otras puses, mēs strādājam ar materiāliem, kuriem autori grāmatām vai stāstiem jau ir apmēram noteikuši,kādam vecumam tas ir, vai noskaidrojam caur pārdošanu, kas ir tā centrālā publika, kas viņu pērk. Par drusku sensitīvākām tēmām, kur mēs nākotnē iesim runāt, ne tikai par zaķīšiem un taurenīšiem, tur mēs, iespējams, prasīsim konsultācijas.

Jums ir par zaķīšiem un taurenīšiem arī pašlaik?

Edgars Kaufelds: Tas bija tā simboliski, bet, jā, ir arī šāda veida izrādes.

Tad pirmais vecums, kad iet uz Leļļu teātri, būtu kāds?

Edgars Kaufelds: Uz teātri nākt un mācīties socializēties var ļoti agri, bet vecums, kad bērni arī uztver paši izrādi – četri gadi, trīs.

Mārtiņš Eihe: Tādā veidā trīs gadi. Bet no nākamās sezonas Liena Šmukste būs pie mums kā režisore un mēs taisīsim izrādi 0+, kura nebūs, protams, ļoti gara, divdesmit minūtes, un vairāk saistīta ar dažādiem taktiliem piedzīvojumiem.

Tāds kopējs piedzīvojums mammai ar bērnu, kurā tu dabū mazliet atpūsties un arī kāds cits ar tavu bērnu padarbojas, un arī tev izstāsta kādu vieglu piedzīvojumu.

Par valodām, jūs kā teātris paziņojāt, ka izrādes turpmāk būs tikai latviešu valodā.

Edgars Kaufelds: Jā, tas ir ministrijas lēmums.

Mārtiņš Eihe: Šobrīd ir pilnīgi skaidrs, ka no nākamās sezonas izrādes krievu valodā nebūs, un mēs arī vairāk neražosim izrādes krievu valodā. Tas neizslēdz iespēju, ka būs kāda bilingvāla izrāde, kurā dosim iespēju bērniem ar citādu valodu mācīties latviešu valodu saskarsmē ar mākslu. Nekur nav izslēgts, ka mums būs izrāde angļu valodā vai kādā citā svešvalodā. Jautājums vairāk ir par to, ka mēs konceptuāli ejam izglītošanas virzienā, kurā mēs mācāmies un apgūstam. Esmu dzirdējis diezgan daudz, ka bērniem ir grūti [uztvert svešvalodu] – "kā tas būs?" Bet, palasot mazliet darbus par psiholoģiju – patiesībā jau sākot no divu, triju gadu vecuma, ja ir lietas ne dzimtajā valodā, tu to otru valodu apgūsti daudz labāk ar mākslas palīdzību, kur arī vizuāli gūsti priekšstatus valodai. Tas, man liekas, ir vēl efektīvāk.

Saprotu, ka tagad lielā mērā cilvēkiem, kas gribētu iet uz Leļļu teātri, vest savus bērnus, ir jākoncentrējas uz rudeni, jo iesiet vasaras atpūtā. Jūs šobrīd spēlējat Latviešu biedrības namā, jūsu ēka ir remontā. Tur bija spāru svētki, ja es pareizi atceros?

Mārtiņš Eihe: Spāru svētki tikko bija Valmierā, mums bija pirms kāda laiciņa. Mums jau iet iekšējās apdares darbi, ārējās apdares darbi, mēs ejam uz finišu. Šobrīd ir vienošanās, ka, visticamāk, oktobra sākumā mēs varēsim ar izrādēm atgriezties teātrī, vēl nav skaidrs, vai uzreiz visās zālēs, vai tikai Lielajā zālē.

Visās, cik tad būs?

Mārtiņš Eihe: Trīs. Tā vieta, kur bija muzejs, pārtop par tādu mazu, mazu zālīti, kurā mēs varēsim gan šīs zīdaiņu izrādes veidot, gan mazas eksperimentālas lietas, lai būtu interesanti.

Edgar, jūs gaidāt atgriešanos īstajās mājās?

Edgars Kaufelds: Patiesībā ļoti. Šis remonta periods ir milzīgs jūklis, trakums. Cik skaisti ir, kad mēs visi esam mājās, nevis vienā telpā mēģinām, otrā spēlējam, spēlējam telpā, kas nav paredzēta teātrim un nav mūsu. Jā, šis periods ir ne visai viegls.

Mārtiņš Eihe: Arī daudz loģistikas, piemēram, kad uzliec izrādi uz skatuves, ja vajag kādu lietu pielabot, esot teātrī, darbnīca ir trīs soļu attālumā. Tagad tev ir jādzen busiņš, kurš ved dekorācijas, atpakaļ uz Lāčplēša ielu, tur viņu pielabo, tad ved atpakaļ uz biedrības māju. Tās ir ne tikai izmaksas, tas ir arī laiks, kas tiek atņemts māksliniekiem uz skatuves strādāt pilnvērtīgi, pilnā telpā.

Vai nākamā sezona jau ir saplānota?

Edgars Kaufelds: Faktiski jā. Man kā režisoram ir ideja, ka mēs sezonu sāksim ar izrādi, kur bērniem būs iespēja izstaigāt izremontētās Leļļu teātra telpas. Izrāde būs kā detektīvspēle, bērni varēs iet kopā pa teātri ar labākajiem izmeklētājiem meklēt pazudušo sivēnu. Tad mums Valters Sīlis uzsāk izrādi "Sibīrijas haiku", Rūdolfs Gediņš veidos "Riekstkodi", būs daudz viesrežisoru atkal, būsim arī mēs paši, kaut ko veidosim.

Mārtiņš Eihe: Es taisīšu "Jelgava 94".

Jāņa Joņeva, ja?

Mārtiņš Eihe: Jā, mēs jau sazvanījāmies, un viņš mutiski ir devis atļauju.

Plānojat, lai būtu ļoti dažādiem vecumiem – zīdaiņu izrāde un Joņeva "Jelgava 94", tie jau būs jaunieši.

Mārtiņš Eihe: Gan, gan. Domāju, tie ir pusaudži un viņu vecāki, kas to laiku ir izdzīvojuši. Varu teikt, ka to kaut kādā ziņā mazliet ietekmēja vai iedvesmu ir devis Jāņa Znotiņa "Mēs, sekss, roks un PSRS" Valmieras teātrī. Man liekas, ja ir [izrāde] par to laiku, tad mēs varētu parunāt jau par laiku pēc neatkarības atgūšanas, kā tad tur viss norisinājās no pusaudžu skatu punkta. Tādā nozīmē mēs mēģinām to repertuāru veidot atvērtu un plašu.

Kā es saku, mums būs neliels rebrendings līdzīgi kā Japāņu autobūves koncernam "Toyota", mums būs blakus "Lexus".

Pusaudžiem tomēr ir diezgan traki, kad viņi izdzird vārdu "Leļļu teātris" – "man tagad būs jāiet uz Leļļu teātri?!" Jā, tas ir leļļu teātris, bet šeit ir programma tieši jums, kur jūs bez bailēm varat teikt: es tur biju!

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti