Teātris.zip

Teātris.ZIP bērniem. Salātlapiņa

Teātris.zip

TV PIRMIZRĀDE! Inspektors Tutū. Dailes teātra izrāde

Teātris.ZIP. Konklāvs

Patiesības un atklāsmes stāsts – «Dirty Deal Teatro» izrāde «Konklāvs»

"Es gribētu, lai man ceļš ir caur patiesību runāt ar cilvēkiem," saka skatuves mākslinieks Klāvs Kristaps Košins, kura izrāde "Konklāvs" 2021. gadā saņēma "Spēlmaņu nakts" balvu par nebijušu atkailinātu patiesības pakāpi, par galvenā varoņa pašatklāsmes ceļu, kurā no izmisuma dzīlēm piedzimst viņa laikabiedriem noderīgas atziņas. Izrāde par marihuānas tirgošanu kļūst gan par detektīvu, gan pieaugšanas stāstu. Raidījumā "Teātris.zip" par dzīves un mākslas satuvināšanos, par patiesības stāstiem un "Konklāvu" sarunājas izrādes dramaturgs, režisors, aktieris un galvenais varonis, kurš šo izrādi radījis par savu dzīvi – Košins un "Dirty Deal Teatro" vadītāja, producente Anna Sīle.

Ojārs Rubenis: Konklāvs – tā ir slēgta telpa, kurā Kardinālu padome ievēl Romas pāvestu. Kāpēc tu izvēlējies šādu izrādes nosaukumu un pseidonīmu – Konklāvs? 

Klāvs Kristaps Košins: Pseidonīmu Konklāvs man iedeva brāļu draugi. Ar brāļiem man ir trīs un četru gadu starpība, līdz ar to es vienmēr biju sīkais, jaunākais brālis. Zināmā vecumā es ieguvu kaut kādu respektu, nokļuvu arī viņu ballītēs un mani iesauca par Konklāvu. 

Bet viņiem tā bija kaut kāda ideja vai arī tā vienkārši sagadījās? 

Klāvs Kristaps Košins: Mums bija viens draugs, vārda meistars Rūdolfs. Viņš tāds smieklīgs čalis, gudrs savā ziņā. Viņš izdomāja, kāpēc lai es nebūtu Konklāvs. 

Un tad, kad tu sāki tirgoties ar narkotikām, ar "zālīti", kāpēc tu paņēmi šo pseidonīmu? 

Klāvs Kristaps Košins: Es nezinu. (Smejas) Laikam tā bija liktenīgā tikšanās ar puisi, ar kuru man bija "biznesa" attiecības, kad es viņu nejauši satiku uz ielas. Viņš saglabāja manu numuru un es teicu – "Konklāvs".

Vienkārši pateici tā.

Klāvs Kristaps Košins: Jā. "Tu vari mani saukt par Konklāvu," tā es teicu. Es negribēju saukt savu īsto vārdu, tāpēc es pateicu – Konklāvs. 

Šī izrāde ir īpaša. Tā ir par jaunu cilvēku, kurš izgājis cauri zināmu sāpju ceļu: pats tirgojies ar "zālīti", pats par to saņemts ciet, pats nodevis citu tirgotāju, pats izcietis sodu un gala rezultātā pats iestudējis izrādi. Anna, varbūt tu zini, bet es Latvijas teātra vēsturē neatceros gadījumu, ka būtu šāds patiesības atklāsmes stāsts. 

Anna Sīle: Es domāju, ka mūsu teātrī tādus stāstus var sastapt (tur gan ik pa laikam arī kāds cits no radošās komandas palīdz; Klāvam arī mazliet palīdzēja). Tāda ir izrāde "Būt nacionālistam", kas, man liekas, savā ziņā ir mazs, brīnišķīgs pavērsiens. Tas ir Matīsa Gricmaņa darbs. Šie patiesības stāsti pie mums ievirpuļo reizi divos trijos gados. 

Arī Ingas Tropas jaunā izrāde ir patiesības stāsts, ja?

Anna Sīle: Jā, izrāde "Pārcēlāja" arī ir patiesības stāsts. Un arī ukraiņu režisores Sofijas Meļņikovas izrāde "Drama Queen" ir patiesības stāts. 

Šie stāsti ik pa laikam pie mums teātrī ievirpuļo un ļoti ievibrē ar savu lielo tiešumu, atklātību, ar mākslinieku garīgo atkailinātību. 

Pārsvarā šie stāsti ir ļoti dokumentāli, par konkrēta cilvēka nedienām vai gluži otrādāk – priekiem, bet caur šiem stāstiem mēs, kā skatītāji (es sevi arī uztveru kā skatītāju, ne tikai kā teātra darbinieku), sevī iedarbinām sajūtu, vai ar mani ir tāpat, kā es atšķiros un...

Ko es pieslēju, ko es atklāju, vai ne?

Anna Sīle: Jā. Katram no šiem stāstiem ir mazliet citādāka tēma, un tie, protams, iet ārpus tradicionālā teātra žanra. Dramaturģija vienmēr ir spēle un spēlēšanās ar dažādiem notikumiem, izdomājumiem, ar to, kādu kalambūru vēl var uztaisīt, bet tas nenozīmē, ka šajās patiesajās dzīvēs... Arī Klāvs ir dramaturģiski ielicis. Šos stāstus pārsvarā vairs nestāsta lineāri, bet stāsta fragmentāri, lai savelk kopā, un dramaturģija veidojas formā. Tur vienkārši caps un paņem ar to, vai man tā ir. Ja man tā nav, es tāpat saprotu, ka šis teātris ir ļoti liela mākslas saskaršanās ar dzīvi, kur dažkārt ir pat grūti saprast, kas ir māksla un kas ir dzīve; tas iedod tagadnes sajūtu par to, kas notiek šeit.

Izrāde "Konklāvs"
Izrāde "Konklāvs"

Tas ir pilnīgi precīzi! Man ir skolēni, kuriem es vadu stundas, un es viņus esmu vedis uz jūsu izrādēm un viņi ir raudājuši tajās. Tad, kad viņiem ir jāizvērtē četras izrādes (pārējās nesaukšu), tad "Konklāvs" ir topā. Es viņiem jautāju – kāpēc? Tāpēc, ka iemiesojas ar savu dzīvi, sirdī kaut kas aizķer un asaras ir acīs. Klāv, tagad tu turpini par stāstu. 

Klāvs Kristaps Košins: Man liekas, tūlīt mums te veidojas trīsstūris. (Rāda uz sarunas biedriem). Tiešām, kā Anna saka, šāda veida izrādēs ir jautājums – vai man tā ir? Tas, kāpēc pieskaras... Es drīz būšu tēvs...

Apsveicam!

Klāvs Kristaps Košins: Kad raidījums būs ēterā, man būs puisītis. Es domāju, man taču arī ar viņu būs jāveido attiecības, un kā es viņu varēšu kaut kā pamācīt, kā kaut ko ieteikt vai izveidot dialogu. 

Man liekas, tā arī ir tā atslēga – caur atzīšanos. Tu pats atzīsties savās problēmās, savā stāstā un tad skatītājs to vieglāk uzņem, jo viņš redz, ka te principā ir atzīšanās. 

Anna Sīle: Bet, Klāv, man liekas, ka tas tomēr nav tik vienkārši!

Man arī liekas, ka tas nav tik vienkārši. 

Anna Sīle: Jo uz teātri mēs neejam kā uz grēksūdzi. Mēs, visa sabiedrība, varam apmeklēt anonīmo depresijas klubiņi vai anonīmo kompota ēdāju klubiņu un tā tālāk. Bet teātrī, man liekas, daudz būtiskāk ir, kā patiesais stāsts caur mākslu iedarbojas uz cilvēku, kādā veidā tā forma...

Te es, Anna, tev oponēšu. Šis patiesais stāsts ir tik reāls. Mums cilvēkiem ir tā, ka savas ēnas puses mēs zemapziņā mēģinām pieslāpēt, mēs negribam par tām daudz runāt. Pienāk zināms vecums, tā kā manā vecumā, un es esmu gatavs runāt par  jebko, arī par ēnas pusēm, jo man tas pat liekas interesanti. Tev, jaunam cilvēkam, Kultūras akadēmijā studējušam, Maskavā studējušam, nosodītam, sodu izcietušam, iziet ar šādu stāstu... Es pat biju tajā reizē, kad tu skatītājiem pateici, ka šī ir tā izrāde, kad tev beidzas sodāmība. Jaunam cilvēkam iziet ar šādu atklātības stāstu... Kad pirmoreiz skatījos izrādi, man bija divējādas sajūtas: vai nu tiešām tev iekšas velk ārā, ka tev vajag tikt no tā vaļā (tikpat labi tu no tā varētu tikt vaļā arī ar savu draugu, sievu, vecākiem) vai arī tu uz to taisi mārketingu.

Anna Sīle: Ahā. (Smejas)

Klāvs Kristaps Košins: Es nejūtos pieķerts. (Smejas) Es noteikti netaisu uz to mārketingu. Arī izrādes veidošanas procesā es necentos sevi padarīt labāku. Varbūt es pat esmu nedaudz labāks, kāds es biju šajā izrādē.

Es gribēju būt tik maksimāli kritisks pret sevi, lai kaut kādā ziņā tā izrāde strādā.

 Jo ir tiešām daudz stāstu... Es tagad esmu Dailes teātra aktieris. Mēs iestudējām "Keruaka ceļu", un personāžs no "Keruaka ceļa" – Dīns – saka: "Kā tik pasaulē nav un par to visu var rakstīt." Tā ir stāstu bezgalība. Es kā režisors šobrīd, protams, saprotu, ka ir tūkstošiem, miljoniem stāstu, par kuriem varētu iestudēt, tomēr izrāde, teātris pieprasa kaut kādu struktūru. 

Ir jāatgādina, ka tas ir mans Kultūras akadēmijas diplomdarbs. Darba aizstāvēšanā Elmārs Seņkovs man uzdeva jautājumu: "Klāv, kā tev liekas, tas esi tu, vai tu esi raidījis tēlu par sevi, kāds tu esi?" Un es stāvu visas komisijas priekšā, sāku mēģināt kaut ko taisnoties, pēc tam es apsēdos un nesapratu, kas tas bija par jautājumu. Tas mani ielika pārdomu brīdī, kas tas tiešām ir, ko es uztaisīju? Vai es tagad uz tā rēķina gūšu balvas, kaut kādu atzinību vai... Paldies Elmāram par šo jautājumu, jo tajā brīdī es tiešām priekš sevis ieņēmu to ceļu, ka es negribu, ka es kaut kādā ziņā veidoju mārketingu. Es gribētu, lai man ceļš ir cauru patiesību runāt ar cilvēkiem. 

Anna Sīle: Bet teātris jau ir tā brīnišķīgā lieta, kur cilvēks atnāk, noskatās izrādi un viss viņam šķiet patiess vai vismaz iedomāts patiess. Tas man liekas brīnišķīgi. Klāv, tevi mazlietiņ aizstāvot un domājot par to, kādi mēs vispār...

Es jau viņam nepārmetu. (Smejas)

Anna Sīle: Par to jautājumu. Domājot par cilvēka brīnišķīgo dabu, ir pilnīgi skaidrs, ka ar mammām mēs esam tādi, ar saviem bērniem tādi, savā draugu pulkā tādi, kadrā tādi un uz skatuves tādi. Ir pat forši. Dažkārt šajos iestudējumos, kur tiešām nodzirkstīj patiesības mirkļi ar patiesības faktiem un tā tālāk, man pat gribētos, lai mākslinieki ar tiem vēl vairākas spēlējas. Jo mēs jau nekad nevaram pateikt, kādi mēs esam. Katrā vietā mēs esam mazliet citādāki. Kā Klāvs teica – viņam liekas, ka [izrādē] sevi ir pataisījis par mazliet sliktāku.

Izrāde "Konklāvs"
Izrāde "Konklāvs"

Man viens no šīs izrādes visaizkustinošākajiem mirkļiem bija stāsts par to, ka tad, kad policija piezvanīja taviem vecākiem (viņi nezināja, ka tu esi paņemts ciet, ka tirgojies ar marihuānu) un viņi dabūja zināt, kas ir noticis, tu aizbrauci pie viņiem un tu, liels džeks, ielīdi pie saviem vecākiem gultā un viņi tevi paņēma savā apskāvienā. Tanī brīdī man likās – bāc, tas stāsts pats par sevi jau ir... Man pilnīgi asaras bija acīs. Es domāju, ka mums vieniem un otriem ir svarīgi nepazaudēt mīlestības saikni. Tu aiz mīlestības neteici viņiem, kas ar tevi notiek, bet, kad aizbrauci pie viņiem, viņi vienalga tevi apmīļoja. Kāpēc es to stāstu? Tas bija emocionāli brīnišķīgs moments. Un tad, ja nemaldos, intervijā Santai Ančai tu teici, ka vispār šī izrāde un viss tas process, kas notika ar šo negadījumu, ar policistiem, ar tiesu, ka tas tev bija mīlestības trūkums. Tad man likās, ka kaut kas te neiet īsti kopā. Tu tā kā mīlēji vecākus, viņi tevi mīlēja, visu piedeva un palīdzēja, bet tu savukārt vari intervijā pateikt, ka tev ir mīlestības trūkums. 

Klāvs Kristaps Košins: Ojār, es teikšu tā... Tikko tu atsauci atmiņā šo momentu. Tā bija vēstule, kas atnāca vecākiem uz pastkasti. Tad, kad tu to stāstīji, es tieši iedomājos, ka manā ģimenē šīs jutekliskās mīlestības izpausmes – gulēt ar vecākiem gultā; es līdz kādiem 15 gadiem gulēju ar tēti gultā, mēs varējām pačomoties, televizorā boksu paskatīties, – ir bijušas ļoti pašsaprotamas. Mani ļoti pārsteidz, ka tevi kaut kādā ziņā šis brīdis aizkustina. Man tas likās pašsaprotami. Šajā brīdī es domāju, ka mīlestības man bija daudz. 

Bet tajā pat laikā tu saki, ka tev tās pietrūka. 

Klāvs Kristaps Košins: Nu jā, bet, man liekas... Es tagad uz vietas mēģinu domāt, kas ir tā trūkstošā mīlestība. Man liekas, ka es daudz ko saviem vecākiem nestāstīju – to, kas ar mani bija skolā. Kad es mācījos pamatskolā, bija daži starpgadījumi, kad varēja par mani pasmieties un parādīt ar pirkstu. Tādi mirkļi... Tā mīlestība kaut kur... Es nezinu. Pieņemsim, pamatskolā man bija tāds nepatīkams gadījums, kad mani turēja aizdomās, ka es klasē stundas laikā masturbēju. Bija tāda situācija, ka es, atnācis no skolas, saviem diviem pieaugušajiem brāļiem prasīju: "Edgar, Reini, kas ir "dročīt"? Puiši apkārt runā." Viņi kā pieaugušie nolēma paķert mani uz zoba un teica: "Tas ir tā, ka tu paņem kulaciņu un sit sev pa puncīti." (Smejas) Es atnāku uz skolu, saku: "Džeki, džeki, es zinu kas tas ir." Viņi sāk par mani smieties un pastāsta, kas tas patiesībā ir. Latviešu valodas stundā tie puiši laikam sēdēja pirmajā solā, es viņus pasaucu un parādīju, kā tas ir. Blakus sēdētāja bija izbijusies, viņa padomāja, kas es patiešām kaut ko daru. Tad, kad mani vilka pie direktores un visa skola, arī direktore, saka, es to esmu darījis, bet es labi zinu, ka es to nedarīju, un visi tev rāda ar pirkstu un saka – Klāvs ir masturbētājs, viņš stundās masturbē un tādā garā, tad man bija sāpīgi. Tas laikam bija tas mīlestības trūkums, par ko mēs runājām. 

Tu esi kristietis, vai ne? 

Klāvs Kristaps Košins: Jā. 

Un Dievs ir ļoti svarīgs tavā dzīvē?

Klāvs Kristaps Košins: Jā. 

Vai tu vairāk uzticies Dievam vai cilvēkiem?

Klāvs Kristaps Košins: Es vairāk uzticos Dievam. Es ticu, ka Dievs darbojas caur cilvēkiem. Es nebaidos no cilvēkiem. Man liekas, ka Dievs man ir devis tādu redzi, sajūtu par cilvēkiem komunikācijā. Es jūtu, kur var būt bīstamība, uz kurieni velk kaut kādas attiecības. Par to es esmu pateicīgs. 

Un tomēr tu esi tā kā ļoti nepareizs, vaļējs.

Klāvs Kristaps Košins: Man liekas, ka teātris ir ļoti milzīgs un izcils rupors tieši tai idejai, kurai es ticu. Protams, man ir jāsmēķē kadrā, man ir jāsmēķē izrādē un tas kaut kādā ziņā nav... Redzi, Ojār, ir jāsaprot, ka ir kristietība un ir reliģija. Kļūt reliģiozam – tā arī ir problēma. Es neesmu reliģiozs, es negribu tāds būt. Par to nepareizību – mēs visi esam nepareizi. 

Klāv, tad, kad tu ento reizi spēlē izrādi "Konklāvs", kad tu atkal un atkal plosi sevi par savu stāstu, par savu patiesību, par saviem notikumiem, kā tu to vari? Jo tas nav tā kā stāstīt par Mariju Stjuarti vai, piemēram, spēlēt Hamletu, uzdot jautājumu – būt vai nebūt? Tas ir stāsts par tevi. 

Klāvs Kristaps Košins: Tas ir stāsts par mani un, protams, ka ir grūti katru izrādi atgriezties tajā punktā, kur tu vairs neesi. Es tur tiešām vairs neesmu. Es varu pateikt, ka ir pagājuši divi gadi un es tur neesmu. Man ir cita dzīve, citas rūpes, citi uzdevumi un viss svarīgums ir uz pilnīgi citām lietām. Bet katru reizi... Ir grūti, ļoti grūti. Pēdējā izrādē es biju uzstādījis pārteikšanās rekordu. (Smejas) Es biju pārteicies kaut kādas četrdesmit reizes. Tas liecina, ka izrāde joprojām nav kā pa iestaigātu taciņu. Es nezinu, 

man katru izrādi gribas domāt, ka tas joprojām ir aktuāli, ka tā tagadnes, klātesamības sajūta joprojām ir. 

Tā tas ir. Paldies, Klāv, tev par šo izrādi un veiksmi visā tālākajā! Ja tev ir kādi patiesi stāsti, dari to vēl vai arī liec citiem to darīt, vai arī izjūti kāda cita cilvēka stāstu tikpat patiesi, liec to uz skatuves un pats spēle. Tev, Anna, paldies, ka tu "Dirty Deal Teatro" veido šos stāstus un ka šie stāsti uzrunā cilvēkus! Tas, man liekas, ir ļoti vajadzīgi. Par to es esmu pārliecinājies gan pats, gan redzot publiku. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti