Izrāde veidota kā skaņas un etīžu cikls, kurā iekļauti septiņi dažādu komponistu skaņdarbi, amplitūdā no Džona Keidža meditatīviem minimālisma skaņdarbiem līdz Riharda Zaļupes ritmisku etnomūzikas motīvu caurvijošām variācijām, kopumā veidojot izrādes horeogrāfiskos meklējumus stimulējošu muzikālo arhitektūru.
Izrādes telpa – Sporta 2 kvartāla Lielā zāle – ir tumša un dūmakaina kā šis novembra vakars Rīgā. Telpu apspīd stilizētas prožektoru lampas, un statīvos iekārti zelta gongi, kas, blāvi atstarojot gaismu, ienes zālē atsauci par šobrīd tālo, bet vienmēr klātesošu sauli, kas šajā gadalaikā spēj sildīt arī atmiņās.
Koris no abām pusēm ieskauj zelta gongus, ieslēdzot nošu partitūru izgaismojošās lampiņas un ieslēdzot savu balsu fascinējošo skaņu un virsskaņu vibrāciju, kas brīžiem šķiet nākam no mums neredzama pārpasaulīga, bet tuvu klātesoša skaņu avota.
Lilijas Liporas veidotā horeogrāfija virknēta atsevišķās etīdēs – refleksijās par dažādajiem sarunu un saskarsmes veidiem. No uzmanīga un distancēta horeogrāfiskā risinājuma izrādes sākumā izrāde tiek aizvesta līdz pat priekpilnai kulminējošai dejas un gongu saspēlei, lai izrādes beigās atkal norimtu mierīgā kontemplācijā iepretim korim.
Liporas kustību plastikā un izteiksmē ir iesaistīts viss ķermenis – arī sejas mīmika, acis un brīvi krītošie mati, bet spilgtākais izteiksmes veids – rokas, plaukstas un pirksti, kas pretendē uz spožākā oratora statusu izrādē. Viens no atmiņā paliekošajiem horeogrāfijas risinājumiem izrādē, kas mani īpaši uzrunā, ir monotono roku kustību etīde, kurā, spītējot ķermeņa haotismam un neparedzamībai, rokas turpina kustēties strikti un ritmiski kā metronoms, nosakot savu nemainīgo ritmu un atgādinot par laika neatgriezenisko dabu.
Tas liek aizdomāties par to, kā laiks bezkaislīgi dzen visu uz priekšu savā ritmā kā metronoms, par spīti pasaules haotiskajai telpai, kurā bieži nemākam sarunāties vai sarunājamies vienīgi bezkaislīgas nežēlības dronu valodā.
Vairāku etīžu stilistikā ir jaušama Japānas dejas kustību izteiksme, ķermeniskā askēze un estētika, kas nolasās arī dejas mākslinieces melnajā tērpā, kas papildināts ar līdz zemei krītošām auduma lentēm ar zeltaina auduma ielaidumiem, kas, ķermenim kustoties, veido neuzbāzīgu, bet labi pamanāmu horeogrāfijas papildinājumu.
Izrādē patiesas līksmības pilnu devu ienes Riharda Zaļupes Ritmiskā variācija un Lilijas Liporas enerģētiski nospriegotā un dinamiskā dejas etīde, kas burtiski ievelk skatītāju teju vai ritualizētā klātbūtnes prieka piedzīvošanas virpulī, aizvedot izrādi līdz muzikālai un horeogrāfiskai kulminācijai, kad visi vārdi ir atcelti un saruna neviļus norisinās pati no sevis.
Izrāde "Saruna bez vārdiem" noslēdzas kontemplatīvi – ar kora balsu skaņas izplēnēšanu izrādes telpā un klusumā, publikai ar aizturētu elpu piedzīvojot skaņas viļņu vibrējošo un teju sataustāmo klātbūtni.
Izrāde ir iepriecinošs un sirdi sildošs notikums Latvijas laikmetīgās dejas un mūzikas žanru sinerģijas kontekstā, kuram būtu vērts turpināties jaunos un inovatīvos sarunu veidos ar vai bez vārdiem.
