Smieklu ceremonijas laikā Teātra muzejā bija daudz, jo Teātra dienas izcilības balva ir "savējo" godināšana. Nav nekāda stresa, kurš to saņems, jo balvas ieguvēji tiek izziņoti jau Teātra dienā 27. martā, tāpēc tagad, sezonas beigās, tie ir tikai svētki.
No Spēlmaņu nakts balvas tā atšķiras ar to, ka šo balvu piešķir Latvijas Teātra darbinieku savienība (LTDS) – teātri piesaka kandidātus Harija Liepiņa, Lilitas Bērziņas, Eduarda Smiļģa un Helēnas Tangijevas-Birznieces balvai, bet lēmumu par saņēmējiem pieņem LTDS valde (pašlaik – Ojārs Rubenis un astoņi aktieri, režisori, teātru direktori un teātra zinātnieki).
Balvu iedibināja jau 80. gadu vidū, sākumā bija tikai Smiļģa balva, nākamajā gadā arī Lilitas Bērziņas balva, no 90. gadu vidus – Helēnas Tangijevas-Birznieces balva dejotājiem un dejas pedagogiem, kopš 2005. gada arī Harija Liepiņa balva un pēdējos gados – arī Jēkaba Dubura balva teātra pedagogiem, kas šogad netika piešķirta.
Proti, ne katru gadu piešķir visas balvas – piemēram, pērn valde lēma nepiešķirt Smiļģa balvu režisoram, bet šogad gan piešķīra un to saņēma Valmieras teātra režisore Inese Mičule. Balvu pasniedz gan par īpaši spilgtu sniegumu pēdējās sezonās, gan par spēcīgu karjeru kopumā, un Mičules gadījumā satiekas abi.
Balvas pasniegšana viņai izvērtās par vienu no pasākuma aizkustinošākajiem brīžiem, jo – katru balvas saņēmēju tradicionāli sveic kolēģi, sacenšoties oriģinalitātē, un Valmieras teātris nelika vilties. Jo viņu sveikt ieradās visi Jāzepa brāļi un tēvs no viņas pēdējā laika spožākās izrādes "Jāzeps un viņa brāļi" un – tie, kas redzējuši, sapratīs – nospēlēja visu izrādes sākumu līdz pat zilajām peldbiksēm, tikai šoreiz visiem brāļiem bija rokās sarkanas rozes. Un Inese Mičule, lai kā bija apņēmusies neraudāt, aizkustinājuma asaras slaucīja vairākkārt. Ikdienas saziņā Inese Mičule parasti ir diezgan lietišķa, viņa pēc pirmās izglītības ir juriste.
Kad vēlāk satikāmies uz sarunu Teātra muzeja dārzā pie strūklakas, Mičule atzina, ka šī balva bijusi pamatīgs pārsteigums: "Es pat nezināju, ka to pasludinās. Teātra direktore astoņos no rīta rakstīja, lai ieslēdzu Latvijas Televīziju. Teicu – kādu televīziju, es vedu bērnu uz bērnudārzu! Aizvedu un atceļā telefonā tomēr ieslēdzu. Redzu, ka Ojārs Rubenis tiešraidē stāsta, ka šogad balvas saņems Dzelzītis, Maļikovs… Domāju – ā, droši vien viņa vienkārši grib, lai es priecājos līdzi. Šodien ir Teātra diena, 27.marts… Un tad Ojārs saka, ka Eduarda Smiļģa balva tiek piešķirta Inesei Mičulei. Es no pārsteiguma pagriezienā gandrīz grāvī iebraucu! (..) Šie trīs darbi – "Kam bail no Virdžīnijas Vulfas?", "Sēras piestāv Elektrai" un "Jāzeps un viņa brāļi" – man bija ļoti sarežģīti, jo materiāls ir ļoti dziļš, katrs no materiāliem kaut ko darīja ar mani, līdz ar to es izmalu sevi gaļas mašīnā un izmalu arī aktierus. Tas, ka mūsu darbs ir vainagojies ar skatītāju mīlestību un novērtējumu no teātra profesionāļiem, nes lielu gandarījumu. (..)
Valmieras teātris man deva pārliecību, ka varu brīvi uzelpot un strādāt. Tā drošība un ticība sev ir ārkārtīgi svarīga, lai materiāls varētu tapt brīvi. Un brīvības sajūtu es ieguvu Valmierā. Tās ir manas teātra mājas.
Esmu saaugusi ar šiem darbiem, ar aktieriem, ar ansambli… Viņi man tic, un tas ir ļoti svarīgi."
Savukārt Harija Liepiņa balvai šoreiz nebijis gadījums – divi laureāti uzreiz. Valde nevarēja izšķirties par vienu, tāpēc balvu piešķīra gan Čehova teātra aktierim Aleksandram Maļikovam, gan Dailes teātra aktierim Laurim Dzelzītim.
Dzelzīti Dailes teātra aktieri apsveica ar dziesmu, bet asprātīgi un sirsnīgi sevi apliecināja arī Čehova teātris, kārtējo reiz parādot sevi kā ļoti saliedētu kolektīvu.
Sākumā Maļikovu iznāca apsveikt tikai dramaturgs Artūrs Dīcis, aizbildinoties, ka pārējie ir svarīgās sanāksmēs un braucienā uz nometni, bet tad viens pēc otra zālē ieskrēja visi kolēģi ar lielām somām un katrs teica īsu runu, kāpēc Aleksandrs viņiem ir tik tuvs kolēģis.
Jāatgādina, ka Maļikovs ir dzimis un audzis Krievijā, bet kopš pievienošanās Čehova teātrim ir ļoti skaidri un skaļi apliecinājis savu pilsonisko stāju, atteicies no Krievijas pilsonības un tekoši apguvis latviešu valodu. Un te arī kāds neliels asprātīgs moments no Maļikova runas: "Kad man bija nominācija Spēlmaņu naktī, es zvanīju mammai un pateicu viņai: "Mamma, vot tā. (..) Mamma teica uzreiz, bet krievam nedos. (..) Spēlmaņu nakts bija novembrī, un decembrī es saņēmu latviešu pilsonību. Un tagad jūs redzat!"
Savukārt otrs Harija Liepiņa balvas saņēmējs Lauris Dzelzītis no Dailes teātra ironizēja, ka līdz šim domājis, ka saņems tikai "In Memoriam" balvu, taču esot ļoti patīkami kaut ko saņemt arī dzīves laikā.
Dzelzītim 24 darba gados teātrī bijušas sešas "Spēlmaņu nakts" nominācijas, bet nevienas statuetes. Viena gan ir par lomu kino – par Ļeņinu filmā "Gads pirms kara" viņš savulaik saņēma "Lielo Kristapu".
"Tā ir pirmā balva manā karjerā. Visu laiku tās gājušas ļoti tuvu garām. (..) Es tiešām neliekuļošu, man [balva] bija pārsteigums, bet es tam ātri tiku pāri, un es uzskatu, ka tas nav avansā. Es uzskatīšu, ka esmu to nopelnījis par šiem 24 gadiem."
Starp citu, arī Lauris Dzelzītis nolēmis nākotnē veidot monoizrādi – iecere gan vēl esot tikai sākuma stadijā, bet aktieris vēlas veidot nebijuša formāta izrādi par Čaku un rādīt viņu ne tikai kā lielisku dzejnieku, bet arī kā ļoti prasmīgu pavāru.
Vairākos arodos sevi spoži apliecinājusi arī ilggadējā Horeogrāfijas vidusskolas pasniedzēja Indra Lapšina, kura šogad saņēma Helēnas Tangijevas-Birznieces balvu. Kā to pasniedzot sacīja Ojārs Rubenis, Lapšina būtu pelnījusi divas balvas: gan par savu baletdejotājas karjeru, gan par pedagoģes darbu. Un, iespējams, arī par šuvējas meistarību – jo viņa jau daudzus gadus pati savām rokām darina arī tērpus saviem audzēkņiem. Piemēram, LNOB vadošā soliste un Lapšinas bijusī audzēkne Annija Kopštāle skolotāju sveica ar deju, ko izpildīja Lapšinas pirms 14 gadiem šūtā baleta tērpā.
Lapšina sarunā ar Latvijas Radio atzina, ka šāda balva dod gan gandarījumu, ka darītais ir bijis pareizs un devis rezultātus, gan arī – ka tagad jāstrādā divreiz vairāk un labāk.
Ar Helēnu Tangijevu-Birznieci Indra Lapšina personīgi vairs nepaguva tikties, taču viņas atstāto mantojumu esot jutusi ik uz soļa: "Es ikdienā biju kopā ar kolēģiem, kuri bija Tangijevas audzēkņi, un treniņstundās bieži dzirdēju: Tangijeva teica tā… Protams, radās priekšstats par ļoti prasīgu, pedantisku baletmeistari un horeogrāfi, kura ļoti daudz strādāja, lai katra variācija būtu kā loma, arī ja tai nav nekāds īpašs teksts apakšā."
To savā darbā turpina arī Indra Lapšina: "Arī man patīk, ka dejojums ir piepildīts ar domu. Tukša, vienkārša dejošana mani neimponē. Jā, domāju, ka esmu prasīga. Bijušās audzēknes saka, ka es esot bijusi ļoti prasīga. Man gan pašai liekas, ka es esmu laba, varbūt brīžam pat par daudz laba!"
Visbeidzot – Lilitas Bērziņas balva piešķirta Nacionālā teātra aktrisei Ditai Lūriņai, kura balvu saņēma no iepriekšējā gada laureātes, Dailes teātra aktrises Ievas Segliņas rokām. "Kad uzzināju, ka šogad balvu piešķirs Ditai Lūriņai, mana pirmā doma bija: ā, es nezināju, ka šo balvu var saņemt vairakkārt!" smējās Segliņa. Viņa esot bijusi pilnīgi pārliecināta, ka kolēģe šo balvu jau ir saņēmusi.
Lūriņai balva piešķirta gan par spēcīgu karjeru teātrī 24 gadu garumā, gan par īpaši spilgtām lomām pēdējās sezonās, starp kurām ir Violeta Valerī izrādē "La Kritusī", kur Lūriņa uz skatuves izdzied gandrīz visu operu "Traviata", un spožā fejas loma Dmitrija Krimova izrādē "Pīters Pens. Sindroms". Kā apsveicot teica Lūriņas kolēģe Maija Doveika, Lūriņas vārdā varētu nosaukt vēl kādu teātra balvu – "Sliedes kodēja".
Jo Ditai Lūriņai neesot neiespējamu uzdevumu: "Jā, laikam tā arī ir – ja uzdevums nav neiespējams, tad man liekas, ka uzdevuma nav. Man visu laiku vajag kaut ko mazliet neiespējamu izdarīt, kaut ko izaicinošu. Jā, šis laiks ir bijis izaicinošs, un var sajust arī kaut kādus augļus."
